Neērts temats: vardarbība dzemdībās… Kāda ir situācija Latvijā?

http://veselam.la.lv/2016/11/25/neerts-temats-vardarbiba-dzemdibas-kada-ir-situacija-latvija/


25. novembris, 2016

1. «Katra sieviete ir roze!»

Šodien, 25. novembrī, daudzviet pasaulē dienaskārtībā ir Rožu revolūcija, to veidojot kā informatīvu kampaņu pret vardarbību dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Lai saprastu, cik aktuāla šī tēma ir Latvijā, praktizējošā dūla apmācībā Jana Biezā pagājušajā mēnesī veica plašu aptauju, kurā piedalījās vairāk nekā tūkstotis sieviešu. 84,8 procenti no viņām pauda uzskatu, ka par vardarbību dzemdībās ir jārunā arī pie mums.
Kampaņas sauklis ir  Tās veidotāji aicina organizācijas, dūlas, ginekologus, vecmātes un dzemdību speciālistus visā pasaulē pievērsties tādiem jautājumiem kā — vai pastāv vardarbība dzemdībās un ko par tādu var uzskatīt. «Mans mērķis nav norādīt, ka visās slimnīcās ir vardarbība dzemdībās, tāpēc jābēg, jāslēpjas vai jākaro! Mērķis ir problēmu nosaukt vārdā, jo par vārdu savienojumu «vardarbība dzemdībās» īpaši nerunā. Tas nav ērts temats, ko varētu brīvi iztirzāt. Piedzīvotās izjūtas var būt visdažādākās, nereti mēģinām tās attaisnot, bet, iespējams, ir vajadzīgs tās reizi par visām reizēm nosaukt vārdā. Tas ir svarīgi, jo, nosaucot emocijas vārdā, mēs sākam tās pieņemt. Jā, tā bija vardarbība! Vai to vajadzēja, vai nevajadzēja, tas ir cits jautājums, bet drīkstam atpazīt, ja esam to izjutušas kā vardarbību,» uzskata Jana. Izjust kā vardarbību — tas ir vēl viens svarīgs akcents. Mērķis jau nav apsūdzēt medicīnas darbiniekus, bet nenoliegt arī faktu, ka viņu veiktās darbības tikušas izjustas kā vardarbība.
«Kāpēc vispār par to ir svarīgi runāt? Ko tu darīji 2006. gada 9. augustā?» Jana vēršas pie manis, bet man jāatzīst, ka nav ne jausmas, ko šajā dienā darīju. «Pajautā man! Es tev pa stundām varētu izstāstīt! Tāpat kā tev ir viena diena, kuru tu varētu pa stundām izstāstīt. Jo dzemdību dienu sieviete atceras mūžam. Arī vecumdienās sievietes joprojām šo dienu atceras — atceras, kā viņas dzemdēja. Tas nav tikai tā — galvenais dabūt bērnu ārā! Tā ir diena, kas maina sievieti uz mūžu, un nav svarīgi, vai tās ir dabiskas dzemdības, akūts vai plānots ķeizargrieziens!
Ja bieži vien runā par to, ka dzemdības nozīmē sāpes, tad vairāk sievietes atceras emocionālās sāpes. Fiziskās sāpes aizmirstas! Kaut kur ķermenī tās vēl kādu laiku paliek, bet nevari tās vairs atsaukt atmiņā. Toties emocijas sāp ļoti ilgi un ir ļoti dzīvas. Bērna turpmākās dzimšanas dienas pēc būtības ir bērna dzimšanas atceres dienas, jo piedzimt jau var tikai vienreiz, un gadās, ka šajās dienās nejauši ik pa stundai uzmetam acis pulkstenim un konstatējam: «Toreiz šajā laikā jau bija sāpīgāk» vai «Te es atguvu spēkus»… Nemaz nerunājot par to, ko bērnam šī diena nozīmē — viņa saldais sapnis, viņa lielā kopā būšana ar mammīti viņas puncītī, kur ir miers, labsajūta, drošība, pēkšņi beidzas un viņš nonāk pavisam citā pasaulē, ir emocionāli negatavs, apkārt ir spilgta gaisma, skaļi trokšņi, svešas rokas… Jo saudzīgākas dzemdības, jo saudzīgākas tās ir abiem — gan dzimstošajai mammai, gan dzimstošajam bērnam,» atgādina Jana.

2. Ko sievietes Latvijā piedzīvojušas

Veicot aptauju, nedēļas laikā saņemtās 1069 atbildes bijis apliecinājums, ka sievietēm šķiet būtiski par šo tēmu runāt. Daži gūtie rezultāti gan Janai radījuši pārdomas. Viens no tiem — pirmais jautājums par atmiņā palikušajām sajūtām bērniņa pasaulē nākšanā. Rezultāti liecina, ka 15,8 procenti (169 sievietes) slimnīcā dzemdējušo sieviešu atceras emocionālu vardarbību, 2,3 procenti (25 sievietes) — fizisku vardarbību, bet astoņi procenti (85 aptaujas dalībnieces) sieviešu atceras gan fizisku, gan emocionālu vardarbību. Savukārt 65,9 procenti (705) sieviešu apliecināja, ka, dzemdējot slimnīcā, nav piedzīvojušas ne emocionālu, ne fizisku vardarbību.
«Teikšu godīgi, mums, dūlām, šie dati šķita pārsteidzoši. Pēc tā, ko savām acīm esam novērojušas dzemdībās, šiem skaitļiem vajadzēja būt citādākiem. Savā ziņā tas mani ļoti iepriecināja — nav tik traki, lielai daļai sieviešu atmiņas ir ar plusa, nevis mīnusa zīmi! No otras puses, saprotu, ka to, ko es redzu kā vardarbību, ne vienmēr sieviete atpazīst kā vardarbību! Priekšstata par to, kādas vispār var būt dzemdības, reizēm nav, jo nav, ar ko salīdzināt. Līdz ar to ļoti daudzas lietas, par kurām man šķiet, ka bez tām var iztikt un kuras cita vecmāte paveiktu citādāk, sievietei paslīd garām. Viņa tās pieskaita normai. Protams, ir jautājums, vai gadījumā, ja sieviete to pieskaita normai, piedzīvotais ir traumējošs. Tāpēc arī man nebija mērķa šajā aptaujā nosaukt vārdā visas vardarbības formas, pasakot priekšā, piemēram: tas, ka tev nepaskaidro, ko ar tevi dara, ir vardarbība; tas, ka tev veic iegriezumu, ir vardarbība; tas, ka tev neļauj izvēlēties dzemdību pozu, ir vardarbība… Nevēlējos radīt traumu tur, kur sieviete to nejūt! Tomēr saprotu — ja būtu definēts, kas manā skatījumā ir vardarbība, rezultāti būtu citādāki,» spriež Jana.
Sievietēm bija iespēja komentāros minēt arī konkrētus piemērus, kā viņu gadījumā izpaudusies fiziska vai emocionāla vardarbība. Tos nav viegli lasīt. Var tikai cerēt, ka šīs sievietes spējušas rast palīdzību, lai negatīvā pieredze kā smaga nasta nav visu dzīvi jāstiepj līdzi. Kopā ar Janu pārrunājām vien atsevišķus piemērus, tostarp — kā fizisku vardarbību sievietes izjutušas tā saucamā Kristellera paņēmiena lietošanu jeb bērna izspiešanu ar roku palīdzību vai pat ar gulšanos uz dzemdētājas vēdera, nepaskaidrojot, kāpēc tas vajadzīgs un vai bērns tādējādi netiks traumēts. Tāpat sievietēm traumējošas šķitušas sāpīgas, neiejūtīgas vaginālās apskates dzemdību laikā, kas likušas justies tā, it kā medicīniskais personāls viņas uztvertu kā nedzīvu gaļas gabalu. «Dzemdību laikā sievietes ķermenis kļūst ļoti jūtīgs. Pat parasts pieskāriens, pat vīra glāsts, var būt nepatīkams. Dažkārt sievietēm pat drēbes traucē, un tam tā arī vajadzētu būt — ka sieviete var plūst, var ļauties tam, kā dabā iekārtots, un nekas cits nav vajadzīgs. Protams, šīs apskates ir vajadzīgas, slimnīcās tā ir noteikts, bet runa ir par to, kā to dara, cik bieži to dara, vai tiešām to nevar darīt iejūtīgāk… Esmu piedzīvojusi, ka var! Zinu, ka var savādāk!» norāda Jana.

3. Kāpēc jāmelo?

Vēl sievietes sāpinājis fakts, ka medicīniskais personāls nepaskaidro, kas ar viņām notiek vai kādas manipulācijas tiek veiktas, lai gan šī informācija būtu iedrošinājusi. Pat, ja šo manipulāciju lietderīgums ir diskutējams jautājums, sievietei būtu noderīgi zināt ārsta vai vecmātes apsvērumus, tās izvēloties. «Esmu piedzīvojusi, ka medicīniskais personāls atnāk, kaut ko injicē manai klientei un aiziet! «Jana, kas tas bija?» kliente uztraukti prasa, bet es rokos pa atkritumiem, lai varētu viņai atbildēt! Jo atbilde klientei liek justies mierīgāk. Bet — vai tik grūti būtu bijis sievieti informēt par to, kas ar viņu tiek darīts?
Tāpat joprojām redzu, ka sievietēm tiek melots par to, kas tiek darīts. Piemēram, apgalvo, ka ievada vitamīnus, bet patiesībā — mākslīgo oksitocīnu… Manā skatījumā arī melošanu, dezinformēšanu var nosaukt par vardarbību. Meli nepalīdz!
Vēl sievietēm nereti pat nepajautā, vai viņa neiebilst, ja tiek pārdurts augļūdens pūslis. Joprojām to vienkārši kārtējās apskates laikā mēdz izdarīt, lai gan var gadīties, ka sievietei šķitis ļoti būtiski sagaidīt, lai tas pārplīst pats! Var taču ar sievieti sarunāt: «Klausies, lai dzemdības rit raitāk, mēs tagad varētu pārdurt augļūdens pūsli! Vai tu pieņemtu šādu variantu?» Jā, ir vecmātes, kas tā dara! Un esmu bijusi dzemdībās, kurās ar klienti izvērtējam, kāpēc ir vērts to darīt, un tad tā ir viņas izvēle, kas nav traumējoša, un sieviete jau ir informēta arī par to, kā pēc tam mainīsies fiziskās izjūtas,» dažus piemērus min Jana.
Agrāk viņa šaubījusies, vai topošajām māmiņām nodarbībās vajag stāstīt par dažāda veida iespējamo iejaukšanos dzemdību gaitā, bet vēlāk redzējusi, ka, tādas iespējas iepriekš paredzot, viņas būtu jutušās vairāk gatavas. «Tagad nodarbībās vienmēr stāstu, ar ko, slimnīcā dzemdējot, var nākties saskarties, un redzu, ka ir vērts. Vēl nesen satiku sievieti, kurai dzemdībās bija izmantots vakuums, bet viņa par to runāja tik brīvi, ka sapratu — tā nav trauma, jo viņa zināja, kas tas ir. Visvairāk mūs biedē tas, ko mēs nezinām! Daudz labāk varam sadzīvot ar to, ko mums paskaidro un nosauc vārdā. Es negrasos arī iejaukties slimnīcas vadlīnijās, bet lūgt, lai elementāri tiek veikts izskaidrojošais darbs, varu,» Jana vērtē.

4. «Šitā jau nav zīdītāja — nesiet pudeli!»

Nereti runa ir par agrīno pēcdzemdību periodu. «Ir sievietes, kuras dzemdībās visu spējušas pieņemt, toties pēc dzemdībām, kad bērniņš pirmoreiz likts pie krūts, vecmāte tik neiejūtīgi saspiedusi sievietes krūts galus, ka no pirmās mazulīša zīdīšanas reizes prātā palikušas tikai šīs sāpes. Bet to var izdarīt savādāk! Var arī pajautāt, vai sieviete atļauj pieskarties savai krūtij! Tas nav daudz prasīts, citādi, vēlāk runājot, redzu, ka sievietei tas sāp, smeldz. It kā sīkumiņi, bet dzemdībās katrai detaļai — skatam, pieskārienam, vārdam — ir tik liela nozīme!» zina Jana.
Būdama arī zīdīšanas konsultante, viņa pamanījusi sakarību — ja sieviete piedzīvo traumatiskas dzemdības vai tajās dzird sev veltītus aizskarošus vārdus, pēc tam ļoti bieži viņai ir problēmas ar bērniņa zīdīšanu. Janas klienšu vidū ne vienai vien dzemdību nodaļā iestāstīts, ka viņa nevarēs zīdīt, izmetot viszinīgu frāzi: «Šitā jau nav zīdītāja — nesiet pudeli!», lai gan Jana vēlāk, sniedzot māmiņai iedrošinājumu, pieredz pretējo. «Tas ir smagi, tas ir grūti, tas ir skumji,» viņa nopūšas.
Daudz aptaujas dalībnieču spriež, ka galvenais ir noskaņoties pozitīvi, un Jana tam piekrīt, tomēr iesaka būt gatavām uz dažādiem scenārijiem un līdzīgi kā 220 respondentes uzskata — noderīgi būtu izvēlēties pilnu atbalsta komandu, uz dzemdībām līdzi ņemot partneri, izvēloties zināmu vecmāti, dūlu un arī pašai gatavojoties lielajai dienai. «Nekad nevajag braukt uz dzemdībām vienai! Nekad!» Jana dedzīgi saka. «Es bieži vien salīdzinu dzemdības ar kāzām. Tām mēs gatavojamies gadu, cits pat vairākus gadus. Mēs rūpīgi izplānojam katru detaļu, ieguldām līdzekļus, izplānojam, kas būs lūgtie viesi, kur viss notiks… Kad atnāk lielā diena, līgavai un līgavainim atliek vien ļauties notiekošajam. Tāpat vajadzētu būt ar dzemdībām. Ja mēs sagatavojamies gan emocionāli, gan praktiski, parūpējoties par «lūgtajiem viesiem» un saviem iekšējiem un ārējiem resursiem, paredzot plānu «B» un uzaudzējot sevī pieņemšanu, tad lielajā dienā sieviete var vienkārši iet un dzemdēt! Dzemdības ir dabiskas, bet totāli neparedzamas. Ir svarīgi, lai sieviete spēj uzņemties atbildību par dzemdībās piedzīvoto. Redzu, ka slimnīcu personālam nav zināmi sievietes iekšējie un ārējie resursi, gatavība dzemdēt, nav zināms, kas notiek ar viņas bailēm, un nav saprotams tas, kā viņai palīdzēt, tāpēc liela daļa atbildības jāuzņemas sievietei pašai.
Nav tā, ka vecmātes ir sliktas vai ārsti ir ļauni. Tā, šķiet, vienkārši ir sistēma — kā to Latvijā iemāca. Būtu ideāli, ja katrai vecmātei obligāti būtu jāapgūst dūlu apmācību pirmais kurss ar psiholoģiju grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Ir arvien vairāk jauno vecmāšu, kuras to apgūst pēc savas izvēles, un redzu, ka tur ir cits skatījums un roku maigums,» Jana pamanījusi. Būtiski esot arī, ka šīs jaunās vecmātes ir emocionālās rūpēs pašas par sevi, kas, tā vien šķietot, pietrūkst lielākajai daļai medicīnas speciālistu Latvijā. Galu galā – ne vien katra grūtniece, dzemdētāja un jaunā māmiņa, bet arī katra vecmāte un ārste ir roze – cienījama, mīļojama, aprūpējama.