Sindroms «Varde verdošā ūdenī»: apburtais loks, kas mūs iztukšo
Turiet acis atvērtas!
Olivjē Klerka fabula par "vardi verdošā ūdenī" balstās uz reālu fizisku eksperimentu: "Ja ūdens uzsilšanas ātrums nepārsniedz 0.02 ºC minūtē, varde turpina sēdēt katlā un vārīšanās beigās iet bojā. Ja varīšanas ātrums ir lielāks, tad varde izlec no katla un paliek dzīva"
Kā skaidro Olivjē Klerks, ja vardi ievieto katlā ar ūdeni un pakāpeniski paaugstina tā temperatūru, varde pakāpeniski paaugstina arī savu ķermeņa temperatūru. Kad ūdens sāk vārīties, varde vairs nespēj kontrolēt savu ķermeņa temperatūru, cenšas izlekt no ūdens, taču ir iztērējusi visus savus spēkus un tai pietrūkst fināla impulsa, lai izlektu no katla. Varde aiziet bojā verdošā ūdenī, pat necenšoties izglābties un palikt dzīva. Viņa iztērē visus spēkus, cenšoties piemēroties apstākļiem un kritiskākajā momentā vairs nav spējīga izglābties.
Sindroms "varde verdošā ūdenī" ir viens no emocionālā stresa paveidiem, kas saistīts ar grūti risināmām dzīves situācijām, no kurām mēs nespējam izvairīties un esam spiesti šos apstākļus izciest līdz galam, kamēr pilnībā nesadegam.
Dzīvē mēdz notikt tā, ka pamazām mēs iekļūstam apburtajā lokā, kas mūs iztukšo gan emocionāli gan garīgi un padara praktiski bezpalīdzīgus.
Kas tad nogalināja vardi: verdošais ūdens vai nespēja izlemt, kurā brīdī izlekt no katla?
Ja vardi iemestu ūdenī, kura temperatūra ir 50ºC, viņa momentā izlektu un paliktu dzīva. Bet, kamēr tā atrodas ciešamas temperatūras ūdenī, viņa nesaprot, ka draud briesmas.
Kad kaut kas slikts tuvojas lēni un nemanāmi, bieži vien mēs to nepamanām. Mēs nespējam noreaģēt un elpojam toksisku gaisu, kas indē mūs un mūsu dzīvi. Kad pārmaiņas notiek pietiekoši lēni, tās neizsauc nekadu mūsu reakciju un vēlmi pretoties. Un tieši tāpēc mēs bieži vien kļūstam par šī sindroma upuriem - gan darbā, gan ģimenē, gan draugu attiecībās, arī sabiedrības un valsts robežās.
Pat tad, kad atkarība, lepnība un egoistiskas prasības pārsniedz visas atļautas robežas, mums vienalga ir grūti saprast, cik ļoti graujoša var būt to ietekme.
Mums var sagādāt labsajūtu tas, ka mēs pastavīgi esam vajadzīgi savam partnerim, mūsu priekšnieks paļaujas uz mums, lai uzkrautu visdažādākos pienākumus, vai arī mūsu draugs pieprasa regulāru uzmanību un rūpes. Agri vai vēlu pastāvīgas prasības un piekasība notrulina mūsu reakciju, mēs pa tukšo tērējam savus spēkus un spēju ieraudzīt to, ka tās patiesībā ir neveselīgas attiecības.
Šis klusās adaptācijas process pakāpeniski sāk valdīt par mums, paverdzina mūs un sāk kontrolēt soli pa solim mūsu dzīvi. Tas notrulina mūsu modrību un mēs vairs nezinām, ko vēlamies no dzīves un kas mums vajadzīgs.
Lai tas nenotiktu, ir vērts turēt acis atvērtas un novertēt to, kas mums patiešām patīk. Tādā veidā mēs esam spējīgi novērsties no tām lietām, kas atņem mums spēku, novājina spējas un intuīciju. Mēs spēsim izaugt tikai tad, ja būsim spējīgi izjust neērtības pēc kada laika.
Protams, tas, ka mēs aizstāvam savas tiesības, citiem var nepatikt, jo viņi ir pieraduši saņemt no mums visu, bez pārmetumiem un tielēšanās. Tāpēc atceries, ka ļoti bieži ir vērts pateikt "nē" un "man pietiek", lai saglabātu savu emocionālo līdzsvaru, iemācītos cienīt sevi, mīlēt sevi, aizstavēt savas intereses un saglabāt pašcieņu, lai savā dzīve nokļūtu jaunā, jau augstākā līmenī.
Avots: https://econet.ru/
Tulkoja: Ginta FS
