No bailēm līdz piedošanai.

Katrs no mums ir piedzīvojis smagus brīžus. Bailes, sāpes, slimības....arī dusmas un dziļa aizvainojuma sajūtu. Tādos brīžos liekas, ka visa pasaule ir nostājusies pret mani, ka neviens nav spējīgs saprast, cik slikti jūtos, cik ir smagi un ka neviens ne īsti grib, ne arī var palīdzēt.

Ejot iekšā šajā sajūtā, var nonākt pie dziļa patiesības grauda. Pie atklāsmes, ka tas, kas notiek tādos brīžos, ir zināms un jūtams tikai vienīgi man pašai, jo tā ir manis radītā pasaule tobrīd. Līdz ar to palīdzēt sev var tikai katrs pats. Lai tas sāktu notikt, tad tas, kas pieņems lēmumu par labu pārmaiņām, arī ir tikai katrs pats.

Saka, ka , jo dziļāk bedrē, jo lielākas ir iespējas atsperties. Tur, tajā pašā tumšākajā punktā, kad liekas, ka visa pasaule ir nostājusies pret mani, kad ir sajūta, ka tūlīt sabrukšu no šī smaguma, tieši tur ir arī izeja. Tā ir izeja uz dievišķās transformācijas pasauli. Kamēr notiek grimšana okeāna dzelmē, kļūst arvien smagāk un smagāk, bet tai brīdī, kad kājas satausta cietu virsmu, tātad okeāna pamatu, var izdarīt atspērienu. Tas ir tas brīdis, kad iekšējā gaisma ņem virsroku. Viņa pasaka Nē aizvainojumam, dusmām, izmisumam un sāpēm. Tas ir Nē nāves bailēm, jo visu baiļu un tātad ne-mīlestības pamatā ir bailes no nāves. Ejot cauri dzīvēm, tik daudz ir piedzīvoti šie nāves baiļu mirkļi, ka tie ir ienesti arī šajā esībā. Tie atdala cilvēku no viņa patiesās gaismas, kas ir nemirstīga un tātad mūžīga.

Ieejot sevī un savienojoties ar savām bailēm, ieskatoties tām acīs, bailes zaudē savu varu pār mums. Tā ir kā iziešana cauri nāves punktam, aiz kura paveras mūžības telpa. Tas ir Dieva pieskāriens cilvēka dvēselei.

Šis ir moments, kad pēc atspēriena sākas pacelšanās uz augšu. Pirmās, kas atnāk, ir pieņemšanas enerģijas. Pieņemt sevi un pasauli sev apkārt tādu, kāda tā ir. Būtībā tikai un vienīgi paša radīta. Tātad TAISNĪGA. Pēc savas radītās pasaules pieņemšanas svarīgi ir sakārtot attiecības ar līdzcilvēkiem. Varbūt pat ar it kā sen aizmirstiem, jo iepriekšējās bailes, iespējams, ir noslēpušas šīs atmiņas. Bet tagad slūžas ir vaļā, un emocijas, cilvēki, situācijas uznirst apziņas priekšā. Labākais veids, kā ar tām tikt galā, ir piedošana. Patiesi dievišķa piedošanas enerģija, kas nāk no katra cilvēka sirds centra, var paveikt brīnumus. Tādos brīžos, kad strādājam ar piedošanu, svarīgi ir atcerēties, ka esam savienoti ar Radītāju un viņa gaismas eņģeļiem. Viņi ir tie, kas dod mums spēku to paveikt. Cilvēka iekšējā gaisma, ja tā ir savienota ar Radītāja un eņģeļu gaismu, dod daudzkārt lielāku intensitāti šim svētajam Piedošanas procesam. Piedošana ir kā skaists rituāls, kad varam savu paša ego savienot ar Augstākā Es enerģijām. Līdz ar to paplašinot savu apzināšanos un vadoties pēc iekšējās dievišķās gudrības.

Patiesībā piedošana ir vairāku līmeņu process, kurā, kad esi izgājis vienu pakāpi, parādās nākamā un tad cita un cita. Tā slāni pa slānim cilvēks pats caur savu iekšējo gaismu piekļūst tuvāk savai Patiesai Esībai. Tātad Gaismas būtnei sevī.
Ejot šo ceļu no bailēm līdz piedošanai.

Maija Kadiķe
http://www.engelupasaule.lv
https://www.facebook.com/engelupasaule?f…