Ļaužu pārpildītā vilciena vagonā biļešu kontrolieris atrada
vecu un nobružātu ādas maku. Lai atrastu īpašnieku, viņš ieskatījās makā, bet
nekādu norāžu par maka saimnieku tur nebija. Makā bija vienīgi pavisam nedaudz
naudas un svētbildīte. Viņš izstieptā rokā pacēla maku augšā un skaļi jautāja:
“Kam pieder šis maks?”
Kāds vecs vīrs atsaucās: “Tas ir mans maks. Lūdzu, dodiet to
man.”
Bet kontrolieris teica: “Jums nāksies to pierādīt. Tikai tad
to atdošu.”
Vecais vīrs uzsmaidīja bezzobainu smaidu un teica: “Tajā ir
svētbildīte.”
Biļešu kontrolieris neatlaidās un teica: “Tas nav
pierādījums; ikvienam makā var atrasties tāda svētbildīte. Ar ko tā ir īpaša?
Kāpēc makā nav arī tava fotogrāfija?”
Vecais vīrs ievilka dziļu elpu un sāka stāstīt: ”Tūlīt
pateikšu, kāpēc makā neatrodas mana fotogrāfija. Šo maku reiz man iedeva tēvs.
Tas bija tad, kad vēl gāju skolā. Mani vecāki man deva nelielu kabatas naudu.
Tad šajā makā glabāju savu vecāku fotogrāfiju.
Pusaudža gados biju ļoti apmierināts ar savu izskatu un tad
izņēmu vecāku fotogrāfiju un makā ieliku savējo. Man patika skatīties uz sevi,
uz maniem skaistajiem biezajiem matiem.
Pēc dažiem gadiem apprecējos. Mana sieva bija ļoti skaista.
Es viņu ļoti mīlēju. Un, protams, savu attēlu nomainīju uz sievas fotogrāfiju.
Stundām ilgi es varēju skatīties viņas jaukajā sejā.
Kad piedzima mūsu pirmais bērns, tad manā dzīvē iesākās
jauns pavērsiens. Saīsināju savu darba laiku, lai tikai varētu būt kopā ar
dēlu. Gāju vēlu uz darbu un steidzos ātri atpakaļ. Un tad makā parādījās mana
dēla attēls.”
Vecā vīra acīs sariesās asaras, kad viņš turpināja:” Mani
vecāki nomira pirms daudziem gadiem. Pagājušajā gadā viņsaulē aizgāja arī mana
sieva. Mans dēls, mans vienīgais dēls visu sevi veltī savai ģimenei. Viņam
vairs neatliek laika man. Viss tas, kas reiz ir bijis man tik ļoti svarīgs nu
ir tālu prom un neaizsniedzams.
Tagad makā esmu ielicis svētbildīti. Tikai tagad esmu
sapratis, ka mans īstais sabiedrotais, palīgs un atbalsts ir Viņš. Viņš nekad
mani neatstās. Viss! Ja vien to būtu sapratis agrāk.
Ja vien Viņu būtu mīlējis visus šos gadus, tāpat kā mīlēju
savu ģimeni, tad šodien nejustos tik vientuļš!”
Biļešu kontrolieris klusējot atdeva maku vecajam vīram.
Kad vilciens apstājās nākamajā pieturā, tad kontrolieris
steidzīgiem soļiem devās grāmatnīcas virzienā un veikala pārdevējam teica: “Man
lūdzu vienu svētbildīti. Tādu, ko varu ielikt makā.”
