Ne tevi apvainoja, bet Tu apvainojies: apskaidrības raksts
Psiholoģiskā brieduma augstākā pilotāža: ATBILDĪBU PAR PERSONĪGĀM SAJŪTĀM ES UZŅEMOS UZ SEVI.
- Ne Tu mani aizvaino, bet ES izjūtu aizvainojumu, kad Tu..
- Ne Tu mani sāpini, bet ES izjūtu sāpes, kad Tu..
- Ne Tu piedod jēgu manai dzīvei, bet ES meklēju savas dzīves jēgu tikai Tevī..
- Ne Tu mani pazemo, bet..nu, jūs sapratāt.
- Ne Tu mani sāpini, bet ES izjūtu sāpes, kad Tu..
- Ne Tu piedod jēgu manai dzīvei, bet ES meklēju savas dzīves jēgu tikai Tevī..
- Ne Tu mani pazemo, bet..nu, jūs sapratāt.
Ne Tu mani apvaino, bet es jūtu aizvainojumu, kad Tu...
Liekas - kāda starpība? Bet patiesībā izpratne palīdz pieņemt dzīvi atvieglojošas patiesības:
ka SĀPES UN AIZVAINOJUMS - TAS IR MANS SUBJEKTĪVS REDZĒJUMS.
Liekas - kāda starpība? Bet patiesībā izpratne palīdz pieņemt dzīvi atvieglojošas patiesības:
ka SĀPES UN AIZVAINOJUMS - TAS IR MANS SUBJEKTĪVS REDZĒJUMS.
Ne visi vienā un tai pašā situācijā izjūt to pašu. Un, tas nozīmē, ka šajā mirklī, kad Tev ir sāpīgi, Tu izjūti aizvainojumu, iespējams, ka patiesībā neko sliktu neviens (apzināti, neapzināti) nedara. Bet! Caur sāpēm atsaucas Tava iepriekš piedzīvotā pieredze.
Ka cilvēks, ar kuru Tu šobrīd komunicē, visticamāk, nav aizņemts ar to, kā aizvainot tevi vai sāpināt, bet vienkārši kaut ko dara vai nedara no savas saprašanas, DZĪVO un pat neaizdomājās, ka Tevī tas “kaut kas” no notiekošā, ko piefiksē tikai Tu, izraisa Tevī nepatīkamas sajūtas.
PATS SVARĪGĀKAIS! Ka mums nav jāgaida vai jāpanāk, KAD OTRS PĀRSTĀS MANI SĀPINĀT VAI NODARĪT EMOCIONĀLAS SĀPES, jo tieši Tavā varā ir to apstādināt: ievērot noteiktu distanci vai aiziet pie psihoterapeita 
🙂.
🙂.
Uzdevums ir tajā, ka - šī izpratne pārtrauc spēli “tirāns un upuris” un mums nākas PAŠIEM UZŅEMTIES ATBILDĪBU un pieņemt lēmumu.
Apvainot otru taču bija daudz vienkāršāk..
Apvainot otru taču bija daudz vienkāršāk..
Interesanti, ka arī atbildībā par savām sajūtām strāda kāds nerakstīts likums: ja man ir labi - tas es esmu tāds malacītis, bet, ja man ir slikti - Tu esi vainīgs.
Mēs bieži sakam: mani apvainoja, mani sāpināja, mani aizvainoja. Bet mēs reti kad sakam: mani iemīlēja, mani padarīja laimīgu, man pateicās - LIKA IZJUST mīlestību, laimi, pateicību. To mēs nepasakam vai sakam tikai ironizējot.
Jo izjust Mīlestību, Pateicību, Laimi, Interesi - to mēs paši! Bet Aizvainoties, Apvainoties, Izjust emocionālas sāpes, Izjust niecības sajūtu - tur “VIŅI”, “CITI” visi vainīgi!
Kad es sāku uzņemties atbildību uz sevi pati par savām emocijām un sajūtam, mani tracināja tie, kas to nedara un pārlika atbildību uz citiem, tai skaitā, arī uz mani.
Vēlāk es sapratu, ka
MĒS PAŚI UZŅEMAMIES ATBILDĪBU PAR TO, PAR KO UZŅEMAMIES ATBILDĪBU!
MĒS PAŚI UZŅEMAMIES ATBILDĪBU PAR TO, PAR KO UZŅEMAMIES ATBILDĪBU!
Un tas nozīmē - nevis uz mani kāds uzveļ atbildību par savām sajūtām (Tu mani apvaino), bet ES PATS uzņemos atbildību par viņu sajūtām (..es tevi aizvainoju, es esmu slikta, piedod man..).
Tā jau ir lielummānija - domāt, ka es varu valdīt par citiem pieaugušiem, gudriem cilvēkiem.
Tā jau ir lielummānija - domāt, ka es varu valdīt par citiem pieaugušiem, gudriem cilvēkiem.
Kopš tā laika man “kā pīlei ūdens” - pārdomāt, kas kuru un kā aizvainojis, spēlēt spēli “upuris-tirāns” un staigāt “vainīgai”, “visvarenai”, tai, kura kādu “aplaimojusi”, man nav interesanti.
Tas ir tāpat, kā ieiet uz mirkli otrā istabā, kur nav cilvēku un ir klusi. Bet es tajā vel nepavisam neesmu pieradusi. Dažreiz izeju no tās paskandāleties un pažēlot sevi, bet pieredze, šo savu telpu pametot, spiež man uz smadzenēm.
Nākas draudzēties ar tiem, kuriem ņemties slinkums, bet - apavainot citus un būt par apvainoto/aizvainoto/vainīgo ...Ui, jau apnicis.
Nākas draudzēties ar tiem, kuriem ņemties slinkums, bet - apavainot citus un būt par apvainoto/aizvainoto/vainīgo ...Ui, jau apnicis.
Kaut arī..kādam šī lieta arī 80 gadus var nelikties par garlaicīgu. Cienu viņu aizraušanos ar procesu, man nav tādas pacietības uz vienu lietu.
