Фармацевтические компании скрывают правду об обыкновенном витамине, убивающем рак

Фармацевтические компании скрывают правду об обыкновенном витамине, убивающем рак

 

Фармацевтические компании скрывают правду об обыкновенном витамине, убивающем рак

Американский автор Эдвард Грифин в своей книге «Мир без рака» описывает истину об одном открытии, которое скрывается, о лечебных свойствах витамина В17, который еще называется лаетрил или амигдалин.

Это вещество быстро убивает раковые клетки. Автор приводит сведения об успешном излечении пациентов, больных раком, и научные объяснения его действия и задаёт вопрос C почему традиционная медицина его не использует в борьбе с коварной болезнью. С момента его открытия в клиниках было излечено много людей, прежде чем он был запрещен фармацевтическими компаниями.

Грифин понимает, что проблема использования витамина В17 традиционной медициной находится не в научной плоскости, а связана с политикой мировой элиты в области онкологии. Миллиарды долларов расходуются каждый год на исследования и лечение рака, миллиарды тратятся на производство химических средств для борьбы с болезнью. И таким образом тайна о витамине В17 является экономическим мотивом для доминирующей фармацевтической промышленности. Другими словами, больные раком люди имеют больше шансов жить, чем умереть.

 

Если бы правда об этом не скрывалась, пришел бы конец огромным прибылям гигантской фармацевтической индустрии. Если один обыкновенный витамин может лечить рак, то моментально развалится вся машина, позволяющая обогащаться за счет страданий и смерти людей. Фармацевтические компании никогда не будут проводить исследования этого простого продукта, который продается во всех магазинах, потому что они не могут запатентовать природный продукт.

Витамин В17, который убивает рак, содержится в плодовых косточках преимущественно абрикосовых. Они были объявлены лекарством против всех видов рака еще 35 лет назад. После Второй мировой войны д-р Макс Герсон успешно лечил им пациентов и включил его в свою методику лечения рака.

Амигдалин содержится в косточках абрикосовых, миндаля, горького миндаля, вишни, персиков, слив, в семенах яблок, сорго, просо, льняном семени, чечевице, некоторых бобовых, винограда, некоторых травах и во многих других продуктах, которые современный человек не употребляет.

 

Цивилизованный образ жизни заставляет нас есть изделия из очищенной муки, сахар, растительное масло и другие фабричные продукты, в то время как естественные натуральные продукты уже давно отсутствуют в нашем меню. Наши дедушки и бабушки питались натуральной нерафинированной пищей, и рак был редким явлением. Они употребляли сушеные плоды, натуральный хлеб и даже просяной хлеб. Таким образом они получали нужные витамины, в том числе и амигдалин (В17).

Витамин В17 был запрещен для лечения рака 35 лет назад. Ученые заявили, что если человек каждый день будет употреблять этот витамин, то он никогда не заболеет раком. Фармацевтические гиганты и министерство здравоохранения США оказали давление на Управление по контролю за качеством продуктов питания и лекарств и объявило незаконной продажу витамина В17 с приложенной к ней информацией о его лечебных свойствах против рака, а также продажу сырых плодов и сердцевин косточек абрикоса. Тактика включала распространение слухов, что абрикосовые и миндальные культуры содержат цианиды (что является правдой) и что они могут отравить тех, кто их ест. Но правда в том, что ими еще никто ни разу не отравился, даже если ел их в огромных количествах.

 

Это стратегия таких тайных обществ как иллюминаты, масоны, бильденберги и другие для накопления богатств, для сокращения численности населения Земли и для постепенного введения нового мирового порядка. Лекарства, пища, ГМО и другие средства входят в их арсенал для воплощения планов порабощения человечества.

Эти вещи были предсказаны в Библии и описаны в пророчествах в Откровении, 13-я глава, и в других местах.

Вот по этому поводу две цитаты: Откровение, глава 13, стихи 16 и 17: «16 И он сделает то, что всем, малым и великим, богатым и нищим, свободным и рабам, положено будет начертание на правую руку их или на чело их, 17 и что никому нельзя будет ни покупать, ни продавать, кроме того, кто имеет это начертание, или имя зверя, или число имени его».

 

Перевод с болгарского языка - Инал Плиев.

 

http://perevodika.ru/articles/22957.html

Aicinām pievienoties ģimenes mājmācības klases veidošanai Rīgā

Ģimeņu kopa pašlaik jau īsteno bērnu izglītošanu pēc alternatīvas izglītības programmas bērniem vecumā no 2,5 līdz 7 gadiem. 

Sešgadīgo bērnu vecāki ir sākuši veidot vidi un radīt apstākļus, lai sākot ar 2013.gada 

septembri nodrošinātu bērniem tālāko izglītošanos mājmācības klasē. Grupas lielums paredzēts līdz 8 bērniem. 

Aicinām pievienoties ģimenes, kuras meklē iespējas izglītot savus bērnus ģimeņu veidotā mājmācības klasē. Tel.29404888 Antra, 29374218 Skaidrīte. 

Citāda skola

 

Nedaudz no sevis...kad mājās aug (nu jau drīz) trīsgadnieks, tad laiku pa laikam uznāk domas par to, kā darīties ar skolas būšanām, kad pienāks laiks...
Man pašam ir samērā izteikta nepatika pret pašreizējo tradicionālo skolas modeli...es tos sauktu par (vismaz) 12 izniekotiem gadiem. Bet patiesībā jau vairāk, jo no tiem 12 tieši skolā pavadītajiem gadiem pēc tam vēl ir jāatkopjas...ja vispār tiek pamanīts, ka ir, no kā atkopties...
Protams, katrs tam visam iziet cauri pa savam...kāds veiksmīgāk, cits - ne tik veiksmīgi..

Bet man izteikti gribas, lai mans bērns izglītojas citādāk..lai tas nāk viņam patiesā labumā!
Ticu, ka tas ir iespējams un jūtu, ka uz to ir jāiet!
Pagaidām ir jautājums, vai tas ir iespējams tradicionālā skolā vai tomēr jāmeklē vai jāveido alternatīvas...

Armands Dziļums

 

 

Citāda skola

http://domatajs.lv/citada-skola/

 

Jo vairāk izzinu pasauli, jo vairāk manī rodas pārliecība par esošās skolu sistēmas neatbilstību cilvēka patiesajai būtībai. Sākotnēji man „āķi lūpā” šajā jautājumā iemeta antropozofijas lektors Dainis Ozoliņš, kurš kādā savā lekcijā iepazīstināja ar savas dzīves pieredzes aprakstu par izglītošanās procesa ietekmi konkrēti uz viņu. Daiņa stāstā es sadzirdēju arī uz mani personīgi attiecināmus vārdus. Būtībā tas, ko uzsvēra Dainis, kam es pilnībā piekrītu, ir – katrā bērnā kopš dzimšanas ir Dieva dota interese par pasaules izzināšanu – dzirkstele acīs ar kādu bērns dodas uz skolu 1.klases 1.septembrī. Bet diemžēl esošā izglītības sistēma pārsvarā gadījumu nevis atvieglo bērna izziņas procesu piedāvājot viņas dažādus izziņas ceļus, bet gan vienkārši iemāca automātisku reaģēšanu uz noteiktiem teorētiskiem faktoriem, kuri ļoti bieži tiek pasniegti tik atrauti no dzīves, ka satopoties pēc skolas beigšanas reālajā dzīvē ar lēmuma pieņemšanas nepieciešamību, cilvēks nespēj savienot savas skolā iegūtās teorētiskās zināšanas ar praksē nepieciešamo.

 

No personīgās pieredzes zinu teikt, ka būdama praktiski teicamniece beidzot 9.klasi nezināju savas spējas vai dotumus, jo daudz maz viegli padevās visas jomas un neviena no tām īpaši neinteresēja, tāpēc arī rezultātā vienkārši paļāvos uz vecāku lēmumu manas tālākās skološanās iestādes izvēlē. Savukārt mācības vidusskolā nekādu progresu sevis iepazīšanā joprojām nedeva un pēc vidusskolas beigšanas arī nezināju, ko īsti gribu un ko nē, tāpēc aizgājusi uz tuvāko augstskolu bara instinkta vadīta iestājos tajā novirzienā, kurā bija sastājušies lielākā daļa manu vidusskolas klasesbiedru. No šodienas viedokļa skatoties – pilnīga nespēja pieņemt dzīvē svarīgus lēmumus – jā, tas ir fakts!

 

Apzinoties šo faktu, saprotu, ka ne man vienīgajai šāda veida dzīves grūtības ir bijušas. Tā rezultātā tikai apmēram pēc 30 gadu sasniegšanas sāku īsti apjēgt, kas tad mani dzīvē vispār interesē un kādās jomās gribu darboties. Tomēr uzskatu, ka esošajai skolu sistēmai būtu jāveido tāda mācību vide, lai vismaz lielākā daļa skolēnu beidzot pamatskolu spētu orientēties savās dotībās un spētu apzināti izvēlēties turpmāko izglītības iestādi – balstoties uz katra personīgajām interesēm un spējām. Tagadējā situācijā redzu vien to, ka beidzot pamatskolas jaunieši joprojām nespēj orientēties savās interesēs un bieži vien aiziet mācīties ne īsto motīvu vadīti. Ar „ne īsto motīvu” es domāju sekojošus motīvus, ja tie nav saskaņā ar jaunieša personīgo viedokli vai šī viedokļa vienkārši nav:

 

- vēlme izpatikt vecākiem piekrītot viņu izvēlei;

 

- vēlme daudz pelnīt un līdz ar to izvēloties apgūt pieaugušo ieteikto „naudīgo” profesiju;

 

- vēlme turpināt vecāku profesiju;

 

- vēlme tikt pieņemtam no vienaudžu vidus utml.

 

Manuprāt vienīgais patiesi ilgtspējīgais motīvs, kurš var kalpot par pamatu visas dzīves profesionālai orientācijai ir spēja ieklausīties savā sirdi un nofiksēt šo sirds kustības virzienu kā vienīgo – tieši man piemēroto dzīves ceļa variantu. Visus pārējos motīvus agri vai vēlu nāksies uzskatīt par kļūdainiem, jo tie nav veidojošies saskaņā ar dvēseles patieso būtību. Savukārt, lai jaunietis 15 gados spētu apzināties to, cik svarīgs un ar savu dvēseli saskaņā esošs lēmums viņam ir jāpieņem, te nu sava, ne mazsvarīgā loma ir jānospēlē pamatskolai.

 

Esošā Latvijas valsts izglītības sistēma, līdzīgi, kā tas noticis citur pasaulē, ir novecojusi un neatbilst laikmeta garam. Ojāra Rodes skatījumā veidojas sekojošas esošās izglītības un viņa skolas piedāvātās izglītības sistēmas pamatvērtību atšķirības:

 

Esošās izglītības sistēmas pamatvērtības Tautskolas „99 balti zirgi” izglītības sistēmas pamatvērtības

 

• Neticība Dievam • Ticība Dievam

 

• Neticība atdzimšanai • Ticība atdzimšanai

 

• Neticība bērna personībai • Ticība bērna personībai

 

• Orientācija „sabiedrība-bērns” • Orientācija “bērns – sabiedrība”

 

• Izglītības sadrumstalotība pa vecuma grupām • Mūžizglītība

 

• Centralizēta, smagnēji konservatīva izglītības sistēma • Decentralizēta, dinamiska izglītības sistēma, atvērta jaunām atziņām pedagoģijā, zinātnēs, tehnoloģijās

 

Esošā izglītības sistēma

 

Faktiski netiek uzskatīts, ka bērns ir personība, bērns tiek pretstatīts skolotājam, plašāk – pieaugušajam. Attiecības skolotāju un bērnu starpā parastajās skolās ir hierarhiski strukturētas. Skolotājam ir vara lemt par to, kas bērnam jādara, bet nekad otrādi. Izmantojot atzīmes, skolotājs var atsevišķu bērnu klasē gan izcelt, gan nosodīt. Tā kā atzīmju likšana (arī nelikšana) ir absolūti subjektīva padarīšana, skolēnam praktiski nav iespēju ne novērst, ne pretoties skolotāja tādam vai citādam vērtējumam. Skolēnu pašnoteikšanās tiesības mazākajās klasēs vispār nav paredzētas, bet lielākajās tās netiek izmantotas efektīvi, tas ir, reta skola pieļauj, ka bērni līdzi lemtu tajos jautājumos, kas uz viņiem skolā attiecas visvairāk – mācību procesa organizācija, skolotāju izvēle, tematu izvēle, mācību metodes, stundu saraksts, vērtēšanas kritēriji. Šajos vissvarīgākajos jautājumos viņu viedoklis vispār netiek jautāts. Skolas padomēs skolēni vienmēr ir izteiktā mazākumā un viņu klātbūtnei tur ir tikai šķietama nozīme (skat. http://www.brivaskola.lv ).

 

Bērnam netiek dotas tiesības gatavoties dzīvot paša veidotā sabiedrībā – t.i., izglītības sistēma ir orientēta tā, ka vecā paaudze uzspiež savu, izvirzot par galveno izglītībā: mācēt piemēroties. Izglītības sistēma ir orientēta virzienā “sabiedrība – bērns” . Izglītojamos māca pēc noteiktas mācību programmas, kurā ir stingri noteikti temati un mācību materiāli (lielākoties viena konkrēta mācību grāmata), kā arī noteikts, kādā stundu skaitā noteikta viela visiem skolēniem vienādā mērā ir jāapgūst. Bērni paši šeit principā neko nevar ne izvēlēties, ne ietekmēt. Mācību dienu ir saplānojusi skolas administrācija visam gadam. Skolēnam praktiski nav ne laika, ne iespējas (kaut vai papildus) mācīties to, kas viņu personīgi interesē. Turklāt, uzdodot mājas darbus, skola iejaucas arī ģimenes dzīvē un brīvajā laikā, regulējot un ierobežojot bērna iespējas pavadīt arī brīvo laiku tā, kā vēlas pats. Parasti bērnu prieku brīvdienās aptumšo stress vai bažas par pildāmajiem mājasdarbiem, izraisot nepatiku vai vainas sajūtu. Vēl aizvien parastajās skolās lielākā daļa stundas tiek pasniegtas frontāli, tas ir, skolotājs stāv klases priekšā pie tāfeles un pārsvarā runā viens pats. Pētījumi liecina, ka vidēji parastā skolā skolotājs norunā 70% stundas laika. Tas nozīmē, ka katram bērnam neatliek pat pusminūte, lai izteiktos. Turklāt 45 minūšu stundu ritms neļauj bērniem intensīvi iedziļināties nevienā noteiktā tēmā. Skolotāju uzdevums parastajā skolā ir nemitīgi kontrolēt bērnu zināšanas un jebkurā brīdī pakļaut viņus savam vērtējumam. Galu galā bērniem rodas iespaids, ka jāmācās atzīmes dēļ un nemitīgi jābaidās no pārbaudījuma. Orientējoties tikai uz atzīmi kā vienīgo rādītāju, bērni drīz vien pazaudē dabisko zinātkāri un prieku mācīties. Tā kā mācību „viela” un tās secība ir iepriekš noteikta, un visiem jāmācās vienā tempā, zinātkāre un entuziasms tiek nobremzēti jau pirmajos mācību mēnešos. Lielākajā daļā valsts skolu vēl aizvien par mācīšanos uzskata skolotāja pasniegtās vielas “atgremošanu”. Tas mūsdienu apstākļos, kad ar vienu klikšķi „Google” iespējams nokļūt jebkurā pasaules malā un sekundes simtdaļā piekļūt jebkuru informācijai, ir absurds (skat. http://www.brivaskola.lv ) !

 

Orientācija “sabiedrība – bērns” nosaka to, ka bērns tiek uztverts kā materiāls , kas jāveido atbilstoši sabiedrības prasībām, lai gan būtībā tā ir īstermiņa domāšana . Ja skolēns ļaujas iet kāda pavadā, tad tiek izkoptas pielāgošanās spējas, bet tiek zaudējas spējas sasniegt savus mērķus – pirmkārt jau ieraudzīt un definēt savus mērķus. Tiek izaudzināts sabiedrībai ērts loceklis, bet ne individualitāte, kas atļaujas uzdrīkstēties veidot sabiedrību, kurā pats dzīvo.

 

Parastajās skolās bērnus mākslīgi, no augšas sadala klasēs pēc dzimšanas gada, atņemot viņiem iespējas mācīties no lielākajiem un pieredzējušākajiem. Obligātais apmeklējums ierobežo personisko brīvību un atņem cita veida izglītošanās iespējas, piemēram, doties ceļojumā, apmeklēt kultūras pasākumus vai muzejus, klausīties interesantus radio raidījumus vai strādāt bibliotēkā. Turklāt stingrais stundu saraksts, ko regulē skaļš kontrolzvans, liedz bērniem brīvas pulcēšanās tiesības un nepieļauj sarunāšanos savā starpā. Skolā bērniem diena jāpavada, pārsvarā klusi un nekustīgi sēžot. Arī runāt viņi drīkst tikai tad, ja skolotājs viņus izsauc. Šādos apstākļos bērniem un jauniešiem attīstīt brīvu un radošu personību ir principā neiespējami, tāpēc tas izdodas tikai nedaudzām spēcīgām personībām (skat. http://www.brivaskola.lv ).

 

Tautskolas „99 balti zirgi” izglītības sistēma (skat. http://www.drustutautskola.lv )

 

Ticība Dievam ļauj visu skatīt Veselumā, Mīlestībā un Skaistumā. Veselums ir izejas punkts – vispirms Veselums un tad atsevišķais. Šāda pozīcija sakārto visas attiecību jomas, paplašina cilvēka apziņas apvāršņus un ļauj pareizāk novērtēt situāciju, “pareizāk rīkoties”. Ticība daudzdimensionālas pasaules eksistencei paver jaunas iespējas visās zinātņu jomās. Tas ļauj ielūkoties rītdienas bezgalīgos plašumos, bet ne aizgūtnēm rīt sasmakušo vakardienas gaisu – laiks nevis skatīt to, kā jaunā atziņa iekļaujas vecā šaurībā (vecās teorijās), bet kā vecā iekļaujas jaunā bezgalībā. Ticība Dievam nevis noniecina cilvēka būtību, bet paceļ to jaunā pakāpē – Dieva līdzstrādnieka pakāpē. Cilvēks, kā Dieva izpausme, ir bezgalīgs kā laikā tā telpā. Kā Dieva izpausme, Cilvēks ir Mīlestības un Patiesības nesējs, Radītājs savā būtībā. Vēl jāpiebilst, lai neviens neiedomājas, ka ticība Dievam ir kādas vienas konfesijas prioritāte, vai reliģioza cilvēka ambīcijas – tā ir katra indivīda eksistences Patiesības mērs. Tāda pati Patiesība, ka “es esmu” .

 

Ticība atdzimšanai ļauj ieraudzīt cilvēka dzīvi, kā nelielu, bet ļoti svarīgu posmu bezgalīgi garajā pilnveides ceļā. Tas ļauj ieraudzīt katra nenovērtējamo dārgumu krātuvi, ar kuru ierodamies šajā saulē – mūsu bagātības, kuras esam uzkrājuši bezgalīgās pieredzes meklējuma ceļos un arī to, pēc kā atkal esam atnākuši. Zināšanas atnāk, ja tām noticam. Ticība atdzimšanai ļauj sameklēt uzdevumus, kurus esam uzņēmušies, šeit ierodoties, rast iespēju tos izpildīt un palīdzēt arī citiem izkļūt no neziņas miglas. Ticība atdzimšanai sabiedrībā veido daudz saskanīgākas, harmoniskākas attiecības, katra cilvēka un visas sabiedrības dzīve nekļūst nesalīdzināmi mērķtiecīgāka, saturīgāka.

 

Ticība bērna personībai nosaka to, ka bērns tiek pieņemts kā personība, kā līdztiesīgs partneris attiecībā pret citām vecuma grupām (tai skaitā pret skolotāju). Cilvēka vecuma mērs Zemes dzīvē nav tā patiesās pieredzes mērs. Esam pieraduši visu mērīt vienas dzīves 70 – 80 gadu robežās. Esam pieraduši visus sagrupēt un sadalīt tā, kā pašiem liekas ērtāk. Patiesībā, vai mēs neesam tikai palīgi jaunajam cilvēciņam, līdz nostiprinās viņa intelekts, noskaidrojas apziņa un norūdās fiziskais augums? Pie kam, ar katru tas notiek savādāk un katrs jaunais cilvēciņš skolotājam ir atklājums, pārsteigums – es nevaru strādāt tā, kā vakar strādāju. Daudzveidība ir tik liela, ka skolotājam, tikai līdzdarbojoties iespējams rast pareizos “audzēšanas” (audzināšanas), izglītošanas paņēmienus, veidus.

 

Orientācija “bērns – sabiedrība” nosaka to, ka, lai mazinātu tendenci bezdarbnieku skaitam pieaugt uz skolu beidzēju rēķina, bērna izglītošana jābalsta viņa spēju apzināšanā, padziļinātā attīstībā tieši kādā vienā specialitātē, nevis virspusēju zināšanu obligātā apguvē daudzos priekšmetos. Atkarībā no bērna spējām, talantiem, kas piemīt KATRAM bērnam, tiek piedāvāti viņa attīstību sekmējoši pārbaudījumi, nevis vairotas vielas „iekalšanas” spējas.

 

Mūžizglītības, veseluma pieeja paredz bērna izglītošanos visa mūža garumā kā vienotu, nesadrumstalotu procesu. Šodien visa izglītības sistēma ir saraustīta pirmskolas, pamatskolas, vidējā, augstākajā. Bez tam vispārējā izglītība vēl sadalīta vairākās daļās ar liegumu vienam pedagogam strādāt vienā vai otrā no tām, aizbildinoties ar vecuma grupu psiholoģijas īpatnībām un tamlīdzīgi – cilvēkam, kurš kopā ar bērnu ir strādājis vairākus gadus, vērojis tā attīstību, apzinājies stiprās un vājās puses, visas šīs zināšanas (kuras praktiski nav nododamas) jāizmet, jo, lūk, bērnam nonākot citā vecuma grupā nāks gudrāks speciālists. Tieši otrādi – ir jāmeklē iespējas bērna audzinātājam pavadīt kopā ar cilvēku viņa apzinīgais mūžs.

 

Decentralizēta, dinamiski atvērta jaunām atziņām pedagoģijā, zinātnēs, tehnoloģijās izglītības sistēma būtu pretēja centralizētajai un konservatīvajai. Būtībā veidojot izglītības “uzņēmumu”, kas pakļaujas detalizētiem, valdonīgiem rīkojumiem, rodas virkne problēmu, nerunājot nemaz par nelabvēlīgu valsts dažādo kontroles organizāciju radīto stresa psiholoģisko gaisotni. Skola, skolotājs ir ierobežoti savā radošajā darbībā. Ārēji var likties, ka ejam uz sakārtotību, ieviešot centralizētos eksāmenus un tamlīdzīgi, taču patiesībā tas ir haoss. Haoss, kurā pazūd mūsu lolotās individualitātes. Cits ļoti svarīgs negatīvs moments centralizēto eksāmenu ieviešanā ir saistīts ar klaju neuzticības parādīšanu skolu pedagogiem. Principā vajadzētu atteikties no pārbaudes darbiem un eksāmeniem vispār ieviešot ideju par bezatzīmju izglītību. Patreizējā izglītības sistēma nevar iztikt bez atzīmēm, jo pati jau pirmajos skolas gados, sagraujot bērnos dabīgo dziņu (motivāciju) izzināt pasauli, cenšas sabiedrībai parādīt, cik labi tā strādā, jo viss taču tiek kontrolēts. Tomēr, ja domājam ilgtermiņā un mums ir svarīga izglītības sistēmā ieguldīto līdzekļu LIETDERĪGA izmantošana, kas sniedz ilgtermiņa atdevi nākotnē, svarīgi ir izglītību valstī nevis vadīt, bet gan tikai organizēt, ļaujot būt radošiem gan skolēniem, gan skolotājiem.

 

Būtībā man ļoti priecē fakts, ka pateicoties progresīvā pedagoga Ojāra Rodes centieniem Latvijā pamazām veidojas citādo pamatskolu tīkls: Drustu Tautskola, Tukuma Dzīvā skola, Ikšķiles Brīvā skola, Brīvā Māras skola Rīgā, Saules skola Jelgavā. Šo skolu filozofija atšķiras ar to, ka skolas centrā ir bērns un viss pārējais – gan mācību process, gan ārpusskolas aktivitātes – tiek pieskaņots bērna personībai atbilstoši viņa dabas dotajiem talantiem un uztveres spēju īpatnībām. Bērna attīstība skolā tiek orientēta uz vispusīgu personības attīstību iekļaujot un neignorējot visas trīs pamatjomas – intelektuālo jeb prāta nodarbināšanu, garīgo jeb dvēselisko, uz vispārcilvēciskām vērtībām orientēto izaugsmi un fizisko jeb visa veida fizkultūras vingrinājumus ķermenim. Kā papildus ieguvums ir arī darbaudzināšana, kas parastajās skolās ir izzudusi – skolas dārzeņu un puķu dobju kopšana, skolas apkārtnes sakopšana, dežūras skolas virtuvē. Daurbaudzināšanas iemaņas ir nenoliedzami ļoti svarīgas un kalpo par reālu pamatu cieņas izpausmei pret cita padarīto, mazinot vēlmi postīt un demolēt, jo bērnos caur darbu tiek ieaudzināta darba vērtības izpratne.

 

2012. gada aprīlī mēs neliela Rēzeknes vecāku un domubiedru grupa viesojāmies Tukuma dzīvajā skolā, lai iepazītu citādas, netradicionālas skolas darbības pieredzi. Kā teikts skolas vīzijas un misijas aprakstā – Tukuma novada Dzīvā skola ir skola personībām un personība sākas ar pašdisciplīnu, iekšējo brīvību, mērķtiecīgumu un mīlestību pret sevi un apkārtējo pasauli (skat. http://www.dzivaskola.lv ). Skolas dibināšanas iniciatori ir viena ģimene – Reinis Ziļevs un Silva Balode, kuri sapņoja par citādu skolu savai meitiņai. Piemērotas skolas meklējumos vecāki iepazinās ar Ojāru Rodi, kurš kopš 1994.gada vada biedrības „Tautskola 99 Baltie Zirgi” izveidoto Drustu tautskolu un mudināja skolu veidot pašiem. Sākotnēji ideja par skolas veidošanu pašiem šķita “nepaceļama”, jo abiem vecākiem līdz šim saskarsme ar skolām bija tikai caur pašu, kā skolnieku pieredzi un savu vecāko meitu skolas gaitām. Reinis izveidoja Latvijas Vecāku kustību (skat. www.tautasskola.lv), kuras mērķis ir apvienot domubiedrus vecākus, kuri ir gatavi meklēt citas izglītošanās iespējas saviem bērniem, ne tikai tipveida skolās ar tipveida izglītības programmām. Kustības viens no apakšmērķiem ir rosināt vecākus dibināt savas skolas. Šeit arī aizsākās pamatīgs darbs, jo lai izveidotu skolu, ir nepieciešams saprast kā valstī funkcionē izglītības sistēma, kādas ir problēmas un kā tās iespējams risināt. Šobrīd vecāki caur Latvijas Vecāku kustību ir dibinājuši četras skolas – Ikšķiles Brīvo skolu (Ikšķilē), Dzīvo skolu (Tukumā), Māras skolu (Rīgā) un Saules skolu (Jelgavā), kā arī šobrīd top jau vairākas cituviet Latvijā. Tiekoties ar Reini Ziļevu jaunizveidotajā Tukuma novada Dzīvajā pamatskolā, kura darbojas pirmo mācību gadu, mēs uzzinājām, ka skolas mācību darbs pamatojas uz tiem pašiem izglītības standartiem, ieskaitot visus valsts pārbaudījumus, tikai pedagogu darba pamatā ir humānās pedagoģijas metodes. Jebkuras izvēlētās metodes centrā ir konkrēts bērns un orientēšanās uz katra bērna radošuma, dabas doto spēju un prasmju attīstīšanu un izpēti. Protams, bērnu skaits klasēs ir neliels – vidēji 12-15 skolēni. Turklāt daudzas klases ir apvienotas, kas arī sekmē bērnu patstāvības, komunikācijas, līderības prasmju attīstību. Šobrīd skolā mācās ap 70 skolēniem un skolas gada budžetu veido esošā modeļa „nauda seko skolēnam” piesaistītie līdzekļi , plus vecāku mācību maksa – 30 Ls/mēnesī, kas ietver arī ēdināšanas maksu. Turklāt šos 30 Ls ik mēnesi vecāki var arī ieguldīt nevis naudas, bet sava veiktā darba veidā – nostrādājot 3 pilnas darba dienas skolai nepieciešamos teritorijas uzkopšanas, malkas sagādes un tml. saimnieciskos darbos.

 

Skolas darbības principi daudzveidīgi sekmē katra bērna attīstību, skolā tiek organizēta darba prasmju un darba iemaņu attīstība ne tikai caur interešu izglītības pulciņiem, bet arī ļaujot bērniem līdzdarboties kā dežurantiem skolas virtuvē, skolas sakņu dārzā, teritorijas uzkopšanā. Skolas dzīve atgādina viena lielas un draudzīgas ģimenes modeli, jo katrs katru pazīst un līdzdarbojas skolas ikdienas vides veidošanā. Mums, kā arī pirmsskolnieku vecākiem ļoti jauka šķita ideja par smilšu kastes izveidi skolas telpās, kuru, pateicoties apsildāmai grīdai, sagatavošanas grupiņas bērni varēs izmantot cauru gadu. Sākumskolas klasītes izceļas ar bērnu radošo darbu pārbagātību – caur šiem pašu rokām veiktajiem darbiņiem – galdniecības darinājumiem, puķu stādiņu pilnajām palodzēm un floristikas brīnumu izdekorētajām klasēm – strāvo tāds apskaužams pētnieku radošais gars, kuram skola ļauj izpausties katrā bērnā. Savukārt pirmsskolnieku telpas nodrošina arī bērniem nepieciešamo diendusu – ir iekārtota guļamistaba, bet obligātā diendusa šeit nepastāv – tie bērniņi, kuriem prāts nenesas uz diendusu, diendusas laikā uzturas blakus telpā un tiek nodarbināti klusākās nodarbēs – klausās audzinātājas lasītās pasakas vai spēlējas smilšu kastē. Uzvedības problēmas skolā tiek risinātas ar skolas psihologa starpniecību veicot ilgas un pacietīgas pārrunas ar bērnu, nevis uzreiz ķeroties pie represīvām sodu metodēm, jo katra bērna negatīvā rīcība – ir bērna sauciens pēc uzmanības, mīlestības deficīta pierādījums. Skolā notiek „dzīvās stundas”, kuru laikā pedagogi vienkārši pārrunā ar bērniem kādas ikdienas saskarsmes problēmas vai Latvijā un pasaulē notiekošo. Tādējādi tiek veidota bērnu vērtību sistēma, kam ir svarīga nozīme visa mūža garumā un tiek uzlabotas bērnu komunikācijas spējas. Mācību procesā tiek izmantotas dažāda veida radošas pieejas – gan montesori, gan valdorfa, gan humānās pedagoģijas u.c. pieejas, kas sekmē personības vispusīgu attīstību.

 

Redzētais Tukuma dzīvajā skolā iedvesmo – jā, tādai , ir jābūt skolai, kurā ik katrs bērns vēlētos mācīties. Skola kā palīgs personības izaugsmes ceļā, kā spieķis atbalstam kāpjot katram savas dzīves virsotnēs.

 

Autore: Brigita

ONLINE konference Reinkarnācija 2013

 

Reinkarnacionikas Institūts Piedāvā

CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ

Reinkarnacionikas Institūts Piedāvā-

ONLINE konference Reinkarnācija 2013

 

Konference Tev būs noderīga, ja:

• Tu pats nodarbojies ar Regresīvo Terapiju,

Reinkarnāciju Koučingu, Reinkarnicioniku vai

Regresīvo Hipnozi un vēlies papildināt savas

iemaņas un zināšanas;

• Tu pirmo reizi uzzināji par iespēju ceļot savā

pagātnē un vēlies iegūt savu šāda ceļojuma

pieredzes aprakstus un tehnikas;

• Tu jau lasīji Maikla Ņūtona, Kerola Boumana,

Silvijas Braunas, Brūsa Goldberga, Dīpaka Čopras,

Doloresas Cannon, Marka Sadomirska, Mikaela

Ballinta un iespējams kādas citas grāmatas par

Dvēseļu Ceļojumiem un Dvēseles dzīvi smalkajos

plānos un gribat vairāk uzzināt par teorētiskajiem un

praktiskajiem reinkarnāciju izpētes aspektiem;

 

http://www.2013.reinkarnacija.ru

 

• 18 krievvalodīgi Reinkarnācijas speciālisti

dalīsies ar Tevi savos darba noslēpumos

un pieredzē;

• Visu dienu no plkst 10.00 (Maskavas

laiks) līdz pusnaktij;

• 18 speciālistu video tiešraides

uzstāšanās pa 45 minūtēm,

• Kā arī bonusi.

• Nāc, reģistrējies un piedalies:

http://www.2013.reinkarnacija.ru

Lai piedalītos konferencē:

Tev ir jāreģistrējas konferences

mājas lapā- tas ir pilnīgi BEZ MAKSAS;

Konferences norises laiks:

2013. gada 22. Maijā

no plkst.10.00 līdz 00.00

(Maskavas laika zona)

Esi vesels un enerģijas pilns

Saulains labdien, 
  
Ar vien biežāk dzirdam, ka galvenais vēlējums svētkos ir laba veselība. Un laikam ejot veselību arvien vairāk novērtējam. Ja Tu negaidi burvju tableti, kas visu atrisinās tavā vietā - šī lekcija būs tieši laikā! 
  
Lekcijā uzzināsi: 
Kādi procesi cilvēka enerģētikā veicina veselības problēmas? 
Vai patiešām "visas slimības rodas galvā"? 
Ko darīt pirms nepatīkamie apstākļi kļūst grūti ārstējami? 
Kā vairot labu veselību gan sev, gan turpmākajām paaudzēm? 
  
Lekcijas noslēgumā - meditācija ar mūziku smalkās vibrācijās, kura atbrīvo prātu, līdzsvaro ķermeni un iedvesmo Dvēseli patīkamām izjūtām. 
  
Kad? 22.maijā plkst. 19:00 - 20:30 
Kur? Valmieras ielā 3.1.-11, Rīgā. 
Ieguldījums attīstībā: 15LvL (36LVL nākot uz 3 lekcijām, informācija šeit)

Iepriekš lūgums pieteikties!

  
Esiet veseli un enerģijas pilni! 



Iveta Kokoreviča

Magistery studija
Mūzikas un video meditācija
Tālr. : + 371 26423699
E-pasts: magnolija@magistery.eu
www.magistery.eu
www.relaxmusic.eu

No SOLĀRAS prognozes MAIJAM 2013

No SOLĀRAS prognozes MAIJAM 2013

 

TAGAD Laiks

Zem liela spiediena ogle pārvēršas dimantā.

http://www.nvisible.com/

No angļu/krievu valodas tulkoja Maija Čepule …

 

 

Pagaidām šis ir bijis intensīvs, un pie tam absolūti spožs gads. Uz dualitāti balstītās pasaules situācija ir pilna nemiera, netaisnības, korupcijas, alkatības un vardarbības. Taču mēs vairs nedzīvojam šinī pasaulē. Tas gan nenozīmē, ka mūsu dzīve ir viegla un ārkārtīgi brīva. Daudzi no mums atrodas pārkonstruēšanās procesā tieši tagad, izlīdzinoties no jauna un pārkalibrējoties visos iespējamos līmeņos tā – lai mūsu dzīvošana būtu pilnīgi Jaunā Ainavā.

 

Šī milzīgi paplašinātā Jaunā Ainava – ir esības valstība. Tā pastāv it visur, kur mēs esam. Tā ir absolūti Jauna Paradigma, kura ir ļoti attālināta no mirstošās dualitātes pasaules.

 

Kad mēs piedzīvojam ko tik ekstrēmu – viena diena mums var būt spoža, skaidras un izlēmīgas rīcības diena, bet jau nākamajā dienā mēs varam sajusties pilnīgi nospiesti, bez jebkādas enerģijas, lai kaut ko izdarītu. Var būt arī tādi momenti, kad pilnīgi bez iemesla uznāk dziļu skumju vai bezcerības viļņi. Parasti tās ir kolektīvās emocijas, kam nav sakara ar notiekošo mūsu personīgajā dzīvē. Pēc dažām stundām mēs jau atkal esam atgriezušies pie mūsu pašu esības skaidrās enerģētikas. Visi mēs nepaliekam gluži negaidot bipolāri; tie vienkārši ir tikai simptomi tām ekstrēmajām situācijām, kas patlaban tiek izspēlētas.

 

Bez tam mēs varam ietiekties arī Kvantu Dzīļu valstībā. Tas notiek tad, kad mēs negaidot tiekam izsviesti no mūsu patreizējās fiziskās realitātes, un pārcelti uz Neredzamā Dimanta paplašinātās realitātes pašu kodolu. Kad Kvantu Dzīlēs nokļūstam – viss, ko mēs varam darīt, ir – likties guļus, un palikt mierā uz dažām stundām. Dažkārt enerģijas ir tik spēcīgas, ka mēs iegrimstam dziļā miegā. Tikko mēs to izdarām – tā mēs saslēdzamies ar Neredzamā Dimantu, gluži tāpat, kā kad kontaktdakšu ievietotu kontaktligzdā. Šis spēcīgais savienojums noskaņo pa jaunam un pārkalibrē mūs atbilstoši Jaunajai Paradigmai – jau šūnu līmenī.

 

Ik reizi, kad mēs ienirstam Kvantu Dzīlēs – mēs savienojamies ar Jaunās Paradigmas esences pašu kodolu. Šī enerģija stipri atšķiras no tās, kādu mēs iepriekš bijām pazinuši. Tas ir tas, kādēļ nemaz nav tik viegli atkal atgriezties atpakaļ no Kvantu Dzīlēm uz materiālo pasauli, kura satur jauno un veco enerģiju sajaukumu. Bieži vien nepieciešama stunda, vai pat vairāk, lai izietu no Kvantu Dzīlēm. Mēs varam atvērt acis un ieraudzīt savas apkārtnes detaļas. Mēs varam sadzirdēt skaņas savā apkārtnē. Bet ir nepieciešama milzu piepūle, lai spētu savu ķermeni iekustināt, un no tik liela attāluma atgriezt atkal šinī fiziskajā realitātē.

 

Katru reizi, kad mēs no Kvantu Dzīlēm, no citiem pieredzes slāņiem atgriežamies atpakaļ ŠEIT un TAGAD – mēs neīstos elementus izlaižam no savas iekšienes, paceļot tos virspusē ārkārtīgi pamanāmā formā, lai tādejādi varētu tos atlaist no sava enerģētiskā lauka. Dažkārt ārkārtīgais paspilgtinājums var arī radīt izkropļojumus. Tas ir tad, kad kaut kas sīks un nekaitīgs kā skudriņa, tiek izcelts, un pēkšņi izskatās kā monstrs dinozaura izmēros. Vai arī tad, kad niecīgs mūsu ikdienas uztraukums pārvēršas par briesmīgu šķērsli.

 

Jau vairāk kā divdesmit piecus gadus notiek Zemes magnētiskās ass planetārās svārstības. Tas notiek ar mērķi – pavājināt veco magnētisko asi, kas tika turējusi Zemi noteiktās pozīcijās. Un tagad mēs gluži tāpat piedzīvojam personīgās svārstības savā iekšienē. Šīs svārstības izkustinās mūsu iekšējo asi, kura turēja mūs pievienotus pie vecās dualitātes pasaules. Kad mūsu iekšējās svārstības aktivizējas, mēs varam sajusties nelāgi, nestabili, izsisti no sliedēm.

 

Dzīvošana ŠEIT un TAGAD nozīmē – uzskatīt katru dienu, kā pirmo un pēdējo.

 

Vislielākais no visiem šā brīža vēstījumiem ir – dzīvot TAGAD. Nevis pagātnē, ne arī iespējamā nākotnē – bet TAGAD !!! Kad mēs dzīvojam TAGAD – tas ļauj lielām lietām notikt, saskaņā ar mūsu individuālā [Dvēseles] paraksta frekvencēm. Jo dziļāk mēs iegremdējamies ŠEIT un TAGAD stāvoklī, jo vairāk it viss ap mums izliekas jauns un svaigs. Dzīve izliekas daudz pilnīgāka, un mēs paši sev izliekamies daudz dzīvīgāki.

 

Kad pagātnes elementi vai arī rūpes par nākotni traucē mums atrasties ŠEIT un TAGAD stāvoklī – mēs varam sajust, kā šīs enerģijas saindē patreizējā brīža svaigumu. Mēs tāpat nevaram nosodīt cilvēkus, kuri patlaban atrodas mūsu dzīvē, vadoties no mūsu iepriekšējās pieredzes, kas saistīta ar citiem cilvēkiem pagātnē. Kad mēs ienesam pagātnes atmiņas vai nākotnes nepatikšanas savā TAGAD stāvoklī – mēs atņemam patreizējam brīdim – tā svaigumu, Īstumu, un spīdošās iespējas.

Ja mēs uzlūkojam ikkatru dienu, it kā tā būtu pirmā diena mūsu dzīvē – mēs apsveicam katru situāciju, ar kuru sastopamies, – ar atvērtību un Mīlestību. Mēs esam brīvi no vecās emocionālās rīcības, uzskatiem, spriedumiem, un personīgajām prioritātēm. Katra lieta ir svaiga un jauna. Tā ir viena no pašām svarīgākajām Dzīves Atslēgām, un tā ir tik vienkārša.

 

Dzīvošana paplašinātajā ŠEIT un TAGAD stāvoklī nozīmē, ka mēs izbaudām IKVIENU brīdi, pat visgrūtākos, pat tos, kad mēs esam nospiesti, pilni šaubu un baiļu, vai arī kad lietas nenotiek tā, kā mēs bijām cerējuši. Paplašinātais ŠEIT un TAGAD stāvoklis ir neizmērojams, gluži tāpat kā mēs. Kad mēs iemiesojam savu neaptveramību, un noskaņojam sevi uz TAGAD momentu – mēs nešaubīgi ZINĀM, ka VISS IR LABI.

 

Maija mēnesis atnesīs mums nozīmīgu Mīlestības padziļināšanos. Arvien vairāk un vairāk cilvēkus mēs sajutīsim kā sev radniecīgas Dvēseles. Ieskaitot tādus, ko tik tikko pazīstam. Tas būs ļoti patīkami. Radnieciskās Dvēseles sniegs mums lielu atbalstu, par cik mēs visi izejam līdzīgu pieredzi. Viņi mūs sapratīs, un viņiem būs nepieciešams arī mūsu atbalsts tāpat. Nu jau daudz spēcīgāka būs Vienotības sajūta starp tiem – kuri ir dabiski, patiesi, un ar apzināšanos, ka mēs VISI šeit esam kopā, esam kopā VIENS, un ka mēs VISI to piedzīvojam.

Meditācija ar Skaņu „Priekam un Laimei”

Ielūdzam Jūs uz 

Meditācija ar Skaņu „Priekam un Laimei” 
8.jūnijs 13:00, Rīga 
Kas veido Laimi?
Vai vienmēr esmu Līdzsvarots un Laimīgs?
Vai man ir pietiekoši enerģijas, labas veselības un lieliskas pašsajūtas?
Vai viegli atrisinu radušās grūtības?
Vai vēlētos kaut ko mainīt savā dzīvē? 

Meditācijas laikā atcerēsimies, kā iespējams atgūt dzīvības spēku, enerģiju, veselību un pašsajūtu. Praktizēsim visi kopā.
Būs iespējams dzirdēt gongu, tibetiešu bļodas, zvaniņus, karatalas, šrutas un citas skaņas.
Ļausimies, lai skaņa mūs attīra, maina un uzlādē.
Dzirdēsim obertonās skaņas Čiekurveida Dziedzera Skaņošanai.
Dzirdēsim attīrošās un garīgās enerģijas ielūdzošās bida mantras.
Dzirdēsim skaņas, kuras harmonizē un atjauno 1.čakru.
Ieelposim savā dzīvē Mieru, Līdzsvaru un Stabilitāti. 


Nodarbības ilgums: 2 stundas.
Nodarbība noris guļus stāvoklī. Līdzi jāņem spilventiņš, sega, paklājiņš, siltas zeķes.
Norises vieta: Rīgas 66.vidusskola, Katrīnas 2, Rīga. 

Vietu skaits ierobezots.
Iepriekšēja reģistrācija - obligāta. Lūgums pieteikties līdz 6.jūnijam. 

Reģistrācija Kaspars, 29435539, kaspars@inlighthouse.lv 

www.inlighthouse.lv 

Dienas doma

http://www.urantija.lv/lv/dienasd/

12. maijs

Nekas nav neiespējams. Šis teikums tev stabili jāiegravē savā prātā.

Tu esi daļa no visvarenā spēka, kas radīja visu Universu. Nē, tu neesi tikai daļa, tu esi Dievs.

Šim teikumam neļauj sevi atbaidīt. Nedomā: "To es nekad nedarīju!" Drīzāk domā, ka viss ir iespējams.

Ja tu pamani, ka tavi spēki vēl nav pietiekami attīstīti, lūdz Manu palīdzību. ES tevi ne tikai vadīšu, ES tev neiespējamo padarīšu iespējamu.

Man no tevis vajag tikai tavu tikumu un ticību.

Tava paļāvība un mīlestība ar laiku augs tādā mērā, kādā pazudīs tavas šaubas, bailes un neuzticība.

Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ticība, tikums, paļāvība un mīlestība ir ES īpašības.

Bailes, šaubas, neuzticība raksturo ego.

Tāpēc ego ir aprobežots un tevi ierobežo.

Turpretī ES ir neierobežotības būtība. ES var pārvērst ūdeni par uguni un zemi par debesīm. ES, resp., neierobežotajai mīlestībai, nekas nav neiespējams.

Ja tu dzīvo ar mīlestību, ja tu esi neizmērojamības daļa, tu kļūsti neizmērojamība.

13. maijs

Daudzi domā, ka tas ir tīrs gadījums, ja viņi sastopas ar partneri, ar kuru labi saprotas.

Bet ES tev saku: visā Universā nav neviena vienīga gadījuma.

Tā sauktie gadījumi turpretī ir zīme par to, ka Dievs darbojas, neparādoties atklāti.

Tas notiek vienmēr, kad Dievs gan nemanāmi, tomēr skaidri virza jūsu likteni.

Tā ir arī ar partneriem. Nevienu vienīgu cilvēku savā dzīvē jūs nesatiekat nejauši. Katra tikšanās ir ar savu cēloni un jēgu. Vai varbūt tu domā, ka savus vecākus tu esi dabūjis tīra gadījuma dēļ?

Tu savu partneri satiec tad, kad laiks ir pienācis. Un tu satiec to partneri, kas tev atbilst.

Tāpēc nav "nepareizu" partneru.

14. maijs

Tam, kas sevi nodevis Dieva ziņā, nav problēmu. Viņš var iet caur uguni un nekā nejutīs. Viņš var dienām nekā neēst un nedzert un nemanīs nekā nepatīkama, bet būs joprojām laimīgs, jo zina, ka Dievs par viņu rūpējas.

Tas nozīmē: jo vairāk rūpju tev ir un jo vairāk dzīve tevi nospiež, jo tālāk tu esi no Dieva.

ES vienmēr atkārtoju: kas sevi pilnīgi atdod Man, par to ES rūpējos. Bez izņēmuma ES esmu vārdu turējis.

No tavas puses tev tava dzīve jāmaina.

Tev nav vajadzīgs viss tavu piepildīto un nepiepildīto vēlmju balasts, kas uzpūš tavu ego.

Atsakies no šī balasta. Tu vispār nekā nezaudē. Tieši pretēji: ar to tu iegūsti savu patieso brīvību.

Brīvība nenozīmē iespēju iegādāties to, ko grib.

Brīvs tu esi tikai tad, kad ļauj Man sevi vadīt. Tā ir kvintesence, tavu tik daudzās dzīvēs nostaigāto ceļu un neceļu jēga.

Atrast Dievu sevī, ļaut Dievam sevi vadīt, apjēgt Dievu ir tavas eksistences jēga uz Zemes.

Pasaules kārtība latviskās kultūras skatījumā

 

Solvitas Lodiņas lekcija

Vai Patiesība mums ir sasniedzama?

Latvijā mēs bieži vien redzam situāciju, ka paši latvieši noliedz savas kultūras vērtības, kaunas no tām. Kāpēc? Mūsdienās plašā klāstā ir pieejamas tik dažādas pasaules kārtības paradigmas, kuras nākušas gan no rietumiem, gan no austrumiem, kuras uzrunā cilvēkus mūsdienīgā valodā. Tās neprasa iedziļināšanos sakrālajos simbolos un Dabas tēlos, tās prasa vienkārši pieņemšanu. Ja simboli nav saprotami, tad arī tajos apslēptās zināšanas ir nesasniedzamas un līdz ar to nešķiet ne vērtīgas, ne nozīmīgas. Postmodernisma laikmeta pašā uzplaukumā, visapkārt mēs dzirdam apgalvojumus, ka katram indivīdam mūsdienās ir savs pasaules uzskats, paradigma. Šāds uzstādījums mūs noved pie tā, ka indivīdus kolektīvā vieno vairs tikai sociāla līmeņa jautājumi, kuru galvenais problēmloks ir fiziskā izdzīvošana. Arī kultūra šādā situācijā ir piesātināta ar šī līmeņa tēlainību, tās radošajām interpretācijām, jo pieprasījums nosaka piedāvājumu.

Analizējot situāciju, rodas pamatots jautājums: vai eksistē daudzas patiesības, vai eksistē viena Lielā Patiesība, viena Realitāte? Dažādas kultūras, reliģijas, garīgās mācības, zinātnes novirzieni šo jautājumu apcer savā veidā.

Seno kultūru vienojošais elements parādās sakrālajā ģeometrijā, sapratnē par simboliem. Savukārt, reliģijas, kuras pretendē uz augstāku attīstītas pakāpi, nekā pagāniskās kultūras, savā starpā pat karo, jūt naidu šī jautājuma dēļ, pasniedzot savu Dieva iemiesojumu kā vienīgo Patiesību.

Zinātne cenšas pietuvoties reliģijai, rada jaunas teorijas. Tā, piemēram,

20. gadsimta ietvaros Lielo Patiesību meklējumi zinātniekus noveda pie modernas kvantu fizikas, vispārīgās relativitātes teori¬jas, Gedela teorēmas, kosmosa evolūcijas Lielā Sprādziena modeļa, haosa teorijas, sinerģētikas — visjaunākās mūsdienu integrālās zinātnes, ka arī netradicionālas fraktāļu ģeometrijas — ģeometrijas, kas apraksta kā dzīvās, ta nedzīvās dabas daudzveidīgās neregulārās formas. Kvantu fizikas un vēlāk arī visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulātu, t. s. komplementaritātes principu, 1927. gadā formulēja kvantu mehānikas pamatlicējs dāņu fiziķis Nilss Bors. Komplementaritātes principu viņš filozofiski postulēja: „Lielā Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Lielā Patiesība.” Ikviena Liela Patie¬sība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība-, tikai papildināta ar savu komplementāro pretmetu, tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās Patiesības iemiesojumu. (E.Siliņš „Lielo patiesību meklējumi”2011)

Šeit ir stāsts par pasaules dualitāti tās pirmsākumā. Un katram šim principam ir sava Lielā Patiesība, kas neapgāž viena otru, bet papildina. Latviešu dainu simbolos dualitāte, kuru mēs jau pazīstam kā ķīniešu iņ un jan principu, atspoguļojas dainā:

33874-0

No jūriņas izpeldēja

Divi sirmi kumeliņi;

Vienam bija zvaigžņu deķis,

Otram zvaigžņu iemaviņi.

Tie zināja zemei galu,

Tie jūriņas dibeniņu.

Kumeļa simbols – gan universālā enerģija, gan tās kustība. Šajā dainā mēs redzam, ka vienam kumeļam ir zvaigžņu deķis – matērija, sievišķais princips kā zvaigžņu sistēmu, galaktiku iemiesojums, bet otram kumeļam – zvaigžņu iemaviņi – gars, vīrišķais princips, kas kontrolē jeb pārvalda ar savu saprātu haosu.

Bet dainā:

33769-0

Divi bēri kumeliņi

Uz akmeņa auzas ēda:

Dieva dēla kumeliņi,

Saules meitas precinieka.

mēs varam domāt, kas tad ir tas akmens un, kas ir auzas. Vai Lielā Patiesība ir kā pamatakmens šai Realitātei? Varbūt tā ir tā Visuma matrica, kurā ir ierakstītas visas likumības, kuras nosaka kārtību gan Visumā/Universā, gan Pasaulē, Dabā un cilvēkā? Vai auzas ir kā domu graudi par Lielo Patiesību? Varbūt, katra no auzu skarām ir viena pasaules kārtības paradigma?

Modernākās garīgās mācības, to sludinātāji, pravieši apgalvo, ka Pasaule ir pietuvojusies situācijai, kad mēs pāriesim no 4.dimensijas un 5.dimensiju, kurā neeksistēs dualitāte. Vieni stāsta, ka tas notiks 2012.gada 21.decembrī, citi -2013.gada martā, citi vēl kaut ko. Cik daudz mēs varam šīm ziņām ticēt? Tie, kuri raksta par 12 eksistences dimensijām un smalki tās apraksta, manā skatījumā, tik un tā neko jaunu nepasaka, jo par to visu mēs varam atrast norādes mūsu pašu sakrālajās zintīs un simbolos. „Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais”, saka paruna. Ja Pasaule un mēs iziesim no šīs dualitātes, tad pavisam noteikti mēs vairs neeksistēsim šādās formās, kādas ir redzamas. Mūsu asinsritē pat šī dualitāte ir izpaudusies kā arteriālā un venozā sistēma, mūsu nervu sistēmā šī dualitāte ir kā veģetatīvā un simpātiskā nervu sistēma. Mums ir labā un kreisā roka, kāja. Arī Daba bez dualitātes nebūs tāda Daba, kādu mēs esam pieraduši redzēt. Par ko šie pravieši runā? Uz ko mūs aicina? Un kāds ir viņu patiesais nolūks, sludinot savas atklāsmes? Minētie transformācijas laiki nav tālu – drīz mēs uzzināsim Patiesību!

Senā mitoloģija – mūsdienu cilvēka psihes struktūra.

Mūsdienu pasaules paradigmas pārsvarā ir sakņotas zinātnē. Lai mainītu kādu atklāto postulātu ar jaunu atklājumu, ir jāpierāda sava teorija ar praktiskiem, izmērāmiem rādītājiem. Kad mēs koncentrējamies uz pētniecisko objektu, mēs redzam tikai šo objektu. Mums zūd kopveseluma apjausma. Gadsimtiem plūstot, mēs tikai konstatējam, ka esam pazaudējuši senču tēlaini-simbolisko domāšanu, kura spēja redzēt kopsakarībās un spēja visai apkārtējai pasaulei, Dabai piešķirt simbolisko nozīmi. Cilvēks mūsdienās ir kļuvis varenāks par Dabu un sācis to izmantot kā sev kalpojošu resursu. Attālinoties no Dabas izjūtas, arī rodas visādas teorijas par eksistēšanu citās dimensijās, atrauti no Dabas. Arī lielās reliģijas savā filozofijā izslēdz Dabu, paceļoties tai pāri.

Pazaudējot tēlaino un simbolisko domāšanas veidu, cilvēks arī kļūst neradošs. Viņš kļūst par labu reproducētāju un izpildītāju bez savām idejām, pieņem jebkuru paradigmu, kuru viņam kāds pilnā pārliecībā stāsta, iemācās patērētāja dzīves filosofiju. Lai atgūtu šo svarīgo spēju – redzēt savām acīm, dzirdēt savām ausīm, domāt neatkarīgi, pētīt pasauli visaptveroši un radoši sevi izpaust, jāaktivizē sevī pasaules tēlainā izjūta, domāšana simbolos.

Mūsu senču latviskais Pasaules redzējums (izpratne un izjūta) bija ciešā saistībā ar redzamo Dabu Latvijā. Pirms cilvēce savā ikdienā sāka strauji apaugt ar tehnoloģijām, cilvēka maņas bija spējīgas vairāk, niansētāk, uzmanīgāk, dziļāk pamanīt un uztvert Dabu un norises tajā. Par to liecina mūsu latviešu tautasdziesmu lielā daudzveidība.

5 cilvēka uztveres instrumenti – redze, dzirde, garša, smarža, tauste dainās atspoguļojas 5 bēru kumeliņu simbolos:

29886-0

Pieci bēri kumeliņi

Uz akmeņa auzas ēda;

Visi pieci piederēja

Jaunajam bāliņam.

Dabas fenomens ir kā atvērta likumību grāmata, kurā ir atstātas mums cilvēkiem daudzas vēstules.

Es uziešu debesīs

Pa pūpoļa zariņiem,

Zelta kokles koklēdama,

Grāmatiņu lasīdama.

(LFK 1341,31557)

Tas, kurš dziļi izjūt un plaši izprot Dabu, var uzzināt arī eksistenciālas patiesības, likumības un likumsakarības gan mikrokosmosā, gan makrokosmosā – gan sevī, gan sabiedrībā, gan kosmosā, sāk domāt kopsakarībās, lielformāta tēlos, simbolos, spēj izsekot visdažādāko apziņas līmeņu pamatstruktūru atkārtošanās fenomenam- fraktāļiem dažādos palielinājumos un izvērsumos. Un tikai tas, kurš ir ar plašu Dabas iekšējo redzējumu sevī, var arī izcili savas sajūtas, pārdzīvojumus atspoguļot savā radošajā izpausmē un ikdienā.

Mēs nekad vairs nebūsim senie cilvēki ar viņu pasaules uzskatu. Un mums vairs nav jāpielūdz mitoloģiskās dievības ārpus sevis. Mēs nebīstamies no Dabas. Mēs esam pietiekoši attīstīti, lai saprastu, ka visas dievības, parādības, pat gadskārtu svētki ir vienkārši mūsu psihes struktūras. Viss Visums ir mūsos! Un arī Pats Visuma radītājs ir mūsu pašu Augstākā Būtība, kura sevī jāatklāj kā Patība.

Psiholoģija kā zinātnes nozare ir izpētījusi psihi, psihiskos procesus un nosaukusi to terminoloģijā, kas mūsu kultūras valodai ir sveša. Taču, šos jēdzienus mēs varam nosaukt latvisko tēlu un simbolu valodā. Un tad visa senā mitoloģija brīnišķīgi var ienākt modernajā psihioloģijas zinātnē un kalpot mūsdienu personības attīstībai latviskā kultūras vidē. Tā, piemēram, Dievs ir mūsu augstākā Patība, Dieva dēli – dažādie domāšanas procesi (Jānis – individualitāte), Saules meita – personība, Pērkons – gribas, emociju aspekts, Laima – jūtu, attieksmju, dievišķā nodoma aspekts, Māra – vieliskais ķermeņa procesu aspekts utt. (šo tēmu ritināsim visā rakstu sērijā).

Senie cilvēki visus šos aspektus pielūdza „ārpus sevis”, juta viņu palīdzību „no ārpuses” . Cilvēku ar šādu paradigmu var viegli arī ietekmēt „no ārpuses”. Bet, tas, kurš jūt visus šos aspektus kā sevī mītošās struktūras, pats kļūst par dzīves, noteikumu, matricu radītāju. Viņam nav jāpielūdz šie aspekti, bet tikai tie jāapzinās sevī.

Personība.

Personība kā Saules meita. Ja Saule varētu būt Patiesības simbols, tad katras personības dzīves uzdevums ir aizaugt savā attīstības pakāpē līdz Patiesībai. Tāpēc mēs katrs esam daļina no Saules – Saules meita – Gaismas iemiesojums.

33944-3

Saule savus kumeliņus

Jūriņā peldināja;

Pati sēd kalniņā,

Zelta groži rociņā.

Arī Saulei ir savi kumeļi – enerģija, kura uztur visu dzīvo Pasaules jūrā. Šīs dainas kontekstā „zelta groži” ir kontrole pār Pasaules jūrā notiekošajiem procesiem. Mēs varam teikt arī, ka viņa ar savu elektromagnētisko lauku piesaista sev planētas, Zemi, kas ap viņu griežas – peld pa savu orbītu.

Latviskajā kultūrā ‘Saule’ ir sieviešu dzimtes vārds. Citās kultūrās un reliģijās ‘Saule’ ir vīriešu dzimtē un kā Patiesības, Gaismas simbols, iemiesojies konkrētā pravietī, vīrietī (Kristus,u.c.). Šo fenomenu var plaši apcerēt. Šķiet, ka galvenais vienojošais kods būtu: intuitīvā Patiesības izjūta, kas savā būtībā piemītoša sievišķajam pirmsākumam cilvēkā (vīrietī vai sievietē). Domāšana, kas ir vairāk vīrišķā pirmsākuma aspekts (Dieva dēls cilvēkā – vīrietī vai sievietē) mūs nenoved pie Patiesības atklāsmes. Tas ir arī instruments, kurš palīdz atklāsmes transformēt izpratnē jeb saskalda tās. Jā- domāšanas process var kalpot gan kā kāpnes ceļā uz Patiesības atklāsmi, gan arī, galējā stadijā, traucēt sasniegt patiesības atklāsmi jeb pārdzīvojumu. Lai aptvertu Patiesību un iekšēji to ieraudzītu visos tās aspektos vienlaicīgi ir jāklusē. ‘Ticība’ ir jēdziens, ar kuru tiek daudzajās kultūrās, reliģijās apzīmēts Patiesības intuitīvās atklāšanas fenomens. Ticība faktiski apzīmē domāšanas procesa pāriešanu kontemplācijas procesā jeb vērošanas un pieņemšanas stāvoklī. Tāpēc – personība-Saules meita sava brieduma kalna virsotnē nonāk tad, kad Dieva dēls ir vērotāja stāvoklī (ar apkaltu kumeliņu).

33960-0

Saules meita dvieļus aude

Augstā kalna galiņā.

Es nevaru klātu kļūt

Ar nekaltu kumeliņu.

Saules meita- personība savos pašattīstības meklējumos brien Pasaules jūrā. Šinī gadījumā simbols „Pasaules jūra” varētu nozīmēt zināšanu, pārdzīvojumu, pieredžu jūru. Dieva dēls šinī gadījumā viņai palīdz saglabāt pasaules veseluma vainaga, kroņa sajūtu ar savu zināšanu zobenu:

33964-0

Saules meita jūru brida,

Matu galu neredzēja;

Dieva dēli kroni nesa

Zobeniņa galiņā.

Un atkal – veseluma sajūta parādās zināšanu zobena pašā „galiņā”. Mēs zinām, ka domāšanas procesā mēs gan analizējam – sašķeļam, gan sintezējam – apvienojam. Ar zobenu var sašķelt un var arī viņa galā „uzmaukt kroni” veseluma simbolu.

33754-0

Dieva dēli klēti cirta,

Zelta spāres spārēdami;

Saules meita cauri gāja,

Kā lapiņa drebēdama.

Klēts simbols šinī gadījumā ir kā pieredzes ēka. Un zelta spāres – tas jau varētu būt simbols jēgas sapratnei, izpratnei par eksistences duālismu. Saprast savas eksistences un Visuma eksistences jēgu ir personības brieduma pakāpes pazīme. Saules meita tuvojas mērķim, tāpēc dreb savās nojautās. Kad mūsu iegūtās zināšanas pārbauda eksāmenā, mēs arī mazliet drebam…

34017-0

Trīs dieniņas, trīs naksniņas

Saul’ ar Dievu ienaidā:

Dieva dēli nomaukuši

Saules meitas gredzeniņu.

33905-1

Bīstaties, Dieva dēli,

Skabargota Saule lēca,

Kam vakar nomaucāt

Saules meitas gredzeniņus.

Šīs dainas stāsta par pretējo – Dieva dēli ar savu analizēšanu, prātuļošanu ir atņēmuši Saules meitai veseluma (gredzena simbols) sajūtu. Saule- Patiesība līdz ar to nav sasniedzama jeb redzama. Un tas ir pretrunā ar šī Visuma Radītāja sākotnējo Nodomu. Trīs dienas un trīs naktis šīs dainas kontekstā vēl var simbolizēt arī tumsonības laikmetus cilvēcē, kas seko pēc Apgaismības laikmeta, kurā cilvēkiem piemīt pilnīgās zināšanas.

Savukārt dainā:

33763-0

Dieva dēli, Saules meitas

Vidū gaisa kāzas dzēra;

Mēnestiņš tecēdams,

Tas pārmija gredzeniņus.

Mēs varam nojaust, ka Saules meitas ir ieguvušas pilnīgas zināšanas – apprecējušās ar Dieva dēliem. Un gredzeni- cēloņseku izpratnes, pasaules vienotības izjūtas simboli ir abiem, nevis vienam! Te ir tikai jautājums, kāpēc Mēnesis pārmij gredzentiņus. Mēness ir Augstākā prāta simbols, intelekta simbols kurš tikai atstaro Saules- patiesības gaismu. Bet, varbūt, ka tieši šeit mēs varam nojaust iepriekš minēto Lielās Patiesības komplimentaritātes principu. Saule nav pilnīga Patiesība bez Mēness patiesības!

Personība un tautas kultūra.

Konkrētā laikmeta personības ir tās, kas ar savu darbību, rīcību nosaka kultūras tendences jeb to, ko tautas vairākums uztver un pieņem kā savu personīgo mērauklu, kultivējot jeb atkārtojot kā pozitīvu, patīkamu jūtu, emociju, sajūtu izraisošu pārdzīvojumu, kas ar laiku kļūst par pārbaudītu tradīciju.

Ja senāk katrai nelielai ciltij varēja būt savas tradīcijas, piemēram, pat laika skaitīšanas īpatnības, tad mūsdienās izdzīvo tās tradīcijas, kuras ir pieņemamas dažiem miljoniem cilvēku. Tās ir milzīgas nācijas, kuras saista kopīga teritorija, politika un ekonomika. Kultūras sadrumstalotība šādā situācijā neizdzīvo jeb, ilgstoši nīkuļojot, lēnām izzūd. Ja nācija, tās pamattauta grib saglabāt vērtīgāko garīgi-tradicionālo mantojumu, tad tas ir strukturēti jānodefinē, jāaizsargā ar likumu un jāizstrādā stratēģija tā tālākai izplatīšanai jeb apzinātai mācīšanai-kultivēšanai. Nācija kopumā no tā var iegūt, jo tai ir visi priekšnoteikumi kļūt garīgi un emocionāli saliedētākai. Taču, ja skatāmies uz katru nācijas personību atsevišķi, tad no šāda procesa dvēseliskā individualitāte var ciest, jo neizbēgami tā saskaras ar ierobežojošu nonivelēšanu, vienādošanu, pielāgošanu vairākuma pasaules uztverei un izpausmēm. Pie šādiem apstākļiem individualitātes ārējā izpausme-personība var kļūt deformēta jeb neatspoguļot dvēseli pilnā apjomā. Dvēselei arī ir nepieciešama lielāka piepūle, lai izpaustu savu individuālo uzdevumu kopējā evolūcijas kontekstā. Taču šis process ir nepieciešams, lai personība augtu savā attīstībā un nobriestu, atmetot visu lieko, sekundāro, paturot tikai būtisko. Cits jautājums, ja politika ir apzināti veidota tā, lai nemanāmi grautu personību nobriešanu, jo tas ir bīstami, skatoties no varas pozīcijām.

Taču, jo vairāk mēs izaudzināsim brīvu un radošu personību, kuras caurstrāvo dvēselisks individuālisms, nevis personības egocentrisms, jo spilgtāka un garīgāka kļūs visa nācijas, tautas kultūra, jo augtāka būs visas sabiedrības morāle un ētiskās vērtības.

Izsekojot personības egocentrisma veidošanās cēlonim sabiedrības norisēs, nākas secināt, ka tieši izglītības un kultūras jomas ir tās, kuras nosaka šo tendenci. Veidojot izglītības sistēmu, būtu jāizsver visi audzinošie aspekti, kas veicina vai neveicina pozitīvas, radošas personības veidošanos. Ja mūsdienās tautas jeb tradicionālā kultūra ir viennozīmīgi kļuvusi par skatuves kultūru nevis eksistences ikdienišķo pamatu, tad tā ir pirmā pazīme, ka kaut kas ir jāmaina izglītības un sabiedrības kultūras pamatprincipos, pamatuzstādījumos. Mūsdienu spilgtās personības gūst baudu, prieku un gandarījumu no skaļiem aplausiem, prestižām balvām un sevis pacelšanas pār ļaužu masām. Iespējams, ka vissenākais cilvēks-personība-vadonis guva baudu, prieku un dievišķo piepildījuma sajūtu no tā, ka harmonijā ar Dabu un kopā ar sabiedrību veica periodiskus, kolektīvus apziņas attīrīšanās jeb vertikalizēšanās rituālus. Mēs tos pazīstam kā gadskārtu ieražu svētkus, tradīcijas. Tieši šajos apziņas un dvēseles svētkos atsevišķās individualitātes varēja izpaust savu neatkārtojamību, negaidot par to aplausus un balvas. Visi kopīgā, vienotā, radošā iedvesmā gatavojās svētkiem, kas pēc būtības bija atgriešanās savā cēloniskajā eksistencē gan simboliskā, gan tiešā nozīmē. Individuālās eksistences galējais mērķis ir visiem kopīgs- apzināta nonākšana Radīšanas sākumpunktā, kur viss Dabā eksistējošais ir vienots kopveselumā –Dievā. Šo sajūtu ir regulāri jāapzinās, jākultivē, jāattīsta, jānostiprina caur jebkuru ikdienas norisi. Tieši ikdienas norises, to secības, kombinācijas ir tās, kas mūs padara atšķirīgus. Tātad- atšķirīgs ir katra individuālais ceļš, bet galamērķis visiem ir viens.

Latviskais – kolektīvais Pasaules redzējumus, izpratne par Visuma procesiem – ir kā ideāls, uz kuru visiem tautas indivīdiem tiekties. Un kā to sasniegt, kādā secībā, intensitātē izjust, pārdzīvot – tas ir katras personības jautājums un arī brieduma-pieredzes pakāpes jautājums. Briedums jeb viedums ir vienāds ar dzīves pārdzīvojumu un atklāsmju kvalitatīvo daudzumu. Tam ir mazs sakars ar kvantitatīvi iegūto izglītību. Tam ir sakars ar paškontroli un pašapziņu un savas Patības, Visuma eksistences jēgas izpratni.

Visuma matrica kultūras simbolos.

Jēdziens: „Visuma matrica” ir mūsdienīgs. Lai saprastu, kā tas saistās ar kultūras simboliem, ielūkosimies dažās definīcijās:

„Visums jeb Universs ir viss laiktelpas kontinuums, kurā mēs pastāvam, ieskaitot visu tajā atrodošos matēriju un enerģiju”.

„Kosmiskā telpa, reizēm saukta vienkārši par kosmosu, ir Visuma relatīvi tukšie apvidi ārpus astronomisko objektu atmosfēras. Kosmiskā telpa nav pilnīgi tukša (t.i. ideāls vakuums), bet ir aizpildīta ar elektromagnētisko starojumu, plazmu (elektroniem, protoniem un citiem joniem), kosmiskajiem stariem, mikroskopiskajām daļiņām u.c)”

„Visu eksistējošo mēdz dēvēt arī par pasauli . Lai arī mūsdienās “pasaule” gandrīz visās valodās pamatā nozīmē “Zeme”, agrāk šo vārdu lietoja, lai apzīmētu visu pastāvošo.”(www.vikipedija.lv)

Lai būtu saprotamāk – mēs varam runāt par Visuma matricu kā makrokosmu un Pasaules (Zemes) matricu kā mikrokosmu Visuma kontekstā. Par Pasaules matricu kā makrokosmu un par cilvēka matricu kā mikrokosmu.

„Matrica” – tas ir mūsdienu valodas jēdziens, kurš apzīmē sākotnējo struktūru, programmu, kas nosaka visus tālākos procesus, to norises kārtību jeb secību. Latviešu dainās šī jēdziena ekvivalents varētu būt simbols „Vaska pils”.

Svētu rītu Dievs piedzima

Vaska pili uzbūvēja.

Jauni ļaudis veci tapa

Vaska pili neredzēja.

Zīme, kas atklāj šo jēdzienu – Dieva zīme:

Dieva kalna (Visuma) virsotnē mēs redzam trīs apļus – Dievs, Laima, Māra – Gars, matērija, svētlaime-eksistence-liktens. Šie trīs aspekti apvienojas ceturtajā – gribas aspektā, kas ir Pērkona simbols – četrstūris – pasaules laiktelpas 4 dimensijas.

Dažādu dimensiju kubu divdimensionāli attēlojumi plaknē: nulle dimensiju — punkts, viena dimensija — taisne, divas dimensijas — kvadrāts, trīs dimensijas — kubs un četras dimensijas —hiperkubs jeb teserakts. (www.vikipedija.lv)

Šis četrstūris Dieva zīmē zemāk atkārtojas dažādos palielinājumos – 10 četrstūros. Ar šo skaitli 10 mēs varam izteikt visu, kas eksistē gan mikrokosmā, gan makrokosmā (Pitagora tetraktija- pirmo 4 mazāko skaitļu summa).

Vistiešākā tēlainā asociācija šim „Vaska pils” simbolam ir ar bišu stropa kāri, kurā ir daudzi iedalījumi. Un, ja mēs pamatīgi iedziļinātos šajā zīmē, tad uzzinātu par pasaules kārtību latvieša skatījumā svarīgāko pamatprincipu – Gara un matērijas vienotību, jeb vīrišķā un sievišķā pirmsākuma vienotību, kas izpaužas vienā bišu šūnā.

Visuma likumi ir vieni un tie paši, atšķiras tikai skaidrojumi un pieejas, atkarībā no vietējām tradīcijām, kā arī laika, kultūras un ģeogrāfiskās vides īpatnībām. Šo likumu darbība matērijā latvju dainās atspoguļojas šādi:

Lēni lēni Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā.

Dieviņam rāmi zirgi,

Māras kaltas kamaniņas.

Visā turpmāko rakstu sērijā mēģināsim izpētīt Pasaules matricas struktūru, kas mums ir sajūtama mūsu ikdienā. Un tad jau katrs spriedīsim, vai šī struktūra patiesi ir Visuma matricas atspulgs.

Pasaules matricas struktūra dainās, kas nosaka pasaules uzskata veidošanos:

• Visuma rašanās, cēlonis, eksistēšanas nodoms.

• Lineārais un objektīvais laiks. Dabas cikli, likumības un to ietekme uz cilvēku.

• Indivīda psihiskie procesi (arhetipi, psihes simboli), liktens, dzīves jēga, dzīves uzdevums (darbs, radošais process), tikumiskās vērtības un personības mijiedarbība ar: sabiedrību (ģimene, tauta, cilvēce), Dabu (augi, dzīvnieki, dabas parādības),

• Sabiedrības (tautas, nācijas) kolektīvās apziņas vērtības, sociālā iekārta

Visuma rašanās, cēlonis, eksistēšanas nodoms.

Latvieši par Visuma rašanos daudz nefilozofē-folkloras materiālos nav pārāk daudz tautasdziesmu, kurās būtu vismaz kāda tēlaina norāde par sākumu Sākumu. Daudz vairāk par eksistences sākumu var atrast teikās.

Ieskatam un sajūtai –dažas dainas:

1.Svētu rītu Dievs piedzima

Vaska pili uzbūvēja.

Jauni ļaudis veci tapa

Vaska pili neredzēj.

2.Kas varēja to darīt

Vidū jūras kaudzi mest?

To darīja Dieva dēls,

Saules meitu precēdams.

3.Kas to teica, kas redzēja,

Ka jūrāi miežus sēja?

Tad jūrā miežus sēja,

Kad Saulīte meita bija.

4.Dieva dēlsi alu dara

Vizulīšu kanniņā,

Saules meita guni kūra

Vaska cimdi rociņā.

5.Dieviņš alu padarīja

No miezīšu graudiņiem,

Mīļā Māra raugu lika

Medū rokas mērcēdama

6.Dieviņš kannu sadauzīja

Pa vienam gabalam,

Mīļā Māra sastīpoja

Ar sudraba stīpiņām

Lasot šīs dainas, var nojaust, ka Visums kā izplatījums latviešu skatījumā ir zelta kanna – trauks jeb telpa. Vizuļi šajā kannā var būt arī visa zvaigžņotā debess. Visuma sākumā notiek vīrišķā un sievišķā principa saplūšana, tikai tad veidojas jeb radoši rodas jeb tiek radīta redzamā pasaule (kaudze vidū jūras). Sākotnējās apziņas domformas – miežu graudi tiek iesviesti Pasaules jūrā tad, kad Saules sistēma (Saule kā meita) tikai veidojās. Māra- izpaustā matērija, liekot savu attīstības raugu- universālo kustību un svētlaimes stāvokli – medu, sāk briedināt šos miežu graudus-domformas. Un no tiem šajā Pasaules dievišķajā Zelta kannā gan pats Dievs, gan Dieva dēls (individualitāte) dara alu jeb pasaules dzērienu, kuru baudot, cilvēks gan izjūt brīvību, gan arī iekļūst laimes sajūtā. Latvietis nerunā konkrēti –pirms cik gadu tūkstošiem Visums ir radies. Pietiek pateikt –„ Svētu rītu Dievs piedzima” – tātad, kaut kad viņš piedzima no nebūtības un kļuva par pašapzinošos Patību, lai apjaustu Pats savas iespējas. Vaska pils arī saistās ar noteiktu, definētu Telpu jeb izplatījumu, strukturētu daudzos stāvos, līmeņos, istabās, kambaros. Saules meita (personība) ir tā radošā, sevi apjautošā dzīvības uguns dzirkstele, kura ar savu mīlestību, prieku un sirds siltuma uguni, visdažādākā veida viļniem (skaņa, gaisma utt) caurstrāvo Pasaules Telpu –Zelta kannu.

Izpaustā Visuma eksistēšanas Nodoms vispilgtāk atspoguļojas 6.tautasdziesmā. Dievs sevi vēlējās redzēt neskaitāmi daudzās dzīvības formās(Dieviņš kannu sadauzīja….). Un katra no tām kļuva neatkarīga, patstāvīga. Taču katrai šai daļiņai tik ļoti gribas izjust Bezgalības piepildošo Vienotību, viengabalainību. Mīļā Māra – tā, kura ir Pasaules māte, ar vistīrākās mīlestības sudraba pavedieniem –apziņu, mūs visus sastīpo sākotnējā veselumā. Vienā teikumā varētu teikt, ka eksistences Nodoms ir gūt pieredzi un atgriezties sākumpunktā piepildītam, laimīgam, gandarītam ar pilnu sevis apziņu.

Šī cikla daudzkārtējo atkārtošanos latviešu tautasdziesmās simbolizē čūska, kura maļ pasaules miltus (tās pašas domformas).

Melna čūska miltus mala

Vidū jūras uz akmeņa….

Dievs mūs ir radījis par tādām būtnēm, kuras potenciāli savā apziņā var kļūt vienotas ar Viņa bezgalīgo Apziņu.

Nāc, Dieviņi , istabā,

Lielu platu mētelīti,

Lūdzu Tevi saņemies,

Šauras manas duraviņas.

Un lai šo stāvokli sasniegtu un padarītu priekš sevis kā noturīgu ir jāmācās:

• Gremdēties bezgalīgā apziņā regulāri

• Atšķirt subjektīvo no objektīvā.

• Koncentrēties ilgstoši (priekšnosacījums apziņas paplašināšanai)

• Dzīvot tikumisku dzīvi (fiziski, vitāli, emocionāli, mentāli)

Tie, kas ir sasnieguši šo apziņas stāvokli, jūt sevī biežus svētlaimes uzplaiksnījumus, dziļu mieru, bezgalīgu klusumu, milzīgu enerģiju, mīlestību, vienotību ar jebkuru pasaulē atrodamo būtni, izprot cēloņus un sekas jebkurai parādībai. Šis Diev-cilvēks izprot arī Visuma radīšanas, eksistēšanas jēgu.

Harmonija starp garīgo un materiālo, starp dievišķo un cilvēcisko, mīlestībā starp vīrišķo un sievišķo, starp atsevišķo un kopīgo, starp labo un ļauno, starp došanu un saņemšanu, starp jebkurām pretējībām, galējībām patiesi varētu būt Dieva Nodoms, radot Eksistenci. Izejot no šī, tomēr nākas secināt, ka dualitāte ir arī eksistence un neeksistence. Un tāpēc, loģisks secinājums ir, ka nav iespējama eksistence neeksistencē jeb nav iespējama nedualitāte izpaustā Visumā – 5.dimensijā, par kuru ieminējos šī raksta pašā sākumā.

Balansēšana līdzsvara punktā ir tikpat bezgalīga kā visa Eksistence. Tāpēc nevar pateikt, ka kāds cilvēks ir sasniedzis Dievapziņu tās galējā punktā. Šāda punkta nav!

Autore: Solvita Lodiņa