Savā starpā vecāki var sazināties skaistiem vārdiem, bet bērns diemžēl slimo..
Tas runā par to, ka komunicēt viņi gan prot, bet labi viens pret otru attiekties neprot.
Dvēselē – niknums, bet sejā – mākslots smaids.
Savstarpējā saziņā demonstrē savu labestību, savu pārākumu, bet DZĪVE un veselība parāda citu patiesību.
Un, arī, ja visa pasaule apgalvo, ka mana dzīve ar vīru ir atdarināšanas cienīgs piemērs, bet mans bērns slimo, tas liecina par šā ļaužu viedokļa maldīgumu..
Vienīgais, kas nemaldās, ir mana bērna veselība. Un, ja bērni slimo, tad jāatzīst savas kļūdas un jāanalizē tās arvien dziļāk un dziļāk.
Jūs varat ārēji būt, kādi vien vēlaties, pasaules acīs jūs varat būt bagāti, varat mirdzēt slavas oreolā, taču savu bērnu priekšā jūs vienmēr esat "nepiesegti", kā Dieva priekšā.
Ja jūs patiesi vēlaties kļūt labi, tad skatieties uz saviem bērniem un dzīvojiet tā, lai viņi būtu veseli.
Veselība ir dzīves spoguļattēls: ja bērns slimo, tātad vecāki dzīvo nepareizi.
Mūsdienu cilvēks nododas pašapmānam un māna citus. Savu iekšējo "es" viņš noslēpj aiz ārējās labestības, turklāt tā, ka pats sāk tam ticēt.
Katram Garam ir savs ceļš.
Pa šo ceļu iet vīrietis, sieviete un bērns. Tēvs šo ceļu izvēlas. Ja mans ceļš ir gaišs, tad tas tāds ir, pateicoties manam tēvam. Ja ceļš ir tumšs, arī tad, pateicoties tēvam. Taču arī tā ir dzīves mācībstunda, kuru es pats vēlējos.
Bērnam labi redzamas ēnas, ko met pa priekšu ejošie.
Jo spožāka saule, jo dziļākas ēnas. Ēna ir vecāku negativitāte.
Bērns ierodas pasaulē, lai iemīlētu šo negatīvo un caur to taptu vieds. To paveikt viņš var caur PIEDOŠANU. Piedodot viņš spēs sākt saprast savus vecākus. Sliktais tēvā vai mātē kļūst – gluži pretēji – labs, un šī arī ir bērna dzīves mācība.
Kurš šķērsli apiet ar lielu līkumu, tam parasti dzīvē nākas izvēlēties negodīgus ceļus un ķerties pie krāpšanas. Tam, kurš pa tiešo neuztver bērna mācību, jāmācās pastarpināti – caur slimību.
Ja sieviete prastu izprast sava iekšējā nemiera būtību..
Ja sieviete spētu izprast savas bailes - "mani nemīl" (dēļ kā ir nocietinājusies, ka viņu neievēro vai, pēc viņas domām, nesaprot, nesaudzē, nemīl, neciena, nenovērtē viņas uzticību utt. – kas viss radies no bailēm - "mani nemīl"), tad viņa nemestos pašpazemošanā.
Sievietei, kura pazemodamās cer, ka vīrs viņu sāks mīlēt, jāsaprot, ka pašpazemošanās pievelk pazemojumus, un pazemot sāks arī citi.
Sieviete, kura mīl pārliecināti, necenšas uz ikdienišķām problēmām skātīties caur vīrieša prizmu - no augšas. Viņa ir sieviete, kas godbijīgi paklanās un tai mirklī atkāpjas ikviena sadzīviska nebūšana.
Ja sieviete nejustu bailes, viņa nepārspīlētu ar savu rūpēšanos, neraustītu bērnus un vīru par niekiem, neiztērētu sevi par velti.
Līdz spīdumam izberztu māju vīrs atstāj bez ievērības, ja uz sliekšņa kā dzīvs pārmetums parādās nomocījusies, saraudājusies sieva.
Sterila tīrība un paraugkārtība, tāpat kā ikviens pārspīlējums, ienes dzīvē spriedzi.
Ja SIEVIETEI nebūtu bailes, ka viņu nemīl, tad viņu visi mīlētu un arī dzīve viņu mīlētu..
Viņai zustu nepieciešamība baidīties - "mani nemīl" un viņu vairs nevajadzētu mācīt caur ciešanām – jo viņa taču ir piedevusi bailēm un kļuvusi Viedāka.
Ja VĪRIETIS piedotu sev savas bailes - "mani nemīl", viņa zemapziņa atvērtos un viņš saprastu savu bezjēdzīgi pieprasošo sievu un pārstātu justies vainīgs.
Tad vīrieši vairs neglābtos no sievām, bēgot un izvēloties pašiznīcināšanas ceļu.
Virišķā prāta skaidrība tieši vīrietim dotu iespēju iet uz priekšu pirmajam, kā to daba arī noteikusi. Tādējādi vīrietis atjaunotu savu dievišķīgumu, savu pirmatnējo spēku.
Sieviete ir dodošā puse.
Vīrietis pēc savas būtības ir ņemošā puse.
Dziedniece Lūle Vīlma: bērna slimība rāda, kur vecāki kļūdās
http://www.delfi.lv/orakuls/biblioteka/49210819_dziedniece-lule-vilma-berna-slimiba-rada-kur-vecaki-kludas
Tas runā par to, ka komunicēt viņi gan prot, bet labi viens pret otru attiekties neprot.
Dvēselē – niknums, bet sejā – mākslots smaids.
Savstarpējā saziņā demonstrē savu labestību, savu pārākumu, bet DZĪVE un veselība parāda citu patiesību.
Un, arī, ja visa pasaule apgalvo, ka mana dzīve ar vīru ir atdarināšanas cienīgs piemērs, bet mans bērns slimo, tas liecina par šā ļaužu viedokļa maldīgumu..
Vienīgais, kas nemaldās, ir mana bērna veselība. Un, ja bērni slimo, tad jāatzīst savas kļūdas un jāanalizē tās arvien dziļāk un dziļāk.
Jūs varat ārēji būt, kādi vien vēlaties, pasaules acīs jūs varat būt bagāti, varat mirdzēt slavas oreolā, taču savu bērnu priekšā jūs vienmēr esat "nepiesegti", kā Dieva priekšā.
Ja jūs patiesi vēlaties kļūt labi, tad skatieties uz saviem bērniem un dzīvojiet tā, lai viņi būtu veseli.
Veselība ir dzīves spoguļattēls: ja bērns slimo, tātad vecāki dzīvo nepareizi.
Mūsdienu cilvēks nododas pašapmānam un māna citus. Savu iekšējo "es" viņš noslēpj aiz ārējās labestības, turklāt tā, ka pats sāk tam ticēt.
Katram Garam ir savs ceļš.
Pa šo ceļu iet vīrietis, sieviete un bērns. Tēvs šo ceļu izvēlas. Ja mans ceļš ir gaišs, tad tas tāds ir, pateicoties manam tēvam. Ja ceļš ir tumšs, arī tad, pateicoties tēvam. Taču arī tā ir dzīves mācībstunda, kuru es pats vēlējos.
Bērnam labi redzamas ēnas, ko met pa priekšu ejošie.
Jo spožāka saule, jo dziļākas ēnas. Ēna ir vecāku negativitāte.
Bērns ierodas pasaulē, lai iemīlētu šo negatīvo un caur to taptu vieds. To paveikt viņš var caur PIEDOŠANU. Piedodot viņš spēs sākt saprast savus vecākus. Sliktais tēvā vai mātē kļūst – gluži pretēji – labs, un šī arī ir bērna dzīves mācība.
Kurš šķērsli apiet ar lielu līkumu, tam parasti dzīvē nākas izvēlēties negodīgus ceļus un ķerties pie krāpšanas. Tam, kurš pa tiešo neuztver bērna mācību, jāmācās pastarpināti – caur slimību.
Ja sieviete prastu izprast sava iekšējā nemiera būtību..
Ja sieviete spētu izprast savas bailes - "mani nemīl" (dēļ kā ir nocietinājusies, ka viņu neievēro vai, pēc viņas domām, nesaprot, nesaudzē, nemīl, neciena, nenovērtē viņas uzticību utt. – kas viss radies no bailēm - "mani nemīl"), tad viņa nemestos pašpazemošanā.
Sievietei, kura pazemodamās cer, ka vīrs viņu sāks mīlēt, jāsaprot, ka pašpazemošanās pievelk pazemojumus, un pazemot sāks arī citi.
Sieviete, kura mīl pārliecināti, necenšas uz ikdienišķām problēmām skātīties caur vīrieša prizmu - no augšas. Viņa ir sieviete, kas godbijīgi paklanās un tai mirklī atkāpjas ikviena sadzīviska nebūšana.
Ja sieviete nejustu bailes, viņa nepārspīlētu ar savu rūpēšanos, neraustītu bērnus un vīru par niekiem, neiztērētu sevi par velti.
Līdz spīdumam izberztu māju vīrs atstāj bez ievērības, ja uz sliekšņa kā dzīvs pārmetums parādās nomocījusies, saraudājusies sieva.
Sterila tīrība un paraugkārtība, tāpat kā ikviens pārspīlējums, ienes dzīvē spriedzi.
Ja SIEVIETEI nebūtu bailes, ka viņu nemīl, tad viņu visi mīlētu un arī dzīve viņu mīlētu..
Viņai zustu nepieciešamība baidīties - "mani nemīl" un viņu vairs nevajadzētu mācīt caur ciešanām – jo viņa taču ir piedevusi bailēm un kļuvusi Viedāka.
Ja VĪRIETIS piedotu sev savas bailes - "mani nemīl", viņa zemapziņa atvērtos un viņš saprastu savu bezjēdzīgi pieprasošo sievu un pārstātu justies vainīgs.
Tad vīrieši vairs neglābtos no sievām, bēgot un izvēloties pašiznīcināšanas ceļu.
Virišķā prāta skaidrība tieši vīrietim dotu iespēju iet uz priekšu pirmajam, kā to daba arī noteikusi. Tādējādi vīrietis atjaunotu savu dievišķīgumu, savu pirmatnējo spēku.
Sieviete ir dodošā puse.
Vīrietis pēc savas būtības ir ņemošā puse.
Dziedniece Lūle Vīlma: bērna slimība rāda, kur vecāki kļūdās
http://www.delfi.lv/orakuls/biblioteka/49210819_dziedniece-lule-vilma-berna-slimiba-rada-kur-vecaki-kludas
