Vai mēs nedzīvojam dīvainā kultūrā, kas tik ļoti fokusējas uz bērniņa dzimšanas brīdi – tā visa pamatā faktiski ir bailes un trauksme, un tik maz uzmanības pievērš kritiskajam laikam pēc dzimšanas, kad veidojas modeļi, kas gadu desmitiem ilgi ietekmēs cilvēku un ģimeni? Šādu retorisku jautājumu uzdod Suzanna Ārmsa, kas sarakstījusi vairākas grāmatas par dzemdībām un mazuļu aprūpi.
Kā industriāli attīstītas zemes pilsoņiem mums bieži vien šķiet, ka mēs neko nevaram mācīties no zemu ienākumu un attīstības valstīm. Taču daudzās šādās kultūrās kaut kas tiek darīts ļoti pareizi, proti, tās ir rūpes par jaunajām māmiņām. Savā klasiskajā darbā Šterns un Krukmans (1983) raksturo literatūras antropoloģisko kritiku. Viņi atklāja, ka kultūrās, kuras viņi studēja, praktiski nebija pēcdzemdību traucējumu, tostarp īslaicīga raudulīguma, garastāvokļa maiņu, miega traucējumu. Pretēji tam, industriāli attīstītajās valstīs arī šim problēmām saskaras 50-85% jauno māmiņu, un 15 – 25% (vai vairāk) piedzīvo pēcdzemdību depresiju.
Kas veido atšķirības?
Šterns un Krukmans secināja, ka visās kultūrās, kurās ir zems pēcdzemdību garastāvokļa traucējumu līmenis, tiek nodrošināts atbalsts un rūpes par jaunajām māmiņām. Visas šīs kultūras, neskatoties uz atšķirībām, ir dalīšanās kultūras.
Piecas sociālās aizsardzības struktūras
1. Atšķirīgs pēcdzemdību periods. Šajās kultūrās pēcdzemdību periods ir kas atšķirīgs no normālās dzīves. Tas ir laiks, kad jaunajai māmiņai vajadzētu atjaunoties. Viņas aktivitātes ir ierobežotas, un sieviešu kārtas radinieces rūpējas par viņu. Šādas rūpes bija izplatītas arī koloniālajā Amerikā, kur laiku pēc dzemdībām dēvēja par „gulēšanas periodu”. Šis periods darbojās arī kā „mācīšanās laiks”, kad pieredzējusi māte nodeva savas zināšanās jaunajai māmiņai.
2. Aizsardzības pasākumi, kas neitralizē jaunās māmiņas neaizsargātību. Pēcdzemdību periodā jaunās māmiņas tiek uzskatītas par īpaši neaizsargātām. Rituālas peldes, matu mazgāšana, masāža, vēdera nosiešana un citi personiskās higiēnas elementi ir ļoti svarīgas pēcdzemdību rituālu sastāvdaļas, piemēram, Gvatemalas laukos, maiju kopienā Jukatanā, latīņamerikāņu kopienās ASV un Meksikā. Šie rituāli arī padara pēcdzemdību periodu atšķirīgu no citiem sievietes dzīves posmiem.
3. Sociālā nošķirtība un iespēja (mandāts) atpūsties. Pēcdzemdību periods jaunajai māmiņai ir iespēja atpūsties, atgūt spēkus un rūpēties par mazuli. Līdztekus neaizsargātībai daudzviet ir izplatīta arī jauno māmiņu sociālā nošķirtība. Piemēram, Pendžabā sievietes un bērni piecas dienas ir nošķirti no visiem, izņemot sieviešu kārtas radinieces un vecmātes. Tiek uzskatīts, ka nošķirtība veicina krūts barošanu un tā ietekmē sievietes normālās aktivitātes. Turpretī daudzām attīstīto valstu māmiņām nākas izklaidēt citus pat tajā laikā, kad viņas atrodas slimnīcā. Kad sievietes dodas mājup, šī prakse turpinās, proti, viņām bieži vien nākas izklaidēt ģimeni un draugus, kuri ierodas apraudzīt mazuli.
4. Funkcionāla palīdzība. Lai nošķirtība darbotos un būtu iespēja atpūsties, jaunā māmiņa ir jāatbrīvo no ikdienas pienākumiem. Šajās kultūrās sievietēm tiek nodrošināts kāds cilvēks, kas parūpējas par vecākajiem bērniem un saimniecībā veicamajiem darbiem. Arī ASV koloniālajā periodā sievietes bieži vien atgriezās dzimtajās mājās (valstīs), lai saņemtu šāda veida atbalstu.
5. Jaunās lomas un statusa sociālā atzīšana. Šajās kultūrās Šterns un Krukmans pamanīja lielu personisko uzmanību, kas tiek veltīta jaunajai māmiņai. Ķīnā un Nepālā ļoti maza uzmanība tiek pievērsta grūtniecībai, taču daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta mātei pēc bērniņa piedzimšanas. Tas tiek aprakstīts kā „rūpes par māmiņu”. Piemēram, jaunās māmiņas statuss tiek atzīts, izmantojot sociālos rituālus un dāvanas. Pendžabā tā ir „iznākšanas ceremonija”, kas ietver mazgāšanās rituālu, matu mazgāšanu, ko veic vecmāte, un svinīgo maltīti, ko gatavo bramins. Kad māmiņa atgriežas sava vīra ģimenē, viņa atgriežas ar daudzām dāvanām, ko saņēmusi gan pati, gan bērniņš. Zemāk ir aprakstīts pēcdzemdību rituāls, kas notiek Čagā, Ugandā. Tas atšķiras no tā, ar ko saskaras jaunās māmiņas industriāli attīstītajās zemēs.
Trīs mēnešus pēc bērna piedzimšanas Čagas sievietei tiek noskūti mati, galva tiek rotāta ar pērlīšu tiāru, viņu ietērpj senā ādas apģērbā, kas rotāts ar krellēm, ko vecajie ieliek viņai rokās, tā ir sievietes pirmā publiskā parādīšanās ārpus būdas kopā ar mazuli. Procesija lēni virzās uz tirgus pusi, viņa tiek sveikta ar dziesmām, kādas tiek dziedātas karavīriem, kas atgriežas no cīņas. Sieviete un viņas bērns ir pārdzīvojuši bīstamās nedēļas. Bērns vairs nav neaizsargāts, viņš ir iemācījies, ko nozīmē mīlestība, pasmaida savu pirmo smaidu un ir gatavs iepazīt gaišo un skaļo pasauli. (Dunham, 1992; 148.lpp).
Kāda ir Amerikas māmiņu pieredze?
Savukārt Amerikā māmiņas bieži saskaras ar to, ka cilvēki ir vairāk noraizējušies pirms dzemdībām. Kad sieviete ir gaidībās, cilvēki bieži palīdz padarīt kādus darbus, atver durvis vai apjautājas par pašsajūtu. Draugi nāk viesos, viņa saņem emocionālu atbalstu un dāvanas mazulim. Ir pieejamas jauno māmiņu nodarbības un pirmsdzemdību medicīniskās pārbaudes, daudzi cilvēki grib zināt par ikdienas pieredzi.
Pēc tam, kad bērniņš ir piedzimis, uz māmiņu fokusētais atbalsts strauji samazinās. Parasti sieviete var doties prom no slimnīcas 24 līdz 48 stundas pēc dabiskajām dzemdībām, vai divas līdz četras dienas pēc ķeizargrieziena. Iespējams, viņai mājās ir vai nav kāds palīgs, visticamāk, slimnīcā par to neviens pat nepainteresēsies. Viņas dzīvesbiedrs, iespējams, atgriezīsies darbā nedēļas laikā, un viņa paliks viena, rūpēsies par pārtiku, mācīsies barot ar krūti un atgūties pēc dzemdībām. Cilvēku, kas izrādīja uzmanību grūtniecības laikā, vairs nav, un tie, kas ir apkārt, visbiežāk visu savu uzmanību velta mazulim. Pastāv vārdos neizteikts, taču reizēm kategorisks uzskats, ka sievietei vairs „nav jāuztraucas” par veselības aprūpi, ja vien tam nav kāds medicīnisks iemesls, un viņai pēc dzemdībām ir jānogaida sešas nedēļas līdz var doties pie ārsta uz pēcdzemdību pārbaudi. Iespējams, vietējā kopienā ir resursi, kas jaunai māmiņai varētu palīdzēt, taču viņai nav ne jausmas, kur tādi ir, un viņa jūtas pārāk satriekta, lai pati dotos tos meklēt. Tātad sievietei ir jācīnās par sevi tik labi, cik vien viņa spēj.
Vai tad ir kāds brīnums, ka daudzas sievietes uzskata, ka pēcdzemdību periods ir ārkārtīgi stresains? Kāda populāra, jaunajām māmiņām domāta grāmata (Eisenberg, et al., 1989) šo pāreju apraksta kā „apgriezto Pelnrušķīti – gaidībās esošā princese pārvēršanas par pēcdzemdību zemnieci” pēc „vecmātes zižļa mājiena”. (546.lpp.).
Lūk, ko par to saka pašas jaunās māmiņas:
Es jutos tā, it kā nebūtu nekas.
Pēc bērniņa piedzimšanas jutos tā, it kā nevienu vairs neinteresētu. Mans vīrs teica: „Protams, tu viņus neinteresē. Tev ir tavs bērns.”
Pēc dzemdībām daži cilvēki man teica, ka vissvarīgākais ir tas, ka man ir vesels bērns. Protams, tas ir svarīgi. Bet es? Neviens nepievērš uzmanību faktam, ka tev bijusi nopietna operācija. Viņi būtu daudz ieinteresētāki, ja man būtu izgriezts apendicīts.
Kā kultūra mēs nožēlojami ignorējam jauno māmiņu vajadzības. Bet tā nav bijis vienmēr. Vēsturiski mēs esam atzinuši, cik tas ir svarīgi, ka sievietes palīdz sievietēm, tā sniedzot viņām tik vajadzīgo praktisko un emocionālo palīdzību. To darot, viņas nodrošināja māmiņai pēc dzemdībām tik nepieciešamo atpūtu un laiku pieņemt lielās pārmaiņas, kas notikušas sievietes dzīvē. Varbūt tā notika pirms daudziem gadiem, kad tika organizēti īpaši pasākumi jauno māmiņu aprūpei. Labā ziņa ir tā, ka ir sākusies iedzīvotāju kustība, kura cenšas apmierināt nesen dzemdējušas sievietes vajadzības.
Vārds „dūla”, kas cēlies no grieķu vārda „kalpotājs”, atrod savu vietu mūsu vārdnīcā. Pēcdzemdību dūla ir kāds, kas rūpējas par nesen dzemdējušu sievieti, nodrošinot praktisku un emocionālu atbalstu (Lim, 1995; Webber, 1992). Sievietes draugi, ģimenes locekļi vai partneris var būt dūlas. Tāpat dažu kopienu sievietes var noalgot profesionālu dūlu. Jebkurā gadījumā dūlu kustība ir atbilde uz pēcdzemdību aprūpes trūkumu, jo to nepiedāvā tradicionālie aprūpes nodrošinātāji.
Lūk, ko dūla Sallija Vēbere stāsta par jauno māmiņu aprūpi un viņas sniegto atbalstu.
Manā dūlas darbā centrālais fokuss ir māmiņa. Es vēlos nodrošināt visu, ko viņa vēlas, lai justos komfortabli, paēdusi, atpūtusies un novērtēta, lai veicinātu harmonisku pāreju gan māmiņai, gan bērnam pirmajās dienās un nedēļās pēc dzemdībām.
Māmiņai ir vajadzīgs kāds, kas parūpējas par viņu, kad mazulis bieži mostas naktīs, bieži ir jāmaina autiņbiksītes, palīdz aprūpēt viņas krūtis. Iespējams, viņai ir jāpamasē mugura, jānomaina palagi vai viņai ir vajadzīgs kāds, kas pasniedz ūdeni vai tēju, sagatavo salātus, ko ielikt ledusskapī vēlākam laikam, vai trauku ar sagrieztiem augļiem. Viņai ir jābūt iespējai pasūdzēties, cik maz viņas otra puse saprot no jaunajām rūpēm, iespējams, viņai ir nepieciešams maigs atgādinājums par to atbalstu, ko viņš sniedz. Viņai ir vajadzīgs kāds, kas pieskata bērnu, kamēr viņa iet dušā vai aiziet līdz tualetei, atbild pa telefonu, kamēr viņa guļ, kāds, kas aplej viņas puķes vai dārzu, iztīra virtuvi un vannas istabu, izmazgā apģērbu visai ģimenei. Iespējams, viņai ir daudz jautājumu un bažu, kuras spēj saprast tikai pieredzējusi māte. Viņai vajag pacietību, laipnus vārdu, tīru un mierīgu vidi. (Webber, 1992, 17.lpp.).
Kamēr mūsu kultūrā joprojām trūkst atbalstošu pēcdzemdību rituālu, individuālu sieviešu darbs var panākt būtiskas izmaiņas. Daudzi šķiet pārsteigti par to, ka šāda nenoliedzama „zemo tehnoloģiju” izmantošana var būt lietderīga. Tomēr, iespējams, šī ir vissvarīgākā mācība, ko varam gūt no Šterna un Krukmana aprakstītajām kultūrām.
Mums ir jāsāk mainīt veidu, kā mēs domājam par jauno māmiņu aprūpi. Aprūpei nav jābeidzas brīdī, kad bērniņš ir piedzimis, bet gan jāturpinās visu pēcdzemdību periodu.
Tātad – mēs esam iemācījušies, kā sievietes mierīgi un komfortabli var pāriet mātes pozīcijās. Pēcdzemdību emocionālās problēmas nav neizbēgamas un daudzos gadījumos būtu novēršamas. Ir pienācis laiks atpazīt un apmierināt nesen dzemdējušu sieviešu vajadzības. No tā ir atkarīga arī mūsu ģimeņu veselība.
Avots: womenshealthtoday.com
Lasiet arī: Pirtīžas – spēcinoša pēcdzemdību atjaunošanās māmiņai, bērniņam, ģimenei
Rebozo lakatu masāža – apskāviens bez pieskāriena
