Dziļš un emocionāls raksts – atgādinājums visiem vecākiem no blogeres un psiholoģes Olgas Valajevas par to, ka dāvājot bērnam mīlestību, nevajag aizmirst sevi, citādi šī nespēja mīlēt sevi var pāriet arī uz bērniem un izraisīt daudzus kompleksus no vecāku pārmērīgi augstajām prasībām.
Es jūs lūdzu, nedzīvojiet bērnu dēļ! Viņiem to nemaz nevajag, un tas viņiem kaitē…
Cik gan daudz izpostītu likteņu, salauztu siržu, apvainojumu un nesaprašanās! Es redzu sievietes, kas ir atteikušās no savas dzīves bērnu dēļ. Un tad es redzu tos bērnus, kuru dēļ viņas ir atteikušas no visa. Un tas ir bēdīgs skats.
Mamma uzaudzināja Vaņu viena. Tā arī neapprecējās, visu tikai dēlam. Nopirka viņam dzīvokli, maksāja par universitāti. Viņš kļuva par brīnišķīgu, veiksmīgu vīrieti, tikai nu viņam jau ir piecdesmit. Viņš nekad nav bijis precējies, viņam nav bērnu. Visu dzīvi viņš mēģināja atdot mammai neatmaksājamo parādu. Nesanāca.
Ksjušas tētis bērnu dēļ strādāja dienu un nakti. Viņam bija lieli plāni, īpaši, attiecībā uz meitu. Viņa bija apdāvināta. Un tēvs sapņoja, ka viņa kļūs ārste. Sakrāja meitai universitātei. Taču viņa atteicās. Viņa gribēja dzīvot savu dzīvi. Citādi. Gribēja kļūt par mākslinieci. Tad tēvs gribēja vest viņu pie prāta un piestādīja viņai rēķinu. Ierēķināja tajā visu – cik maksāja viņas apmācības skolā, cik pulciņi, apģērbs un ēšana. Viņš pieprasīja šo naudu atdot. Šeit gan lieki piebilst, ka Ksjuša savu tēvu vairāk nav redzējusi. No tās dienas ir pagājuši jau vairāk kā trīsdesmit gadu.
Mamma meitas Iras dēļ atteicās no savas personīgās dzīves. Pēc šķiršanās uz randiņiem negāja, baidījā meitu traumēt. Meita ir izaugusi un nevar atstāt mammu. Nevar iet uz randiņiem. Viņa nevar pat pieļaut domu, ka pametīs mammu un kārtos savu dzīvi. Irai jau ir četrdesmit. Viņa ne reizi nav precējusies un viņai nav bērnu.
Igora un Žeņas vecāki bija ļoti, ļoti labi. Viņi bērnu labā darīja visu, ko varēja un pat to, ko nevarēja. Ģimene vienmēr likās draudzīga, ģimenes svētki, atvaļinājumi. Tikai visā šajā vecāku būšanā viņi pazaudēja laulību. Viņus vairs nekas nevienoja. Viņi nodzīvoja kopā kā mamma un tētis trīsdesmit gadus. Un tad, kad bērni aizgāja, vienkārši izšķīrās. Žeņa joprojām nevar atgūties no šī lielā apmāna. Viņai jau ir trīsdesmit septiņi, bet precēties viņa negrib. Viņa baidās, ka atkārtosies tas pats skumjais stāsts, jo mamma pēc šķiršanās ļoti ātri izdzisa.
Cik gan daudz izpostītu likteņu, salauztu siržu, apvainojumu un nesaprašanās! Es redzu sievietes, kas ir atteikušās no savas dzīves bērnu dēļ. Un tad es redzu tos bērnus, kuru dēļ viņas ir atteikušas no visa. Un tas ir bēdīgs skats.
Mamma uzaudzināja Vaņu viena. Tā arī neapprecējās, visu tikai dēlam. Nopirka viņam dzīvokli, maksāja par universitāti. Viņš kļuva par brīnišķīgu, veiksmīgu vīrieti, tikai nu viņam jau ir piecdesmit. Viņš nekad nav bijis precējies, viņam nav bērnu. Visu dzīvi viņš mēģināja atdot mammai neatmaksājamo parādu. Nesanāca.
Mamma meitas Iras dēļ atteicās no savas personīgās dzīves. Pēc šķiršanās uz randiņiem negāja, baidījā meitu traumēt. Meita ir izaugusi un nevar atstāt mammu. Nevar iet uz randiņiem. Viņa nevar pat pieļaut domu, ka pametīs mammu un kārtos savu dzīvi. Irai jau ir četrdesmit. Viņa ne reizi nav precējusies un viņai nav bērnu.
Igora un Žeņas vecāki bija ļoti, ļoti labi. Viņi bērnu labā darīja visu, ko varēja un pat to, ko nevarēja. Ģimene vienmēr likās draudzīga, ģimenes svētki, atvaļinājumi. Tikai visā šajā vecāku būšanā viņi pazaudēja laulību. Viņus vairs nekas nevienoja. Viņi nodzīvoja kopā kā mamma un tētis trīsdesmit gadus. Un tad, kad bērni aizgāja, vienkārši izšķīrās. Žeņa joprojām nevar atgūties no šī lielā apmāna. Viņai jau ir trīsdesmit septiņi, bet precēties viņa negrib. Viņa baidās, ka atkārtosies tas pats skumjais stāsts, jo mamma pēc šķiršanās ļoti ātri izdzisa.
Goša ir vēlais bērns. Viņam tika daudz tērēts, viņš tika lolots un aprūpēts, pat pārāk. Patiesībā, viņa mammai vienkārši vairs nebija spēka gaidīt princi baltā zirgā un viņa nolēma dzemdēt bērniņu sev. Pēc tam viņa nolēma, ka caur Georgu viņa piepildīs visus savus dzīves sapņus. Viņa visādi centās padarīt viņu par brīnumbērnu. Viņš mācījās vairākas valodas, apmeklēja vairākus pulciņus, spēlēja arfu…. Mamma ar viņu lepojās, un vienmēr lūdza , lai viņš viesiem kaut ko nospēlē. Arfa – tas taču ir tik eksotiski! Gošam jau ir ap četrdesmit. Viņš ir šķīries. Viņa bērnus audzina cits vīrietis. Un Goša neiebilst. Viņš joprojām nezina, ko grib viņš pats. Viņš nekļuva brīnumbērns. Viņš neizturēja un salūza. Tagad viņš vienkārši dzer. Pirms darba, darbā un pēc darba. Mamma to vairs neredz.
Vai mazums tādu stāstu un vai daudz starp tiem ir jautru un priecīgu? Ja bērns kļūst par vecāku dzīves jēgu, tas viņam ir ļoti smagi. It kā viņu iebāztu istabā, kurā kādu dienu beigsies gaiss. Sākumā tā dzīvot var, taču pakāpeniski sāk trūkt gaisa. Tādā mīlestībā un rūpēs var nosmakt.
Un nepietiek ar to, ka divdesmit vai cik nu tur gadus tu dzīvo tādā smacīgā tuksnesī, bieži vien tu vēl esi parādā. Tev atnes rēķinu, lai arī likās, ka esi atnācis tikai ciemos. Un ar prieku būtu palīdzējis saimniekiem – pats, pēc savas iniciatīvas. Taču, kad tev uz paplātes atnes rēķinu par šiem divdesmit gadiem, tad katra ieelpa iekšā dedzina….
Tālāk ir varianti. Bērns var atmaksāt šos rēķinus mūžīgi. Kā Ira un Vaņa – raksta sākumā, vai arī protestēt – sākt dzert, saraut visas saites kā Goša un Ksjuša…reti kurš spēj saprast un pieņemt tādu vecāku attieksmi. Pieņemt un saprast, neziedojot savu personīgo dzīvi un savas intereses.
Tāpēc, es jūs lūdzu, nedzīvojiet saviem bērniem! Atrodiet sev citu dzīves jēgu, citu jēgu mātišķumā un tēvišķumā. Lai mazās meitenītes un puikas, ienākot šajā pasaulē, nekļūtu par jūsu labdarīgās aprūpes ķīlniekiem un upuriem.
Lai bērni aug, kā Dievs lēmis. Cik dot un ko dot – tā arī gana. Kādam pašas no sevis atklāsies miljoniem sekcijas, atbilstošas spējām. Un bērns pats sagribēs to visu. Bet citam – tas neizkritīs, nesanāks. Tātad, arī nevajag.
Mīliet savu vīru. Bērni izaugs, bet viņš paliks jums līdzās. Jūs variet rādīt bērniem attiecību piemēru, lai viņiem gribētos ģimeni un bērnus. Bet varat atsist jebkuru vēlēšanos, ja būsiet pārņemta ar bērnu problēmām un ignorēsiet vīru.
Mīliet sevi. Neaizmirstiet par sevi skrējienā pēc bernu laimes. Neatsakieties no jaunas kleitas par labu jaunam robotam. Nemainiet savu kosmetologu pret privātskolotāju. Ja jūs pati par sevi neparūpēsieties, tad ko gan jūs varēsiet dot citiem? Kādu piemēru? Kādu mīlestību? No kurienes?
Meklējiet dzīves jēgu augstāk par materiālo pasauli. Šī dzīve kaut kad beigsies, pat ja patlaban negribās par to domāt. Garīgā pasaule, reliģija, lūgšanas, Svēto rakstu lasīšana… jūs variet smelties spēkus tur, tā vietā, lai vilktu visu no bērniem.
Nedzīvojiet bērnu dēļ, es lūdzu jūs. Kad es satieku tādus cilvēkus, man ir ļoti sāpīgi skatīties viņiem acīs. Es tajās atpazīstu arī sevi un savu sāpi. Es redzu tās mokas, salauztās sirdis, iztukšotās dvēseles. Viņu acīs – cauciens pec palīdzības. Sāpes, izmisums, vaina… viņi – kā visi bērni ļoti grib mīlēt savus vecākus. Taču, tad viņi vienkārši neizdzīvos….
Dodiet saviem bērniem iespēju dzīvot un elpot. Tad viņi varēs augt un attīstīties. Tā, kā viņiem ir nolēmis liktenis. Mūsu kā vecāku loma ir vienkārša – laicīgi aplaistīt, neliegt saules gaismu un pasargāt no kaitēkļiem. Bet tālāk bērns kā puķe jau pats tiks galā un izrādīs visu labāko, kas viņā ir ielikts no augšas.
avots
Vai mazums tādu stāstu un vai daudz starp tiem ir jautru un priecīgu? Ja bērns kļūst par vecāku dzīves jēgu, tas viņam ir ļoti smagi. It kā viņu iebāztu istabā, kurā kādu dienu beigsies gaiss. Sākumā tā dzīvot var, taču pakāpeniski sāk trūkt gaisa. Tādā mīlestībā un rūpēs var nosmakt.
Un nepietiek ar to, ka divdesmit vai cik nu tur gadus tu dzīvo tādā smacīgā tuksnesī, bieži vien tu vēl esi parādā. Tev atnes rēķinu, lai arī likās, ka esi atnācis tikai ciemos. Un ar prieku būtu palīdzējis saimniekiem – pats, pēc savas iniciatīvas. Taču, kad tev uz paplātes atnes rēķinu par šiem divdesmit gadiem, tad katra ieelpa iekšā dedzina….
Tālāk ir varianti. Bērns var atmaksāt šos rēķinus mūžīgi. Kā Ira un Vaņa – raksta sākumā, vai arī protestēt – sākt dzert, saraut visas saites kā Goša un Ksjuša…reti kurš spēj saprast un pieņemt tādu vecāku attieksmi. Pieņemt un saprast, neziedojot savu personīgo dzīvi un savas intereses.
Lai bērni aug, kā Dievs lēmis. Cik dot un ko dot – tā arī gana. Kādam pašas no sevis atklāsies miljoniem sekcijas, atbilstošas spējām. Un bērns pats sagribēs to visu. Bet citam – tas neizkritīs, nesanāks. Tātad, arī nevajag.
Mīliet savu vīru. Bērni izaugs, bet viņš paliks jums līdzās. Jūs variet rādīt bērniem attiecību piemēru, lai viņiem gribētos ģimeni un bērnus. Bet varat atsist jebkuru vēlēšanos, ja būsiet pārņemta ar bērnu problēmām un ignorēsiet vīru.
Mīliet sevi. Neaizmirstiet par sevi skrējienā pēc bernu laimes. Neatsakieties no jaunas kleitas par labu jaunam robotam. Nemainiet savu kosmetologu pret privātskolotāju. Ja jūs pati par sevi neparūpēsieties, tad ko gan jūs varēsiet dot citiem? Kādu piemēru? Kādu mīlestību? No kurienes?
Meklējiet dzīves jēgu augstāk par materiālo pasauli. Šī dzīve kaut kad beigsies, pat ja patlaban negribās par to domāt. Garīgā pasaule, reliģija, lūgšanas, Svēto rakstu lasīšana… jūs variet smelties spēkus tur, tā vietā, lai vilktu visu no bērniem.
Nedzīvojiet bērnu dēļ, es lūdzu jūs. Kad es satieku tādus cilvēkus, man ir ļoti sāpīgi skatīties viņiem acīs. Es tajās atpazīstu arī sevi un savu sāpi. Es redzu tās mokas, salauztās sirdis, iztukšotās dvēseles. Viņu acīs – cauciens pec palīdzības. Sāpes, izmisums, vaina… viņi – kā visi bērni ļoti grib mīlēt savus vecākus. Taču, tad viņi vienkārši neizdzīvos….
Dodiet saviem bērniem iespēju dzīvot un elpot. Tad viņi varēs augt un attīstīties. Tā, kā viņiem ir nolēmis liktenis. Mūsu kā vecāku loma ir vienkārša – laicīgi aplaistīt, neliegt saules gaismu un pasargāt no kaitēkļiem. Bet tālāk bērns kā puķe jau pats tiks galā un izrādīs visu labāko, kas viņā ir ielikts no augšas.
avots
