Lai mums būtu labas attiecības ar citiem cilvēkiem, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību savai runai. Runa ir mūsu domu, vibrāciju tulkojums – vārdos, skaņās.
Kāda šodien ir mūsu runa? Maz uzmanības veltam tonim, kādā runājam, kādus vārdus sakām. Izmantojot lamu vārdus un vienkārši rupjus vārdus, mēs it kā esam aizmirsuši par to, ko nozīmē pateicīga un labestīga runa. Tas liecina par to, ka apziņa degradējas un to, ka neesam gana atbildīgi par to, ko runājam. Ir taču skaidri redzams, ka tad, kad lietojam rupjus vārdus, iekšējais miers un laimes sajūta nepalielinās. Viss notiek gluži otrādi. Mēs dodam iespēju rasties negatīvai enerģijai un pēc tam brīnāmies, kāpēc tik bieži nākas dzert tabletes pret galvassāpēm.
Ir tieša saikne starp prātu un runu. Ja prāts ir vesels, runa ir cienīga. Vesels prāts vienmēr ir pozitīvs. Ja mums tas tāds ir, tad mēs nerunājam sliktu par citiem, nekritizējam, neceļam pretenzijas. Nežēlojamies par grūto likteni. Runas tonis ir mierīgs, labvēlīgs. Protams, ka ikvienam ir patīkami sarunāties ar tādu cilvēku. Naidpilna runa vēsta par vārgu dvēseli.
Pēc statistikas datiem, 90% visu strīdu un konfliktu notiek tāpēc, ka par kādu runājam sliktu. Mums visiem jāiemācās runāt patīkamā, cēlā un cienīgā manierē, kontrolējot savu runu. Austrumos cilvēks, kurš nespēj kontrolēt savu runu skaitās primitīvs. Jau no senatnes ir zināms, ka mēs iegūstam tā cilvēka īpašības, par kuru runājam un domājam, tāpēc, runājot par kādu slikti, mēs atklājam šīs personības sliktās īpašības sevī. Ja slavējam kādu, tad atklājam sevī visu labo, kas ir šajā cilvēkā. Tāpēc domāt un runāt par Dievu – ir pats vieglākais veids, kā iegūt sev dievišķīgas īpašības.
Vai esat ievērojuši to, ka, jo vairāk mūsos ir egoisma, skaudības, nelabvēlības, jo grūtāk par kadu runāt labu. Jo rupjāka runa, jo esam mazāk harmoniski un gala rezultātā saņemam skarbas dzīves mācības.
Viens no iemesliem, kāpēc šodien mēs tik ļoti nogurstam ir tas, ka mēs daudz runājam. Daudzvārdība ir tukšvārdības pazīme. Vajadzētu runāt maz, klusu, ar iecietību un cienīgi. Tā iespējams ieekonomēt laiku un enerģiju. Ir svarīgi iemācīties pārbaudīt savu runu. Kaut ko pateicāt – un rezultātā apvainojāt cilvēku. Un pēc tam nākas taisnoties: “Es to pateicu vienkārši tāpat… Es nepavisam negribēju aizvainot…” Vārdiem jāpauž būtība, tādi vārdi ir spēcīgi.
Reiz es satiku pazīstamu cilvēku. Viņa āriene bija stipri mainījusies. Neaizdomājoties par iemesliem, es teicu: “Jūs gan esat notievējis. Sākumā pat nepazinu”. Viņš klusu atbildēja: “Es ieturu diētu.” Pēc tam mēs vēl mazlietiņ aprunājāmies un šķīrāmies. Un tikai pēc mirkļa, kad viņš jau bija aizgājis, es attapos un sapratu savu netaktiskumu. Notievēšana taču varēja būt arī slimības rezultāts, un šajā gadījumā mani vārdi varēja būt ļoti aizskaroši. Es sāku sev taisnoties: “Iespējams, viņš tomēr nav slims, vienkārši nolēmis notievēt. Tagad taču daudzi seko savam ārējam izskatam un ietur dažādas diētas.” Tomēr stingri nolēmu, ka no šī brīža tādu spriedumu manos vārdos vairs nebūs.
Gudrība māca: domā, pirms kaut ko saki.
Vārdiem ir jēga, ja tie ir taktiski un pilni mīlestības pret cilvēkiem. Un tad, lai cik arī “rūgti” tie būtu, sirds noteikti tos pieņems. Šie vārdi vairs nešķitīs rūgti, tie būs precīzi.
Savādāk, ja mēs izmantojam skarbus vārdus, šis skarbums izpaužas arī mūsu ārējā veidolā. Tad cilvēki redz mūsu lepnību un noteikti apvainosies sarunā ar mums. Bet, ja skarbus vārdus sakām ar mīlestību, cilvēki tos uztvers pareizi un neapvainosies, un sajutīs mūsu labestību un līdzcietību.
Par visu runāt vajag precīzi, bet ar mīlestību. Lai arī ar kādiem vārdiem māte runā ar saviem bērniem, bērni vienmēr mātes runu uztvers ne kā rūgtu un asu, jo zin, ka viņa tos mīl un vēl tikai labu.
Tieši tāpat ir arī ar citiem cilvēkiem – ja viņi jutīs mūsu mīlestību un labestību, aizvainojumam vietas nebūs.
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
