Ideālu attiecību ilūzija
Lielākajai daļai cilvēku, it īpaši tiem, kas uzauguši Rietumos, ir likts domāt, ka tā saucamā romantiskā mīlestība ir vissvarīgākais ieguvums dzīvē, un, ka tikai tie, kas to ir atraduši, jūt iekšēju piepildījumu.
Jau no maza vecuma mums stāsta par pasakām, kas beidzas ar divu pretējā dzimumu cilvēku laimīgu kopdzīvi. Mums uzaugot, romāni, žurnāli, popmūzikas dziesmas, televīzijas raidījumi, Holivudas kinoscenāriji, un pašpalīdzības darbnīcas pastiprina šo domu, ka romantiskā mīlestība ir vislabākais mīlestības veids.
Mums liek domāt, ka mūsu laime ir atkarīga no mīlestības, un ka mūsu personīgā vērtība tiek atspoguļota no tā cik labas ir mūsu romantiskās attiecības. Un tas nav nekāds pārsteigums, kad domājam vai kaut kas ar mums nav kārtībā tad, kad neesam attiecībās vai nepiedzīvojam tādu mīlestību, kāda tā tiek attēlota sabiedrībā. Mēs domājam, ka mēs palaižam garām īstu mīlestību un nepacietīgi gaidām to brīdi, kad ieradīsies godīgā skaistule vai princis baltā zirgā un izglābs mūs no bezcerīgās situācijas.
No tā kādi mēs esam, jūtamies emocionāli labili, kad kaut kas pietrūkst mūsu dvēselēs, ko vajag piepildīt, un tomēr nevaram to izdarīt vieni paši. Vienīgi otrs cilvēks spēj to izdarīt, un, ja vien mums paveicas iegūt šo saikni ar viņiem, mēs nekad nevarēsim atrast tīru prieku un ilgstošu apmierinājumu.
Tikai viena puse no sevis
Uzskats, ka mēs savā būtībā neesam pilnīgi un, ka mums ir nepieciešams kāds cits, lai aizpildītu mūsu eksistenciālā tukšuma sajūtu, nav mūsdienīgs. Patiesībā, tas nāk no seniem laikiem.
Aristofans, humoristisks dramaturgs, apraksta cilvēces izcelsmi Platona 2500 gadus vecajā filozofiskajā dialogā "Simpozijs". Kā viņš norāda, sākotnējā cilvēka forma ir bijusi vīrieša un sievietes apvienojums ar četrām rokām un četrām kājām. Tomēr, Zevs baidījās, ka cilvēki varētu nozagt dievu spējas, tāpēc viņš nolēma atņemt šo spēku, sašķeļot tos uz pusēm. Saskaņā ar Aristofana teikto, viņu galvas pagriezās "uz ievainojuma pusi, lai katrs cilvēks varētu redzēt, ka ir sašķelts un saglabātu labāku kārtību." Viņš skaidro, ka tas ir iemesls kāpēc katrs cilvēks alkst atrast otru pusi sevis pilnveidošanai. Pēc viņa paša vārdiem:
Tagad, kad to dabiskā forma ir sadalīta divās daļās, katrs ilgojas pēc savas otras puses, lai varētu mesties viens otra apskāvienos, vēloties atkal savienoties kopā.
Ja skatamies uz to burtiski, Aristofana atstāstījums ir pilnīgas muļķības, kaut gan metaforiski tas liecina cik lielu lomu romantiskā mīlestība spēlē mūsu dzīvēs: Mēs esam nepārtrauktos šī "īpašā cilvēka" jeb dvēseles radinieka meklējumos, ko Visums ir radījis tieši mums, un mēs esam gatavi atdot visu, lai tikai "zaudētu sevi" viņa vai viņas apskāvienos.
Romantiskā mīlestība kā atkarība
Brīdī, kad iemīlamies, pasaule pārvēršas par maģisku vietu. Pēkšņi dzīve kļūst skaistāka, piedzīvojumu kāra, jēgpilna…īsāk sakot, tā atkal dod mums iemeslu dzīvot. Vienīgā problēma ir tā, ka piedzīvojot romantiskās mīlestības emocionālo uzplūdumu, mēs vēlamies to vēl vairāk, un nav svarīgi, cik daudz to iegūstam, mūsu slāpes nekad nerimst.
Citiem vārdiem sakot, romantiskā mīlestība izraisa atkarību. Pētījumi rāda, ka iemīlēšanās procesam var būt līdzīga ietekme uz smadzenēm kā kokaīnam. Bioloģijas antropoloģe Helēna Fišere uzaicināja dalībnieku grupu, kuriem ir romantiskas attiecības, uz MR smadzeņu diagnostiku, lai izpētītu smadzeņu funkcijas attiecību laikā. Interesantā kārtā viņa atklāja, ka šo cilvēku uzvedība ir tāda pati, kas raksturīga narkomāniem: Viņos tika novērotas apsēstas domas, vēlme piedalīties riskantās aktivitātēs un grūtības ar lēmumu pieņemšanu.
Iemīlējušos cilvēku smadzenes izdala lielu hormonu skaitu, piemēram, dopamīnu, norepinefrīnu un serotonīnu, kas veicina mūsu baudas un pārliecības līmeni. Jūtot šo hormonu uzmundrinošos psiholoģiskos rezultātus, romantiskās mīlestības atkarīgajam viss šķiet ideāli. Pasaku solījumi ir piepildījušies. Un beidzot, dzīve ir tāda kādai tai vajadzētu būt. Tomēr, kad sākotnējais uzplūdums pagaist, viss mainās. Dzīve atkal kļūst ikdienišķa, parasta un garlaicīga.
Šī atgriešanās "normālā" realitātē parasti ir attiecību beigas. Līdz ko attiecības beidzas, romantiskās mīlestības atkarīgais drīz vien nonāks aci pret aci ar iekšējā tukšuma sajūtu, kas uz visiem laikiem ir mocījis viņa vai viņas dvēseli. Tāpēc, lai tiktu galā ar šķiršanās simptomiem, mīlestības atkarīgais dosies jaunos meklējumos, un šis stāsts atkārtosies vēlreiz.
Bīstama pašaizliedzamība
Kā jau noprotat, romantiska mīlestība ir īslaicīga – ātri atnāk un tikpat ātri arī pazūd. Neatkarīgi no tā, cik stipra iekāre un kaisle ir jūtama jaunu attiecību sākumā, tās drīz vien izgaist, tiklīdz romantiskās mīlestības spēks zaudē kontroli pār mūsu emocionālo pasauli. Toties, kamēr esam mīlestības valdzinājumā, šīs sajūtas ir tik spēcīgas, ka tās izkropļo mūsu uztveres spējas un bieži vien pieņemam lēmumus, ko pēc tam nožēlojam.
Piemēram, nodemonstrēt savas kvēlākās fantāzijas "otrajai pusītei" ir bieži sastopama parādība romantisku attiecību sākumā. Jaunie pāri mēdz pārvērtēt savu partneru pozitīvās iezīmes un nepievērst uzmanību vai noliegt negatīvās. Šī ilūzija liek viņiem domāt, ka ir atraduši savu īsto un vienīgo. Viņiem ir tāda doma, ka viņu mīlestība ilgs mūžīgi, jo jūt pilnīgas pieņemšanas un apbrīnas sajūtas pret savu partneri. Kā rezultātā, viņi mēdz izdarīt ātrus, nepārdomātus lēmumus, piemēram, steidzīgas precības, lai tik pēc pāris gadiem apvainotu savu partneri, ka nespēj apmierināt viņu vēlmes.
Romantiska mīlestība ir akla sevis maldināšana – tā pastāv tikai mūsu fantāzijās; iedomu pasaulē, ko esam izkopuši caur romantiskām tradīcijām, galvenokārt skatoties televīzijas programmas. Gluži tāpat kā pornogrāfija maldina mūs domāt, ka pastāv tāda lieta kā ideāls sekss, tā arī romantiskās tradīcijas liek noticēt ideālām attiecībām.
Un tomēr, romantiskā mīlestība nav tikai vājprātīga, bet var būt arī bīstama līdzko esam iekrituši tās lamatās. Tā maldina mūs ne tikai nepareizu lēmumu pieņemšanas dēļ, bet arī pirmkārt un galvenokārt, tā rada mīlestības ideālu, ko neviens nevar sasniegt (jo tāds nemaz neeksistē, tieši tāpēc jau tā tiek saukta par ideālu). Tāpēc, nav svarīgi ar cik daudziem jaukiem un saderīgiem cilvēkiem satiekamies, alkas pēc ideālām attiecībām ar pasaku stāstu sapņu partneri vienmēr liks mums vilties. Būdami apsēsti ar fantāziju pasauli, mēs nevaram izbaudīt realitāti.
Izvairīšanās no lamatām
Izvairīties no romantiskās mīlestības lamatām ir diezgan sarežģīti, ņemot vērā ka mums ir miljardu dolāru nozare, kas dienu no dienas reklamē īstas mīlestības attiecību sagrozījumu un gūst peļņu no mūsu dziļās emocionālās nepieciešamības pēc mīlestības un būt mīlētiem.
Redziet kā ir, kapitālisms ir pilnīgi vienaldzīgs pret mīlestību. Taisnību sakot, jo mazāk mēs mīlam viens otru, jo labāku guvumu tas dod kapitālismam. No tirdzniecības viedokļa skatoties, būdami nelaimīgi par mūsu attiecībām viņiem ir izdevīgi, jo tad ir iespējams pārdot mums laimi, izmantojot produktus un pakalpojumus, kas sola aizvietot tuvības zaudējumu pēc kā alkstam.
Diemžēl, mēs esam tik izmisuši, ka arī padodamies šiem solījumiem. Tas atspoguļojas mūsu centienos izrādīt savu mīlestību pret otru, pērkot materiālas lietas. Kā piemēru ņemsim Valentīndienu, kad pāri ir spiesti akli iegādāties lietas, domājot, ka tas uzlabos viņu attiecības.
Bet kā gan dārgs gredzens var aizstāt ciešu un mīloša siltuma piepildītu apskāvienu? Un kā gan augstākās klases pagatavots ēdiens restorānā var aizstāt sirsnīgu un intīmu skatienu savas otras pusītes acīs?
Mums nav nepieciešams ne vairāk mantu, ne arī vairāk romantisko filmu. Un, protams, mums nav nepieciešams ideālais partneris no sapņu pasaules. Nekas no tā mums nesniedz to, kas nepieciešams un tikai spēlējas ar mūsu sirdīm.
Kas mums patiesi ir nepieciešams ir lielāka izpratne.
1. Mums ir jāsaprot, ka nav tāda cilvēka, kas varētu aizpildīt mūsu tukšumu.
Ja mēs jūtam iekšēju tukšumu, mēs to jutīsim, neatkarīgi no tā ar cik daudziem attiecību partneriem mēs pavadām savu laiku. Tas ir tāpēc, ka mūsu iekšējais tukšums rodas no nepietiekamas sevis mīlēšanas. Tādēļ, ja mēs nespēsim iemīlēt un pieņemt paši sevi, mēs vienmēr jutīsimies nepilnīgi, lai arī cik daudz mīlestības būtu mums apkārt.
2. Mums ir jāsaprot, ka nav iespējams mīlēt kādu citu pirms nemīlam paši sevi.
Veselīgas attiecības var pastāvēt tikai starp diviem jau mīlošiem cilvēkiem, kuri nolēmuši bagātināt savu dzīvi, daloties ar savām mīlestību piepildītajām sirdīm. Diemžēl lielākā daļa no mums ir emocionālie lūdzēji, kas meklē savu piepildījumu citā cilvēkā, lai tikai saprastu, ka mūsu tukšuma sajūta palielinās, kad secinām, ka mūsu partneris ir tikpat tukšs kā mēs paši.
3. Mums ir jāsaprot, ka attiecības ir balstītas uz savu brīvību.
Parasti, partneri cenšas ielikt viens otru savā fantāziju tēlā kā ideālam partnerim būtu jāizskatās un jārīkojas; nesaprotot, ka tādā veidā viņi neļauj viens otram būt brīviem un pašiem sev. Tādejādi tas noved pie pastāvīgiem konfliktiem, kas pārveido attiecības par emocionālā stāvokļa spīdzināšanas cietumu.
Tāpat kā putniem ir nepieciešama brīvības telpu, lai varētu planēt debesīs, partneriem intīmās attiecībās ir nepieciešama brīvība būt pašiem, lai viņi varētu izplest savus mīlestības spārnus un lidot uz apziņas virsotnēm.
4. Mums ir jāsaprot, ka veselīgas attiecības prasa daudz darba.
Nav tādu attiecību pie kurām nav smagi strādāts. Citiem vārdiem sakot, lieliskas attiecības nevar iegūt tik vienkārši — tās lēnām attīstās ar savstarpējām rūpēm un pūlēm.
Neatkarīgi no tā, cik īpašas attiecības varētu būt, vienā brīdī vai citā parādīsies grūtības, kas ir pavisam dabiski, bet svarīgākais ir kā jūs risināsiet šīs grūtības: vai izrunāsieties un izpratīsiet viens otru, vai arī strīdēsieties un nosodīsiet viens otru?
5. Mums ir jāsaprot, ka ideālas attiecības nepastāv.
Pretēji tam, kam romantiskās tradīcijas ir likušas mums ticēt, ideālas attiecības nepastāv nekur citur kā vien kā mūsu iztēlē.
Neviens cilvēks nav bez trūkumiem un mums jāpārstāj uzspiest savas pasaku stāstu fantāzijas mūsu partneriem, ja tiešām vēlamies veidot patiesas mīlestības attiecības, kuru pamatā ir godīgums, izpratne un pieņemšana.
Turklāt, ne vienmēr šādās attiecības sastāv no kaislīga seksa un romantiskām pastaigām smilšainā pludmalē zem zvaigžņotām nakts debesīm. Tās nav arī mūžīgas. Patiesību sakot, attiecības bieži vien ir īslaicīgas. Tāpēc nesolīsim ideālu un mūžīgu mīlestību. Būsim godīgi viens pret otru, un saglabāsim savu mīlestību īstu. Es zinu, ka šādi nav veidota neviena filma un grāmata, bet tāda ir realitāte un labāk to pieņemt pirms liekam sev vilties.
Mīlestību pilnas attiecības nevar būt ideālas, bet vienalga var būt pārsteidzoši skaistas. Tādēļ koncentrēsimies uz to labāko, izbaudot to, kas mums ir nevis uztraucoties par to, kā mums nav.
* Raksta autors: Sofo Archon;
* No angļu valodas tulkoja Vaelita Rubene.
