Maijs 10, 2012
Ineses Blogs Smalkā Pasaule
Inese Maļinovska
Sarkanā Gaisma ir iedegta Gaismas darbinieki
Maijs 10, 2012. Aizvakar, tas sanāk, 8.maija vakars,
vēlu pirms pusnakts, iedegās sarkanā gaisma. Jā, šoreiz ne zaļā gaisma, kas
liecinātu, ka kaut kas jauns ir sācies, bet gan sarkanā gaisma, kas nozīmē, ka
kāda būtiska, ļoti nozīmīga – cilvēcei nozīmīga – gan katram mums atsevišķi, gan
visiem kolektīvi, vecā līnija, gribētos teikt, ierastā taciņa, inerce un gājums
ir apstādināts.
Ko tas nozīmē pasaulei kopumā? To šķiet salīdzinoši
visai drīz piedzīvosim un sapratīsim. Ziniet, pēdējās dienas (varbūt pat pēdējās
6 nedēļas) ir sajūta, ka apakšā zem kājām (Planētas dzīlēs, pašā kodolā iekšā)
ir kaut kas pilnā gatavībā, nogatavojies un nobriedis, lai beidzot nāktu ārā.
Pēdējās dienas jo īpaši neatstāj sajūta, ka no Planētas dzīlēm kaut kas
spļausies ārā, kaut ko šī dzīvās Esības būtne, ko mēs pazīstam kā savu
Zemi-Zemeslodi, kaut ko grūdīs ārā no krūtīm. Nepamet nojausma, ka no kaut kā
liela un spiedoša, vai drīzāk kropļojoša Zeme grib atbrīvoties. Kā tas
izpaudīsies (vai neizpaudīsies) fiziskajā plānā, redzēsim.
Aizvakar vakarā, daudzi varēja piedzīvot vienlīdz
fantastiski Dievišķas sajūtas un izjūtas, gan arī skaidri sajust robežu, vecā
beigām un jaunam sākumam. Par to, ka kaut kas vecais, nevajadzīgais, gribētos
teikt deformējošais beidzas. Ir prieks, par to, ka jauns sākums mūs sagaida, ir
vēl lielāka pateicība un līksmības sajūta, bet tajā pat laikā tas nozīmē, ka mūs
visus kopā un ikkatru atsevišķi turpmāk gaida apjomīgs darbs.
Jā, zinu, šo esmu rakstījusi bieži vai gandrīz katrā
savā rakstā, tik atšķirība šajā teiktajā līdz šim (līdz vakardienas lielajam
Augstākajam notikumam) ir tāda, ka visus iepriekšējos gadus es rakstot aicināju
cilvēkus strādāt sevī iekšā un stāstīju, cik svarīgi tas ir un kādi ieguvumi no
tā ir, taču kopš vakardienas (9.maijs) pusdienas laika, tieši šajā laikā, šīs
sarkanās gaismas iedarbību varēja sajust vislabāk, cilvēcei šis darbs sevī iekšā
(atcerieties marta rakstu par „spilvenu” un visus citus rakstus) būs neizbēgams
un gribētos teikt, ka tagad jau tas ir piespiedu kārtā un absolūti neatliekami.
Brīvās izvēles iespējas vairs nav pieejamas. Ar to gribu teikt, ka nav
iespējams turpināt dzīvot pa vecam, dziļi iekšā nemainoties un Dvēseliski
nesaārstējoties.
Jūtot, kādu smagumu šobrīd iekšā tur Zeme savā
Dvēselē un kodolā. Ir skaidrs, ka katrs, katrs, pat garīgie un viedi cilvēki –
visi, visi mēs nesam sevī milzīgu smagumu, smago matēriju, lielas smagās
pagātnes līnijas un viss šis kopā, neļauj cilvēcei pacelties nākošajā Esības
smalkajā vibrācijā.
Automātiski tas arī nozīmē, esam atņēmuši katrs sev,
cilvēcei kopumā iespēju attīstīties un virzīties uz priekšu. Nedodam sev iespēju
dzīvot Mīlestības telpā un laikmetā.
Tik skaidri atminos tās pāris minūtes, kurās šī
sarkanā gaisma iedegās, skudriņas skrēja. Bija kāda būtiska nianse šajā lielajā
Dievišķajā procesā, jā, protams, gribas piebilst, ka mēs Zemes cilvēks to nekādi
nekontrolējam un nespējam iespaidot. Tik tie, kuri Dvēseliski modušies un dzīvo
absolūtajā saiknē ar Dievišķo, šos Augstākos notikumus jūt un labprātīgi
piedalās tajos. Proti, par niansi aizvakardienas notikumā: šoreiz, atšķirībā no
ļoti daudzām citām reizēm, kad lielie Dievišķie pavērsieni ir notikušies, līdz
šim ir bijis tā, ka Dievišķā Pasaule pabrīdina, ir pienācis laiks un smalki
skaidro, ka viss ir saskaņā ar plānu utt. Šoreiz bija drusku citādāk, proti,
tajā vakarā vai pa dienu (tik sīki nav būtiski) piepildījās „trauka” limits,
kurš kalpoja kā katalizators un robeža tam, cik tālu cilvēce (gribu uzsvērt, ka
runa, protams, ir par katru, katru no mums atsevišķi) drīkst aiziet savā aklumā,
tumsā un vergošanā/ciešanās. Varu tik teikt, ka skaidri bija jūtams, ka šis
„robežtrauks” ir piepildījies un pārpildījies divus gadus ātrāk kā sākotnēji tas
ir bijis ieplānots. Tas nozīmē, ka savos darbos un nedarbos esam rekorda ātrumā
sastrādājuši pilnu šīs vecās pasaules „kausu”. It kā tagad vajadzētu teikt, ai,
cik tas ir slikti un re, kādi mēs esam, fui!!!! Bet tieši pretēji – gribas
priecāties un uzslavēt pašiem sevi… tas nozīmē, kā Dvēseliskas būtnes esam
paātrinājuši visu, lai ātrāk iedegtos šī sarkanā gaismā, lai tiktu galā ar visu,
ko tā mums sagādās un uzdos izdarīt, lai tūlīt, tūlīt – pavisam drīz katram mums
un visiem kopā iedegtos zaļā gaisma un uzsāktos jauns ceļš un jauna Esība
Dievišķās Mīlestības telpā. Cilvēks dara muļķības, bet mēs kā Dvēseliskas
būtnes zinām, tas ir tāpēc, lai beidzot un ātrāk tiktu brīvībā.
Tajā vakarā īpaši skaidri atminos frāzi, kura
izskanēja dažas sekundes pirms tika nospiest lielā stop poga un iededzināta
sarkanā gaisma, tā bija: „pasaule ir nonākusi tik tālu, uz priekšu vairs nav
ceļa. Tāpēc ir jāsākas šim Dievišķajam procesam, Dievišķajam ceļam. Proti,
Dievišķais kopš vakardienas ir par pāris „kilometriem” tuvāk Zemes cilvēkam.
Jūtat, Dvēseles gavilē un beidzot redz Gaismu. Zemes cilvēks būs apbēdināts un
jutīsies slikti, tikai divu iemeslu dēļ: ērtā, drošā un zināmā komforta zona
būs pazudusi. Un otrs: cilvēkam būs pamatīgi jāpastrādā nevis biznesā vai
algotā darbā, bet sevī iekšā, ko neviens nevēlas – bet kā daži zina, šis ir
fantastisks darbs un pārējie par to drīz vien pārliecināsies.
Viens no būtiskākajiem momentiem, ko gribas
pieminēt: gan šoreiz un turpmāk vairs nebūs un nevar būt runa par horizontālo
ceļu – šajā ceļā deg sarkanā gaismā. Tas nozīmē, turp nav turpinājuma. Tur ir
tikai krauja. Tālāko aprakstīt nav nepieciešams, paši tagad iztēlojaties, kas
notiks gadījumā, ja sēžam mašīnā, braucam pa ceļu, priekšā deg sarkanā gaismā,
bet mēs to ignorējam un turpinām doties savās iedomātajās gaitās… iedomājaties,
ka priekšā ir krauja un ir tumsa (kāpēc tumsa? Zemes cilvēks dzīvo tumsā
pagaidām).. visdrīzāk var notikt visādi un arī neatgriezeniski.. Tāpēc, ja
sarkanā gaisma deg uz ceļa, ir vērts to ievērot, citādi var gadīties visādi.
Šajā lielajā Pasaulē un procesā ir līdzīgi, ja ir sarkanā gaisma, tad ir pamats
uzticēties un paļauties, ka ir jāstāv un jāgaida, un jāsaprot….. ka turp
kustēties tagad nevajag, jo tam visdrīzāk nav jēga. Tāpēc ir iedegusies sarkanā
gaisma, jo mūs Augstākie uzrauga un rūpējas par mums, ja vajadzēs nesīs uz
rokām. Varam tik būt pateicīgi par sarkano gaismu luksoforā, jo tas nodrošina,
ka mums ir iespēja jau tagad sākt izmainīt kaut ko savā dzīvē (iekšējā pasaulē
un fiziskajā realitātē) un pasaulē kopumā!! Fantastiski, vai ne? Burvīgi, ka
mums neļauj sekot tumsas inercei, ka mums neļauj maldīties un mānīt sevi.
Sākumā, cilvēki būs apvainojušies uz Augstākajiem un viņu
labvēlību par šo sarkano Gaismu, taču vēlāk, vēlāk visi būs
pateicīgi!!
Horizontāli turpinājuma šobrīd
nav. Tas nozīmē, ka joprojām
turpināsim katrs dzīvot savu ierasto dzīvi, pasaule neapstāsies un par pasaules
galu vai beigām šeit nav runa. Tik turpmāk krietni spilgtāk kā līdz šim būs
sajūta un reāli, taustāmi pierādījumi, ka nekas neattīstās, sāk buksēties un
vienā brīdī sapratīsies nekas nenotiek un jūsu darbības nenes atdevi. Jūs
ceļaties, ejat un darāt, bet tam vairs nav jēgas, šoreiz pat arī materiālas un
taustāmas. Jā, precīzāk varētu teikt, ka darba augļi un rezultāti kļūs arvien
blāvāki un nemanāmāki visās jomās (vecajā ceļā) tuvāko trīs gadu
laikā.
Šī sarkanā gaisma, kura aizvakar tika ieslēgta
nozīmē: ka pasaulē kopumā – kaut kas sāks nerealizēties un iet šķībi, ne tā
kā cilvēka prāts grib un ir iedomājies, apmēram nojausma jau rodas, jo
tomēr, tie, kuri seko līdzi pasaules aktualitātēm un valdošajām tendencēm –
redzams, ka kaut kam sabrukt un nobankrotēt ir diezgan liela iespēja tuvākajā
laikā. Bet es šoreiz negribu par pasauli runāt, jo pasaule esam mēs katrs. Viss
ko šobrīd saņemam – ir rezultāts tam, ko esam ieguldījuši, izdarījuši. Jā,
laikam tuvākie trīs gadi būs tieši tādi, katrs saņems pēc nopelniem, atdeve būs
proporcionāli tāda, kādus darbus būsim veikuši saskaņā ar Augstāko plānu
(pēdējos piecus gadus cilvēku par šo Augstākā pasaule ir informējusi īpaši
aktīvi un nopietni, tāpēc mums nevajadzētu būt apvainojušajiem par rezultātiem,
kuri nāk vai nāks).
Tāpēc gribas uzsvērt, ka nav runāt par pasauli vai
kādu noteiktu valsti, ir jēga runāt par katru no mums atsevišķi. Un te ir
skaidrs, ka katrs mēs ar savu rīcību vai pretēji ar ne rīcību esam piepildījuši
to trauku, laiku un telpu, kura bija atvēlēta vecajam ceļam, vecajiem darbiem,
vecās pasaules uzturēšanai. Un turpināt to vairs nevaram. Tāpēc, šis raksts ir
vairāk par katru no mums, jo ir redzams, ka katra mūsu dzīvē kopš vakardienas
lēnā garā, pamazām (citam ātrāk, protams) apstāsies un pilnībā nedarbosies
vai izbeigsies kāda no esošajām lielajām, svarīgajām, ierastajām
taciņām/gaitām. Taciņa – te ir domāta, ceļš. Dzīves veids. Filozofija.
Uzskati. Vērtības. Iespējas. Darbi. Līdzekļi. Veselība. Tas, kas katram no mums
būs pats svarīgākais, pie kā būsim pieķērušies, tas pamazām sāks aiziet no
mums, pazust no mūsu dzīves/ceļa… lai modinātu, lai atvērtu acis… No savas
pieredzes varu teikt, tā ir milzu dāvana, ja tas ar cilvēku nenotiktu, tad mēs
palaistu garām šo unikālo iespēju un brīnumu – atgriezties pie sevis un
savienoties ar savu Dievišķo būtību.
Pēc pāris gadiem, kad visi kreņķi būs aiz muguras un
milzīgs darbs padarīts – katrs no jums ne tikai šiem maniem vārdiem piekritīs,
bet noteikti gribēsiet apstiprināt un dalīties savā pieredzē. Zinu, tikko
izlasītais var izklausīties biedējoši, bet tikai tāpēc, ka neredzam un nejūtam
rītdienu, neapjaušam, kas nāks tā vietā, bet brīdī, kad šīs vecās robežas (kuras
mūs cilvēkus aptumšo) būs pazudušas.. satraukums un bailes izzudīs
ikvienam!!!
Šobrīd Lielajā plānā ir notikušas tik milzum lielas
un prātam (apziņai jo īpaši) pagaidām neaptveramas pārmaiņas, ka jāsaka, ir vēl
viena būtiska izmaiņa, proti, turpmāk nebūs runa arī vairs par Vertikālo
ceļu.
Zinu, jā, esmu bieži pati pieminējusi Vertikālo
ceļu, taču kopš vakardienas pusdienas laika, cilvēku aicina
tālāk, ir atvērusies jauna robeža un ir sasniedzama jauna virsotne – Es pats
Dievišķā būtība, Es pats Dievišķā
esība. Ne horizontāli, ne vertikāli, bet šeit un tagad savienojumā ar
Dievišķo manī nevis ārpus manis.
Pacentīšos paskaidrot šo sīkāk, proti, līdz šim,
īpaši izteikti pēdējos 16 gadus cilvēks ir garīgi attīstījies un izzinājis sevi,
un uzsācis komunikāciju ar Garīgajiem skolotājiem šajā vertikālajā ceļā (nu jā,
protams, jāpiebilst, ka tomēr ļoti maz cilvēku kopumā to ir darījuši uz
kolektīvā pasaules fona), taču saskaņā ar Lielo Augstāko Dvēseļu un Pasaules
scenāriju ar to jau ir par maz. Jo aizvakar esam pārcelti nākošajā klasē (zināmā
mērā ir iestājies jauns pirmais septembris un turklāt ļoti nozīmīgs jauns
posms), kur mums ir jāapgūst jau pavisam cita līmeņa zināšanas un pieredze,
proti, arī jāizdara savi darbi, jāizpilda mājas darbi (runa par „spilvenu”), kā
rezultātā notiks šī Dievišķā transformācija, kura arī ir ceļš atpakaļ pie sevis,
sava pirms sākuma – savienošanās ar savu Dievišķo būtību.
Tāpēc ir jādodas tālāk, ārpus Vertikālā ceļa (kura
nozīmība ir bijusi absolūti neatsverama visā mācību procesā), proti, ir jādodas
tālāk ārpus 3-dimensiju telpas, kas ir Vertikālais ceļš. Vertikālais ceļš ir
fiziskā telpa, cilvēces garīgā attīstība, augšupeja un apziņas paplašināšanās
notika fiziskās telpas, proti, 3 – dimensiju robežās. Taču 3 dimensiju telpā nav
iespējama Dvēseliskā transformācija un Dvēseliskā pamošanās, šajā telpā notika
Garīgās apziņas paplašināšanās un uztveršana. 3 dimensiju telpā var labi tikt
galā un atpiņķerēt karmiskos un horizontālos mezglus, bet šajā vertikālajā ceļā
nevaram sakārtot savas lielās Dvēseliskās saistības.
Fiziskā jeb 3 dimensiju telpa esam mēs kā fiziskas
būtnes proti Zemes cilvēks ar ķermeni (enerģētika) un mūsu Smalkā Pasaule
(smalkie ķermeņi un Dvēseles 3 dimensiju daļa, kura ir atnākusi šajā ķermenī,
bet lai mēs sevi sajustu un ieraudzītu absolūti, lai tiktu galā ar milzīgo
„spilvenu” sevī, mums ir jāiziet absolūtajā telpā, tālu ārpus 3 dimensiju jeb
Vertikālās pasaules) Dvēsele ir bezgalīga un mūžīga, Dvēsele
ir absolūta, bez robežām, tas nozīmē, ka
vienlaicīgi mēs kā Dvēseliskas būtnes esam visur, piedalāmies visur,
dzīvojam visur daudzās un dažādās realitātēs, laikos, telpās un Esībās.
Un kā šim te absolūtajām būtnēm mums ir ļoti daudz
darāmā darba – es to saucu par Mīlestības parādu atdošanu un smagās matērijas
transformēšanu – ārpus fiziskās pasaules, ārpus horizontālajām/iepriekšējām
dzīvēm (karmiskajām), mums ir daudz darāmā citās realitātēs (cilvēks kā dzīvības
forma ir tikai fiziskajā telpā, citos laikos, telpās un realitātēs ir
neskaitāmas cita veida dzīvības formas ar zemāku attīstību un turklāt ar
krietni, krietni, krietni augstāku attīstību dzīvības formu kā cilvēks.
Un visu šo mēs vienlaicīgi jūtam un piedzīvojam,
tāpēc mums ir jādodas tālāk, lai tiktu galā ar „spilvenu”, kuru sevī nesam, mums
vajag doties ārpus trīsdimensiju telpas, proti, ārpus fiziskās telpas, jo,
piemēram, smagā matērija, kura šobrīd sāk gāzt cilvēkus nost no kājām, mēs sevī
glabājam no tām paralēlajām reālajām esības formām un dzīvēm, kurās joprojām
mitināmies, līdzdarbojamies, mijiedarbojamies, kā zemu attīstītas būtnes. Un
savukārt, lai piekļūtu savām Dievišķajām zināšanām, lai īstenotu savu uzdevumu,
kāpēc esam te ieradušies, mums ir jāsavienojas ar sevi, jāatgriežas pie sevis,
kur mūsu attīstība un vibrācijas krietni pārsniedz cilvēka kā dzīvas būtnes
vibrācijas. Lai atgrieztos pie savas Viedās, tas ir, Dievišķās daļas, mums ir
jātransformējas, jāizdzēš, jālikvidē visas robežas, kuras nesam sevī, kuras mūs
nošķir no šīs te Dievišķās, Augstu attīstītās, unikālās būtnes.
Jūs noteikti jautāsiet kāpēc viss šis?? Pavisam un
ļoti vienkārši. Esam piemirsuši, kāpēc esam še ieradušies. Proti, ikviens no
mums ir nācis izmainīt šo pasauli. Katrs esam absolūti neatkārtojama būtne.
Katrā no mums iekšā-, nekas, ka vēl diezgan tālu no mums, bet tas ir tikai laika
jautājums līdz tam piekļūsim atpakaļ sevī,- ir specifiskas zināšanas,
instrumenti un informācija (katram par savu tematu un sadaļu), kuras, ierodoties
šajā pasaulē, esam atnesuši līdzi. Tieši tāpēc, lai visi kopā kā viena komanda,
izdarītu savu darbu, izmainītu šo pasauli, izmantojot savas unikālās prasmes,
spējas un talantus. Tagad tik tās jāatsauc atmiņā, lai īstenotu Lielo Misiju,
lai izmainītu esošo realitāti. Lai Pasauli paceltu krietni Augstākās vibrācijās,
lai palīdzētu Zemei un tās iedzīvotājiem ieiet Mīlestības laikmetā, lai uz Zemes
(starp citu, kur paši atkal nāksim dzīvot), valdītu nevis karš, bads, vardarbība
un slimības, bet miers, harmonija un mīlestība. Zinu, tagad, kāds padomā, priekš
kam man kaut ko darīt kaut kādas tur nākošās dzīves vārdā??!! Jā, pilnīgi
pareizi, šeit nav stāsts par nākošo dzīvi vai par nākotni, šeit ir uzsvars par
dzīvi šeit un tagad, par kvalitāti iekšējo un ārējo jau šodienā nevis kaut kad
tur.. nākotnē.
Daudzi man piekritīs, ka pārmaiņas fiziskajā dzīvē
notiek ļoti strauji, realitāte mainās acu priekšā (par to būs mans nākošais
raksts pēc pāris dienām), tiklīdz esam pieķērušies klāt savam „spilvenam” un
sākam sevi – tieši sevis dēļ, esošās dzīves un realitātes dēļ – no tā atbrīvot.
Nevajag, lai uzreiz izmainās visa pasaule un visa esošā realitāte, jo tās
pārmaiņas, kuras notiek individuāli, mikro telpā ir fantastiskas!!! Ir jāsāk ar
mazo telpu, katra mazā telpā, kura sāks ritēt saskaņā ar Dievišķo, viendien
pārtaps par visu pasauli un tas notiks ātrāk kā spējam iedomāties. Tāpēc vien
PALDIES lielajiem Dievišķajiem procesiem, kuri šobrīd neļauj cilvēkam
atslābt.
Jā, piemēram, varu droši teikt, ka no vakardienas,
notiks ļoti interesantas lietas ar naudu. Proti, vienā pasaulē naudas kļūs ar
vien mazāk, otrajā pasaulē, tā sāks parādīties. Proti, tuvāko trīs gadu laikā
daudzi jutīs un uz savs ādas piedzīvos/izdzīvos, ka nauda paliek arvien mazāk,
vai drīzāk gribētos teikt, nauda vairs nenāks. Otrajā pasaulē – DIEVIŠĶAJĀ
PASAULĒ/CEĻĀ nauda būs, bet tā būs ne tāpēc, lai sapirktos kurpes un krelles,
bet tāpēc, lai īstenotu savu Augstāko uzdevumu. Cilvēki, kuri tik tālu būs
nonākuši, viņi vairs negribēs naudu, šie cilvēki jau vairs nebūs atkarīgi no
naudas, jo Dvēseliskais piepildījums un brīvība stāv pāri nauda, tāpēc arī šiem
cilvēkiem (viendien visi par tādiem kļūsim) Dievišķajā ceļā nauda būs un sāksies
lielo plānu realizācija.
Šī arī būs laba motivācijas cilvēkam mainīties.
Izmainīt pasauli var tikai un vienīgi mainoties pašam. Padarīt pasauli vieglāku
un paaugstināt esošās vibrācijas var tikai un vienīgi katram pieķeroties klāt
savai smagajai matērijai, kuras glabājam sevī. Zemes cilvēks arī diezgan aplami
saprot saistību starp naudu un strādāšanu. Pasaule uzskata, māca un ieprogrammē,
ja gribi vairāk pelnīt – vairāk un labāk jāstrādā. Es saku
citādāk, ja gribi naudu, strādā, bet ne jau ārpusē, bet sēdi un strādā sevī.
Transformē sevi. Maini savu iekšējo kvalitāti un to, kas no Tevi
plūst. Pēc Dievišķā plāna varu teikt: pasaulei vairs nevajadzēs
erudīciju un informāciju vai biznesu un biznesa idejas, galveno lomu spēlēs
Dievišķā Mīlestība, Absolūtā Mīlestība, kura plūdīs no cilvēka ik sekundi – par
to arī cilvēks saņems materiālos atalgojumus!!!!!! Atbrīvo savus smagumus, kuri
visiem mums ir pārāk daudz, nauda atradīs ceļu pie Tevis. Jo beidzot būsi
izbrīvējis ceļu tai pie Piepildīsi pasauli ar Dievišķo Mīlestību, Augstāko
spēku, cits viss būs nodrošināts!! sevis!!!!
Zinu, ka tie, kuri būs gatavi, tiem šajā brīdī
notiks milzīgs klikšķis un sāksies jauns, fantastisks posms dzīvē. Tie, kuri vēl
nesaprot, nekas, gan jūs modinās pasaule no ārpuses un Dievišķais spēks no
iekšpuses. Visam savs laiks. Bet gataviem mums ir jābūt!!!
***
Gribas drusku padalīties par savu vecāko dēlu (8
gadi), kuš ļoti un īpaši izteikti izjuta šo aizvakardienas sarkanās gaismas
ieslēgšanos. Pēdējā laikā atkal jutu kaut kāds kašķis iekšā vibrē, lien uz āru
un bet pats galvenais tāds smagums viņam mugurā un ķermenī. Pilnīgi spiež nost,
gāž no kājām nost tīri fiziski, taču vēl ne līdz galam. Klāt tikt vēl īsti
negrib, jo cilvēks pats negrib būt no tā brīvs. Atminaties, vienreiz jau
rakstīju, ka, kamēr cilvēks pats nesaka „JĀ”, neko otrs izdarīt nevar.
Nu, lūk, kaut kādā ziņā, nē, vislielākajā mērā tomēr, gribas teikt (un esmu par
to Pateicīga), ka šī sarkanā gaisma momentā un ļoti pamatīgi nogāza dēlu no
kājām. Kāpēc esmu pateicīga? Tāpēc, ka mums jādzīvo kopā šajā pasaulē un arī
ikdienā. Ir grūti dzīvot, ja kaut viens tavā mikro vidē iet šo veco ceļu un nes
šo smagumu, galvenais jau pats smok nost un ietekmē citus ar savu slikto
noskaņojumu, tāpēc, esmu priecīga par katru Lielo procesu, kurš tiek iedarbināts
Dievišķajā telpā, jo zinu, tās būs fantastiskas izmaiņas un tas mums visiem kopā
(šajā gadījumā ģimenes kontekstā, bet tā tas notiks pasaules kontekstā) ļauj
pietuvoties tādai dzīvei, attiecībām un dzīves līmenim, kādu vēlamies saskaņā ar
savām sajūtām un pārliecību. Šie visi grūtie mirkļi un lielie grūdieni (kuri
fiziski nav viegli!!!!!) dod iespēju dzīvot saskaņā ar Dievišķo. Tikai šim ir
nozīme!!!!! un īsta jēga!!!! Dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem un
principiem esam pelnījuši!!
Proti, puika vakar atbrauca no skolas, jo pēc acīm
redzēju ir slikti, kaut kas ir. Turklāt to nevar aprakstīt un paskaidrot, jo
īsti jau nekas nesāp. Bet ir slikti. Viņš ielīda gultā un nekustējās visu dienu,
viņu kratīja milzīgs drebulis, bija auksts. Puika kunkstēja. Prasu, kāpēc, viņš
nespēj paskaidrot, tik saka, ka esot ļoti slikti, bet nekas nesāp. Spēka neesot
vispār. Un viss ķermenis esot smags. Liels smagums esot. Sēdēju viņam blakus un
redzēju, cik ļoti šajā brīdī mokās Dvēselīti, tas ir Dvēseliskais sliktums. Jo
tā smagā matērija žņaudz un traucē elpot. Tā pagāja kādas 6 stundas. Uz manu
jautājumu, vai gribēs pastrādāt, viņš teica, – ļoti gribu!!!! Varu tik bilst, ka
iepriekšējās nedēļas uz šādu manu jautājumu, atbilde vienmēr bija pārliecinoši
-nē!!! Tātad visam savs laiks!!!
Kopdarbs mums sanāca ļoti veiksmīgs. Smagums bija
milzīgs, pilnīgi plēsa uz pusēm mazo cilvēku. Viņu kratīja. Viņš teica, ka viņam
bija sajūta, ka viņam iekšā kāds ņem ārā smagas restes. Tas bija ilgs un smags
darbs (šādi darbi fiziski, ķermeniski un Dvēseliski nav viegli), bet tas ir
sīkums, jo no rīta ieraudzīju savu jaunieti spīdošām acīm, viņš teica, ka viss
smagums ir prom. Ka esot pilnīgs vieglums. Viņa balss skanēja citādāk. Tāds
vieglums plūda… Bija sajūta, ka šorīt no rīta savā priekšā redzu citu būtni
nevis to smaguma piepildīto cilvēciņu ar kašķīgu noskaņojumu par visu un uz
visu…
Puika teica vārdus: viņš gribētu visas vecās mājas
nobrucināt, jo jaunajā pasaulē tās neiederas…
Un tieši to arī aizvakar ieslēgtā sarkanā gaisma
īsteno,- brucina visas vecās mājas!!!!
Šis būs fantastiskas laiks!!!!
Inese Maļinovska
