Vai kādreiz esat ievērojuši, ka jūsu attiecības ar pretējo dzimumu attīstās pēc līdzīga scenārija? Tas ir tāpat it kā katru reizi mēs uzkāptu uz viena un tā paša grābekļa… Rodas iespaids, ka mūs vada kāds neapzināts scenārijs, kurš liek kļūdīties atkal un atkal.
Tā notiek tāpēc, ka šāds scenārijs ir “ierakstīts” mūsos. Lai cik partneru mēs nenomainītu, lai ko norunātu ar viņiem vai apsolītu sev uzvesties citādi, iekšējais scenārijs nemainās. Un tas nozīmē, ka attiecības attīstās tādā pat veidā, kā pagājušajā reizē. Tas notiks tik ilgi, kamēr neatbrīvosimies no šī scenārija.
No kā radies tāds scenārijs un ko ar to darīt?
Bērnībā mēs kaut ko saņēmām no vecākiem, bet kaut kā pietrūka. Bērnība varēja būt grūta vai samērā viegla, bet nevienam tā nebija ideāla.
Un to, ko neesam (vai par maz) saņēmuši bērnībā, tagad vēlamies saņemt no partneriem. Tā var būt uzmanība, rūpes, ķermeņa kontakts, mājas komforts, dvēseles siltums, uzslavas. Varam gaidīt (neapzināti), ka partneris mūs nodrošinās, cels mūsu pašapziņu, paklausīs vai, tieši otrādi, ņems varu savās rokās, atbrīvos no vajadzības ko izlemt. Variantu, ko var gribēt no partnera, ir daudz.
Šķiet, normālas cilvēciskas vēlmes, nekas neparasts, vai ne? Es gribu, lai vīrs rūpējas par mani. Gribu sajust dvēseles siltumu. Normāli, vai ne?
Un tagad – pats svarīgākais!
Psihe ir veidota tā, ka mēs (neapzināti!) izvēlamies par partneri tādu cilvēku, no kura grūti iegūt to, ko gribam. Tas ir, vispirms izveidojam sev tādu pat situāciju, kāda bija bērnībā. Un tad varonīgi cenšamies no tās izkļūt.
Bieži vien klienti nāk pie manis un saka, ka attiecībās viņiem ir garlaicīgi. Aprunājoties izrādās, ka šī ir pirmā iespēja dzīvē veidot veselīgas attiecības. Bez histērijas, skandāliem un savstarpējiem aizvainojumiem. Bet tas ir garlaicīgi. Nav adrenalīna, nav draiva. Mums šķiet, ka nav kaislības. Ka šīs attiecības nav īstas. Sekojiet loģikai:
1. Mēs dzīvojam ilūzijās, ka iegūsim no partnera to, ko nepietiekami saņēmām no vecākiem bērnībā.
2. Partneri izvēlamies līdzīgu vecākiem. Tas ir, tādu, ar kuru vēlamo sasniegt nav iespējams.
3. Mēs iegūstam tādu pašu situāciju kā bērnībā ar vecākiem. Tas ļauj mums vēlreiz izdzīvot bērnības traumu.
4. Mēs cenšamies izkļūt no šī stāvokļa. Bet ne pieaugot. Nemācamies paši sev sniegt trūkstošo, bet ar partnera palīdzību. Tas ir – mēģinām izmainīt viņa attieksmi.
5. Protams, partneris nevēlas mainīties. Rodas konflikts.
Tālāk mums ir vairāki ceļi:
1. Es nevēlos attiecības. Mēs esam tik vīlušies, ka vairs neuzsākam attiecības. Vai uzsākam, bet drošas, bez pārlieku lielas satuvināšanās. Kārtējais pagaidu variants.
2. Cīņa par varu. Kažoku nenopirki – seksa nebūs. Seksa nebūs – plauktu nepielikšu. Plauktu nepieliki – zupa izlija uz galda… noslauki!
3. Nu, varbūt kādu dienu viņš varētu piekrist… Mēs domājam, ka ar savas mīlestības spēku kādreiz piespiedīsim cilvēku būt tādam, kāds viņš nevar būt.
4. Iemācīties pašam sev sniegt to, kā pietrūcis bērnībā. Tad neesam atkarīgi no partnera. Tad esam brīvi.
Acīmredzot vienīgais variants, kas uzlabo dzīvi, ir pēdējais – ceturtais ceļš. Tāpēc mūsu uzdevums attiecībās – atrast to, ko mēs vēlamies, nevis partnerī, bet sevī. Uzziniet, kā nodrošināt sevi ar visu nepieciešamo – patstāvīgi. Kā pieauguši cilvēki.
Citiem vārdiem, ir divas laulības stadijas: nenobriedusi un nobriedusi. Nenobriedušā stadijā mēs pārliekam atbildību par savu vajadzību izpildi partnerim. Patiesībā tas ir tas pats grābeklis. Nobriedušas laulības stadijā mēs paši apmierinām savas vajadzības. Ja partneris ir palīdzējis – labi, nē – tikšu galā pats (pati).
Visiem, kam interesē šī tēma, es ieteiktu izlasīt:
1. Ēriks Berns “Spēles, ko spēlē cilvēki”
2. Džeimss Holliss “Sapņi par Ēdeni. Meklējot labo burvi”
3. Robina Norvuda “Sievietes, kas mīl par daudz”
Autors: psihoterapeits, psihologs, rakstnieks Aleksandrs Musihins
