Beātas Bundules vārītajam pieneņu medum ir savi
cienītāji, kuri nebeidz gardumu slavēt un arī paši gatavi stāvēt pie katla.
Beāta vāra arī vīgriežu ziedu, piparmētru lapu un pat priežu čiekuru
sīrupu.
Plūc ar
rokām
Pieneņu medus vārīšanai patlaban ir pats pēdējais
brīdis. Ziedēšanu paildzinājis vēsais laiks, ja kļūs siltāk, pēc pāris nedēļām
jau lidos pūkas. Beāta stāsta: «Attiecības ar pienenēm man ir sen, vairāk nekā
desmit gadu garumā, tomēr ne katru pavasari lasu ziedus un vāru. Kad pirms
desmit gadiem sākām dzīvot Zālītē, nezāles bija kuplas, auga ne tikai līdz
palodzei, arī augstāk. Nopļāvām tās, un parādījās mūsu pieneņu lauks. Vide tīra,
aug leknas kā palmas, zied lieliem, tīriem ziediem. Jāņem tik trauks, un jāiet
lasīt!»
Pieneņu galvas citi griež ar šķērītēm, Beāta plūc ar
rokām, bet brūnumu no pirkstu galiem var nomazgāt ar paskābinātu ūdeni. Grūtāk
no apģērba izmazgāt pieneņu «piena» traipus.
Ziedlapas
«izskrūvē»
Vajadzīgas 250 pieneņu galvas, jo lielākas, jo labāk.
Ziedi jāplūc saulītē, jālasa, kad rasa nokritusi. Nākamais darbs ir noņemt zaļos
ziedkausiņus, jo tie vārījumu padara rūgtu. Beāta ziedlapas no kausiņa
«izskrūvē» ar vienu kustību.
«Ziedlapiņas beru katlā, pārleju ar litru ūdens un
atstāju diennakti, lai ūdens paņem no tām visu vērtīgāko. Pēc 24 stundām ir
izvēle – var pievienot cukuru un vārīt ar visām ziedlapām, bet tad tas būs
ievārījums. Arī garšīgs. Lai iegūtu pieneņu sīrupu jeb medu, uzlējumu izkāšu,
lai šķidrums ir bez ziediem, tam pievienoju divus kilogramus cukura. Pirmajā
vakarā uzkarsēju un no tā brīža vāru vienu stundu uz lēnas uguns, lai cukurs
nepierauj pie katla dibena, tad sīrupam ir nelaba piedeguma garša. Man ir tā
jaukā iespēja vārīt uz malkas plīts, pavelku
maliņā, lai tā viegli virst. Nākamajā dienā tāpat vāra vienu stundu, lai sīrups
pamazām sabiezē. Manējais parasti ir tāds kā biezais ķīselis vai svaigi sviesta
medus konsistencē.»
Sīrupā ir labākās pieneņu īpašības –
tas regulē, veicina, normalizē vielmaiņu, attīra
organisma šūnas, darbojas kā dabisks antioksidants.
Gluži puslitra burciņu uzreiz gan nevajadzētu izēst,
jo sīrupā ir ļoti daudz cukura, tātad kaloriju, brīdina Beāta. Zāļu tiesai vislabāk lietot pāris ēdamkarotes
katru dienu kādu laiku, piemēram, mēnesi, un pēc laiciņa to atkārtot. Sīrupu var
pievienot tējai cukura vietā vai vasarā pāris tējkarotes iemaisīt glāzē ūdens –
lielisks, atspirdzinošs padzēriens.
Uz mežu – pēc
mēneša
Priežu čiekuru sīrupu varēs vārīt apmēram pēc mēneša.
Vajadzīgi pirmā gada zaļie čiekuri. Tie jāvāc vasaras saulgriežos, sākot no 20.
jūnija. Tad īstais spēks ir arī jāņuzālēm, lielākajai daļai ārstniecības augu,
ko šajā laikā vāc tējām. «Pērn pēc Jāņiem pie mums ciemojās ģimenes draugi un stāstīja, kā viņi vai pusi dienas briduši
mežā līdz priedīšu audzei. Viņi čiekuru sīrupu vāra jau kuro gadu un ir
pārliecinājušies par lietderību. Padomājām – mums ir savs mežs, sešus gadus
augušas, pašu stādītas priedītes. Salasījām čiekurus, izvārīju vairākas
porcijas, un izrādījās – sīrups ir tik labs, ka varēja būt vēl vairāk,» stāsta
Beāta.
Izvelk
vērtīgo
Procedūra nav gara. Čiekuri jānoskalo aukstā ūdenī,
bet tie nav jāmērcē un jāberž. Bunduļu ģimene
savējos varētu pat nemazgāt, jo priedes aug prom no ceļa putekļiem. Jānoņem
mazie kātiņi, lai ir tīri čiekuriņi. Tos ber katlā un uzlej ūdeni. Vienam
kilogramam čiekuru vajag divus kilogramus cukura un divus litrus ūdens.
Karsējot čiekuri kļūst tumšāki, bet neveras vaļā. No
brīža, kad uzmet pirmo burbuli, sīrupu vāra uz lēnas uguns trīs stundas, ik pa
laikam apmaisot. Katliņam neliek vāku, lai vārot iztvaiko liekais šķidrums. Pēc
divu stundu vārīšanas sīrups kļūst sarkanīgs un mazliet sabiezē. Tomēr tas nebūs
tik biezs kā pieneņu medus. Karsto sīrupu pilda burkās vai pudelēs ar vai bez
čiekuriem, bet ēdami tie nav. «Mēs, protams, nomēģinājām. Čiekuri nav kartupeļi,
vārot mīksti nekļūst. Tie ir cieti, sveķaini, zobos salīp. Pēc šī sīrupa
vārīšanas māja vairākas dienas jauki smaržo pēc skujkoku sveķiem,» apraksta
Beāta.
Vēlāk, kad priežu sīrupa burka atvērta, tā jāglabā
ledusskapī. Ārstnieciskā deva – pāris tējkarotes ikdienā cukura vietā, bet katru
dienu, nav jāgaida ne iesnas, ne klepus.
Mieram un
miegam
Priežu pumpuri arī ir labi, bet sīrups no tiem
pagaidām nav vārīts, tie vākti un kaltēti tējai, kas ir ļoti veselīga,
vitamīniem bagāta. Ejot cauri mežam, pāris priežu pumpuru der noplūkt un
pakošļāt, elpa būs labāka nekā pēc «tiktakiem». Ir dzirdēts, ka priežu pumpurus
iemaisa medū un tad lieto pret klepu.
Beātas Bundules gardumu plauktā ir arī pašas vārītais
piparmētru un vīgriežu ziedu sīrups, abi jāvāra līdzīgi. Piparmētru sīrups gan
ģimenē neesot mīļākais, toties vīgriežu saldskābi rūgtenais virums pie tējas pēc
steigā pavadītas dienas vakaru padara samtaini mierīgu.
Vīgriežu sīrupam Beātas mērs ir 100 galvas ziedkopu,
četri litri ūdens, četri kilogrami cukura, viens citrons. Vīgriezes caurdurī
viegli noskalo, liek katlā, pārlej ar ūdeni. Vāra vienu stundu, tad izkāš.
Šķidrumam pievieno cukuru, vāra vienu stundu, īsi pirms beigām pievieno viena
citrona sulu. Vāra vēl vienu stundu un karstu pilda traukos.
Zaļais
kefīrs
Jautāju, vai Bunduļu ģimenē ir tik «zaļi» domājoši
cilvēki, ka pavasarī noēd pagalmu pliku, salātos griežot pirmo pieneņu lapiņas,
gārsu, virzu, ceļmalītes? Tā gluži neesot, bet savējos Beāta pieradinājusi pie
zaļā kefīra, tam
blenderī pievienojot lupstāju, ķiploka jaunos
lakstus, skābeņu maigās lapiņas, gaiļbikšu lapiņas, kurās ir ļoti daudz C
vitamīna.
Beāta, strādājot pilsētā, bet dzīvojot laukos,
novērtējusi vairākas priekšrocības: «Visos gadalaikos te valda pilnīgs miers un
viss notiek tā, kā dabā tam jānotiek. Pavasarī un vasarā svaigs zaļums, krāsains
rudens, bet ziemā sniegs līdz ausīm. Paši rokamies līdz lielajam ceļam, trijatā
darbs visai dienai. Mums te viss ir savs – mūsu mežā lasām sviesta beciņas,
vācam zāļu tējas. Šai ziemai bija divi grozi, viss vēl nav izdzerts. Līdz
pensijai man vēl tālu, bet jokoju, ka tad man te būs pundurkaziņas, slaukšu
pundurpieniņu un siešu pundursieriņu,» smejas saimniece.
VESELĪBAI
Priežu pumpurus savāc, ber stikla burkā kārtās ar
cukuru. Desmit dienas tur uz palodzes saulē vai – gluži pretēji – tumšā, vēsā
vietā, reizi dienā sakrata. Cukurs no pumpuriem bez vārīšanas izvelk sīrupu. To
nolej, glabā ledusskapī, lieto pret klepu. Īpaši noderīgs bērniem.
Iecukurojušos pumpurus izkaltē, lieto tējai. Tā ir
labs līdzeklis cīņā pret klepu un augšējo elpceļu saslimšanu, palīdz atklepot.
Noder profilaksei, uzlabo imūnsistēmu.
Tējai divas ēdamkarotes pumpuru pārlej ar litru
ūdens. Uzkarsē, vāra 10 minūtes traukā ar vāku uz lēnas uguns. Nostādina 30
minūtes. Maziem bērniem pēc gada vecuma var dot pa divām ēdamkarotēm trīs reizes
dienā, pusaudžiem – pa ceturtdaļglāzei. Lieto no divām nedēļām līdz pat diviem
mēnešiem. Lai dažādotu garšu, var pievienot citronu, apelsīna miziņu, citu tēju
vai sulu.
KAS PIENENĒS TIK
LABS?
Svaigu pieneņu pirmās lapas var pievienot lapu
salātiem, garšo rūgteni, līdzīgi rukolai. Pienenēm piemīt spēcīgas asinis
attīrošas īpašības, tāpēc šāda piedeva salātiem noder pavasarī attīrīšanās kūres
laikā.
Vasaras raibumus balina losjons, ko gatavo, vienu
pilnu sauju pieneņu ziedu pārlejot ar tikko uzvārītu ūdeni. Ļauj atdzist, nokāš
un regulāri ar to mitrina ādu. Var izmantot matu skalošanai – pienene stiprina
viegli lūstošus, sausus, kā arī taukainus matus, palīdz atbrīvoties no
blaugznām. Tomēr jāpārbauda, vai ādai nav alerģiskas reakcijas.
Rudenī ievāktas pieneņu saknes sakaltē, nedaudz
apgrauzdē, samaļ un pievieno cigoriņu kafijai.
Pieneņu ziedkāta sulu tautas medicīnā var ziest uz
kārpām, furunkuliem, karbunkuliem, lietot pret kašķi, ēdi.
http://www.tvnet.lv/sievietem/vesela/422367-pienenu_un_ciekuru_speks_burcina
