“Sākumā
palikšana ar to “kas ir” var prasīt kādas zināmas pūles. Vēlāk jau varēsiet
palikt ar to bez piepūles.
Vispirms
tas nozīmē pielikt visu savu enerģiju un vērst uzmanību uz to “kas ir”. Cilvēks
pārsvarā izkliedē un zaudē savu enerģiju. Bet vajag sakopot visu enerģiju, un
te to pielietot. Ja uz kaut ko iedarbojas, pielieto enerģiju, tad tas iziet transformācijas.
Piemēram,
ja virzām kādu noteiktu enerģija uz ledu, tad ledus kļūst par ūdeni. Ja uz
ūdeni, tad tas kļūst par tvaiku. Lai kas tas būtu, ja uz to virza enerģiju, tas
iziet transformācijas. Ledus kļūst par ūdeni, ūdens par tvaiku. Līdzīgi notiek
ar cilvēku.
Ja visu
enerģiju veltī tam, lai paliktu ar to ‘kas ir”, tad “kas ir” iziet transformācijas.
Un tas jāizdara bez piepūles.
Kas attiecas
uz transformācijām. Mēs par tām nedomājam. Tās ir kas līdzīgs blakusproduktam. Vienkārši
paliekot ar to, “kas ir” vai, esot ar to, “kas ir” bez piepūles, pats process
par sevi sniedz brīvību. Tas sniedz prieku. Tas sniedz laimi. Tā cilvēkam ir
jādzīvo. Tad “kas ir” iziet transformācijas. Un tas jau līdzinās bonusam. Mēs tik
ļoti šajā blakus ieguvumā neesam ieinteresēti.
Vairāk gan fokusējamies uz palīdzēšanu palikt ar to “kas ir” bez
piepūles. Vai nu ar dikšu palīdzību vai pārprogrammējot vai svētajās istabās,
vai vēl kā citādi. Un tad tas viss kļūst par spēli. Un kļūst tik dabiski kā
elpošana. Palikšana ar to “kas ir”, līdzinās elpošanai. Tik vienkārši.”
Šrī Bagavāns
Facebook Saules templis
