Ja paveiksies, dzīvē iestāsies tāds brīdis, kad tev nebūs kam prasīt padomu. Nebūs neviena, pavisam neviena.. Un ne jau tāpēc, ka blakus nav neviena vecāka par tevi. Ir. Taču viņi nav gājuši tavu ceļu. Viņi ir gājuši savējo, bet, ne tavējo.
Bet tu esi aizgājis pietiekami tālu, lai neprasītu padomu citiem. Un visi viņu vārdi tagad nav nekas vairāk kā novērotāju viedokļi. Novērotāju, uz kuriem nevarēsi vairs novelt vainu par savām neveiksmēm.
Tad nāksies meklēt sevī to punktu, kas palīdzēs pieņemt lēmumu. Un tieši to samērot ar zīmēm, kas nāk no ārpasaules. Būt atbildīgam par ikvienu savu lēmumu un mācīties izturēt savas iekšējās vētras.
Daudzi cenšas izvairīties no šī momenta. Viņi precas ar tiem, kas pateiks, kas jādara. Draudzējas ar tiem, kuri pareizi viņus novērtēs. Strādā pie tiem, kuri atņem viņiem atbildību. Un tā arī nodzīvo līdz savām vecumdienām. Un nav te nekā briesmīga.
Bet tad, kad ej viens, ik pa laikam tev šķiet, ka tu visu dari nepareizi (un šaubīgie nešaubīgi tev to pārmetīs). Ne tāpēc, ka reāli kaut kas nav kārtībā, bet tāpēc, ka citi dara citādāk. Tāpēc, ka izņemot tevi neviens cits TĀ nedara. Tāpēc, ka tas ir tikai tavs ceļš. Pa nepazīstamiem apvidiem ar savu iekšējo kompasu un patstāvīgi izgudrotu jēgu.
Autors: Aglaja Datešidze
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS
