Katram dzīvē gadās nulles laiks, kad it kā nekas svarīgs nenotiek.
Kaut kas ir zaudēts un aizgājis. Varbūt tas ir bijis kas vecs, savu laiku nokalpojis vai nepareizs, vai nu jau nevajadzīgs. Lai nu kā - tas ir prom, bet nekas jauns vietā vēl nenāk.
Šis brīdis ir kā starpposms starp nāvi un dzimšanu, starp nakti un rītu, starp sestdienu un pirmdienu. Bet mēs skaidri zinām – būs atkal jauna diena un mēs dzīvosim, priecāsimies, baudīsim un, protams, arī raizēsimies, steigsimies... un varbūt pat cietīsim. Skaisti!
Nulles laiks ir tie brīži, kad visas stihijas un kaisles pierimst, tu paliec it kā viens vannas istabā, dzīvoklī, svētdienā vai laika apstākļos kā šobrīd, kad nav ne īsti lietains, ne saulains.
Manuprāt, nulles brīžus jāpieņem ar mieru un pateicību. Līdzīga sajūta rodas kapsētā, kur aizejam atcerēties tuviniekus vai iestaigājam tāpat vien.
Nulles laiks sakārto, dod spēku, enerģiju, parāda kopsakarības, lietu kārtību un būtību. Tas atgādina par paļāvību – neko nezinām, kas un kā būs, bet būs labi – saule atkal lēks un spīdēs silti.
Baudām vasaras priekus, bet neaizmirstam arī atpūsties!
Cieņā,
Didzis Jonovs
