Visa mūsu kultūra, tā vai
savādāk, atspoguļo neirotisku mīlestību. Filmas, romāni, dziesmas –
viss, uz ko balstās cilvēki, formējot savus priekšstatus par šīm jūtām. Tajos
mīlestība atspoguļota kā kaislīgas, visaptverošas jūtas, dažkārt pat apsēstība
ar otru cilvēku. Tādas mīlestības dēļ cilvēki veic neprātīgas darbības,
gatavi ciest un ciešanas kļūst par tādu attiecību neatņemamu sastāvdaļu. Jūtu
vētras, dramatisms, noslēpumainība – to visu ļoti
labi var pārdot.Pat psihologi, un es tai skaitā, biežāk raksta ne jau par normu, par to, kādām jābūt normālām divu pieaugušu cilvēku veselīgām attiecībām. Nobrieduši pāri ļoti reti meklē psihologa palīdzību. Savukārt nobrieduši tie kļūst terapijas procesā un savā darbā ar attiecībām.
Lai aizpildītu šo tukšumu priekšstatos par to, kādām jābūt pieaugušu cilvēku attiecībām, es nolēmu uzrakstīt šo rakstu.
Pirmais, ko pamanu, kad skatos uz veselīgām attiecībām, ir abu partneru pašpietiekamība.
Tajās nav privātīpašumnieciskuma, bet ir uzticēšanās Partneri viens otru ciena, viens otru apbrīno un neizmanto viens otru savu vajadzību apmierināšanai.
Gluži pretēji neirotiskajam: “Es nevaru bez tevis dzīvot!”, nobriedusi mīlestība saka: “Es izdzīvošu arī bez tevis, un pat varēšu būt laimīgs, taču es tevi mīlu un vēlos būt ar tevi kopā!”. Neviens nepieprasa: “Tev jābūt man blakus, lai man būtu labi!”. Un nenodod sevi, pakļaujoties partnera prasībām aiz bailēm tikt pamestam.
Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret to augstprātīgi: “Es labāk zinu, kā tev būs labi!”, “Dari, kā es teicu!” Kad mēs cenšamies piespiest otru cilvēku darīt tā, kā mēs uzskatām par pareizu, viņš sāk aizstāvēties un izvairīties no kontroles un spiediena, nereti pārejot uzbrukumā, un izsakot atbildes apvainojumus.
Savukārt cieņa pret partnera vajadzībām, robežām un cilvēciskajām īpašībām, stimulē mūs sadarboties, meklēt iespējas, kā realizēt stratēģiju “uzvarēja-uzvarēju”
Pieaugušu cilvēku attiecības ir līdzvērtīgo savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un uzvedību.
Ja jūs uzskatāt, ka jūsu partneris ir atbildīgs par jūsu laimi, tad brīžos, kad nesaņemat to, ko vēlaties, jūs jūtaties aizvainots un dusmīgs. Taču otrs nevar būt atbildīgs par to, ka viņa priekšstati par laimi nesakrīt ar jūsējiem. Jūs abi kopā saskaņojat savas gaidas ar otra iespējām. Un varat parūpēties par sevi paši, ja partneris kādu iemeslu dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.
Uzņemties atbildību nozīmē neapvainot otru par to, ka jūsu dzīve nav tāda, kādu vēlējāties. Ja jūs nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas jums patīk tāpēc, ka otrs to neatbalsta – tā ir jūsu, nevis otra cilvēka problēma. Ja otrs neuzņemas savu atbildības daļu, un to uzņematies jūs – tad atbildība par jūsu pārslogotību gulstas uz jums.
Tāpat arī veselīgas attiecības paredz to, ka tas, ko jūs jūtat attiecībās ir jūsu atbildība, bet tas, ko attiecībās jūt partneris – ir viņa atbildība. Neviens nevar otram piespiest kaut ko just, nevar vadīt viņu bez viņa piekrišanas. Ja jūsu partneris apvainojas par jūsu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet gan viņa izvēle tā reaģēt.
Atbildība ir arī iespēja izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir prasme pārvaldīt savu dzīvi un neatdot šīs pārvaldības tiesības otra rokās – lai tas būtu pat vistuvākais cilvēks.
Pieaugušu cilvēku attiecībās tiek atbalstīta otra cilvēka pašrealizācija. Viens palīdz otram realizēt iecerēto. Pirmkārt, tas ir atbalsts izaugsmē, kādu izvēlējies partneris. Palīdzība un rūpes pārī – tas nav veids, kā piespiest otru justies kaut ko parādā, vai viņa lojalitātes pirkšana. Tā nav mīlestība-darījums, kur katrs skaita, cik daudz laba izdarījis otra labā, lai pēc tam pieprasītu dividendes. Un tā nav glābšanas operācija, kur viens risina otra problēmas, un velk āra no krīzēm un nelaimēm, neļaujot otram izjust savu daļu atbildības par savu izvēli, un nedodot iespēju iemācīties pieņemt lēmumus un rīkoties.
Nobriedušai personībai spēja atdot ir paša spēju un pārpilnības demonstrācija. Tā saņem atdevi brīdī, kad redz to, ka viņa palīdzība un atbalsts ļauj otram kļūt stiprākam, un partnera rezultāti sniedz gandarījumu un apmierinājuma sajūtu.
Tādās attiecībās cilvēki viens uz otru skatās atvērtām acīm, redzot reālu cilvēku un nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tad, kad cilvēku patiesi interesē otrs cilvēks, lai cik arī gadus viņi kopā būtu nodzīvojuši. Kad viņi ir gatavi pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir, ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām, nenosodot un necenšoties otru padarīt ērtāku sev.
Ļoti svarīga tādu attiecību īpatnība ir iespēja godīgi un patiesi sarunāties vienam ar otru.
Pāris kļūst ļoti stabils, ja partneri var būt tie, kas viņi ir, bez bailēm, ka viņu vārdi vai darbi varētu tikt noniecināti, kritizēti vai nepareizi iztulkoti. Tas ir nenovērtējami, ja blakus ir cilvēks, kuram var uzticēties un uz kuru vienmēr var paļauties, nebaidoties par nodevību. Tādās attiecībās abi cilvēki jūtas droši.
Protams, runājot par nobriedušām attiecībām, es nedomāju to, ka tām jābūt ideālām.
Tajās ir gan interešu un viedokļu konflikti, gan dažādas emocijas. Taču, lai ko arī partneri nedarītu, viņi atceras savus kopīgos mērķus – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.
Atceras to, ka viņi abi atrodas vienā laivā un nevēlas to šūpot. Viņi uzņemas atbildību par to ieguldījumu, kuru tieši šobrīd iegulda kopējās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas par jebkuriem konfliktiem un nesaskaņām
Šajās attiecībās cilvēki runā viens ar otru un cenšas dzirdēt otru un saprast otra viedokli. Pat tad, ja tam nepiekrīt. Neviens neuzskata, ka obligāti ir jāpiekrīt otra viedoklim un neprasa to arī no otra. Taču tas nenozīmē, ka nav iespējams kompromiss un nav iespējams vienoties, lai labi būtu visiem. Un tādās attiecībās vienmēr ir iespēja piekāpties, nejūtoties aizvainotam vai upurim.
Veselīgas attiecības ir attiecības, kurās abiem ir labi. Labāk, kā atsevišķi dzīvojot. Otra cilvēka klātbūtne katru dara stiprāku un harmoniskāku. Tajā pat laikā, abu mijiedarbība ļauj cienīt otra cilvēka personiskās robežas un papildinot vienam otru, partneri paliek patstāvīgas, veselas personības.
Tādas attiecības asociējas ar vārdiem – uzticība, drošība, atbildība, sapratne, atbalsts, attīstība, harmonija un interese.
Iespējams, par tādām attiecībām filma nebūtu interesanta, taču manā skatījumā, tādā ģimenē dzīvot ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Avots: gintafiliasolis.wordpress.com
Kaspara Bērziņa psihoterapijasprakse, T. 29355788;
e-pasts: psihoterapijasprakse@gmail.com
