13. novembris, 2018 pl. 9:40,
2 komentāri
Kopš šī gada marta apgūstu ķermeniskās terapijas metodi - Psiho-Somato-Enerģētisko Analīzi. Mācību ietvaros mums pašiem ir jāiet šajā terapijā. Kopš marta esmu daudz atklājusi par sevi, savām attiecībām ar apkārtējo pasauli, savām dziļi noslēptām programmām. Šoreiz vēlos pastāstīt par vienu no saviem vislielākajiem atklājumiem, kas varētu attiekties uz ļoti daudziem no tiem, kas dzimuši 70.-80.gados.
Vienā no sistimiem (terapijas ietvaros veicamajiem ķermeņa sasprindzinājumiem) vakara sesijās izteikti mocījos - nevarēju palikt nomodā, lai kā censtos. Pēc dažām minūtēm vienkārši brutāli migu ciet, lai cik daudz gribas arī neieliktu tajā, lai paliktu nomodā. Iekšā vārījās dusmas uz sevi, neapmierinātība ar to, ka nespēju izdarīt to, ko pati esmu apņēmusies.
Sāku šo jautājumu pētīt dziļāk, lai izprastu cēloņus. Nolēmu veikt nelielu sakārtojumu pēc Helingera metodes - paņēmu 2 lapas - viena lapa "es" un otra "mana izslēgtā daļa". Apgriezu otrādi un samaisīju tā, lai nezinātu, kura lapa ir kura. Tad izvietoju tās istabā, kā man prasījās. Uzreiz izveidojās kontakts ar izslēgto daļu. Sajutu tādu sajūtu, it kā levitējot, tāds kā apdullums, galvā nāca doma - narkotikas vai zāles vai kas tamlīdzīgs. No otras lapiņas - liela kauna sajūta. Joprojām nesapratu, ko šis stāsta par mani - neko šādu savā dzīvē nepazīstu. Nākamās dienas rītā nolēmu, ka jāuztaisa atkal tas pats sistims, jāiedomājas, ka ir vakars un jāpajūt tas reibonis, ko jutu, atrodoties uz lapiņas. Sistima laikā pēc 10 minūtēm sāku just, ka sāp miega artērija un galvā atskan frāze "miega zāles". Iekšā viss nodrebēja.
Uzreiz rakstīju tētim, lai pajautātu, vai mamma grūtniecības laikā vai pēc dzemdībām lietoja miegazāles, bet tajā pašā mirklī iekšēji jutu, ka šis jautājums manī nāk no prāta - ka tas nav īstais virziens, kur meklējama atbilde.
Saņēmos uzprasīt pieredzējušai ārstei, kam uzticos, vai 80.gados jaundzimušajiem uz nakti deva miega zāles. Baidījos izklausīties muļķīgi, jo jautājums manā prātā izraisīja milzīgu iekšējo vētru. Un es cerēju, ka viņa atbildēs, ka nē. Bet gara acīm redzēju 20 zīdaiņus vienā zālē, vakars, visi raud, personāls vēlas gulēt, mīļā miera labad, ir kas jādara.. un ir skaidrs, ka tā notiek. Dažus piebaro. Tie, kam nepietiek ar pārēšanos, saņem savu zāļu devu.
Un šai domai sekoja zibenīga ārstes atbilde. Viņa man atrakstīja, ka tā bijusi ierasta prakse. Diazepams.
Psihitropa, narkotiska viela.
Pirmās 10 manas dzīves naktis.
Tik ilgi sevi vainoju, ka negribu kaut ko redzēt, ka nepietiekami koncentrējos, ka griba par mazu. Te caur milzīgu drebuli atnāca atvieglojums. Ieraudzīju, ka ir reizes, kad no ārpuses iemidzina tā, ka tu vienkārši tam nevari īsti pretoties, lai cik ļoti vēlētos. Un cik tā ir neiedomājama sajūta bērnam, kurš sauc mammu, kurš baidās, ka tagad pavisam palicis bez sava vismīļākā cilvēka, kurš grib parunāties ar kādu, izsūdzēt bēdas, gūt mierinājumu... Vienkārši tikt iemidzinātam. "Tavas sajūtas nav tik svarīgas. Guli".
Savās pirmajās dzīves dienās būt šķirtam no mammas un dabūt vēl šo ir nepanesami.
Ķermenis visu atceras. Un var uzvesties tāpat aiz "pieraduma" arī vēlāk. Paliek šī programma apreibināties, atslēgties, nejust - jo īpaši tad, kad ir stress, pārgurums, emocijas, gribas raudāt... nu, viss tas, ko darītu skaļš zīdainis. Katrs apreibinās savādāk. Mēs katrs zinām savu veidu, kā nebūt savās sajūtās, kā aizbēgt.
Es ticu, ka visu var izmainīt, ja apzinās, caur ko tas sācies. Tāpēc stāstu.
"Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara"...
Neturpini aizsākto izslēgšanas scenāriju un atļauj beidzot tam iekšējam zīdainim just un raudāt, un visu to, ko nevarēja toreiz, savās pirmajās dienās.
Tad arī sāksies pārstrukturizēšanās.
Tad ar katru dienu spēsi arvien vairāk sajust, kā jūtas otrs. Un dziļā mīlestībā rūpēties par sevi un viens par otru.
Sāku šo jautājumu pētīt dziļāk, lai izprastu cēloņus. Nolēmu veikt nelielu sakārtojumu pēc Helingera metodes - paņēmu 2 lapas - viena lapa "es" un otra "mana izslēgtā daļa". Apgriezu otrādi un samaisīju tā, lai nezinātu, kura lapa ir kura. Tad izvietoju tās istabā, kā man prasījās. Uzreiz izveidojās kontakts ar izslēgto daļu. Sajutu tādu sajūtu, it kā levitējot, tāds kā apdullums, galvā nāca doma - narkotikas vai zāles vai kas tamlīdzīgs. No otras lapiņas - liela kauna sajūta. Joprojām nesapratu, ko šis stāsta par mani - neko šādu savā dzīvē nepazīstu. Nākamās dienas rītā nolēmu, ka jāuztaisa atkal tas pats sistims, jāiedomājas, ka ir vakars un jāpajūt tas reibonis, ko jutu, atrodoties uz lapiņas. Sistima laikā pēc 10 minūtēm sāku just, ka sāp miega artērija un galvā atskan frāze "miega zāles". Iekšā viss nodrebēja.
Uzreiz rakstīju tētim, lai pajautātu, vai mamma grūtniecības laikā vai pēc dzemdībām lietoja miegazāles, bet tajā pašā mirklī iekšēji jutu, ka šis jautājums manī nāk no prāta - ka tas nav īstais virziens, kur meklējama atbilde.
Saņēmos uzprasīt pieredzējušai ārstei, kam uzticos, vai 80.gados jaundzimušajiem uz nakti deva miega zāles. Baidījos izklausīties muļķīgi, jo jautājums manā prātā izraisīja milzīgu iekšējo vētru. Un es cerēju, ka viņa atbildēs, ka nē. Bet gara acīm redzēju 20 zīdaiņus vienā zālē, vakars, visi raud, personāls vēlas gulēt, mīļā miera labad, ir kas jādara.. un ir skaidrs, ka tā notiek. Dažus piebaro. Tie, kam nepietiek ar pārēšanos, saņem savu zāļu devu.
Un šai domai sekoja zibenīga ārstes atbilde. Viņa man atrakstīja, ka tā bijusi ierasta prakse. Diazepams.
Psihitropa, narkotiska viela.
Pirmās 10 manas dzīves naktis.
Tik ilgi sevi vainoju, ka negribu kaut ko redzēt, ka nepietiekami koncentrējos, ka griba par mazu. Te caur milzīgu drebuli atnāca atvieglojums. Ieraudzīju, ka ir reizes, kad no ārpuses iemidzina tā, ka tu vienkārši tam nevari īsti pretoties, lai cik ļoti vēlētos. Un cik tā ir neiedomājama sajūta bērnam, kurš sauc mammu, kurš baidās, ka tagad pavisam palicis bez sava vismīļākā cilvēka, kurš grib parunāties ar kādu, izsūdzēt bēdas, gūt mierinājumu... Vienkārši tikt iemidzinātam. "Tavas sajūtas nav tik svarīgas. Guli".
Savās pirmajās dzīves dienās būt šķirtam no mammas un dabūt vēl šo ir nepanesami.
Ķermenis visu atceras. Un var uzvesties tāpat aiz "pieraduma" arī vēlāk. Paliek šī programma apreibināties, atslēgties, nejust - jo īpaši tad, kad ir stress, pārgurums, emocijas, gribas raudāt... nu, viss tas, ko darītu skaļš zīdainis. Katrs apreibinās savādāk. Mēs katrs zinām savu veidu, kā nebūt savās sajūtās, kā aizbēgt.
Es ticu, ka visu var izmainīt, ja apzinās, caur ko tas sācies. Tāpēc stāstu.
"Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara"...
Neturpini aizsākto izslēgšanas scenāriju un atļauj beidzot tam iekšējam zīdainim just un raudāt, un visu to, ko nevarēja toreiz, savās pirmajās dienās.
Tad arī sāksies pārstrukturizēšanās.
Tad ar katru dienu spēsi arvien vairāk sajust, kā jūtas otrs. Un dziļā mīlestībā rūpēties par sevi un viens par otru.
http://www.dulas.lv/atbalsts/planojot/params/post/1646287/dula-linda-lielvarde-par-satraucosu-jaundzimuso-pieredzi-un-ka-to-dziedinat?fbclid=IwAR2_XQ4sk6LR12xb0QeSRTBwey11tIzJ0tu8fYozR6tKReZTuyeA88aGdYE
