Meitenes nevajag slavēt par padarīto. Slavējot par padarīto, jūs viņu degradējat. Ja meiteni slavē par padarīto: ļoti garšīgi, ļoti skaisti – rezultātā jūs formējat to, ka atzinība man pienākas tikai par padarīto. Atzinība man būs tikai tad, kad es kaut ko labu izdarīšu – tas ir sievieti ārdošs princips.
Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t. un lai saņemtu mīlestību, man jābūt tādai, kāda esmu. Lūk, kāds ir meitenes audzināšanas galvenais princips. Ja sāksiet viņu slavēt par nopelniem, viņa sāks domāt: mani tāpat vien nav par ko slavēt, mīlestību es varu tikai nopelnīt, būs nopelni – būs mīlestība.
Pareizi tas darāms – es esmu pelnījusi mīlestību, tāpēc, ka esmu, tāpēc, ka esmu gudra, tāpēc, ka saimnieciska, tāpēc, ka princese, tāpēc, ka esmu feja virtuvē u.t.t.Zēni – ar viņiem viss ir pavisam otrādāk. Diametrāli pretēji. Mammas mēdz teikt: Tu man esi tāds brīnums, gudrinieks, tāds malacis. It kā labi. Patiesībā, jūs tikai palīdzat degradēties jaunam vīrietim, jo viņam jau no bērnības šķiet, ka pat neko nedarot, viņš var būt gudrinieks, labais. Bet vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz.
Tāpēc, lai zēnu mudinātu pilnveidoties un viņš varētu justies laimīgs, ir svarīgi runāt un slavēt viņu par panākumiem. Piemēram: ļoti labi paveikts, ļoti prasmīgi izdarīts. Zēnam šie maigie vārdi vajadzīgi mazākā mērā, jo attīstīties viņam palīdz uzslavas par padarīto. Viņam ir vajadzīga atzinība par to, ko viņš ir sasniedzis.
Vīrietim ir labi tikai tad, ja viņš ko sasniedz!Tā vietā,, lai teiktu: zaķīt, saulīt – jau vecākiem puišiem ir svarīgi, lai viesiem parādītu viņa uzbūvēto lidmašīnu vai pastāstītu par viņa sasniegumiem sportā. Tas ir daudz svarīgāk par zaķīšiem, kaķīšiem un saulītēm. “Paskatieties, ko viņš paveicis! Pareizi, to lidmašīnu uzbūvēja mans dēls! Malacis! Meistars!” Tas puikām ir liels stimuls.
Bet meitene nekļūs labāka, pat tad, ja ar pašas gatavoto zupu pabaros visu rajonu. Tā viņa vienkārši sapratīs, ka viņas pienākums ir barot visus ar zupu. Un viņa domās, ka kamēr visu rajonu ar zupu nepabaros, viņu neviens nemīlēs. Tā, lūk!
Autors: Ruslans Naruševičs
Avots: http://narushevich.com
Tulkoja: Ginta FS
