Kāds vīrs apsēdās Vašingtonas metro stacijā un sāka spēlēt
vijoli. Bija auksts janvāra rīts. Viņš 45 minūtes spēlēja sešus Baha
visskaistākos skaņdarbus. Tā kā bija rīta jundas laiks, tad stacijā šo 45
minūšu laikā pabija vairāki tūkstoši cilvēki. Gandrīz visi steidzās uz darbu.
Pēc pirmajām trim minūtēm kāds pusmūža vīrs pamanīja mūziķi. Viņš palēnināja gaitu, apstājās uz dažiem mirkļiem un tad, lai nenokavētu savu metro, steidzās tālāk.
Pēc pirmajām trim minūtēm kāds pusmūža vīrs pamanīja mūziķi. Viņš palēnināja gaitu, apstājās uz dažiem mirkļiem un tad, lai nenokavētu savu metro, steidzās tālāk.
Vēl pēc minūtes vijolnieks saņēma pirmo dolāru: naudas
traukā to iemeta kāda sieviete, bet neapstājusies viņa devās tālāk.
Vēl pēc dažām minūtēm kāds vīrs apstājās un, atbalstījies
pret sienu, sāka klausīties. Bet, tad ieskatījās pulkstenī un steidzīgi turpināja
ceļu. Bija skaidrs, ka viņš kavē.
Vislielāko uzmanību mūziķim veltīja kāds 3 gadus vecs zēns. Māte viņu vilka un steidzināja sev līdzi, bet mazulis apstājās, lai apskatītu vijolnieku. Beidzot māte spēcīgi parāva mazo un abi turpināja ceļu. Mazais, galvu atpakaļ pagriezis, turpināja skatīties uz mūziķi. Tieši tāpat uzvedās vēl vairāki citi bērni. Visi vecāki, bez izņēmuma, piespieda mazos doties tālāk.
Vislielāko uzmanību mūziķim veltīja kāds 3 gadus vecs zēns. Māte viņu vilka un steidzināja sev līdzi, bet mazulis apstājās, lai apskatītu vijolnieku. Beidzot māte spēcīgi parāva mazo un abi turpināja ceļu. Mazais, galvu atpakaļ pagriezis, turpināja skatīties uz mūziķi. Tieši tāpat uzvedās vēl vairāki citi bērni. Visi vecāki, bez izņēmuma, piespieda mazos doties tālāk.
Četrdesmit piecu minūšu laikā apstājās tikai 6 cilvēki. Un tikai
uz mazu mirkli. Kādi 20 naudas traukā iemeta naudu. Pēc uzstāšanās tur bija 32
dolāri.
Kad mūziķis beidza spēlēt un iestājas klusums, tad neviens
to nepamanīja. Ne aplausu, ne kādas citas atzinības.
Neviens nezināja to, ka vijolnieks bija Džošua Bells, viens
no labākajiem pasaules mūziķiem. Un spēlēja viņš skaistākos vijolei reiz
uzrakstītos skaņdarbus- ar vijoli, kuras vērtība ir 3,5 miljoni dolāru.
Pirms divām dienām Džošua Bella koncerts Bostonas teātrī
bija izpirkts. Vidējā biļetes cena bija 100$.
Tas ir patiess stāsts. Šo inkognito uzstāšanos izplānoja
Washington Post kā eksperimentu un pētījumu par cilvēku uztveri, gaumi un
prioritātēm. Galvenās pētījuma vadlīnijas bija: ikdienas vidē un nepiemērotā
stundā- vai mēs uztveram skaistumu? Vai mēs apstājamies un to pamanām? Vai atpazīstam
talantu negaidītā kontekstā, vidē, apstākļos?
Viens no secinājumiem varētu būt:
Ja mums nav laika apstāties un ieklausīties vienā no pasaules labākajiem mūziķiem, kurš izpilda skaistākos un pasaulslavenākos skaņdarbus, cik daudz citu lietu mēs palaižam garām?
Ja mums nav laika apstāties un ieklausīties vienā no pasaules labākajiem mūziķiem, kurš izpilda skaistākos un pasaulslavenākos skaņdarbus, cik daudz citu lietu mēs palaižam garām?
Apstājieties uz brīdi savā ikdienas skrējienā, apskatieties
apkārt. Pasakiet dzīvei paldies par to, ko tai ir jums ko dot...