«Es viņa dēļ esmu gatava darīt visu, bet viņš…», «Dodiet padomu, ko man darīt ar bērnu?», «Kurā viņš tāds negants “atsities”?…» Pazīstama bildīte? Ļoti gribās savam acuraugam organizēt «ideālu bērnību», bet viņš, parazīts, cenšas visu sabojāt.
Taču ideālu bērnību nodrošināt var tikai psihiski veseli vecāki. Tikai tā un nekā savādāk. Lai bērns izaugtu laimīgs un, lai mīlestība viņa dzīvē būtu gaišas un priecīgas jūtas, vecākiem šī mīlestība jādod no pašiem pirmajiem mazā cilvēka dzīves mirkļiem.
Te nu, protams, varam izdarīt lirisku atkāpi par tēmu, ka mēs visi ļoti atsķirīgi uztveram šo jēdzienu Mīlestība.
Vieniem tās ir darbības, citiem – siltas, maigas attiecības, rūpes un uzmanība. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka mīlestība kā emocija, kuru mēs pret kādu jūtam – ir absolūti bērnības sajūta. Tas ir tas, ko mēs jutām, kad bijām maziņi. Meklēt mīlestību nozīmē meklēt tās sajūtas, tos pārdzīvojumus, censties tos atkārtot, zemapziņā vēlrez un vēlreiz atgriezties bērnībā.
Piemēram, labklājīga ģimene. Tāda, kur to vien darīja, kā bērnu nēsāja uz rokām, bučoja viņam dupsi un kur viņu lutināja visi bez izņēmuma. Kad viņš izaugs, savā partnerī vinš meklēs tieši to.
Taču, kā jau mes zinām, tā mēdz būt ne visiem. Daudzi jau agrā bērnībā jutās pamesti, nevienam nevajadzīgi, nemīlēti. Tam var būt daudz un dažādi iemesli, vienu atdeva internātā, otru – nedēļas bērnu dārzā, trešo uz laukiem pie vecmāmiņas (mamma apciemoja reizi mēnesī, bet bērns raudāja, jo tik ļoti mīlēja savu mammu un briesmīgi pardzīvoja to, ka viņa viņu pamet).
Otrs, ne mazāk populārs scenārijs: tētis pēc šķiršanās pie bērna vairs nebrauc, dzīvo savu dzīvi un vispār neinteresējas par meitas dzīvi. Meitenīte skuma pēc tēva un cieta no tā, ka viņa viņam nav vajadzīga. Viņai tā arī ir mīlestība – jūtiet, ko es gribu pateikt? To, ka tad, kad viņa pieaugs, viņa meklēs cilvēku, kurš nodrošinās viņai līdzīgas ciešanas, pametīs viņu, aizmirsīs, necienīs. Viņai tieši TĀ ir mīlestība. Un tikai tādas attiecības tiks uztvertas kā nopietnas.
Tā kā mīlestības jēdziens mums visiem eksistē a priori, no dzimšanas, taču tā formēšanos tieši ietekmē vecāku darbības. Vai nu bērns priecājas un ir laimīgs – vai arī viņš cieš, baidās un pārdzīvo. Un pēc šīm bērnībā ierastajām emocijām, cilvēks tiecas visu savu dzīvi. Tieši tāpēc mums ir sarežģīti vienoties par to, kas tas ir – mīlestība – visiem ir dažādi sākuma punkti un dažāda pieredze.Manus rakstus lasa tūkstošiem cilvēku. Un visi viņi ir dažādi. Starp viņiem ir gan neirotiķi, gan psihiski veseli cilvēki. Un tāpēc nevajag gaidīt gatavus universālus risinājumus. To vienkārši nav. Ja cilvēkam ir nopietnas problēmas, viņš nevar izmainīties uzreiz, vienkārši izlasiet rakstu līdz galam.
Pieņemsim, jūs esat agresīvs vecāks. Kliedzat uz bērnu, regulāri viņu iekaustat. Izlasiet rakstu un padomājiet: iespējams, psihologs pareizi vien saka un nevajag bērnu pērt? Nevajag, taču jūs savādāk nevarat. Jo vairāk sevi iegrožosiet, jo vairāk būs agresijas.
Ir tikai viens veids, kā izmainīt šo scenāriju – salabot savu galvu. Tikai izdzīvojot no sevis šo bērnības stāstu par nelaimīgu mīlestību, var kļūt par labestīgu un priecīgu mammu.Bet, ne to, kas nevis dzīvo, bet izdzīvo, un nekādīgi nespēj saprast, ko pati vēlas: vai meklē bērnam tēvu – mačo, kurš skraida pa dzīvokli ar siksnu rokā un cenšas izaudzināt «normālu veci» (bet patiesībā izaudzina neirotiķi).
Kad jūs saņemsiet sevi rokās, aiziesiet pie psihologa (vai psihiatra – viss atkarīgs no tā, cik smags ir jūsu “gadījums”) un tiksiet galā ar savu neveselo psihi, tad variet droši vairs nelasīt manus rakstus. Jums nebūs vajadzīgi ne padomi, ne psihologi – viss jums sanāks.
Kāpēc? Tapēc, ka jūs beidzot kļūsiet par normālu cilvēku: paredzamu, ar stabilu psihi, bez kompleksiem, kontrolēsiet savas emocijas. Un tad bērns – ak, kāds brīnums! – augs absolūti normāls un vesels.
Taču pagaidām vairums vecāku, diemžēl, uzskata, ka viņiem viss ir normāli, bet “ar bērnu kaut kas staidzami ir jādara”.
Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
