Galvenais cilvēka dzīves uzdevums ir - kļūt par to, KAS VIŅŠ jau potenciāli IR.
Cik daudz dzīvju ir sagrautas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas ir - sevi attaisnotu. Ziniet, ka brīvam cilvēkam ir kaut kas jāpaskaidro tikai pašam sev, savam prātam un apziņai, un tiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
Ja es mīlu, es rūpējos, tas ir - es AKTĪVI PIEDALOS otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu tikai skatītājs.
...
Cik daudz dzīvju ir sagrautas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas ir - sevi attaisnotu. Ziniet, ka brīvam cilvēkam ir kaut kas jāpaskaidro tikai pašam sev, savam prātam un apziņai, un tiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
Ja es mīlu, es rūpējos, tas ir - es AKTĪVI PIEDALOS otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu tikai skatītājs.
...
Cilvēka mērķis – būt pašam, bet noteikums šī mērķa sasniegšanai – būt cilvēkam pašam pret sevi.
Ne sevis noliegšana, ne patmīlība, bet mīlestība pret sevi. Ne atteikšanās no individualitātes, bet sava personiskā, cilvēciskā Es pieņemšana. Lūk, tās ir patiesās humānās ētikas vērtības.
Dzīvei ir tikai viena jēga – PATI DZĪVE.
Gan prieks, gan skumjas ir neizbēgami pārdzīvojumi cilvēka pilnasinīgai dzīvei.
Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis – VIŅU NEIZDARĪTĀS IZVĒLES SEKAS..
Viņi ir ne dzīvi, ne miruši. Dzīve viņiem ir nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām.
Jēdziens “būt dzīvam” nav statisks, bet dinamisks. Tādēļ cilvēka potenciālu atklāšana, ir jāuzskata kā cilvēka dzīves mērķis.
Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko ir pārdzīvojis cits cilvēks un šajā pārdzīvojumā es un viņš esam viens vesels.
Neviens nespēj “izglābt” savu tuvāko, IZDAROT IZVĒLI VIŅA VIETĀ.
Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu tādēļ, ka tieku mīlēts”, tad NOBRIEDUSI MĪLESTĪBA izriet no principa “ Esmu mīlēts, jo es mīlu”..
Nenobriedusi mīlestība - “Es mīlu tevi tādēļ, ka Tu man esi vajadzīgs!”, kamert nobriedusi mīlestība spriež “Tu man esi vajadzīgs tādēļ, KA es tevi mīlu”.
Pašaizliedzīga apsēstība vienam ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai tas, ka pirms tās IR BIJIS BEZGALĪGI ILGS VIENTULĪBAS PERIODS.
Bērna raksturs ir bērna vecāku rakstura kopija. Viņš attīstās, kā ATBILDE uz viņu raksturu.
Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība”, es saprotu ne tikai ļaunus cilvēkus; no viņu sabiedrības ir jāizvairās tādēļ, ka viņu ietekme ir graujoša un mokoša. Es domāju arī “zombiju” sabiedrību, kuru dvēsele ir mirusi, kaut arī ķermenis ir dzīvs; cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nerunā, bet pļāpā; nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
Mūsu morālā problēma - CILVĒKU VIENALDZĪBA PAŠIEM PRET SEVI..
Cilvēks ir pats savas dzīves centrs un savas dzīves jēga.
Ne sevis noliegšana, ne patmīlība, bet mīlestība pret sevi. Ne atteikšanās no individualitātes, bet sava personiskā, cilvēciskā Es pieņemšana. Lūk, tās ir patiesās humānās ētikas vērtības.
Dzīvei ir tikai viena jēga – PATI DZĪVE.
Gan prieks, gan skumjas ir neizbēgami pārdzīvojumi cilvēka pilnasinīgai dzīvei.
Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis – VIŅU NEIZDARĪTĀS IZVĒLES SEKAS..
Viņi ir ne dzīvi, ne miruši. Dzīve viņiem ir nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām.
Jēdziens “būt dzīvam” nav statisks, bet dinamisks. Tādēļ cilvēka potenciālu atklāšana, ir jāuzskata kā cilvēka dzīves mērķis.
Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko ir pārdzīvojis cits cilvēks un šajā pārdzīvojumā es un viņš esam viens vesels.
Neviens nespēj “izglābt” savu tuvāko, IZDAROT IZVĒLI VIŅA VIETĀ.
Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu tādēļ, ka tieku mīlēts”, tad NOBRIEDUSI MĪLESTĪBA izriet no principa “ Esmu mīlēts, jo es mīlu”..
Nenobriedusi mīlestība - “Es mīlu tevi tādēļ, ka Tu man esi vajadzīgs!”, kamert nobriedusi mīlestība spriež “Tu man esi vajadzīgs tādēļ, KA es tevi mīlu”.
Pašaizliedzīga apsēstība vienam ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai tas, ka pirms tās IR BIJIS BEZGALĪGI ILGS VIENTULĪBAS PERIODS.
Bērna raksturs ir bērna vecāku rakstura kopija. Viņš attīstās, kā ATBILDE uz viņu raksturu.
Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība”, es saprotu ne tikai ļaunus cilvēkus; no viņu sabiedrības ir jāizvairās tādēļ, ka viņu ietekme ir graujoša un mokoša. Es domāju arī “zombiju” sabiedrību, kuru dvēsele ir mirusi, kaut arī ķermenis ir dzīvs; cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nerunā, bet pļāpā; nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
Mūsu morālā problēma - CILVĒKU VIENALDZĪBA PAŠIEM PRET SEVI..
Cilvēks ir pats savas dzīves centrs un savas dzīves jēga.
http://garavasara.com/articles/nelaimigs-liktenis-cilveku-neizdaritas-izveles-sek
Piedāvājam jums izcilā vācu filozofa un psihologa Ēriha Fromma 30 citātus. Tie ir citāti, kas sniedz atbildes uz pašiem satraucošākajiem cilvēka jautājumiem. Viņa uzskati nevienu neatstās vienaldzīgu.
1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums ir kļūt par to, kas viņš jau potenciāli ir. Pats galvenais viņa piepūles auglis, ir viņa personība.
2. Mums nevienam nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara sāpes vai kaitējumu citiem. Cik daudz dzīvju ir sagrautas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas parasti tiek darīts tādēļ, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai par jums spriež pēc jūsu izdarītajiem darbiem, un pēc tiem – par jūsu patiesajiem nolūkiem. Ziniet, ka brīvam cilvēkam ir kaut kas jāpaskaidro tikai pašam sev, savam prātam un apziņai, un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
3. Ja es mīlu, es rūpējos, tas ir, es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu tikai skatītājs.
4. Cilvēka mērķis – būt pašam, bet noteikums šī mērķa sasniegšanai – būt cilvēkam pašam pret sevi. Ne sevis noliegšana, ne patmīlība, bet mīlestība pret sevi. Ne atteikšanās no individualitātes, bet sava personiskā, cilvēciskā Es pieņemšana. Lūk, tās ir patiesās humānās ētikas vērtības.
5. Dzīvei nav citas jēgas, izņemot to, kādu cilvēks pats tai piešķir, atverot savus spēkus un dzīvojot to pilnasinīgi.
6. Ja cilvēks spēj dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, tad viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
7. Mēs esam tas, ko paši esam iedomājušies par sevi un arī tas, ko citi ir iedomājušies par mums.
8. Laime – tā nav kaut kāda Dieva dāvana, bet sasniegums, ko cilvēks sasniedz ar sava iekšējā brieduma palīdzību.
9. Cilvēkam viss ir svarīgi, izņemot viņa personīgo dzīvi un māku dzīvot. Viņš dzīvo visiem citiem, tikai ne sev.
10. Jūtīgs cilvēks nespēj atturēties no dziļām skumjām kādas nenovēršamas dzīves traģēdijas brīdī. Gan prieks, gan skumjas ir neizbēgami pārdzīvojumi jūtīga cilvēka pilnasinīgai dzīvei.
11. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis – viņu neizdarītās izvēles sekas. Viņi ir ne dzīvi, ne miruši. Dzīve viņiem ir nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
12. Jēdziens “būt dzīvam” nav statisks, bet dinamisks. Esība tas ir tas pats, kas specifisku organisma spēku atklāšana. Potenciālo spēku aktualizācija ir visu organismu iedzimta spēja. Tādēļ cilvēka potenciālu atklāšana, saskaņā ar viņa dabas likumiem, ir jāuzskata kā cilvēka dzīves mērķis.
13. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko ir pārdzīvojis cits cilvēks un sekojoši šajā pārdzīvojumā es un viņš esam viens vesels. Visas zināšanas par otru cilvēku ir tiktāl patiesas, cik dziļi tās sakņojas manā pārdzīvojumā, ko pārdzīvo otrs.
14. Esmu pārliecināts, ka neviens nespēj “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, kā var viens cilvēks palīdzēt otram, - plaši un ar mīlestību atklāt viņam, ka ir alternatīva, bet bez sentimenta un ilūzijām.
15. Dzīve cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses realizēt savu individualitāti, no otras – pacelties tam pāri un nonākt līdz universāluma pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība spēj pacelties virs sava ES.
16. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu tādēļ, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “ Esmu mīlēts, jo es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr “Es mīlu tevi tādēļ, ka Tu man esi vajadzīgs!”, taču nobriedusi mīlestība spriež “Tu man esi vajadzīgs tādēļ, ka es tevi mīlu”.
17. Pašaizliedzīga apsēstība vienam ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai tas, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
18. Ja cilvēks izjūt mīlestību pēc valdīšanas pār otru principa, tas nozīmē, ka viņš cenšas atņemt savas mīlestības objektam mīlestību brīvumu un kontrolēt to. Šāda mīlestība nedāvā dzīvību, bet nospiež, nomāc, nogalina, nožņaudz utt.
19. Vairums cilvēku domā, ka mīlestība ir atkarīga no objekta, nevis no paša spējas mīlēt. Viņi pat ir pārliecināti, ka, ja jau reiz viņi nevienu nemīl, izņemot “mīļoto” cilvēku, tas pierāda viņu mīlestības spēku. Tie ir maldi - fokusēties uz objektu. Tas ir līdzīgi, kā cilvēka sajūtas, kad viņš vēlas gleznot. Tā vietā, lai mācītos gleznot, viņš apgalvo, ka viņam ir vienkārši jāatrod cienīgs objekts, un, kad tas notiks, viņš lieliski gleznos, pie tam, tas notiks pats par sevi. Taču, ja es patiešām mīlu kādu cilvēku, es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es kādam spēju pateikt “Es tevi mīlu”, tad man ir jābūt spējīgam pateikt “es mīlu tevī visu”, “pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es mīlu tevī pašu sevi”.
20. Bērna raksturs ir bērna vecāku rakstura kopija. Viņš attīstās, kā atbilde uz viņu raksturu.
21. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl arī sevi; ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nav spējīgs mīlēt vispār.
22. Ir pieņemts uzskatīt, ka iemīlēšanās jau ir mīlestības virsotne, kaut arī tajā pašā laikā tas ir tikai sākums, un tikai mīlestības atrašanas iespējamība. Pieņemts uzskatīt, ka tas ir noslēpumainas vilkmes vienam pret otru, vai notikuma, kas notiek pats par sevi, rezultāts. Jā, vientulība un seksuālās vēlmes padara iemīlēšanos par vieglu lietu, bet šeit nav nekā noslēpumaina, taču tā ir tā pati veiksme, kas tikpat ātri aiziet, kā atnākusi. Par nejauši mīlētiem nekļūst; Tava paša spēja mīlēt rada mīlestību, kā arī ieinteresētība padara cilvēku interesantu.
23. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
24. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
25. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība”, es saprotu ne tikai ļaunus cilvēkus; no viņu sabiedrības ir jāizvairās tādēļ, ka viņu ietekme ir graujoša un mokoša. Es domāju arī “zombiju” sabiedrību, kuru dvēsele ir mirusi, kaut arī ķermenis ir dzīvs; cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nerunā, bet pļāpā; nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
26. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, nevis jāzaudē sevi viņā.
27. Ja lietas spētu runāt, tad uz jautājumu “kas tu esi?”, rakstāmmašīna atbildētu “es esmu rakstāmmašīna”, automašīna teiktu “es esmu automašīna”, vai konkrētāk “es esmu fords” vai “kadiljaks”. Ja jūs jautājiet cilvēkam, viņš atbild “es esmu ražotājs”, “es esmu kalpotājs”, “es esmu ārsts”, vai arī “es esmu precēts cilvēks”, vai arī “es esmu divu bērnu tēvs”, un viņa atbilde nozīmēs to pašu, ko nozīmētu runājošas lietas atbilde.
28. Ja citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību- tad kas par to? Viņu vēlēšanās, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē būt “asociālam” vai “neracionālam” viņu acīs, tad lai tā būtu! Visvairāk par visu viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
29. Mūsu morālā problēma - cilvēku vienaldzība pašiem pret sevi.
30. Cilvēks ir pats savas dzīves centrs un savas dzīves jēga. Savas personības attīstība, sava iekšējā potenciāla realizācija ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, vai it kā augstākiem mērķiem.
* Autors: Ērihs Fromms;
* Avots: http://befunky.me;
* No krievu valodas tulkoja Vineta Kurgāne.
1. Galvenais cilvēka dzīves uzdevums ir kļūt par to, kas viņš jau potenciāli ir. Pats galvenais viņa piepūles auglis, ir viņa personība.
2. Mums nevienam nav jāpaskaidro un jāatskaitās, kamēr vien mūsu darbības nenodara sāpes vai kaitējumu citiem. Cik daudz dzīvju ir sagrautas dēļ šīs vajadzības “paskaidrot”, kas parasti tiek darīts tādēļ, lai tevi “saprastu”, tātad – attaisnotu. Lai par jums spriež pēc jūsu izdarītajiem darbiem, un pēc tiem – par jūsu patiesajiem nolūkiem. Ziniet, ka brīvam cilvēkam ir kaut kas jāpaskaidro tikai pašam sev, savam prātam un apziņai, un tiem nedaudzajiem, kuri ir tiesīgi pieprasīt paskaidrojumus.
3. Ja es mīlu, es rūpējos, tas ir, es aktīvi piedalos otra cilvēka attīstībā un laimē, es neesmu tikai skatītājs.
4. Cilvēka mērķis – būt pašam, bet noteikums šī mērķa sasniegšanai – būt cilvēkam pašam pret sevi. Ne sevis noliegšana, ne patmīlība, bet mīlestība pret sevi. Ne atteikšanās no individualitātes, bet sava personiskā, cilvēciskā Es pieņemšana. Lūk, tās ir patiesās humānās ētikas vērtības.
5. Dzīvei nav citas jēgas, izņemot to, kādu cilvēks pats tai piešķir, atverot savus spēkus un dzīvojot to pilnasinīgi.
6. Ja cilvēks spēj dzīvot nepiespiesti, ne automātiski, bet spontāni, tad viņš apzinās sevi kā aktīvu, radošu personību un saprot, ka dzīvei ir tikai viena jēga – pati dzīve.
7. Mēs esam tas, ko paši esam iedomājušies par sevi un arī tas, ko citi ir iedomājušies par mums.
8. Laime – tā nav kaut kāda Dieva dāvana, bet sasniegums, ko cilvēks sasniedz ar sava iekšējā brieduma palīdzību.
9. Cilvēkam viss ir svarīgi, izņemot viņa personīgo dzīvi un māku dzīvot. Viņš dzīvo visiem citiem, tikai ne sev.
10. Jūtīgs cilvēks nespēj atturēties no dziļām skumjām kādas nenovēršamas dzīves traģēdijas brīdī. Gan prieks, gan skumjas ir neizbēgami pārdzīvojumi jūtīga cilvēka pilnasinīgai dzīvei.
11. Daudzu cilvēku nelaimīgais liktenis – viņu neizdarītās izvēles sekas. Viņi ir ne dzīvi, ne miruši. Dzīve viņiem ir nasta, bezjēdzīga nodarbe, bet darbi – tikai aizsardzība pret esības mokām ēnu valstībā.
12. Jēdziens “būt dzīvam” nav statisks, bet dinamisks. Esība tas ir tas pats, kas specifisku organisma spēku atklāšana. Potenciālo spēku aktualizācija ir visu organismu iedzimta spēja. Tādēļ cilvēka potenciālu atklāšana, saskaņā ar viņa dabas likumiem, ir jāuzskata kā cilvēka dzīves mērķis.
13. Līdzjūtība un pārdzīvojumi nozīmē to, ka es sevī pārdzīvoju to, ko ir pārdzīvojis cits cilvēks un sekojoši šajā pārdzīvojumā es un viņš esam viens vesels. Visas zināšanas par otru cilvēku ir tiktāl patiesas, cik dziļi tās sakņojas manā pārdzīvojumā, ko pārdzīvo otrs.
14. Esmu pārliecināts, ka neviens nespēj “izglābt” savu tuvāko, izdarot izvēli viņa vietā. Viss, kā var viens cilvēks palīdzēt otram, - plaši un ar mīlestību atklāt viņam, ka ir alternatīva, bet bez sentimenta un ilūzijām.
15. Dzīve cilvēkam uzstāda paradoksālu uzdevumu: no vienas puses realizēt savu individualitāti, no otras – pacelties tam pāri un nonākt līdz universāluma pārdzīvojuma. Tikai vispusīgi attīstīta personība spēj pacelties virs sava ES.
16. Ja bērna mīlestība izriet no principa “Es mīlu tādēļ, ka tieku mīlēts”, tad nobriedusi mīlestība izriet no principa “ Esmu mīlēts, jo es mīlu”. Nenobriedusi mīlestība paģēr “Es mīlu tevi tādēļ, ka Tu man esi vajadzīgs!”, taču nobriedusi mīlestība spriež “Tu man esi vajadzīgs tādēļ, ka es tevi mīlu”.
17. Pašaizliedzīga apsēstība vienam ar otru nav mīlestības spēka apliecinājums, bet gan tikai tas, ka pirms tās ir bijis bezgalīgi ilgs vientulības periods.
18. Ja cilvēks izjūt mīlestību pēc valdīšanas pār otru principa, tas nozīmē, ka viņš cenšas atņemt savas mīlestības objektam mīlestību brīvumu un kontrolēt to. Šāda mīlestība nedāvā dzīvību, bet nospiež, nomāc, nogalina, nožņaudz utt.
19. Vairums cilvēku domā, ka mīlestība ir atkarīga no objekta, nevis no paša spējas mīlēt. Viņi pat ir pārliecināti, ka, ja jau reiz viņi nevienu nemīl, izņemot “mīļoto” cilvēku, tas pierāda viņu mīlestības spēku. Tie ir maldi - fokusēties uz objektu. Tas ir līdzīgi, kā cilvēka sajūtas, kad viņš vēlas gleznot. Tā vietā, lai mācītos gleznot, viņš apgalvo, ka viņam ir vienkārši jāatrod cienīgs objekts, un, kad tas notiks, viņš lieliski gleznos, pie tam, tas notiks pats par sevi. Taču, ja es patiešām mīlu kādu cilvēku, es mīlu visus cilvēkus, es mīlu pasauli, es mīlu dzīvi. Ja es kādam spēju pateikt “Es tevi mīlu”, tad man ir jābūt spējīgam pateikt “es mīlu tevī visu”, “pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es mīlu tevī pašu sevi”.
20. Bērna raksturs ir bērna vecāku rakstura kopija. Viņš attīstās, kā atbilde uz viņu raksturu.
21. Ja cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi mīlēt, tad viņš mīl arī sevi; ja viņš ir spējīgs mīlēt tikai citus, viņš nav spējīgs mīlēt vispār.
22. Ir pieņemts uzskatīt, ka iemīlēšanās jau ir mīlestības virsotne, kaut arī tajā pašā laikā tas ir tikai sākums, un tikai mīlestības atrašanas iespējamība. Pieņemts uzskatīt, ka tas ir noslēpumainas vilkmes vienam pret otru, vai notikuma, kas notiek pats par sevi, rezultāts. Jā, vientulība un seksuālās vēlmes padara iemīlēšanos par vieglu lietu, bet šeit nav nekā noslēpumaina, taču tā ir tā pati veiksme, kas tikpat ātri aiziet, kā atnākusi. Par nejauši mīlētiem nekļūst; Tava paša spēja mīlēt rada mīlestību, kā arī ieinteresētība padara cilvēku interesantu.
23. Cilvēks, kurš nespēj radīt, grib graut.
24. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet prasme būt vienam, ir priekšnoteikums spējai mīlēt.
25. Tikpat svarīgi, kā izvairīties no tukšām runām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar vārdiem “slikta sabiedrība”, es saprotu ne tikai ļaunus cilvēkus; no viņu sabiedrības ir jāizvairās tādēļ, ka viņu ietekme ir graujoša un mokoša. Es domāju arī “zombiju” sabiedrību, kuru dvēsele ir mirusi, kaut arī ķermenis ir dzīvs; cilvēkus ar tukšām domām un vārdiem, cilvēkus, kuri nerunā, bet pļāpā; nevis domā, bet izsaka pretrunīgus viedokļus.
26. Mīļotajā cilvēkā ir jāatrod sevi, nevis jāzaudē sevi viņā.
27. Ja lietas spētu runāt, tad uz jautājumu “kas tu esi?”, rakstāmmašīna atbildētu “es esmu rakstāmmašīna”, automašīna teiktu “es esmu automašīna”, vai konkrētāk “es esmu fords” vai “kadiljaks”. Ja jūs jautājiet cilvēkam, viņš atbild “es esmu ražotājs”, “es esmu kalpotājs”, “es esmu ārsts”, vai arī “es esmu precēts cilvēks”, vai arī “es esmu divu bērnu tēvs”, un viņa atbilde nozīmēs to pašu, ko nozīmētu runājošas lietas atbilde.
28. Ja citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību- tad kas par to? Viņu vēlēšanās, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē būt “asociālam” vai “neracionālam” viņu acīs, tad lai tā būtu! Visvairāk par visu viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem.
29. Mūsu morālā problēma - cilvēku vienaldzība pašiem pret sevi.
30. Cilvēks ir pats savas dzīves centrs un savas dzīves jēga. Savas personības attīstība, sava iekšējā potenciāla realizācija ir pats augstākais mērķis, kas vienkārši nevar mainīties, vai būt atkarīgs no citiem, vai it kā augstākiem mērķiem.
* Autors: Ērihs Fromms;
* Avots: http://befunky.me;
* No krievu valodas tulkoja Vineta Kurgāne.
