Reiz kāda meitene, no skolas nākdama, izlēma doties mājup pa
īsāko ceļu. Šis ceļš veda cauri koku alejai. Viņa sāka iet pa krēslaino aleju.
Pie kāda no kokiem alejas vidū stāvēja vīrietis. Likās, ka
viņš kādu gaida. Meitene pie sevis noteica: “Mīļo Dieviņ, ļauj man sveikai un
veselai aiziet uz mājām. Lūdzu, Dieviņ, sargā mani.”
Viņa mierīgi pagāja garām dīvainajam vīrietim, bet vēlāk
vakara ziņās rādīja šo pašu vīru, kurš bija izvarojis un nogalinājis kādu jaunu
meiteni.
Policisti ziņu intervijā stāstīja, ka vīrietis tiem atzinies-
kādas 10 minūtes pirms šīs nelaimīgās meitenes, pa aleju gājusi vēl kāda cita. Un,
kad tie jautājuši, kāpēc gan vīrs nav uzbrucis tai, tad atbilde bijusi: “Viņai
blakus gāja kāds vīrs.”
Dievs vienmēr ir ar mums.
Mēs noliedzam viņa klātbūtni, bet viņš vienmēr ir ar mums.
Paldies, mīļo Dieviņ!
“Kad redzi tikai vienus pēdu nospiedumus, tad zini, ka es
tevi nesu rokās.”
