8. Manik
Pasakiet sev, kur esat jūs? Tik daudz lomu mums nākas pildīt šajā dzīvē. Mums nākas tās meklēt, piemērot sev, un slīpēt. Vai arī lomas slīpē mūs? Mūsu reakcijas uz vidi, rakstura paternus... Kas īsti notiek šajā dzīves teātrī? Cik mēs spēlējam lomu,,, un cik mēs esam patiesi? Dažreiz šķiet, ka tādas absolūtas patiesības pat nepastāv. Patiesība ir tas – ko dotajā laika momenti, cilvēki uzskata par patiesību. Arī es nezinu, kas ir patiesība? Kurš no manas dvēseles aspektiem iegūtiem bezgala daudzās inkanācijās ir vadošais? Varbūt starp viņiem visiem pastāv savstarpēja vienošanās – kurš, kad, un par cik procentiem piedalās mana dzīves ceļa veidošanā. Varbūt sava vieta ir arī ķermeņa apziņai un tiem gēniem, kurus esam ieguvuši no saviem senčiem? Noteikti ir,,, ja cilvēks ir pilnībā aizmidzis un nesaprot, kur viņš atrodas. Ja par dvēseles ceļojuma būtību nav ne jausmas, un visa dzīve paiet ķermeņa vajadzību apkalpošanai, tad mēs tiešām esam tikai savu vecāku bērni. Kaut kas, kas attīstījies no spermas piliena saskaršanās ar olšūnu, un kam nav nekādas sajēgas par lietām, kuras nevar iegūt savā īpašumā un aptaustīt. Lūk šajā realitātē darbojas visādi „dzimtas lāsti”, no tēv-mātes ņemtas rakstura iezīmes un tautas mentalitāte. Tur ir strīdi par mantojumiem, savu bērnu izcelšana un padarīšana par egocentriķiem, pasaules patērēšana un nacionālisms. Tā ir realitāte, kurā dzīvojošiem ir rakstīta Freida psiholoģija. Kurā galvenais reflekss – ir zīšana un parazītisms.
Bet ja mēs tomēr izejam no šīs Sūnu ciema pizdriķu realitātes! Ja mēs sākam apjaust, ka pirmām kārtām esam paši savs turpinājums! Un cieņa pret vecākiem balstās nevis uz autoritāti, iedzītu ar siksnu vai notācijām. Bet uz pateicību par to, ka viņi mums palīdzēja ienākt šai realitātē. Viņi varbūt joprojām ir, totāli aizmiguši muļķi,,, bet bez viņu līdzdalības mēs šeit neatrastos. Kad mēs izejam no Sūnu ciema, mūsu bērni vairs nav mūsu īpašums! Un nav mūsu turpinājums pēc noklusējuma! Un mūsu īpašumā nevar vairs būt, ne sievas, ne vīri. Viņi dzīvo šeit paši savā stāstā, un var būt tikai mūsu sabiedrotie. Divu cilvēku stāsti var savīties vienā,,, BET viņi nevar viens otram piederēt! Iedomājieties – katrs mans dvēseles aspekts pieder kādai mīļai un tuvai personai, katrs sasiets ar kādu caur dzīvēm. Kura tad ir tā galvenā..?!! Kāds jau var mani nosaukt par „savu” šajā Bezgalīgā Stāsta epizodē. Tikai vai viņš grib kauties ar citiem, kas tur aiz nāves vārtiem, mani visai noteikti sagaidīs. Tātad ieejot ceļojošo dvēseļu realitātē, paliek vairs tikai lomas, kuras mēs spēlējam. Romeo un Džuljeta noejot no teātra skatuves, atgriežas katrs savā ģimenē. Mēs redzam, cik grūti šeit ir ko noturēt, ilgāk par vienas dzīves laika nogriezni. Un manta visai noteikti nav šo noturamo lietu sarakstā. Mēs varam noturēt tikai to, ko esam apjautuši, sapratuši un pieredzējuši! Dvēseles viedumu mēs varam noturēt,,, un arī dvēseles samaitātību. Mēs varam noturēt tikai to – ko esam uzkrājuši savā apziņā un jūtās!
Un tuvojoties dvēseles pilnībai apgūt ideālo vīrieša vai sievietes lomu. Tādas tiešām pastāv! Tikai tām nav nekāda sakara ar nobrieduša un muskuļiem apauguša zīdaiņa alkām pēc ideālās būtnes (māmiņas, kalpones, seksa rotaļlietas). Vai sentimentālas jaunkundzes sapņiem par „princi uz balta mersedesa”. Ideālo sievieti izsaka pašcieņa. Ideālo vīrieti izsaka vara – tajā nozīmē, kā pašnoteikšanās, neatkarība un vara pār savu dzīvi. Ideālā sieviete apzinās savu sievietes vērtību, un caur šo vērtību sniedz vīrietim sevis realizācijas varu. Ideālais vīrietis tiecas realizēt sevi, lai piepildītu sievietes misiju ar materiālo saturu. Lai īstenotu viņas izsapņotās vērtības. Tās vērtības, ko sieviete savā apziņā nepārtraukti rada no savas vērtības neizsmeļamā avotā. Ideālais vīrietis apzinās gara esamību, tātad ir drosmīgs. Gars taču ir nemirstīga un neiznīcināma pašapziņas vienība! Ideāla sieviete – apzinās dvēseles esamību. Un to apjaušot saprot formu laicīgumu un ideju mūžību. Un līdz visam tam, ir bezgala garš ceļš. Kad mēs būsim to nogājuši līdz galam, tad beidzamā dzīvē uz Zemes satiksim savu „otru pusīti”. Ideālo partneri, kurš mums ir ideāls tāpēc,,, ka vienkārši ir daļa no mums pašiem.
Ivo
https://www.facebook.com/toltekulaiks/posts/1795710593775960
