niknums pret māti

Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse  

Vīrietis var glābāt sevī niknumu pret māti, kas darīja viņam pāri vai pakļāva savai varai. Tad brieduma gados viņš var nodoties savdabīgai pievilināšanas (valdzināšanas) un pamešanas spēlei. Šāds partneris ievilina sievieti savā dzīvē un izliekas gatavs nopietnām attiecībām, tomēr visu laiku "šaubās", līdz pēdīgi pārtrauc šo sakaru. Pēc kāda laiciņa viņš atgriežas un atjauno attiecības, bet tas tiek darīts tikai tāpēc, lai drīzumā atkal aizietu. Ko tas nozīmē? Apzinātā līmenī viņš pats to nesaprot, bet neapzināti vēl un vēlreiz atkārto iemīļoto spēli. Iesaistot sievieti tuvās attiecībās, šis cilvēks modina audzinošu mīlestību, kas atsauc atmiņā mātes nospiedošo varu.

Tikai tagad atšķirībā no bērnības viņš var šo māti/sievieti atraidīt. Pametot sievieti tagad, viņš pēdīgi atraida valdonīgo māti, kas nomāca viņu agrāk. Gudra sieviete neļausies šim tuvināšanās un atkāpšanās ciklam vairāk par vienu reizi.

GUDRS VĪRIETIS nekavējoties dosies pie psihoterapeita, lai neitralizētu pārnesi, kas ir izraisījusi bailes no sievietēm un vēlmi tās sodīt. (atriebties)

Droši vien būtu lieki piebilst, ka vīrietis un sieviete var būt mainītās lomās.

Mēs varam būt laipni un vēlēties tādi būt, tomēr ļaunums nereti perinās mūsu zemapziņā par spīti šīm apzinātajām vēlmēm. Dažkārt mēs ļaujamies ļaunām domām vai darām pāri saviem līdzcilvēkiem.

Mēs uztveram šīs domas un rīcību kā nevēlamu svešķermeni un brīnāmies: "Kur tās rodas?"
Šķiet, ka labvēlības misionāri vēl nav sasnieguši mūsu iekšējās teritorijas nomales, tās nav kolonizējusi kāda civilizēta impērija.

Mēs, protams, nevēlamies būt agresīvi, ķircinot, kutinot vai viegli iekniebjot savam partnerim, tomēr tā ir agresīva, otram nepatīkama rīcība.

Mēs uztveram to kā joku, neapzinoties, ka ir iejaukusies mūsu naidīgā zemapziņa. Tas var būt atgādinājums par raizēm, kad mūsu citādi mīlošie vecāki vai māsas un brāļi pielietoja līdzīgu "draudzīgās uguns" taktiku.

Mēs piezvanījām mātei uz Ņujorku un dzirdam viņas pirmos vārdus: "Ak tad beidzot man piezvanīji!" Tas liek mums justies nopeltiem un vainīgiem.
Mēs lūdzam piedošanu, bet viņa turpina pārmest, līdz mūs pārņem dusmas un sākas strīds.

Kārtējo reizi tiek izspēlēts scenārijs, ko tik labi atceramies no mūsu kopdzīves gadiem. Mēs esam iestrēguši nemainīgā attiecību modelī, un mīlestība - kas noteikti pastāv starp mums - nespēj izlauzties cauri mūsu vainas apziņas un viņas dusmu slāņiem.

Vai lielāko dzīves daļu mēs esam baidījušies ieraudzīt viens otrā šīs mīlestības izpausmi? vai vainas izjūta un no tās izrietošās dusmas ir kā vairogs, kas pasargā mūs no patiesi tuvām attiecībām? Vai tā ir mūsu iecienītā spēle?

Lai rastu iespēju izlauzties no šī ierosas-reakcijas uzvedības modeļa vajag vienkārši ieturēt pietiekami garu pauzi starp abiem tā komponentiem.

Tas, protams, nav viegli izdarāms brīžos, kad mūs ir nokaitinājusi šī vienīgā "joprojām tik varenā" balss telefona līnijas otrā galā un arī mūsu dzīvē.

Katrā ziņā šo un jebkuru citu strīdu ar partneri vai ģimenes locekli var izbeigt, klusībā veicot šādu labvēlības vingrinājumu: "kaut mēs spētu patiesāk mīlēt viens otru. kaut mēs rīkotos saskaņā ar savām gaišākajām domām. kaut viss būtu labi un mēs/tu būtu laimīgi."

Minētais piemērs var ļaut mums apzināt vēl vienu sava "es" šķautni. Šī bērnišķīgā reakcija uz mātes vārdiem liecina par to, ka mums ir regresīva, ar pagātni saistīta psiholoģiska problēma.

Cits piemērs varētu būt pieauguši brāļi vai māsas, kas joprojām uzvedas kā sāncenši - tā vietā, lai beidzot samierinātos ar faktu, ka dažkārt vecāki dod priekšroku vienai no savām atvasēm.

Mums var rasties jautājums: cik daudz mūsu problēmu nāk no bērnības un cik radušās brieduma gados?

Ir jāpieaug ne vien mums pašiem, bet arī mūsu problēmām. Kad mēs bez stomīšanās atzīsim, ka mūsu dzīvi lielā mērā diktēja pagātne, un pilnībā neitralizēsim tās ietekmi, mēs atbrīvosim vietu pieauguša cilvēka uzdevumiem, tādiem kā pozitīva pašvērtējuma, garīgās apzinātības un veiksmīgu attiecību veidošana.

Vai arī mēs ļaujamies pagātnes valgiem, lai no tā izvairītos?

Var gadīties, ka pašreizējais partneris ir izvēlēts par aizstājēju kādam no mūsu bērnības drāmas galvenajiem tēliem. Mums var rasties jautājums: "Ko mana psihe saskata šajā cilvēkā? Kālab tieši viņš ir tik piemērots šai lomai?

Varbūt viņš vienkārši ir parocīgs manekens, kam var uzkarināt pagātnes noplukušās drānas, nepiepildīto bērnības alku skrandas?"

Vai nav ironiski, ka šādi tiek izmantoti cilvēki, kuriem piemīt pašiem sava neatkārtojama individualitāte? Acīmredzot pārnese kalpo mūsu psihei kā savdabīga zaudējumu kompensācijas metode.

D. Ričo "Kad pagātne ir tagadne"

Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse, T. 29355788;
e-pasts: psihoterapijasprakse@gmail.com