Mīlestības likumi vai došanas un pieņemšanas likumi no Berta Helingera
Jo īpaši ir vērts izmeditēt un afirmācijās iziet punktu 7.1. un 7.2. gan sev, gan savai dzimtai atpakaļ pagātnē.
Mīlestības likumi
Ievads
Hellingers, dzimis 1926. gadā, ilgus gadus bija katoļu garīdznieks, tad dzīves otrā pusē pievērsās psiholoģijai, psihiatrijai un aprakstīja Mīlestības likumus, ko izmanto arī terapijas tehnikā “Ģimenes zvaigznāji” (Famili konstilations). Hellingera teorija dzimst no prakses. Mīlestības likumi – tā ir augstākā dvēseles matemātika un strādā tāpat kā gravitācijas, fizikas un matemātikas likumi. Nav nozīme tam, vai tos konkrētais cilvēks zina, vai tie viņam nav zināmi.
Praktiskajiem semināram ir jēga tikai tik, cik mainās cilvēka realitāte un ikdiena. Seminārs ir kā baseins, kurā mācās peldēt Mīlestības gaisotnē, lai pēc tam katrs pats izpeldētu savās mīlestības jūrās un okeānos. Seminārs ir kā ceļojums mežonīgā mežā, no kura iznāk ar citu briedumu. Praktiskajam darbam vajadzīgs informatīvais lauks, kurā norisinās darbības. Šis laiks ir apzināts no katra grupas dalībnieka un tas atbild par grupas drošību. Ja semināra laikā paceļas kādas emocijas vai sajūtas, būtiski pieņemt tās ar Mīlestību un Laipnību pret sevi, ļaujot emocijām un sajūtām atvērties un izpausties. Tādā veidā viņas izreaģē un atlaiž to nēsātāju. Ģimenes zvaigznāju semināri nav psihoanalīze. Darbs notiek ar reālām un īstām emocijām, sajūtām un jūtām.
Pēc Hellingera domām kārtību nav iespējams izdomāt, to var tikai sajust, atrast un pieņemt. Kārtība ir pirms mums un būs pēc mums, tā ir mūžīga. Mīlestība ir kā upe un Kārtība kā upes krasti. Mīlestība kā ūdens, Kārtība kā trauks. Mīlestība kā dzīvība, Kārtība kā forma un saturs. Svarīgi lai Kārtības un Mīlestības starpā ir harmonija. Ja tā nav – veidojas traģēdija un bojāeja kā sausums vai plūdi. Jā sākas cīņa starp Mīlestību un Kārtību, visbiežāk uzvar Kārtība. Šī cīņa ir kā peldēšana pret straumi.
Dzīves enerģiju cilvēks var ņemt tikai no trijiem pamata enerģijas avotiem – no bioloģiskās Mātes, bioloģiskā Tēva un partnerattiecībām. Par enerģētiskajiem Vampīriem kļūst tie, kas enerģiju ņem pretrunā ar Mīlestības likumiem. Piemēram vecāki no bērniem vai skolotāji no skolēniem.
Attiecības sākas ar došanu, ņemšanu vai pieņemšanu. Būtiski, lai līdzsvarā došanu, ņemšana vai pieņemšana. Došana ir kā pārākuma sajūtas, pieņemšana kā vainas vai parāda sajūta. Apmaiņa ir kā iešana, stāvēšana kā harmonija, līdzsvars. Ja cilvēks vēlas ceļot šai dzīvē, viņš ir kustībā – dod un pieņem.
1. Došanas un pieņemšanas trīs modeļi
Šo modeļu pamatā ir cilvēka dabiskā vēlme saglabāt iekšējo un ārējo nevainību, harmoniju, līdzsvaru, tikumu utt. Ja kāds kādam ko dod vai dara, tad viņš to dara tādēļ, ka viņš to vēlas un tas viņam ir vajadzīgs. Ja kāds saka, ka viņš to dara otra dēļ, tad tā ir sevis un otra mānīšana.
Dzīves modelis – dzīve pēc minimuma.
Tā ir izvairīšanās no došanas un pieņemšanas, vēlme būt nevainīgam, svētam. Tā ir dzīvošana savā slēgtā sistēmā. Vēlēšanās pēc nevainības izriet no bailes pret dzīvi, mazvērtības. To parasti slēp zem augstām frāzēm, kam apakšā ir tukšums, bailes neapmierinātības sajūta. Pozīcija, ka tas ko kāds dod, nav vajadzīgs, vai arī ir par maz, vai ir ne tāds kā vajag. Šiem cilvēkiem veidojas depresijas, skaudības, dzīves garlaicības, tukšums dzīvē un dvēselē. Tam aizmugurē ir augstprātība pret vecākiem. Savukārt pilnībai aizmugurē ir cieņa pret vecākiem, cieņa un pateicība pret to, ko dzīve dod un tie cilvēki pieņem dzīves dāvanas. Ja dotās dāvanas tiek pateicībā pieņemtas, dzīve dod nākamās un bieži vien vērtīgākas dāvanas. Ja noliedz un atraida to, ko dod, nākamreiz dod mazāk. Recepte, lai izkļūtu no “dzīves minimuma” modeļa, ir atvērties došanai, ņemšanai un pieņemšanai.
Dzīves modelis – ideālais palīgs.
Tie ir cilvēki, kas paši dod un izvairās no pieņemšanas lai saglabājot savu nevainību un pārākumu. Tā arī ir augstprātība, jo aiz tā ir frāzes: “Labāk Tu esi parādā, kā es”, “Tev nav nekā tāda, kas man būtu derīgs”, “Man ir vairāk, labāks, vērīgāks par to, kas ir Tev.” Dodot attīstās pārākuma un manipulācijas sajūta. Veidojas plašs cilvēku lokas ar kuriem ir šķietama iespēja manipulēt tad, kad tas būs vajadzīgs. Ideālie palīgi staigā zem nevainības, altruisma, ziedošanās un uzupurēšanās plīvura. Ja nav enerģijas tecēšanas abos virzienos, nav iespējam būt kopā. Saņēmējā attīstās un saglabājas vainas sajūtas. Lai saņēmējs atjaunotu iekšējo līdzsvaru, viņš mēģina ko dot devējam. Ja viņa devums tiek noraidīts, viņš attālināšanās no “ideālā palīga”, līdz pārrauj attiecības. “Ideālie palīgi” ar laiku paliek vientuļi un apvainojas uz visu pasauli par “nepateicību”. Viņos attīstās svētuma komplekss. Recepte, lai izkļūtu no “ideālā palīga” modeļa, ir atvērties pieņemšanai.
Dzīves modelis – Apmaiņa.
Apmaiņa ir visharmoniskākais, dabiskākais dzīves modelis. Šai modelī saglabā nevainību ar līdzvērtīgu došanu, ņemšanu un pieņemšanu. Pie savstarpējas apmaiņas abi pāriet jaunā attiecību un enerģētiskā līmenī, kurā ir apjomīgāks un tīrāks enerģijas apmaiņas process. Vairojas pozitīvais un traucējošais izzūd. Būtiski apzināties, ka katrs apmaiņā maksā savā valūtās, kas atbilst viņa vērtību skalai, izpratnei un līdz ar to iespējām. Harmoniski ir pirms apmaiņas noteikt “cenu un valūtu”, ko vēlas saņemt pretī šai apmaiņas procesā. Ja jau ir notikusi došana, tad svarīgi pateicībā pieņemt to, ko apmaiņā dod pretī. Šādā veidā abi saglabā savu nevainību un var veidot nākamo soli, apmaiņas procesu jau nākamajā līmenī.
Vienīgie izņēmumi, kuros nav iespējam saglabāt savstarpēji ekvivalentu enerģijas apmaiņu:
Attiecībās: vecāki un bērni, skolotāji un skolēni.
Šai attiecībās nav iespējam līdzvērtīgi savstarpēji dot un pieņemt saglabājot nevainību. Tas ir dabiski un harmoniski, ka enerģija plūst vienā virzienā, lai pēc tam to tālāk dotu saviem bērniem un skolēniem, tādā veidā saglabājot savu nevainību un harmoniju.
Attiecībās ar mirstošiem, invalīdiem vai Mīļotiem cilvēkiem.
Viņi pieņemšanas brīdī ir bezspēcīgi. Viņiem tai brīdī nav iespējama savādāk apmaiņa, kā vienīgi atdzīt un pateicībā pieņemt to, ko dod. Galējās situācijās, ja viņš atsakās pieņemt to ko dod, var lietot frāzi: “Manas dāvanas (rīcības) atdzīšanas un pieņemšana man ir dārgāka par jebko, ko Tu vari dot.” Jau aizgājušiem vai mirušiem var pateikties izdarot un veltot kādu konkrētu darbību tieši viņam.
2. Par ļoti lielām dāvanām.
Cilvēks visvairāk vēlās Laimi un Mīlestību. Kā arī visvairāk baidās no lielas Laimes un lielas Mīlestības, jo tās mēdz sagādāt smagas sāpes un ciešanas. Liels un mazs ir subjektīvi jēdzieni, katram cilvēkam individuāla izpratne par šiem lielumiem. Cilvēks baidās saņemt ko lielu tad, ja viņš ir infantils. Tad viņam ir pārliecība, ka par visu, ko dzīvē saņem ir ar to pašu jāsamaksā atpakaļ. Bez bailēm un šaubām var pieņemt lielu dāvanu tad, ja to pieņem ar patiesu pateicību. Jo lielāka dāvana, jo lielāks pārbaudījums dzīvē. To var izturēt cilvēki, kas pelnīti atrodas tai līmenī, kur viņi saņem šo dāvanu. Ja viņi adekvāti iztur šo pārbaudījumu, tad tā ir kvalitatīva izaugsme nākamajā līmenī ar plašākām iespējām. Ja pieņemšana sagādā problēmas, tad tā var būt dziļa krīze un iespēja zaudēt stipri vairāk, kā bija pirms dāvanas saņemšanas.
3. Attiecības starp Tirānu un Cietēju
Šīs attiecības pievelk abi un abiem tās ir vajadzīgas. Tirāns dod un cietējs pieņem enerģiju. Šai procesā ir līdzvērtīga apmaiņa starp abiem. Atmaksa par pāridarījumu ir iznīcinoša abiem. Tikai tad kad iestājas emocionāls līdzsvars, izdziest cēlonis, kas radīja šo savstarpējo apmaiņu. Tad var sākties jauna attiecību fāze: draudzība, mīlestība, mācība utt. Ir tādi labi draugi, kas kādreiz bija asākie ienaidnieki. Ja kāds cilvēks ko otram dod vai ņem, ar to viņš parāda, ka vēlas veidot savstarpējas attiecības. Katrs dod vai ņem saskaņā ar savu vērtību sistēmu: komplimenti, asu piezīmi, nievas, pliķi, dāvina vai nozog, atņem kādu lietu. Otra izvēle ir tas, kā viņš to pieņem, kā reaģē. Ar savu darbību otra puse apliecina savu attieksmi pret savstarpējām attiecībām. Ja atpakaļ dod vai ņem vairāk kā saņēma, tad ar to tiek parādīts, ka viņš vēlas šīs attiecības.
Cietējs
Cietēja pozīcija ir būt pasīvajam, prasīt, pieprasīt, lūgties, ciest utt. Ja nav vēlēšanās būt cietēja lomā, svarīgi veidot citas attiecības, kā Tirāns tikai dod un Cietējs tikai pieņem.
Lai Cietēja un Tirāna attiecības mainītos, svarīgi Cietējam dot Tiānam:
ko ekvivalentu lai pārietu attiecības citā līmenī, vai veidotu citas attiecības;
ko mazāku, lai šis attiecības izdzēstu vai veidotu citas attiecības;
ko lielāku, lai šis attiecības padziļinātu.
Ja šai procesā iejauc trešo personu, atmaksa ir daudz smagāka. Ja cietējs izliekas par balto, svēto, nevainīgo un izvairās no ekvivalentas došanas atpakaļ, šis attiecības kļūst arvien dziļākas un tās kā kamols Cietēja un Tirāna dzimtās ceļo no paaudzes paaudzē, līdz iestājas līdzsvars, harmonija. Apslāpētās un apslēptās cietēja emocijas un izjūtas ņem uz sevi ģimenes, dzimtas locekļi, kas ir vājāki, jaunāki, sensitīvāki, sajūtīgāki, atvērtāki, talantīgāki utt. Tad veidojas dubultā nobīde, jo emocijas pārdzīvo cits cilvēks, kas pats tieši nav iesaistīts šai Tirāna un cietēja apmaiņas procesā. Šīs sajūtas, emocijas un darbības projicē uz cilvēku, uz kuru viņam personīgi nav pāridarījuma sajūtas. Cietēja loma veidojas tad, ja pretdarbības vietā izvēlas pasīvo lomu, kas var būt paslēpta zem cēla, tikumiska un augstsirdīga plīvura. Ar laiku izzūd savstarpējais pāri darījums, ja to atdara ar mazāku darbību, kā bija saņemts. Cietēja pienākums un tiesības prasīt atmaksu, kompensāciju un Tirāna pienākums un tiesības dot kompensāciju Cietējam. Ja Cietējs vēlas balansēt un izdzēst šo pāri darījumu, svarīgi izvairīties no atmaksas galējībām un pieņemt adekvātu kompensāciju.
4. Labais un ļaunais
Cilvēki dala pasauli divās daļās:
Tā, kura drīkst būt – labais, baltais, jaukais, tīrais, mīļais, patīkamais, tikumiskais, Dievīgais, gaišais utt.;
Tā, kurai aizliegts būt – sliktais, melnais, netīras, naidīgais, nepatīkamais, amorālais, sātaniskais, velnišķais, tumšais utt.
Svarīgi ieskatīties un pieņemt šo noliegto pasaules pusi, jo šī noliegtā pasaule ir dzinējspēks un enerģijas. Tiekšanās uz “kaut ko” ir tāpēc, ka no “kaut kā” vēlas tikt vaļā. Ja izbēg no smaguma, cīņas, melnā, nepatīkamā, tad zaudē arī to uz ko tiecas. Tas, kas akceptē, atdzīst, ieskatās tumšajai pusei acīs un pieņem izaicinājumu, tas atrod savas saknes un savienojas ar sava pirmsākuma spēku. Savienojoties ar pirmsākuma spēka saknēm, cilvēks kļūst harmonisks gan raugoties no “baltās”, gan no “melnās” puses. Nav iespējams līdzsvars tikai pozitīvajā pusē, harmonija iespējama tikai starp pretējām pusēm, starp “balto” un “melno”.
5. Liktenis
Kad ar pateicību pilnībā pieņem savu Likteni (dzīvi, vecākus, situāciju, Mīlestību, kārtību, Dievu, valdību utt.) tādu, lai kāds tas būtu, tad šī pieņemšana ir enerģijas kapitāls dzīvei. Ja pateicībā pieņem savu Likteni tādu, kāds tas ir, tad apjauš ka dzīvē ir augstākie Mīlestības (Dieva, harmonijas, fizikas, matemātikas, psiholoģijas utt.) likumi un ka Mīlestība nosaka un veido mūsu dzīvi. Šai pozīcijā var nodoties un paļauties šai Mīlestības plūsmai un tam, kā Mīlestība veido cilvēka Dzīvi, ar pateicību pieņemot to, ko Liktenis dod. Šī pateicība un pieņemšana dod iespēju izmantot visu savu dzīves potenciālu tam, lai saskaņā ar pastāvošajiem likumiem veidotu savu labklājību. Ja cīnās pret savu Likteni vai noliedz to, tad cilvēks noņem enerģiju savai dzīvei tik daudz, cik daudz noliedz savu Likteni. Spēku un enerģiju var ņemt tikai un vienīgi no personīgā Likteņa.
6. Vīrieša un sievietes attiecības
6.1. Trīs likumi vīrieša un sievietes attiecībās.
Saite starp partneriem.
Pirmām kārtām saite starp vīrieti un sievieti izveidojas pirmā seksuālā kontakta laikā. Šī saite saglabājas uz ilgu laiku. Ar katru nākamo seksuālo partneri saite kļūst vājāka, attiecības kļūst virspusējākas. Tai pat laikā savstarpējā Mīlestība var kļūt arī stiprāka un dziļāka. Attiecības, sekss un Mīlestības ir dažādi jēdzieni, kas mēdz pārklāties. Ja seka rezultātā rodas bērns, šī saite kļūt izteikti stiprāka. Katras nākamās attiecības, kurās dzimst bērni ir stiprākas par iepriekšējām.
Līdzsvars dodot un ņemot.
Ja partneris attiecībās veicina apmaiņas principu un investē (dod) mazliet vairāk, kā ņem, tad viņam attīstās iespēja iegūt lielāku peļņu gandarījuma, baudas, labklājības veidā. Ja abi partneri veicina apmaiņas un investīcijas principus, attiecības kļūst dziļākas, noturīgākas un harmoniskākas. Vislielākais sods attiecībās ir dzīvot kopā ar “svēto”, cilvēku kurš jūtas, uzdodas vai izliekas par pareizu, kārtīgi, perfektu un nevainojamu. “Svētie” visbiežāk cenšas izteikti vairāk dot kā ņemts. Ja nav savstarpējs līdzsvars došanā un ņemšanā, ar laiku attiecības izjuks. Šķietamie iemesli tam var būt visdažādākie: vecuma krīze, neuzticība, kopēju interešu trūkums, alkoholisms utt. Attiecības izjūk, jo tam partnerim, kurš mazāk ņem kā dod ģimenei, veidojas vainas un tukšuma sajūta. Viņš apzināti vai neapzināti pārtrauc šīs attiecības. Piemērs. Ja sieva ņem naudu no ģimenes budžeta savām mācībām un vīram nav savas individuālās vajadzības, kurās viņš iztērē ekvivalentu summu, ļoti iespējams, ka ģimene ar laiku izjuks. Varbūt kāds no partneriem uzsāks ārpus ģimenes romānu, jo viņam kļūst par smagu nest vainas sajūtu, ka viņš ir vairāk devis vai ņēmis no savstarpējām attiecībām ģimenē.
Kārtība vīrieša un sievietes attiecībās.
Katrs partneris apzinās savu lomu attiecībās un ar pateicību to pilda: vīrietis – sieviete, tēvs – meita, vai māte – dēls. Jo savstarpējās lomas ir abpusēji pieņemamākas, jo attiecības ir stabilākas, harmoniskākas un dziļākas. Kā ilglaicīgas ir iespējamas arī attiecības māte – dēls, kamēr tās ir abpusēji pieņemamas. Viens no riskiem šādām attiecībām ir tad, ja kāds no partneriem sasniedz savu briedumu un kļūst par vīrieti vai sievieti. Tad attiecības, sieviete – dēls izjūk, jo sieviete dabiski vēlas sev blakus vīrieti, lai pilnvērtīgi izbaidītu attiecības māte – dēls ar savu bioloģisko dēlu.
6.2. Vīrieša un sievietes attiecības ģimenē.
Ģimenē vīrieša un sievietes attiecības ir svētas. Tās ir kā saknes, kas baro visu ģimeni, dzimtu. Ģimeniskas attiecības starp vīrieti un sievieti sākas ar seksuālu pievilcību un pastāv tik ilgi, kamēr ir seksuāla pievilcība. Visi citi ir melojoši motīvi. Būs problēmas, ja attiecības ģimenē veido uz citiem motīviem. Vīrieša un sievietes attiecībās galvenais ka sieviete sevi atdod un pieņem kā sievieti un vīrietis sevi atdod un pieņem kā vīrieti. Savstarpējā seksualitāte ir sasniegusi kulminācija pirmā bērns ieņemšanas brīdī. Pēc tam attiecības kļūst sociālākas. Iemīlēšanās ir apmaiņa ar savstarpējām ilūzijās un bērna ieņemšana ir sastapšanās ar realitāti. Jebkura realitāte ir dabiskāka, noturīgāka un vērtīgāka par jebkuru ilūziju. Tad partnera acīs var redzēt mūžību.
Seksuālās attiecības.
Seksuālajās attiecībās ir pretēja dinamika. Tas, kurš ir devējs, iniciators intīmam kontaktam – kļūts par pieņēmēju, lūdzēju un tas, kurš ir pieņēmējs – kļūst par situācijas noteicēju un līdz ar to devēju. Tādēļ seksuālajās attiecībās ir tik daudz patīkamā un sāpīgā, jo izģērbjot cilvēka miesu, tik izģērbta arī dvēsele. Partnerim vēlam cienīt otra partnera kaisli pat tad, ja šai brīdī viņa nav apmierināma, abpusēji rodot risinājumu, kā tai brīdī apmainīties ar šo seksuālo enerģiju. Ja ģimenes krīzes brīdī vēl ir abpusēja partneru seksuāla pievilkšanās, attiecības iespējams vēl saglabāt un harmonizēt. Ja šādas pievilkšanās vairs nav, tad jau laiks veidot cita veida attiecības savā starpā. Ja partneri ilgu laiku ir fiziski tiešā kontaktā, ar laiku viņi zaudē savu polaritāti: vīrietis kļūst sievišķīgs un sieviete vīrišķīga. Līdz ar to izzūd savstarpēja seksuāla pievilkšanās. Laiku pa laikam vēlam vīrietim būt vīriešu kompānijā un sievietei sieviešu. Nav svarīgi tas, ko viņi tur dara un ar ko nodarbojas. Šai kompānijās vīrieši savstarpēji kļūst vīrišķīgāki un sievietes sievišķīgākas. Tad atkal satiekoties notiek savstarpēja pievilkšanās, ko izjūt kā kaisli vienam pret otru. Svarīgi tādā veidā barot šo seksuālo enerģiju. Ja sievietē pārāk attīstās iekšējais vīrietis, viņa kļūt pašpietiekama un viņai nav vajadzīgas attiecības ar vīrieti un otrādi. Tad zaudētāji ir bērni, jo bērniem ir vajadzīgi abi vecāki lai harmoniski attīstītos. Caur bērniem zaudē pieaugušie, jo tad izzūd iespēja iegūt harmoniju un nevainību, atdodot saviem bērniem to, ka saņēma no saviem vecākiem. Kalifornijas universitātes antropologi noskaidroja, ka sievietes, kas vairāk laika pavada kopā ar citām sava dzimuma pārstāvēm, ir labākas mātes. Viņi pētīja paviānu uzvedību un viņuprāt šie secinājumi ir attiecināmi arī uz cilvēkiem. Novērojumos pierādījās, ka tās paviānu mātītes, kas biežāk uzturas citu mātīšu kompānijā un labprāt ieskā svešu kažoku, vairāk arī rūpējas par saviem mazuļiem. Sabiedrību mīlošo paviānu mātīšu atvašu mirstība pirmajā mūža gadā ir daudz retāka nekā vientulību mīlošām paviānu dāmām [3].
7. Vecpuiši un Vecmeitas
Lai satiktos un veidotu pastāvīgas un noturīgas attiecības starp vīrieti un sievieti, pats galvenais ir pašam būt pieaugušam. Pēc Hellingera domām vienīgais ceļš būtu pieaugušam ir pilnībā pieņemt savus vecākus un dzimtu tādu, kāda tā ir. Tikai tad, ja pieaugušais ir harmoniskās attiecībās ar saviem vecākiem kā bērns, tad viņš var būt līdzvērtīgs un harmonisks partneris ģimenē un vecāks saviem bērniem.
7.1. Par vīriešiem.
Lai vīrietis pieaugtu, svarīgi iziet no mātes atkarības. Viena no “iziešanas” formām ir vīrieša iniciācija. Tā ir līdzīga Mednieka iniciācijai, pēc kuras bērns kļūst par vīrieti un “citām acīm” skatās uz pasauli. Lai vīrietis būtu vīrietis, svarīgi lai viņam ir harmoniskas, tuvas un sirsnīgas attiecības ar tēvu un tēva tēvu, visu tēva līniju. Ja vīrietis iestrēgst mātes paspārnē, viņš veidojas kā donžuāns, kazanova vai mačo. Viņš savā zemapziņā jau ir laulāts ar savu māti un citas sievietes viņa dzīvē ir kā izklaide. Ja vīrietim ir grūtības apstāties un izveidot pastāvīgas un dziļas attiecības ar vienu sievieti, viņš vēl nav “pārrāvis nabas saiti” ar māti. Šādiem vīriešiem ir izteikta lielīšanās, grūtības veidot dziļus kontaktos ar vienu sievieti. Tas var izpausties arī kā krīze situācijā attiecībās, kad piesakās, dzimst bērns. Šie vīrieši bērnu izjūt kā savu konkurentu. Svarīgi, lai māte tādam bērnam atdod viņa tēvu. Tam var palīdzēt mātes vārdi: “Kad es skatos uz Tevi, es redzu Tava tēva acis.” Dabiski mātes Mīlestība dēlam tek caur tēvu. Vīrieša pieaugšana iet caur tēvu un caur tēvu saņem vīrišķo tēvu tēvu enerģiju un mīlestību. Bērnam nav tiesību pāraudzināt savus vecākus.
7.2. Par sievietēm.
Uz sievieti attiecas visi tie paši likumi, kas uz vīrieti, un sieviete saņem sievišķo enerģiju caur Māti. Ja sievietei ir dziļākas un labākas attiecības ar savu tēvu, tad viņa noliedz savu sievišķību. Iespējams, ka šādai sievietei veidojas attiecības ar sievišķīgiem, pat “jēliem” vīriešiem. Ja sieviete izvairās no mātes, tad viņa zemapziņā ir precējusies ar tēvu un kļūst par viegla rakstura sievieti, hetēru, geišu utt. Viņa izvairās no bērniem, jo pati vēl ir bērns. Var it kā censties ieņemt bērnu, taču zemapziņā ir neauglīga. Sievietei svarīgi atgriezties Mātes laukā, jo noliedzot savu Māte sieviete noliedz savu sievišķību. Caur dziļākām attiecībām ar tēvu kā māti, meita kļūst par tēva sievu un noteicēju ģimenē. Atgriešanās pie mātes bērna lomā var būt ļoti sāpīga – tā ir attiekšanās no sava iekšējā ego, atteikšanās no varas. Tam palīdzēs meitas vārdi: “Tēvs, mana Māte Tev ir labāka sieva par mani.” Tēva Mīlestība uz meitu iet caur Māti.
7.3. Mīlestības trīsstūri.
Tos veido cilvēki, kuri nav pārrāvuši attiecības ar savu Tēvu vai Māti. Viņi paralēli partnera attiecībām meklē sev Tēvu vai Māti. Visbiežāk blakus soļu iemesli partneru attiecībās ir absolūti pretēji, kā stāsta partneri. Krāpšana visbiežāk sākas no tā partnera, kurš izliekas un jūtas par svēto, cietēju, nevainīgo vai upuri, kurš visbiežāk arī pirmais sūdzas. Visātrākais ceļš lai izšķirtos ir sākt mācīt un pāraudzināt savu partneri. Tad viņu izmāca un sagatavo nākamajām un labākām attiecībām par esošajām. Mācīšanai un audzināšanai apakšā ir augstprātība un vārdi: “Es Tevi uzlabošu, jo Tavi vecāki nav pabeiguši savu darbu.” Nav tiesību vīram audzināt un mācīt sievu un arī otrādi. Cieņas trūkumu pret partneri rāda, ja partneris tiek pastāvīgi “zāģēts”. Hellingers liek īpašu uzsvaru sakot: “Mēs saņemam savu partneri gatavu.”
7.4. Šķiršanās.
Pēc laulības pārkāpšanas iespējami divi varianti:
1. Sāpes, vainas sajūta un šķiršanās – tad harmoniski attiecībās labo un slikto dalīt uz pusēm un arī atbildību par notikušo un notiekošo dalīt uz pusēm;
2. Sāpes, piedošana un palikšana kopā – tad svarīgi apglabāt visas ilūzijas par partneri, ka jebkad viņš varētu mainīties un rīkoties savādāk. Svarīgi pieņemt skaudro realitāti tādu, kāda tā ir. Caur to iespējams partneriem un attiecībām nobriest un pāriet jaunā līmenī. Realitāte ir skaudrāka par jebkurām ilūzijām un arī harmoniskāka, stabilāka par ilūzijām.
Ja tomēr nolemj šķirties tādu vai citu iemeslu rezultātā, svarīgi ar pateicību pieņemts un atstāt vecās attiecības tādas, kādas tās ir. Tikai tad iespējam harmoniski veidot jaunas un attiecības.
8. Attiecības starp vecākiem un bērniem
Vecāki dod un bērni pieņem
Bērni pateicībā pieņem to, ko vecāki dod. Mīlestības upe tek no vecākiem uz bērniem, tad caur bērniem un mazbērniem. Šajās attiecībās nav iespējams līdzsvars, jo vecāki bērniem dod dzīvību, ko nav iespējams līdzvērtīgi atdot atpakaļ. Līdzsvaru iegūst tad, kad dzīvību nodod tālāk saviem bērniem. Hellingers saka, ka Dievs ir aizmugurē kā dzīves enerģijas aka un Dieva acis var redzēt savu vecāku acīs.
Bērni pieņem savus vecākus kā savus vecākus
Kad cilvēki atgriežas pie saviem vecākiem, kā viņu bērni, atjaunojas enerģijas plūsma. Šo stāvokli sauc par 0 punktu, harmoniju, Mīlestību, Dievu utt. Bērns no mātes saņem 49% un no tēva 49% dzīves enerģijas, pārējos 2% sastāda viss tas, ko vien citu var iedomāties. Nav svarīgi, kādi ir vecāki – caur vieņiem vienkārši nāk enerģija. Vecāki ir kā vārtiņi, pa kuriem cilvēks ienāk lielajā pasaulē. Nav svarīgi, vai šie vārtiņi ir no zelta, koka vai metāla, galvenais ka ir. Vecāki ir kā caurule, pa kuru plūst ūdens. Nav nozīmes tam, no kāda materiāla ir šī caurule: zelta, sudraba, koka vai plastmasas, pa viņu vienkārši plūst ūdens, dzīves enerģija. Ar laiku mēs kļūstam līdzīgāki un līdzīgāki saviem vecākiem. Lai atjaunotu šo kārtību, no sirds var teikt saviem vēcākiem: “Tēvs (Māte), es esmu tāds, kā Tu. Man ir Tava balss un domas. Labi, ka Tu esi saticies ar manu Mammu (Tēvu) un devis (-usi) man dzīvību.” Bērni rodas abpusējā Mīlestībā starp vecākiem, kaut piecas minūtes viņi patiesi Mīl viens otru. Noliegt savus vecākus ir augstprātīgi un tam apakšā ir frāze: “Es esmu labāks un augstāks par Jums.” Noliedzot savus vecākus cilvēks nocērt savas saknes. Tad veidojas depresijas, vecuma posmu krīzes, paceļas “būt vai nebūt” jautājumi. Ja tek enerģija no vecākiem, nav vecuma krīzes un cilvēks reāli skatās uz priekšu “nāvei acīs”.
Bērni pieņem visu, ko dod viņu vecāki
Pieņemt var tikai to, ko dod. nav svarīgi, kāda ir dāvana, būtiski ko ar to dāvana dara, kā viņu pieņem. Lai dotu nākamās dāvanas, svarīgi pateicībā pieņemt esošas dāvanas. Augstprātība ir arī tas, ja bērni saka ka par maz un pieprasa ko vairāk vai citu. Vacāki ir izdarījuši savu pienākumu, ja viņi bērniem ir devuši dzīvību. Ja viņi vēl bērnam iedod kaut ko: drošību, rūpes, gādību, pārtiku, apģērbu, tad tā jau ir liela greznība. Dzīvība ir pati dārgākā dāvana, ko iespējam saņemt. Šo dāvanu cilvēkam iespējam saņem tikai no viena pāra bioloģisko vecāku. Ja bērns cenšas ar spēku vai varu vēl kaut ko dabūt no vecākiem, caur to viņš noliedz savus vecākus. Ja pieaugušie ciena savus vecākus, bērni cienīs arī viņus. Ģimenē pastāv hierarhija: vecāki rūpējās par vecākajiem bērniem ą dzimst jaunākie un par tiem rūpējas gan vecāki, gan vecākie bērni. Līdz ar to jaunākie bērni ir saņēmuši visvairāk rūpes un Mīlestību no ģimenes. Tālāk jaunāko bērnu pienākums rūpēties par saviem vecākiem. Vecākiem nav jākalpo, par viņiem rūpējas.
Pašu vecāku problēma ir tā, ja viņi kļūst infantili. Tas veidojas tādēļ, ka: viņiem pašiem sabojātas attiecības ar saviem vecākiem; problēmas vacākiem savstarpējās attiecībās. Tā nav bērnu atbildība. Bērni vecākiem var palīdzēt sarunjoties izteikti lietojot atslēgas vārdus: tēvs, māte, bērni, tēva tēvs, mātes māte, vecāki utt. Var vedināt vecākus uz sarunām par viņu bērnību, vecākiem un viņu attiecībām ar viņu vecākiem kā bērniem. Arī apkārtējie var stimulēt apzināties šīs lomas. Piemēram znots savai sievas mātei varētu teikt: “Esmu pateicīgs, ka Jūs man uzdāvinājāt tādu jauku meitu, kas ir mana sieva.”
Ja vecāki ko ņem no bērniem, tad viņi caur to bērniem atņem dzīvību. Ģimenē pieņem viens no otra to, ko dod. Nav tiesību pašam ņemt vai pieprasīt no otra, ne bērniem no vecākiem, ne vecākiem no bērniem, ne brāļiem no māsām utt.
Pats ļaunākais, ko vecāks var izdarīt savam bērnam – ko sliktu bērnam stāstīt par otru vecāku. Šādā situācijā bērns tiek nolikts viena vecāka drauga lomā. Bērns dēļ Mīlestības pret abiem vecākiem ir gatavs uz jebko. Bērns noslēdz redzamo aliansi ar stiprāko vecāku, taču zemapziņā iet vājākā vecāka pēdās, jo tādā veidā viņš sevī saglabā līdzsvaru starp abiem vecākiem un rīkojas saskaņā ar Mīlestības likumiem. Piemērs. Ja māte stāsta bērnam: “Re kāds Tavs Tēvs slikts, pametis ģimeni, dzer, tagad jau galīgi nodzēries. Tu gan tā nekad nedari!” Bērns vārdos var noliegs tēvu, taču zemapziņā viņš ies tēva pēdās un pats nodzersies. Bērnam ir vajadzīgi abi vecāki tādi, kādi tie ir, un tieši tādi vecāki bērnam ir vislabākie. Šķiroties svarīgi izrādīt pateicību un Mīlestību pret otru vecāku. Bērnam stāstīt tās epizodes un notikumus no attiecībās, kas bijuši patīkami tai brīdī, kad tas notika. Ja vientuļais vecāks vai audžu vecāki pret bioloģiskajiem bērna vecākiem izturas ar elementāru pieklājību, tad bērni iegūs pat līdz četriem vecākiem. No katra saņem enerģiju savai dzīvei.
Svarīgi lai sarunās bioloģisko bērnu sauc par bērnu un audžu bērnu vārdā vai kā savādāk, teiksim kādā mīlināmajā vārdiņā. Arī “Tēvam” un “Audžutēvam” lai ir dažādi vāri. Audžutēvu var saukt vārdā vai par “Tētiņi”, vai vēl kā savādāk. Svarīgi lai bērna apziņā bioloģiskais Tēvs tiek saukts par “Tēvu”, citādāk tiek lauzta bērna apziņa un veidojas apziņas dalīšanās process. Bērnam ir tiesības zināt par saviem bioloģiskajiem vecākiem un audžu vecākiem ir pienākums to izstāstīt bērnam un cienīt viņa bioloģiskos vecākus un saukt viņus par Tēvu un Māti. Pretējā gadījumā bērnā veidojas iekšējs konflikts. Viņš zemapziņā jūt, ka viņam tiek melots un ar laiku veidojas psihiskas un sociālas problēmas. Bērns var kļūt par audžu vecāku ienaidnieku vai arī sajukt prātā. Vienīgais harmoniskais iemesls, kāpēc ņemt audžu bērnus ir tas, ka vēlas rūpēties par viņu. Ja ar bērnu tiek “aizbāzts kāds personīgais caurums”, tad no tā veidojas ļoti lielas problēmas. Ja cilvēkam nav iespēju radīt pēcnācējus, tad viņam tiek dots cits ceļš augšanai. Ja dzīvē iet apliku ceļus un tomēr tiek pie bērna, ko postulē par savu, būs “dārgi jāmaksā”. Vieglāku ceļu dzīvē nav, kā dabiski Mīlestības likumi. Katram pašam ir iespēja izmēģināt, kā šie likumi strādā, vai ābols krīt lejā, ja to pamet gaisā?
Svarīgi vecākiem no bērniem dzirdēt, ka dzīve ir vērtība pati par sevi un ka viņi ir pateicīgi vecākiem par to. Cilvēks, kas tā jūtas un jūt savus vecākus, izjūt savu veselumu un šo veselumu nodod saviem bērniem. Pretējā gadījumā vēcāki bērniem nodod iekšējo tukšumu.
Cilvēka garīgie meklējumi aizvieto vecāku trūkumu, ja tad dodas projām, lai atrastu Dievu (tēvu). Došanās klosterī ir kā atgriešanās dzemdē, kur Mīl un baro. Garīgie skolotāji ir kā Tēvs un Māte. Ja sakārtojas attiecības ar Māti un Tēvu, beidzas garīgo skolotāju Dievināšana, un beidzas vecāku vietas “aizbāšana” ar garīgajiem skolotājiem. Meklēt Dievu ir meklēt Māti un Tēvu.
No saviem vecākiem nav jāpieņem: slimības, sāpes, netaisnība, ļaunums, parādi, privilēģijas. Tas viss pieder vecākiem, jo to viņi ir nopelnījuši ar savu darbu savas dzīves laikā. Testaments ir bērnu un vecāku iespēja, taču tas nav pienākums to adot kādam konkrētam, vai visiem līdzīgi. Mantojums ir dāvana un pārbaudījums, par ko bērniem svarīgi pateikties vecākiem un liktenim. Konflikts par mantojumu ir konflikts par to, ko un kā vecāki dod – augstprātība.
9. Radi
Tā ir dzimta, viena enerģētiska vienība, kurā ir viena sirdsapziņa kā līdzsvara orgāns. Šī dzimtas sirdsapziņa seko lai Mīlestības likumi tiek ievēroti dzimtas līmenī un komunikācijās ar citām dzimtām. Ja tiek nodarīts kaut kas pretēji Mīlestības likumiem, kāds par to atbild un samaksā. Dzimtas sirdsapziņa skatās lai katram dzimtas loceklim ir sava apbilstošā vieta. Dzimtai pieder: bērni, brāļi, māsas, tēvs, māte, pusbrāļi, pusmāsas, vecvecāki, vecvecvecāki. Pie dzimtas pieder arī cilvēki, kas ko izdarījuši šīs dzimtas labā, piemēram: izglābuši dzīvību, sponsorējuši mācības, bijuši mīļākie vai mīlnieki. Dzimtais pieder viss 3 paaudzēs un pozitīvās saites bezgalīgi.
Šī sirdsapziņa uztur arī dzimtas subordināciju savā starpā. Vecākajiem ģimenes dzimtas locekļiem ir vairāk tiesību un jaunākajiem var nākties piekāpties. Svarīgi cienīt vecākus cilvēkus, jo no turienes nāk enerģija. Sirdsapziņa skatās, lai ir kārtība un par visiem pārkāpumiem lai kāds samaksātu. Mīlestības likumu pārkāpumi var vilkties n-tās paaudzes uz priekšu, līdz kāds pilnībā par pārkāpumu samaksā. Svarīgi ar cieņu un Mīlestību izturēties pret katru dzimtas locekli. Sirdsapziņa skatās, lai katrs, ko izstumj no ģimenes saņemtu atpakaļ savu vietu, Mīlestību un cieņu dzimtā. Tādēļ svarīgi svešās jūtas adot atpakaļ tiem, kuriem tās pieder un tā var atbrīvoties no svešas karmas. Ja cilvēks apzinās, pieņem, atdod cieņu un pakļaujas smagajai dzīvei, kas ir ģimenes “ļaunums”, tad šis ļaunums var kļūt par sargeņģeli un ģimenes, dzimtas glābēju. No dzimtas var izraidīt par nogalināšanu, tad slepkavības atbildības jūtas uzņemas jaunākie, jūtīgākie, sensitīvākie, atvērtākie dzimtas locekļi. Pašnāvību reti kad izdara dēļ savas darbības. Parasti to izdara tās nastas dēļ, kura nāk mantojumā no dzimtas. Par maigumu pret pāridarītāju, slepkavu cieš kāds no dzimtas locekļiem. Garīgās slimības, nojukšana ir tādēļ, ka izvairās skatīties uz kaut ko vai izvairās ko pieņemt.
Pie dzimtas arī pieder mirušie bērni un spontānie aborti bērna nobriešanas laikā. Svarīgi viņiem dot savu vietu un cieņu ģimenē. Savukārt aborti ir vecāku intīma, savstarpēja lieta un par to bērniem nav jāatbild un jāzina. Ja bērni jaucās vecāku abortos, tad viņi pārkāpj Mīlestības likumus un tiesā vecākus. Caur to parāda, ka vēlas vecākus savādākus, kā viņi ir. Aborts vecākiem ir liels pārbaudījums un bieži vien iezīmē attiecību beigas vai pāreju jaunā līmenī. Pieminot un atdzīstot abortus un mirušos, vēlams pateicībā izdarīt ko labu pieņemot notikušo un dodot viņiem vietu savā sirdī.
Dzimtai pieder arī cietušie un nogalināties. Skatīties acīs ir Mīlēt. Vainas sajūta aizliedz skatīties acis cietušajam. Par draudiem kādu nogalināt sirdsapziņa var arī izraidīt no dzimtas. Cilvēks kļūst autsaiders. Jā kādam draud nogalināt, tad svarīgi šos draudus atdalīt no paša cilvēka un pieņemt tos abus: kā cilvēku, tā draudus. Bieži par pārkāpumiem maksā bērni aiz Mīlestības pret vecākiem. Bērni mēdz smagi slimot vai mirt dēļ vecāku Mīlestības likumu pārkāpumiem. Šai darbībā ir vārdi: “Labāk es aizeju, kā Tu – Mīļais Tēvs/Māte.”
10. Sirdsapziņas anatomija, sadarbība ar citām sirdsapziņām.
Sirdsapziņā ir trīs likumi, sviras:
1. Saite starp lietām, cilvēkiem, vīrieti un sievieti, bērnu un tēvu utt.
2. Līdzsvars starp došanu un pieņemšanu.
3. Kārtība saskaņā ar Mīlestības likumiem.
Dinamiku starp šiem likumiem sauc par sirdsapziņu. Būtiski, lai šie likumi atrodas savstarpējā harmonijā. Ja uz kādu no likumiem tiek likts īpašs akcents, tad cilvēkā veidojas iekšējais konflikts. Kā vainu viņš izjūt šos citus likumus. Hellingers šo iekšējo konfliktu sauc par morāli. Ja dzimtās uzsvaru liek uz “saiti”, tad dzimtai piederīgie jūtas vainīgi, ja šķirās, iet projām. Nevainīgi ja tuvojās, vai par katru cenu notur saiti, attiecības. Ja “līdzsvars”, tad jūtas vainīgi saņemot, pieņemot un nevainīgi dodot, atdodot. Ja “kārtības”, tad jūtas vainīgi kad jauc, pretojas kārtībai un nevainīgi esot kārtīgi, godīgi, uzticīgi. Bērns piedzimstot automātiski pieņem Tēva un Mātes dzimtas sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir kā gravitācijas spēks, kas tās locekļus pievelk klāt dzimtai. Bērnam iespēja izvēlēties dzimtu ir tāda pati, kā sēklai vietu, kurā viņu iesēj. Bērnam tā dzimta, kurā viņš ir piedzimis ir pati labākā un vienīgā, kas viņam iespējama šai dzīvē. Viņa dzīves skola ir atrast veidu, kā būt piederīgam šai dzimtai un būt saskaņā ar savu sirdsapziņu. Vislielākās problēmas sākas tad, ja sāk absolutizēt – redzēt pasauli baltās un melnās krāsās.
Savstarpējā mijiedarbībā ir dažādas sirdsapziņas: personīgās, kolektīvās (dzimtas, darba kolektīva, domu biedru utt.), nacionālās, reģionālās, rasiskās utt. Sirdsapziņām ir sava subordinācija. Virs personīgās sirdsapziņas ir reliģiskā, garīgā, Dievišķā sirdsapziņa.
10.1. Kolektīvā sirdsapziņa.
Līdzīgi, kā dzimtas sirdsapziņa rūpējas, lai dzimtas locekļi piederētu dzimtai un dzimtas ietvaros tiktu ievēroti Mīlestības likumi, tāpat kolektīvās sirdsapziņas rūpējas, lai kolektīva locekļi piederētu kolektīvam un tajā tiktu ievēroti Mīlestības likumi. Starp kolektīva locekļiem tāpat kā ģimenes locekļiem pastāv subordinācija. Tie, kuri agrāk pievienojās kolektīvam ieņem lielāku lomu un teikšanu, tie kuri vēlāk – mazāku. Savukārt pretēji ir ar sirdsbalsi: tiem kuri vēlāk pievienojās kolektīvam, kolektīvā sirdsbals ir spēcīgāka par personīgo sirdsbalsi un tie kuri agrāk – personīgā stiprāka par kolektīvo. Vājāki cilvēki kolektīvā ir godīgāki un paklausīgāki, viņi līdzīgi kā dzimtā uzņemas atbildību par kolektīvajām un vadītāju darbībām. Kā izņēmums ir tie, kas ir kolektīva savrupgājēji, autsaideri. Jo vājāka saite ar kolektīvu un mazāka personīgā motivācija piederēt kolektīvam, jo vājāku lomu personīgajā dzīvē ieņem kolektīvā sirdsapzina. Tāpat kā ģimenē enerģija nāk caur māti un tēvu, tā kolektīvā enerģija nāk caur kolektīva cilts māti un cilts tēvu. Ja ekstremālā situācijā cilvēks pieslēdzas kolektīvajai sirdsapziņai, tad viņš var rīkoties absolūti pretēji individuālajai sirdsapziņai un justies nevainīgs. Piemēram būt nevainīgam kara laikā ir nogalināt nosacītos ienaidniekus. Šī pieslēgšanās aukstākajai sirdsapziņai un atteikšanās no individuālās ir kā reaktīvais dzinējs, tai laikā tiek izdarītas visneticamākās darbības. Pēc tam, kad ekstremālā situācija ir beigusies, cilvēks sāk izvērtēt notikušo un iestājas morālais haoss. Lai pēc tam saglabātu harmoniju, svarīgi piedzīvot katarsi.
10.2. Ceļošana.
Ceļojot svarīgi cienīt un pieņemt to zemi, valsti, nāciju, valodu, parašas, likumus, kultūru uz kuru ir izceļots. Pretējā gadījumā cilvēks tiek stumts laukā no šīs vietas (sirdsapziņas). Viņam rodas visdažādākie šķēršļi šai valstī. Tai pat laikā svarīgi saglabāt saiti ar savu dzimteni, zemi, nāciju, valodu jo caur to cilvēks saņem spēku, enerģiju savai dzīvei. Katram cilvēkam ir vajadzīga sava zeme, dzimtene un konkrēta vieta, kurā ielaist savas saknes enerģijas saņemšanai no dzimtenes vai mājvietas. Dzimtenē bērns piedzimst un uzreiz saņem zemi, kurā ielaist savas saknes. Iesakņošanās citā vietā var sagādāt lielas problēmas.
Noslēgums
Brīžiem iekšā notrīs kāda smalka stīga, brīžiem pāri vaigam slīd kāda asara vai no dzīlēm nāk kliedziens: “Kāds absurds!” Brīžiem Hellingers runā par likumiem, kas paši par sevi saprotami. Viņš apraksta Mīlestības likumus, kuri atdalīti no kultūras, reliģijas, politikas un parašām. Šie likumi ir tikpat universāli kā matemātikas vai gravitācijas likumi. Iemesls ko pašam mainīt savā dzīvē ir tikai tad, ja nav īsti laimīgs, bagāts un vesels. Mīlestības likumi ir viena no metodēm, kā paskatīties pašam uz savu dzīvi, attiecībām vai attieksmēm un darbībām. Katrs pats ir “savas laimes kalējs” un vislabāk var sajust un izjusts to, kas viņam ir vislabākais dotajā situācijā un dzīvē. Nav pareizo vai nepareizo ceļu, ir tikai ceļi, kas dotajā situācijā rada pašam pozitīvas vai negatīvas izjūtas un sekas. Ja tiešām Jūs vēlaties ko mainīt savā dzīvē, lai būtu laimīgāki, bagātāki, veselāki, tad pārrunājiet šos jautājumus ar saviem partneriem, bērniem un citām uzticības personām. Arī es esmu atvērt konsultācijā vai diskusijām. Hellingers arī ir cilvēks, kurš tāpat kā Jūs ir ceļā uz absolūto harmoniju, svētlaimi, nirvānu vai samādī. Viņš piedāvā vienu no ceļiem, kas palīdz harmonizēt katram pašam sevi, taču iet savas Laimes ceļu varat tikai Jūs paši!
Izmantotie avoti:
1.Pīters Ardžava, praktisks seminārs “Ģimenes izkārtojumi”, 2003.
2.Daļa Bražuļīte, praktisks seminārs “Ģimenes konstilācijas”, 2003.
3.Dace Smildziņa, Tusētājas ir labākas mātes // SestDiena, 22.-28.11.2003. 8. lpp.
Jānis Ozoliņš (vēdiskais psihologs, pedagogs)
09.10.2007
http://www.e-mistika.lv/?kat=arh&txt=589
