Prāts ir ievērojami tendēts uz vainas apziņu, garām laistām iespējām, šaubām un bailēm. Uz jebkāda veida trauksmēm par bezgalīgi daudz lietām. Mēs bieži iekļūstam šāda tipa lamatās.
Rietumos mēs pievēršam lielu uzmanību darbībai. Rietumu mentalitāte ir ļoti radžastiska*. Lielākā daļa jautājumu saistās ar to, ko darīt, tie ir ārēji jautājumi, norūpētība par to, kas notiek.
Prāts tiecas uz noteiktiem darbību rezultātiem.
Rietumos mēs pievēršam lielu uzmanību darbībai. Rietumu mentalitāte ir ļoti radžastiska*. Lielākā daļa jautājumu saistās ar to, ko darīt, tie ir ārēji jautājumi, norūpētība par to, kas notiek.
Prāts tiecas uz noteiktiem darbību rezultātiem.
- Kāpēc prāts koncentrējas uz nākotni?
- Tāpēc, ka mūs šā vai tā iemācījuši, ka priekšmetu iegūšana savā īpašumā nesīs mums laimi, drošību un mieru, ka “pabeidzot” kaut ko, mēs būsim “kaut kas”.
Mēs sākam attīstīt šīs iemaņas, esot vēl pietiekoši jauni. Neviens tevi neorientē uz to, kas ir šeit un tagad.
Pirmoreiz tas radās līdz ar identifikāciju, ar spēcīgu individualitātes sajūtu, kas balstās uz sajūtu “es esmu ķermenis”.
Mēs sākam attīstīt šīs iemaņas, esot vēl pietiekoši jauni. Neviens tevi neorientē uz to, kas ir šeit un tagad.
Pirmoreiz tas radās līdz ar identifikāciju, ar spēcīgu individualitātes sajūtu, kas balstās uz sajūtu “es esmu ķermenis”.
Būdams bērns, tu zini tikai dzīvi, kas ir Tagad. Tu zaudē to tādēļ, ka esi nosacīts domāt, ka pastāv kaut kas, ko sauc par “vēlāk”.
Tas, kas ir spējīgs peldēt dabīgajā pasaules notikumu straumē, tiem attīstoties – tikai tas ir laimīgs. Tas, kas nebūvē plānus pāri kosmiskai darbību attīstībai – tas ir laimīgs. Viņam nav vilšanās, jo nav ilgu!
Tas nenozīmē, ka tev vispār nevajag veidot plānus; tas nozīmē, ka tu neesi ieslodzīts savos plānos.
Daži, kas zina, ka plāni nedarbojas, paliek elastīgi, pat ja ir tikko pamanāma pieķeršanās sajūta momentam, kas sekos.
Daži, kas zina, ka plāni nedarbojas, paliek elastīgi, pat ja ir tikko pamanāma pieķeršanās sajūta momentam, kas sekos.
Nav vērts uztraukties.
- Vai tas nozīmē, ka, lai arī cik dziļi es ielūkotos nākotnē, viss, kas notiks ir iepriekšnoteikts?
- Varu teikt, ka jā, pat ja man ir brīvās gribas sajūta, tā arī ir iepriekšnoteikta. Tāpēc nav iemeslu slīgt depresijā.
Mēs tērējam pārāk daudz enerģijas un pārāk daudz domājam, bet viss vienkārši attīstās, kā ir. Viss vienkārši notiks tā, kā notiks. Ja kāds tev pateiktu, ka pēc trim nedēļām noteiktā stundā noteiktā vakarā kāds pieklauvēs pie tavām durvīm un pasniegs ziedu pušķi un tās būs rozes, un tad tas arī notiks – kas no tā?
Mēs tērējam pārāk daudz enerģijas un pārāk daudz domājam, bet viss vienkārši attīstās, kā ir. Viss vienkārši notiks tā, kā notiks. Ja kāds tev pateiktu, ka pēc trim nedēļām noteiktā stundā noteiktā vakarā kāds pieklauvēs pie tavām durvīm un pasniegs ziedu pušķi un tās būs rozes, un tad tas arī notiks – kas no tā?
Mūs ļoti sajūsmina tamlīdzīgas mazas situācijas, mēs tās vērtējam kā “mistiskas”, bet tam, kas dzīvo patiesībā, tām [situācijām] vispār nav nozīmes. Ko nozīmē “iepriekšnoteikts”?
Pat Jēzus ir sacījis: “ka bez Dieva ziņas neviens mats nenokritīs no mūsu galvas”.
Pat Jēzus ir sacījis: “ka bez Dieva ziņas neviens mats nenokritīs no mūsu galvas”.
Viss ir tā, kā tas ir, kā tam jābūt. Kas, pirmām kārtām, ir notikums? Vien noteikts izmeklēts process, ko nosaka apstākļi, kas liek tev uztvert lietas tā, kā tu tās uztver.
- Kādā veidā mēs uztveram kaut ko?
- Pārsvarā no pagātnes… Tāpēc attieksme pret “likteņa” jautājumiem, kā mēs tos uztveram, ir dziļi subjektīva. Atslābsti un jūties nepiespiesti ar sevi pašu.
- Kurš ir pakļauts liktenim? Kas uztver visas šīs teorijas? Tie ir krietni svarīgāki un pamatīgāki jautājumi. Jo par likteņa un iepriekšnoteiktības tēmu sarakstīts daudz grāmatu un, esmu pārliecināts, daudz vēl sarakstīs.
Neviena no tām tevi netuvinās tam, kas ir. Ja uzmanība pievērsīsies tam, KAS IR visa šī procesa uztverošais kodols, tad atklāsies iespēja iepazīties ar sevi – tā ir atpazīšana, kas pieliek punktu visam, tieksmēm, nemieram un nenoteiktībai. Viss tas saplūst vienotā esamībā, kas mēs esam. Kāpēc gaidīt?..
Man nav vārda….
https://normundsastra.com/man-nav-varda/
Mudži: Man nav vārda….
Prāts ir ievērojami tendēts uz vainas apziņu, garām laistām iespējām, šaubām un bailēm. Uz jebkāda veida trauksmēm par bezgalīgi daudz lietām. Mēs bieži iekļūstam šāda tipa lamatās.Rietumos mēs pievēršam lielu uzmanību darbībai. Rietumu mentalitāte ir ļoti radžastiska*. Lielākā daļa jautājumu saistās ar to, ko darīt, tie ir ārēji jautājumi, norūpētība par to, kas notiek.
Prāts tiecas uz noteiktiem darbību rezultātiem; tāpēc, ka mums ir fiksēts priekšstats par to, kas, kā mums šķiet, it derīgs mums pašiem.
Kāpēc prāts koncentrējas uz nākotni?
Tāpēc, ka mūs šā vai tā iemācījuši, ka priekšmetu iegūšana savā īpašumā nesīs mums laimi, drošību un mieru, ka “pabeidzot” kaut ko, mēs būsim “kaut kas”. Mēs sākam attīstīt šīs iemaņas, esot vēl pietiekoši jauni. Neviens tevi neorientē uz to, kas ir šeit un tagad. Pirmoreiz tas radās līdz ar identifikāciju, ar spēcīgu individualitātes sajūtu, kas balstās uz sajūtu “es esmu ķermenis”.
Tas, ka tu esi šis vārds, vai, ka tu esi vīrietis vai sieviete, ka tu esi konkrētais ķermenis – tā nav sākotnējā sajūta! Kad tu biji bērns, pirmā uztvere, iespaids nebija kaut kāda objektīva zinība, drīzāk izplūdis sajūtu diapazons. Bērns nedomā: “Esmu zīdainis”, bet tam piemīt latents potenciāls.”Es” ir gatavs uzdīgt. Neviens tevi nemāca to darīt. Bet sajūtu, ka tu esi šis “ķermenis-vārds” – to gan tev ir iemācījuši. Šis vārds tev bija vien viena skaņa no daudzām, bet pakāpeniski tev izveidojās ar to saistītā asociācija. Kaut kas uztver šī vārda tēlu; bet eksistē pirms jebkāda vārda.
Pēc tam, kad tu atzini savu vārdu, tu atzini, ka esi puisītis vai meitene, ka šie cilvēki ir tavi vecāki un, tiklīdz tu atzini savu individualitāti, starp citu, es nesaku, ka tas nav pareizi, tad arī citi tēli var sākt iesūkties uz šī pieļāvuma pamata.
Kāpēc mani tik ļoti nodarbina jautājums: “Kas ir pareiza darbība?”
Tas pats – būdams bērns, tu zini tikai dzīvi, kas ir Tagad. Tu zaudē to tādēļ, ka esi nosacīts domāt, ka pastāv kaut kas, ko sauc par “vēlāk”. Tas, kas ir spējīgs peldēt dabīgajā pasaules notikumu straumē, tiem attīstoties – tikai tas ir laimīgs. Tas, kas nebūvē plānus pāri kosmiskai darbību attīstībai – tas ir laimīgs. Viņam nav vilšanās, jo nav ilgu! Tas nenozīmē, ka tev vispār nevajag veidot plānus; tas nozīmē, ka tu neesi ieslodzīts savos plānos. Daži, kas zina, ka plāni nedarbojas, paliek elastīgi, pat ja ir tikko pamanāma pieķeršanās sajūta momentam, kas sekos.
Kāpēc šī radžastiskā tendence turpinās?
Jo prātā paliek vieglas bailes, ka ar to, kas ir šeit un tagad, nepietiek! Bet es saku, ka radžastiskā prāta nodoklis ir ļoti liels. Šis prāts nepārtraukti svārstās starp pagātni un nākotni un nepazīst “šeit un tagad”. Nepastāv “Tagad” vēsture! “Tagad” uzturēšanai tev nevajag koncepcijas.
…un tagad iziesim ārpus “tagad” koncepcijas. “Tagad”, par kuru es runāju, nekontrolē nekādas ārējas situācijas. Tas nav “notikums”! Un notiekošā uztvere, būšana par to, kas ir – tas arī nav notikums. Patiesās dabas uztvere nav notikums. Tas notiek mūžīgajā “Tagad”. Tīrajā prātā šis “Tagad” nekad nepārvēršas par “tad”.
Tas nozīmē: būt pilnībā klātesošam vienkārši kā klātbūtne; “Tagad” nozīmē: vienkārši būt. Tas ir vien vēl vārds tev. Kas tu esi tieši šeit un tagad? Ko tu vari saukt par sevi? Kā tu varētu sevi aprakstīt? Kas, tavuprāt, pilnībā satur tavu būtību? No šī viedokļa, darbības, pat pašas nesvarīgākās, tiek skatītas drīzāk kā pārejošā apziņas spēle. Viss Visums elpo šai apziņā.
……….
Man sanāca sēdēt blakus Papadži, kad viņš vēl bija ķermenī, kā arī ar Ramešu Balsekaru, kas saka, ka “tu neesi darītājs, darbības tiek veiktas ar tavu starpniecību” un “viss scenārijs jau ir uzrakstīts, viss ir iepriekšnoteikts”. Ko tu vari teikt par to?
Protams, šie abi izteikumi ir viens un tas pats. Likteņa jautājums uztrauc daudzus cilvēkus. Kad saka, ka “viss jau ir paredzēts”, viss ir likteņa iepriekšnoteikts tā, kā tas notiks, ne kurš katrs spēj pieņemt šādu apgalvojumu… Ideja par to, ka man nav izvēles, iedarbojas nomācoši. Tas būs pavisam neevaņģēlisks vēstījums, ja pateikt: “Visi paraugieties un paklausieties: jums nav izvēles”. Kurš gribēs tajā klausīties? Mans viedoklis ir tāds, ka tas, kas ir “iepriekšnoteikts”, ir vienīgi tas, kas notiek ķermeņa-prāta izpausmē.
Lūk, tev viscēlākā vārda “iepriekšnoteikts” nozīme, kādu vien es tajā varu ielikt. Pieņemsim, tu saki: “Labi, man ir izvēle… Es varu izlemt šodien pat aizbraukt prom no šejienes un atgriezties Londonā, jo vairs nevaru izturēt to, tas ir par daudz”… tā liekas izvēle, tava izvēle. Vai arī tu bildīsi: “Labi, es pārdomāju, es mainu savu lēmumu tūkstoš reižu un, beigu beigās, daru to, ko apsolījos nedarīt”, tad tas ir iepriekšnoteikts. Ja tu mainīsi savu lēmumu miljons reižu, tas nozīmēs, ka visam tieši tā arī bija jānotiek. Ja tas izraisīs tevī nomāktības sajūtu, tad pat nomāktības sajūta ir iepriekšnosacīta. Noteiktā momentrā tu sāksi novērtēt tā brīvību.
Tāpēc mums nav vērts pat to uztraukties. “Vai tas nozīmē, ka, lai arī cik dziļi es ielūkotos nākotnē, viss, kas notiks ir iepriekšnoteikts?” Varu teikt, ka jā, pat ja man ir brīvās gribas sajūta, tā arī ir iepriekšnoteikta. Tāpēc nav iemeslu slīgt depresijā. Mēs tērējam pārāk daudz enerģijas un pārāk daudz domājam, bet viss vienkārši attīstās, kā ir. Viss vienkārši notiks tā, kā notiks. Ja kāds tev pateiktu, ka pēc trim nedēļām noteiktā stundā noteiktā vakarā kāds pieklauvēs pie tavām durvīm un pasniegs ziedu pušķi un tās būs rozes, un tad tas arī notiks – kas no tā?
Mūs ļoti sajūsmina tamlīdzīgas mazas situācijas, mēs tās vērtējam kā “mistiskas”, bet tam, kas dzīvo patiesībā, tām [situācijām] vispār nav nozīmes. Ko nozīmē “iepriekšnoteikts”? Pat Jēzus ir sacījis: “ka bez Dieva ziņas neviens mats nenokritīs no mūsu galvas”. Viss ir tā, kā tas ir, kā tam jābūt. Kas, pirmām kārtām, ir notikums? Vien noteikts izmeklēts process, ko nosaka apstākļi, kas liek tev uztvert lietas tā, kā tu tās uztver.
Kādā veidā mēs uztveram kaut ko? Pārsvarā no pagātnes… Tāpēc attieksme pret “likteņa” jautājumiem, kā mēs tos uztveram, ir dziļi subjektīva. Atslābsti un jūties nepiespiesti ar sevi pašu. Kurš ir pakļauts liktenim? Kas uztver visas šīs teorijas? Tie ir krietni svarīgāki un pamatīgāki jautājumi. Jo par likteņa un iepriekšnoteiktības tēmu sarakstīts daudz grāmatu un, esmu pārliecināts, daudz vēl sarakstīs. Neviena no tām tevi netuvinās tam, kas ir, bet visas būs izlasītas tajā, kas ir, un, ja uzmanība pievērsīsies tam, kas ir visa šī procesa uztverošais kodols, tad atklāsies iespēja iepazīties ar sevi – tā ir atpazīšana, kas pieliek punktu visam, tieksmēm, nemieram un nenoteiktībai. Viss tas saplūst vienotā esamībā, kas mēs esam. Kāpēc gaidīt?
Liktenis ir koncepcija. Ja tu tici tai, tā kļūst reāla. Tāpēc patiesībā nevajag neko zināt par likteni lai būt brīvai. Tev bija likteņa iepriekšnoteikts to uzklausīt.
Esmu ļoti priecīga dzirdot to no tevis un es vienmēr uzticējos savam Liktenim. Nu, vairāk vai mazāk… Proti, tu domā, ka noteiktā mērā es to veicinu? Man arī ir iepriekšnoteikts kļūt par apskaidroto vai arī esmu brīva šai sakarā? Ja šis liktenis aizvedīs mani līdz brīvībai – lieliski! Bet vai, tādā gadījumā, tā ir patiesa brīvība?
Patiesa brīvība neatrodas likteņa varā, jo liktenis ir koncepcija, un, tādējādi, koncepcija nevar padarīt tevi, realitāti, par reālāku. Pavēro šo vēlmi kļūt apskaidrotai, tā rada vairāk neapskaidrotu ļaužu nekā apskaidrotu. Tās ir lamatas. Viss sākas ar ēsmu, lai pievilinātu uz ārpasauli vērsto prātu sirds virzienā, bet, tiklīdz tas vēršas pareizajā virzienā, vajag novākt ražu, citādi tā sabojāsies.
Kas attiecas uz likteni, kuru tai jānoved līdz brīvībai? Ja to, kas dotajā brīdī ir sasaistīts, tad parādi man viņu un viņa važas. Šai pašā mirklī, šeit, tieši tagad – kur ir liktenis? Nedomā. Parādi man!
Aizmirsti to visu. Aizmirsti! Aizmirsti. Aizmirsti!
(pēc ilgstoša meditatīva klusuma) Tagad es saprotu, ka mēs, jādomā, radījām šo koncepciju, jo mūs interesē mūsu nākotne. Es domāju, šī ķermeņa un dvēseles nākotne. Tāpēc mēs baidāmies un, rezultātā, cenšamies saprast un izskaidrot lietas un dēvējam tās par likteni. Bet, tai pat laikā, mums patīk būt brīviem – pat ja mēs zinām, ka tā ir ilūzija!
Ak, Dievs! Kad tu nomierināsies? Man gribas iesist tev pa galvu un tad pajautāt, vai tas ir liktenis, vai ilūzija. Ejam pusdienās!
……….
Mudži, man gribētos ielūkoties tavās acīs un lai tu ieskatītos manās.
Kālab?
Iepriekšējā dzīvē tu paskatījies manās acīs – tas bija kā zibsnis, mans prāts kļuva absolūti kluss. Mana sirds bija prieka piepildīta un es pavadīju atlikušās dienas tuksnesī. Līdz tam man bija noteiktas bailes, ka, ja es paskatīšos tev acīs, tās ievilks mani sevī un tas kļūs par manām beigām. Tāpēc es palūdzu, lai tiktu vaļā no šīm bailēm pavisam. Esmu gatava būt ievilkta pavisam.
(smiekli) Tagad, kad tu esi tam gatava, tas nenotiks. Tā nav “darīšana”, tava vai mana. Tas notiek bez uztraukuma, spontāni un neparedzami. Dievišķais skatās un, ja Tas ir apmierināts ar tevi, tad dāvā savu žēlsirdību tam, kas to ir pelnījis.
Es zinu, ka daudziem no jums nepatiks tas, ko es šeit saku. Es neatvainojos par saviem vārdiem, jo tie nāk āra no pašiem dziļumiem un ir patiesi. Es neesmu politiskā vai reliģiskā korektuma kalps, tāpēc mani daudz kritizē par tamlīdzīgiem izteikumiem.
Ko tas nozīmē? Tas nenozīmē, ka žēlsirdība dod priekšroku kādam burtiski. Pastāv slavens izteiciens: “Skolotājs atnāk, kad māceklis ir gatavs”. Šeit līdzīgs stāsts. Abiem izteikumiem ir viens avots. Tas, kam piemīt patiesas izpratnes spēja, uziet līdzību starp dažādiem viedokļiem un izteiksmes veidiem. Šis plašums ir garīgā brieduma rādītājs. Izvairies no lamatām – ieslīgšanas to lietu smalkumos, kurām nav nozīmes, paliekot iekšā un liecināšanas kvalitātē.
Tu prasi, lai es paskatos tev acīs; lielisks lūgums un atvērtības rādītājs, bet tā nav kaut kāda “lieta”, kuru es varu izdarīt, lai arī cik es būtu ar tevi apmierināts. Lai arī kas skatītos caur šīm acīm, tas dara to, ko vēlas, un viņa ceļi ir žēlsirdības, spēka, gaismas un mīlestības pilni.
Daudzi izvairās no šī daršana. Tie nolaiž un slēpj acis, jo prāts interpetē to kā sava veida personības pētīšanu, bet tas ir pavisam kas cits. Šajā skatienā nav nekā personīga; tā ir svētība, ko Es dod Es. Viss atrodas manī, ieskaitot jūs visus un arī es atrodos jūsos.
Es atrodos jūsos, bet jūs manī – vēl viens paradokss. Tas tiek izprasts un saņem apstiprinājumu intuitīvajā sirds dziļumā. Jūs iztēlojaties, ka mēs esam atsevišķas būtnes, bet tas it tikai virspusē, vienotas apziņas izpausme, kas mēs esam patiesībā.
Tomēr filma, kas ir gan tēli, gan ekrāns, uz kura tie rodas, atrodas šeit.
Paliec šīs spēles neskartais skatītājs. Tas ir viss, kas ir nepieciešams.
Tu vari man dot jaunu vārdu?
Jā. “Bez vārda” ir tavs vārds. Pieņemsi tādu vārdu? Tu biji šeit pirms pieņēmi vārdu, ko tev iedevuši vecāki. Viņi var nosaukt bērnu par Sjūzenu, Katrīnu vai Annu, bet neviens nedeva tev vārdu “Es”. Nevieni vecāki nekad nenosauks savu bērnu par “Es”. “Es” nozīmē bezpersonisku apziņu. Tā ir prāta un enerģijas plūsmas liecinieks.
Tas bija pirms tava “kristīgā” vārda un uzvārda. Tas pieņēma vārdu, sievišķo vai vīrišķo, pats būdams bez dzimtes. Tu apzinies arī savu “Es”, tāpēc tu eksistē arī pirms “Es”.
Tam, kas uztver es-apziņu, nav vārda, nav formas, nav sākuma un tāpēc nav beigu. Tu esi Tas. Zināt to nozīmē būt brīvam. Tā nezināšana ir sasaistītība un ciešanas.
Bet tev taču arī ir vārds, kas nav vārds, ko tev deva pēc piedzimšanas.
Man nav vārda. Es arī esmu misters Bez-vārda. “Mudži” nozīmē “bez vārda”; brīvs no vārda un formas, tāpat kā tu. Tā ka, varbūt es arī tevi saukšu par Mudži vai Mudži-2! (smiekli)
Pēc dažiem sākotnējās “atmošanās” gadiem es sāku just, ka vārds Entonijs vai “Tonijs” vairs neder. Es nevarēju to savietot ar to, kas es esmu. Tas bija pārāk šaurs un individuāls, un, kamēr es zaudēju šo savas “individualitātes” sajūtu, vārds man likās bezjēdzīgs aizvien vairāk un vairāk.
Pie skolotāja pēdām atrodoties, es neprasīju viņam iedot sev vārdu, kā rīkojās citi, jo baidījos, ka viņš var iedot man vārdu, kas nepatiks, piemēram, Hanumans vai Svami Banananda vai tamlīdzīgas blēņas. (skaļi smiekli) Papadži bija spējīgs reizēm uz tamlīdzīgiem jokiem, bet pēc tam varēja aizmirst, ka tas ir joks un tu paliki ar kaut kādu vajprātīgu vārdu… Tā ka es klusēju. Vēl ļaunāk: viņš pats varēja piedāvāt man tādu vārdu, bez mana lūguma, kas biedēja vēl vairāk, un, aiz cieņas, uzticības un audzināsanas, es justu to pieņemt.
Indijā vārdam ir garīga nozīme. Tas simbolizē kvalitāti, raksturīgo iezīmi vai īpašību, kas tev piemīt vai uz kuru tiecies. Gadiem ejot, daži no tiem, kas ar mani satuvinājās, sāka saukt mani par “Mudži”, kas ir mana uzvārda un galotnes “dži” apvienojums, ko izmanto Indijā cieņpilnas attieksmes apzīmēšanai. Man patika šis vārds un tā skanējums. Velāk es uzzināju, ka arī japāņu valodā tas nozīmē “tukšumu”.
Vēlāk, esot Varanasī, es atklāju, ka hindi šis vārds nozīmē “tas, kas pieņem lietas tādas, kādas tās ir”.
Pirms dažām nedēļām es aiznesu dažas mantas uz vietējo veļas mazgātuvi. Tur strādāja sieviete no Nigērijas. Viņa pajautāja manu vārdu, lai izrakstītu kvīti. Viņa sacīja, ka vārds “Mudži” viņas valstī nozīmē “tas, kas atmostas pārpilnībai un veiksmei”. Man ir tāda sajūta, ka tas viss bija Papadži rotaļīgums un izsmalcinātība, viņa daršans.
Tad, Mudži, vai tu dosi man vārdu?
(skaļi smiekli)
Un pēc visa tā tevi tas joprojām uztrauc?
Jā.
Labi, es padomāšu par to. (klusi smejas)
– Mudži
……….
*Radža Gūna ir prāta izklaidīgums un nemiers – tas, kas vērš mūsu uzmanību uz āru un liek meklēt apmierinājumu apkārtējā pasaulē. Tas ir vēlmes uzbudnāts prāts. Tiešajā tulkojumā „Radžas” nozīmē traipu vai dūmus. Tās ir uztraucošas domas un fantāzijas, dusmas, stūrgalvība, tieksme manipulēt ar citiem un egoisms. Radža Gūna ietver sevī tiekšanos uz varu un izklaidēm. Radža Gūnas dominējošā ietekmē rodas dēmoniskas būtnes.
Negatīvās tendences un rakstura iezīmes, ko var radīt noteiktas Gūnas dominēšana:
Neizlēmīgums, hiperaktivitāte, uztraukums, nemiers, uzbudināmība, nervozitāte, tukšvārdība, virspusīgums, trokšņainība, destruktīvas tendences, falšs entuziasms – (Vatta).
Stūrgalvība, impulsivitāte, ambīcijas, agresivitāte, tieksme kontrolēt, manipulēt un valdīt, kritiskums, aizkaitināmība, neprāts, lepnums, augstprātība – (Pitta). Tieksme kontrolēt, pieķerties, alkatīgums, skopums, materiālistiskums, sentimentalitāte, tieksme pēc drošības, komforta un greznības – (Kapha).
/D. Froulijs/
