Mēs visi esam kādam bērni, kādam draugi, vecāki vai paziņas. Un bieži, ja tuvs cilvēks nokļūst sarežģītā situācijā, mēs uzskatām par savu pienākumu palīdzēt – ja ne darbos, tad ar padomu.
Bieži notiek tā, ka mēs palīdzam cilvēkam, cenšamies, cik spējam, bet galu galā spēki un enerģija tiek iztērēti un labākajā gadījumā pretī saņemam pateicību, toties šo cilvēku vēlāk redzam reti. Kāpēc tā notiek? Diemžēl mēs paši provocējam šos notikumus tieši ar to, ka cenšamies palīdzēt. Patiesībā šāda rīcība abām pusēm nāk tikai par ļaunu, apgalvo ezoteriķi.
Kad mēs izsniedzam šos “kredītus”, ar savu atbalstu atņemam cilvēkam spēkus. Jebkuras “kreditēšanas” gadījumā otrs cilvēks paliek mums parādā. Mēs viņu sev piesaistām, daļēji vai pilnībā uzņemamies atbildību par viņa dzīvi. Un reizēm pat neapzināti uzdodam viņa panākumus par savējiem.
Pirms brīvdienām kāda psiholoģijas pasniedzēja palūdza savus studentus pavērot, cik bieži mēs neapzināti ieciklējamies uz savu tuvinieku kustību, runas, rīcības viļņa.
Pavērojiet arī jūs šādas norises:
— Cik bieži mēs ļaujam sev pārtraukt viens otru. Īpaši, cik bieži sieviete sabiedrībā pārtrauc vīrieti, publiski labo viņa teikto, dod padomus — tā visa pamatā ir necieņas izrādīšana.
Runa ir enerģija, “pārtraukt” runas plūdumu nenozīmē tikai nojaukt domu, bet bieži vien arī izsist pamatu zem kājām.
SVARĪGI. Kad sieviete vai sieva publiski pārlabo vai izsmej savu vīrieti, viņa pazemina tā statusu, padara nevērtīgāku un izrāda necieņu. Tie ir sitieni pa viņa “sociālo nozīmīgumu”. Turklāt, ja paanalizē situāciju, viņa pārtrauc un cīnās par varu, pati to neapzinoties. Bet rezultātā zūd enerģija un tuvības sajūta starp abiem partneriem.
Vīrietis, pārtraucot sievieti, izrāda varu. Reizēm viņš tā cenšas strukturēt, no viņa viedokļa, nesistēmisko apziņas un emociju plūsmu – pārslēdzot no labās, emocionālās un radošās, smadzeņu puslodes uz kreiso, racionālo un loģisko.
SVARĪGI. Mēs bieži mainām bērna kustības trajektoriju. Piemēram, skrien mazulis savās ķipara gaitās, viņam nekas nedraud, viņš ir vienkārši aizņemts ar savām darīšanām.
Pieaugušie bieži vien aiz jūtu pārpilnības atļaujas bērnu paņemt rokās, iejaucoties viņa kustības trajektorijā, aiznes no vienas vietas uz citu, nesagaidot, kamēr bērns kaut ko pabeigs, pārslēdz uz kaut ko, kas svarīgāks pašiem.
Kad bērns iegrimis kādā spēlē vai nodarbē, viņš, atšķirībā no pieaugušajiem, tai nododas pilnībā, ar visu savu būtību.
Var iztēloties, ka viņš “nirst” labajā smadzeņu puslodē. Tāpēc mazais tik bieži “nedzird” pieaugušos, kas viņu sauc no kreisās puslodes “loģiskā” krasta. Jāpaiet kādam laikam, līdz informācija tiks uztverta.
Kad bērnu strauji “pārslēdz”, reakcija ir “pārslodze”, citiem vārdiem, histērija, nogurums, izvairīšanās no kontakta.
Psihologi, kas strādā ar ķermeņa valodu, daudz strādā ar nepabeigtām, pārtrauktām kustībām. Kad mēs kaut kāda iemesla dēļ pārtraucam ķermeņa kustību, daudzos līmeņos rodas bloks. Šī iemesla dēļ rodas dažādi simptomi.
Bieži mainot bērna kustības trajektoriju, mēs viņam “zogam” spēku, liekot saprast, ka esam dievi, pret kuriem viņš neko neiespēj. Bērns kļūst sasaistīts vai agresīvs, spītīgs vai impulsīvs. Un bez iniciatīvas.
SVARĪGI. Kad pieaugušu cilvēku rausta no viena uzdevuma pie cita, iejaucas viņa rīcībā vai domu gaitā, jāuzdod jautājums par savstarpējo cieņu. Kad vecāki ierodas pie pieaugušajiem bērniem, lai “palīdzētu”, tā nav palīdzība, bet invalidizācija, neapzina’ta vēlme palikt viņiem dieva vietā, bet pašus nospiest melnus un maziņus.
SVARĪGI. Kad mēs citiem sakām, ka “viss būs labi”, pieņemam viņu vietā lēmumus un dāļājam padomus, mēs atņemam tuvajiem cilvēkiem iespēju pašiem izjust sevi, savu spēku un vajadzības. Starp citu, psihologam vispār nav tiesību sniegt padomus: iet vai neiet uz darbu, šķirties vai nešķirties un tā tālāk. Ja tomēr dod – viņam laiks uz terapiju, lai novāktu nimbu.
Ja sākam iejaukties, mēs uzņemamies noteiktu lomu, kādai mūs neviens nav pilnvarojis, un patiešām atņemam cilvēkam viņa “trajektoriju”. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, kad nepieciešama ātra reakcija un tūlītēja palīdzība.
Kad tuvs cilvēks sāk stāstīt par to, cik viss sarežģīti un cik daudz jāizdara, labāk pateikt kaut ko tādu: “Redzu, ka darba daudz. Bet tas ir tāds (parādīt apjomu ar rokām), bet tu esi šīītāāds. Es ticu, ka tev viss izdosies. Ja vajadzēs, es būšu līdzās, bet es zinu, ka tu to spēj paveikt.”
