Arī sarkasms, klusēšana un ignorēšana ir AGRESIJA

Kas ir pasīvā agresija un kāpēc nav nekā sliktāka par to.

Jaunākā meita pagrūda suni, vecākā teatrāli noplikšķināja acis un aizcirta durvis, vīrs klusē jau trešo dienu. Tu teiksi, “normāla ģimenes dzīve”, nekā briesmīga. Patiesībā tas nav nekas cits, kā agresija. Par to, kādas formas var būt agresijai un kāpēc pasīvā agresija ir daudz bīstamāka par fizisko, korespodente sarunājās ar psiholoģi Irinu Mlodiku.

Vairums cilvēku pārkrustās pie vārda “agresija”. Personīgi es aizdomājos par to, ka varu būt agresīva kādā reizē, kad strīdējos ar vīru, un meita man norādīja uz sažņaugtajiem kulakiem un teica, ka es uzvedos agresīvi.

Es?! Es – labestīgā, viegli ievainojamā, raudu, kad skatos sentimentālas filmas, pārskaitu naudu slimu bērnu ārstēšanai un palīdzībai suņiem, kuri palikuši bez saimnieka. Agresīvs cilvēks ir tas, kurš citiem metas virsū ar kulakiem. Bet es… Mani vienkārši  “noveda”.

Mums šķiet, ka tad, ja mēs neperam savus bērnus un nekaujamies ar vīru, tātad ģimenē nav vardarbības. Taču agresija ir katrā no mums. Problēma ir tikai tā, ka mēs to ļoti reti identificējam. Uzbļāvi dēlam? “Viņš mani nokaitināja”. Uzsiti bērnam pa dibenu? “Viņš neklausa” Nosauci nelabā vārdā pusaudzi meitu? “Nav jāģērbjas kā prostitūtai”. Mēs niknojamies un demonstrējam to apkārtejiem dažādos veidos. Un tas viss arī ir AGRESIJA.

Kāpēc ir vajadzīga agresija

Sākumā par labo. Agresija ir enerģija, bez kuras nav iespējams izdzīvot. Lai varētu radīt, realizēt un sasniegt, attīstīties un aizsargāt sevi, mums ir vajadzīga agresija. Agresija ir daudzšķautņaina – sākot ar diskomfortu un aizkaitinājumu, līdz niknumam un naidam. Galvenā prasme, kas vajadzīga katram cilvēkam, ir iemācīties atpazīt sevī šo agresiju, pieņemt to un pārveidot tā, lai paradītu savas jūtas otram cilvēkam civilizētā veidā, neaizskarot to.

Diemžēl mēs to neprotam darīt. Mēs ilgi krājam sevī aizvainojumu un klusējam. Ļoti bieži tā uzvedas sievietes, tāpēc, ka mēs esam aizrāvušās, spēlējot savu upura lomu un paciešam to, ko paciest nevajag.

Tāda ir mūsu sabiedrības kultūra, ka no sievietes tiek sagaidīta pieņemšana un sapratne. “Tu taču esi meitene” – viņa dzird jau no bērnības un saprot, ka dusmoties nav labi. Brālis drīkst, tētis drīkst, mamma arī it kā jūtas tā, ka drīkstētu dusmoties, bet viņa nedrīkst, viņa ir meitene. Bet negatīvās emocijas nekur nepazūd, tās nosēžas un atrod citus veidus, kā sevi izpaust.

Kā izpaužas pasīvā agresija

Sarkasms, pazemošana, neapmierinātība, ignorēšana, tenkas, apvainojumi, izsmiešana, intrigas, manipulācijas un sabotāža. Tādas psiholoģiskās vardarbības formas ir neizpaustās agresijas un uzkrātā aizvainojuma sekas. Tās ir grūti atsekot, uz tām ir grūti norādīt un praktiski neiespējami pierādīt. “Nu, beidzot tu labi izskaties” – saka tev mamma. No vienas puses, tas ir kompliments. Bet no otras, kaut kas īsti nav kārtībā. “Beidzot? Vai tad parasti es izskatos slikti?” – tu mēģini aizstāvēties. “Nu, ko tu uz visu tik asi reaģē, es taču neko sliktu nepateicu!” – iebilst mamma, tādā veidā devalvējot tavas tikko aizskartās jūtas.

Pamēģini agresoram pateikt, ka tev ir nepatīkami un viņš, visticamākais, pateiks kaut ko par saviem labajiem nolūkiem un tavu pārāk vieglo ievainojamību.
Dzīve blakus cilvēkam, kurš praktizē pasīvo agresiju, nedaudz atgādina psihiatriskās klīnikas pacienta stāvokli. Tu skaidri jūti, ka kaut kas nav kārtībā, bet apkārtējie tev apgalvo, ka tu to visu izdomā.

— Vai kaut kasir  noticis? — no rīta brokastu laikā vīrs jautā sievai. Viņa sēž, nikni kodīdama lūpas un ar visu savu būtību pauž neapmierinātību.

— Nē. Ko es atkal nepareizi daru? — sieva izspiež caur zobiem un tēvs ar dēlu saskatās. Katrs cenšas atcerēties, kādu  kļūdu viņš paspējis izdarīt pedējo 30 minūšu laikā, kas tik ļoti ir satraucis mammu/sievu.

— Nē, viss kartībā. Vienkārši tu esi tik ļoti saspringta, – cenšas noskaidrot vīrs.

— Tev pastavīgi manī kaut kas neapmierina!

Vīrs sāk uzvilkties un sākas….

Sadusmota sieviete, kura ar visu savu būtību parāda savu neapmierinātību, taču to neatzīst, ir padomju audzināšanas sistēmas mantojums. Mammai nepatika kaut kas bērna rīcībā, un viņa pieteica boikotu.

Bērns tajā mirklī varēja arī nebūt blakus, bet mamma ir pārliecināta, ka viņš visu saprot vai arī viņam ir jāuzmin. Viņa no skolas to sagaida ar akmenscietu seju, nereaģē uz viņa jautājumiem vai arī reaģē ļoti auksti. Bērns cenšas uzminēt to, kas notiek, attin galvā dažādas situācijas, detaļas, momentus, kurā brīdī viņš varēja nogrēkoties. Viņš to var pat atcerēties, taču baidās uzdot mātei tiešu jautājumu.

Ignorēšana ir ļoti smaga pasīvas agresijas forma, kas visbriesmīgāk ietekmē tieši bērnus. Bērns zaudē kontaktu ar pašu tuvāko cilvēku, viņam rodas sajūta, it kā viņš neeksistētu. Dažkārt tādu stratēģiju izmanto tētis, vecmāmiņa vai kāds no brāļiem vai māsām, un boikots plešas plašumā. Bērns mētājas atbildes meklējumos, taisnojas, tad cenšas māti provocēt un radīt atklātu konfliktu, lai vienalga kādā ceļā izbeigtu šo situāciju.

Ja mamma izturas pasīvi-agresīvi pret bērna tēvu, viņa to nostāda absurdā situācijā. Tētis it kā ir, taču mamma ar visu savu izturēšanos rāda, ka tēva nav. Bērns jūtas nekomfortabli, viņš nesaprot, kā reaģēt uz šādiem divējādiem signāliem. Viņš nezin, vai šajā brīdī drīkst komunicēt ar tēvu, vai arī pašam jāsāk uzvesties “dīvaini”. Jebkurā gadījumā, situācija nav viennozīmīga un bērns tajā ļoti cieš.

Pasīvi-agresīvs cilvēks ir situācijas produkts. Kādreiz šādu uzvedības stilu izvēlējās viņa vecāki un viņš rezultātā arī neprot no situācijas iziet savādāk. Un ļoti bieži – tie esam mēs paši. Ko darīt, ja šajā aprakstā tu atpazini sevi?

1.       Galvenais ir tas, ka tu spēji to saskatīt. 80% veiksmes, atbrīvojoties no kādas problēmas, ir prasmē to atzīt. Bet tālāk nāk prakse, prakse, prakse.

2.       Nekrāj aizvainojumus. Runā ar saviem radiniekiem un draugiem. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka “viss pats no sevis uzsūksies”. Iespējams, tu nevēlies simto reizi ar savu vīru runāt par izmētātām zeķēm, taču, ja tu par to nerunāsi, viņš turpinās tās izmētāt.

3.       Apstādini sevi brīdī, kad sāc uzvilkties. Nevajag uzreiz rakstīt niknu sms vīram, vai arī balss ziņojumu bērnam. Pagaidi 30 minūtes, ielej sev tēju. Izelpo un tad cilvēkam pajautā, kāpēc tā sanāca.  Es atceros savas histēriskās sms meitai, par kurām pēc 20 minūtēm man jau bija kauns.

4.       Praktizē apzinātību. Kad negatīvās emocijas pārņem kā vilnis, pamēģini parakņāties sevī – kas bija tā iemesls. Ja pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir neiznestais atkritumu spainis, tad tuvāk apskatoties, var izrādīties, ka tās tomēr ir aizdomas par krāpšanu, kas iesēdušās galvā pirms trim dienām, kad nakts vidū izdzirdēji sms skaņu vīra telefionā. Tad jārunā būs nevis par atkritumu spaini, bet par savām šaubām un aizdomām.

5.       Apstādini sevi tad, kad vēlies vispārināt – tas ir strupceļš. Vispārinot, tu visu samet vienā kaudzē. Vīrs NEKAD neklausa, viņam VIENMĒR svarīgāki ir draugi, viņš VISPĀR nav gatavs dialogam. Vai arī ar bērnu – viņš VISPĀR ar mani nerēķinās, viņš VIENMĒR izturas pret mani kā pret kalponi, viņš mīl TIKAI tēvu, uz māti viņam VIENMĒR nospļauties. Nedari tā! Nav grūti atrast apvainojošus vārdus, taču mūsu tuvais cilvēks var apvainoties, noskaisties un tad, iespējams, vairs nebūs kad normāli aprunāties. Katru situāciju izrunājiet atsevišķi.

Kā ar to cīnīties, kad to redzi citos cilvēkos? Nemēgināt kaut ko pierādīt. Vajag vērot. Padomāt, kas bija ierosinātājs tam, ka radās šī pasīvā agresija Vai šī agresija ir tikai pret tevi, vai arī no tās cieš citi?

Natālijas Remišas saruna ar psiholoģi Irinu Mlodiku notika atklātās stundas laikā Vecāku apzinātības skolā “Lielais lācis”
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Kad es savā dzīvē jūtu, ka uzvelkos, uzmetu lūpu, sāku “terorizēt” savējos, esmu sevi ieradinājusi “paņemt sevi pie rokas” un it ka paskatīties no malas: kāpec es to daru? Kas tas bija? Ja manī ir agresija, tātad ir par maz mīlestības – pret sevi, tātad arī pret citiem. Un tā atkal ir iespēja mācīties, trenēties un ar katru dienu uzlabot savas attiecības pašai ar sevi, vēl centīgāk audzēt sevī mīlestību, jo tad, kad tu esi mīlošs, ir grūti būt gresīvam.