Līderisma eksperts, psiholoģisko bestselleru autors Tims Elmors savu pētījumu gaitā ir formulējis tipiskākās kļūdas bērnu audzināšanā, kas programmē bērnus būt nepārliecinātiem par sevi un ierobežo spējas būt veiksmīgiem karjerā, privātajā dzīvē un dzīvē vispār.
1. Mēs neļaujam bērniem riskēt.
Mēs dzīvojam bīstamā pasaulē, kurā pārbaudījumi ir uz katra stūra. Lozungs “Drošība – augstāk par visu” pastiprina mūsu bailes pazaudēt savus bērnus, tāpēc mēs sargājam viņus, kā nu vien varam un protam. Eiropas psihologi atklājuši faktu, ka, ja bērni nespēlējas “uz ielas”, ja viņiem ne reizes nav nācies nokrist un sadauzīt ceļgalus, tad pieaugušo dzīvē viņi sirgst ar dažādām fobijām.Bērnam ir jānokrīt daudzas reizes, lai saprastu, ka tas ir normāli. Pusaudžiem vajag strīdēties un pārdzīvot pirmās mīlestības mokas, lai iegūtu emocionālo briedumu, bez kura grūti uzbūvēt ilgstošas, stabilas attiecības.
Izslēdzot no bērnu dzīves risku, vecāki rada viņos augstprātību, iedomību un zemu pašapziņu nākotnē.
2. Mēs pārāk ātri metamies palīgā.
Šodienas jaunā paaudze nav attīstījusi sevī dažas īpašības un prasmes, kas bija raksturīgas jauniešiem 30 gadus atpakaļ. Kad mēs pārāk ātri steidzamies palīgā un pārāk centīgi rūpējamies par viņiem un viņu drošību, mēs bērniem atņemam vajadzību pašiem meklēt izeju grūtās un sarežģītās situācijās.Agri vai vēlu viņi saprot, ka kāds viņus vienmēr izglābs: “Ja es kļūdīšos vai nesasniegšu mērķi, mamma un tētis noteikti to izlabos un novērsīs sekas.” Kaut arī patiesībā pieaugušo attiecību pasaule ir uzbūvēta pavisam savādāk.
Jūsu bērni var izrādīties nepiemēroti pieaugušo dzīvei.
3. Mēs pārāk ātri sajūsminamies un cildinām viņus.
Kustība par pašvērtējuma paaugstināšanu sākās jau baby-boomer paaudzes laikā un 80tajos gados jau laida savas saknes skolā. Noteikums “katrs dalībnieks saņem uzvaras kausu”, ļauj katram bērnam sajusties īpašam. Taču pētījumi liecina par to, ka tādai metodei ir neparedzamas sekas.Pēc kāda laika bērns saprot to, ka vienīgie cilvēki, kam viņš patiešām ir īpašs, ir viņa vecāki, bet pārējie tā neuzskata. Un tad bērns sāk šaubīties par savu vecāku objektivitāti. Viņam ir patīkami būt slavētam, taču skaidrs, ka tas nekādīgi nav saistīts ar reālo patiesību.
Ar laiku šie bērni iemācās krāpties, mānīties, izlocīties, pārspīlēt, lai izbēgtu no neērtās realitātes. Tas viss tāpēc, ka bērns nav spējīgs piemēroties grūtībām un reālajai dzīvei.
4. Mēs ļaujam vainas apziņai aizēnot labu uzvedību.
Jūsu bērnam jūs nav jāmīl katru minūti. Viņam dzīvē būs jāpārvar daudz un dažādu nepatikšanu, bet tam var patraucēt izlutinātība. Iemācieties teikt bērniem “nē” un “ne tagad”, lai viņi iemācītos pacīnīties par savu vēlmju, vajadzību un sapņu īstenošanos. Ja ģimenē ir vairāki bērni, vecāki parasti uzskata, ka netaisnīgi ir vienu apbalvot un ļaut lai otrs apvainojas. Taču apbalvot visus un vienmēr ir nereāli. Tādā veidā mēs atņemam bērnam iespēju saprast, ka veiksme atkarīga no mūsu pašu pūlēm, neatlaidības un labajiem darbiem.Divreiz padomājiet, pirms apbalvot bērnus ar braucienu uz tirdzniecības centru. Ja jūsu attiecības būvētas tikai uz materiālajiem stimuliem, bērni nejutīs ne iekšējo pašmotivāciju ne beznosacījuma mīlestību.
5. Mēs nedalāmies ar personīgajām kļūdām un pieredzi.
Pienāks brīdis, kad pusaudzim būs jāizpleš spārni un jāuzsit savi personīgie puni. Un pieaugušajam ir jāļauj viņam to darīt. tas nebūt nenozīmē to, ka mēs – pieaugušie viņam nepalīdzēsim orientēties nepazīstamajās lietās un notikumos. Padalieties ar saviem bērniem tajās kļūdās, ko jūs paši pieļātvāt viņa gados, taču centieties neieslīgt moralizēšanā par cigarešu, alkohola un narkotiku kaitīgumu. Tas var izdarīt gluži pretējo – vēlmi pēc aizliegtā augļa.Bērniem jābūt gataviem tikties ar nepatikšanām, sarežģītām situācijām, spējīgiem atbildēt par savām kļūdām un lēmumiem..
Izstāsties, ko jūs jutāt, kad saskārāties ar līdzīgām situācijām, kādus lēmumus pieņēmāt un kādas mācības guvāt.
6. Mēs jaucam intelektu un talantu ar briedumu.
Intelektu bieži vien izmanto kā bērna brieduma mēru un rezultatā vecākiem šķiet, ka gudrs bērns ir gatavs reālajai dzīvei pieaugušo pasaulē. Tas tā nav. Daudzi jaunie sportisti, TV zvaigznes, jaunie aktieri iekuļas publiskos skandālos tieši tāpēc, ka nav gatavi atbildēt par savu rīcību. Neuzskatiet, ka jūsu bērns ir talantīgs it visā.Nav burvju “atbildības vecuma” vai pamācības tam, kad dot savam bērnam kādas konkrētās brīvības.
Taču ir labs veids – pavērot citus šī vecuma bērnus. Ja redzat, ka jūsu bērna vienaudži ir daudz patstāvīgāki, iespējams jūs paši bremzējat sava bērna patstāvīguma sajūtu un izpausmes.
7. Mēs paši nedaram to, ko mācām saviem bērniem.
Personīgais piemērs!
Kā vecākiem, mums ir jāmodelē tā dzīve, kuru vēlam saviem bērniem. Tieši tagad mēs esam savas ģimenes līderi, tāpēc ir svarīgi lai mēs paši pieturētos pie tām vērtībām, ko mācam saviem bērniem. Sekojiet savām darbībām, saviem vārdiem, savām attiecībām ar cilvēkiem – pat sīkumos, jo bērni ievēro visu un nojauš pat to, ko jūs nenojaušat. Pat tad, kad jums šķiet, ka viņi jūs neredz, viņi jūs vēro. Tāpēc pat sīkumos – esiet godīgi, taisnīgi, no sirds mīloši, paraugs visur un vienmēr.Ja jūs paši pārkāpjat noteikumus, negaidiet, ka tos ievēros jūsu bērni. Parādiet saviem bērniem, ko nozīmē no sirds un nesavtīga palīdzība. Dariet cilvēkus un lietas labākus un skaistākus, kā bija pirms jums un jūsu bērni darīs tāpat!!
© AdMe.ru
Tulkoja: Ginta FS
