07.05.2012 caur Jennifer
Hoffman
No angļu/krievu valodas tulkoja Maija
Čepule ...
Mēs zinām, ka mūsu realitāte ir
pilnīgā mūsu atbildībā. Viss, kas ir
tanī, kā tā attīstās, viss, ko mēs radām, un ko mēs ļaujam, paciešam un
akceptējam – viss tas atspoguļo – kā mēs lietojam savu
enerģiju, radot katru soli savā dzīves ceļojumā. Bet mēs savā prātā
dažkārt paplašinām savas atbildības sfēru
un definīciju, iekļaujot tanī kādu citu aspektu, kas atbildību padara par nastu
un par cīņu – pat tiktāl, ka mēs esam gatavi atteikties no sava Spēka, jo
nevaram vairs noturēties šādas atbildības priekšā. Aspekts, kuru mēs esam
tādejādi savā prātā pievienojuši atbildībai, ir pienākums ; tas ir viens no mocekļa paradigmas
elementiem, un tā tik tiešām ir smaga nasta.
Kad mēs sajaucam atbildību ar pienākumu –
mēs iedomājamies, ka no mums tiek prasīts ne tik vien pamanīt un sajust
enerģiju, bet arī transformēt to. Un zināmā mērā tas ir tiesa. Mēs esam šeit,
lai transformētu enerģiju – taču transformēt SAVU
enerģiju, nevis to, kas ir citiem. Mēs esam šeit, lai pavairotu savu spēku, un būtu par piemēru Dieva Gaismai.
Iedomas par pienākumu – liek mums burtiski
uzņemties pasaules grēkus, un pārvērst tos svētībā. Un tad arī ņemt citu cilvēku
enerģiju, un tāpat pārvērst to svētībā. Tad vēl mēs ņemam citu cilvēku uzskatus,
un cenšamies padarīt sevi atbildīgu par to, lai pierādītu šo uzskatu kļūdainumu.
Un tad kaut kādā brīdī mēs vienkārši apstājamies, jo tas ir pārāk smagi, un mēs
jūtamies bezspēcīgi.
Mūsu atbildības līmeni
nosaka tas – kā mēs izturamies pret svešu enerģiju, un mums šeit ir divi
varianti:
reaģēt
(cenšoties izmainīt šo enerģiju), vai
arī
atsaukties (gādājot par savu enerģiju lauku).
Kad mēs reaģējam uz kādu enerģiju – mēs savienojamies šīs enerģijas līmenī, un tad
cenšamies transformēt/izmainīt to. Te sāk darboties pienākums, jo tad, kad mēs sajūtam enerģiju, ar kuru mums
nav komfortabli – mēs izjūtam pienākumu pabīdīt viņu tā, ka mēs varētu ar to
saskaņoties – pat ja tas nav pareizi, pat ja mums nav patīkami ar to, pat ja tas
nav savienojams ar mums. Tādejādi mēs sākam zaudēt paši savu enerģiju – soli pa
solim – līdz kamēr pazaudējam savienojumu ar savu paša Spēku. Šādi mēs
uzņemamies mocekļa lomu dziedināšanā, maz-pamazām atvadoties no sava Spēka tā –
ka mums pat var izlikties, ka mums ir sekmīgi izdevies savienoties, un dziedināt
pasauli.
Kad mēs atsaucamies uz enerģiju – mēs paliekam paši savā enerģētisko vibrāciju līmenī,
jo mēs paši izlemjam – vai mēs vēlamies savienoties ar citām enerģijām, vai nē.
Mēs neizjūtam pienākumu kaut ko ietekmēt, un
zinām, ka tad, kad mēs rīkojamies bez vēlmes transformēt citus – viņiem rodas
iespēja pilnvarot pašiem sevi, un pievienoties mums mūsu līmenī.
Jaunie enerģētiskie portāli, kuri atveras mums
visapkārt, var novest mūs pie sajūtas, ka mums ir pienākums izdarīt lielas
izmaiņas sevī un citos. Vai jūtaties satriekti par to, ko redzat, jo bijāt
uzņēmušies pienākumu izmainīt pasauli? Vai ir kādi mocekļa aspekti jūsu
dziedināšanā, kuri pārvērš jūsu atbildību – pienākumā? Te ir iespējams izdarīt
pauzi, atrast savu enerģētisko centru, un spoži starot savu gaismu, kad jūs –
nevis reaģējat, bet atsaucaties, un uzņematies atbildību par to, ko jūs pats
varat noteikt – uzņematies atbildību par savu dziedināšanās ceļu, par savu
savienošanos, par savu spēku, un par savu pacelšanās ceļojumu.
07.05.2012 caur Jennifer Hoffman
http://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=4109815
