Reiz kāds vīrs saviem draugiem izstāstīja joku. Tas bija tik
smieklīgs, ka visi no sirds smējās un nevarēja vien rimt. Tad viņš atkārtoja šo
joku vēlreiz, bet tagad smējās tikai daži. Pēc laika vīrs atkal izstāstīja to
pašu joku saviem draugiem, bet nu vairs nesmējās neviens. Draugi nesapratnē
vaicāja: “Kāpēc tu atkal un atkal atkārto vienu un to pašu joku?”
“Draugi, jūs nesmejaties par atkārtotu joku... Bet, kāpēc ikreiz,
kad atceraties kādu pāridarījumu vai jums nodarītās sāpes, jūs tomēr raudat un
sūkstāties? Kāpēc jūs nenogurstat arī no ciešanām un bēdām?”
Prāts mūs ved sāpju, ciešanu, nepietiekamības,
neapmierinātības virzienā. Tā vietā, lai justos laimīgi un dzīvotu pateicībā un
priekā par visu to, kas mums ir, mēs lielu enerģiju patērējam negatīvā
meklējumos. Tāda ir prāta daba. Pavērojiet to. Neejiet ar to kopā...
neidentificējiet sevi ar to... ar prātu kopā vienmēr būsiet nelaimīgi un
neapmierināti.
Dzīvojiet pateicībā.
