Cilvēki baidās no vientulības. Neviens negrib būt vientuļš, visi grib piederēt pūlim - ne tikai vienam baram, bet daudzām kopībām. Cilvēks pieder kādai reliģiskai kopībai, politiskai partijai, rotari klubam... un ir daudz citu mazu grupiņu, pie kā piederēt.
Cilvēks grib divdesmit četras stundas diennaktī saņemt atbalstu, jo neīstais nevar pastāvēt bez atbalsta. Tajā brīdī, kad cilvēks paliek viens, viņš sāk justies dīvaini - kā vājprātīgais. ... tādas bailes nepiemīt tikai tev, tādas bailes piemīt visiem.
Tāpēc, ka neviens nav tas, par ko liktenis viņam ir paredzējis būt. Sabiedrība, kultūra, reliģija, izglītība – tās visas ir sazvērējušās pret nevainīgiem bērniem. Tām visām ir vara pār bērnu, jo viņš ir bezpalīdzīgs un atkarīgs. Tāpēc tām tik labi izdodas padarīt bērnu par to, par ko tās vēlas.
Tās neļauj bērnam augt, atbilstoši savam dabiskajam liktenim. Visas to pūles ir vērstas uz to, lai cilvēkus padarītu par noderīgām būtnēm. Kas zina – ja bērnam ļautu izaugt savā vaļā, vai viņš būtu vai nebūtu noderīgs to interesēm?
Sabiedrība nav gatava uzņemties risku. Tā sagrābj bērnu un sāk to veidot par kaut ko, kas vajadzīgs tai. Tā zināmā mērā nonāvē bērna dvēseli un piešķir viņam neīstu identitāti, tāpēc viņš nekad neizjūt savas dvēseles vai savas īstās būtības trūkumu.
Neīstā identitāte ir aizstājējs. Bet šis aizstājējs ir derīgs tikai tajā pašā barā, kas tevi ar to apveltījis. Tajā brīdī, kad tu paliec viens, neīstais sāk sabrukt. Un sāk izpausties līdz šim apspiestais īstais. Tāpēc tu baidies no vientulības.
…tu domāji, ka tu kaut kas esi, un tad, vientulības brīdī, tu pēkšņi sajūti, ka tu tas neesi. Tas izraisa bailes: kas gan tu esi?
...paies kāds laiks, kamēr īstais patiesi izpaudīsies. Plaisu starp abiem – īsto un neīsto - mistiķi sauc par "dvēseles tumšo nakti" - ļoti atbilstošs teiciens. Tu vairs neesi neīsts, un tu vēl neesi īsts. Tu esi īstā ellē - tu nezini, kas esi…
Rietumos problēma ir vēl sarežģītāka. Jo viņi vēl nav izstrādājuši nekādu metodoloģiju, kā atklāt īsto pēc iespējas ātrāk, tā, lai dvēseles tumšā nakts būtu pēc iespējas īsāka. Rietumi neko nezina par meditāciju. Un meditācija ir tikai vārds, kā nosaukt atrašanos vienatnē, klusumā, gaidot, kamēr sevi apliecinās īstais. Tā nav darbība, tā ir klusa relaksācija - jo viss, ko tu dari, nāk no tavas neīstās personības.
…gadiem ilgi tu dzīvoji ar nepatiesu personību, ko tev uztiepuši cilvēki, kurus tu mīlēji, kurus tu cienīji... Bet ne jau tīšuprāt tie tev nodarīja pāri. Viņu nodomi bija labi, tikai pilnīgi trūka jebkādas izpratnes. Tavi vecāki, tavi skolotāji, tavi garīdznieki, tavi politiķi – viņiem nebija izpratnes, tie nesaprata, ko dara. Un pat labi nodomi nesaprātīgu cilvēku rokās izrādās kaitīgi.
Tāpēc vienmēr, kad esi viens, tevi pārņem dziļas bailes – jo neīstais pēkšņi sāk izzust. Un īstajam vajadzīgs mazliet laika. Jo tu esi to pazaudējis pirms daudziem gadiem. Tev jāņem vērā, ka nāksies uzcelt tiltu pāri šai plaisai.
Pūlis ir vajadzīgs, lai tava neīstā patība varētu pastāvēt. Tiklīdz tā paliek viena, tā sāk sabrukt. Tādā brīdī būtu labi, ja tu kaut ko nojaustu no meditācijas. Neuztraucies, jo tas, kas spēj izzust, ir izzušanas vērts. Nav jēgas tam pieķerties – tas nav tavs, tas neesi tu. Neviens nevar tavā vietā atbildēt uz jautājumu “Kas es esmu?”, tu to sapratīsi.
Visas meditatīvās tehnikas tev palīdz iznīcināt neīsto. Tās nedod tev īsto – īsto nekas un neviens nevar iedot. Iedot var tikai neīsto, nepatieso. Īstais jau tev ir; tikai jāaizvāc prom neīstais.
Meditācija ir tikai drosme uzturēties klusumā un vienatnē. Lēnām pamazītēm tu sāc sevī sajust ko jaunu, jaunu dzīvīgumu, jaunu skaistumu, jaunu gudrību – lietas, ko tu ne no viena neesi aizņēmies, bet kas veidojas tevī pašā. Tās sakņojas tevis paša esamībā. Un, ja vien tu neesi gļēvulis, tās uzziedēs un nesīs augļus.
Visas tavas bailes ir identificēšanās blakusprodukti. Tu mīli sievieti, bet mīlestībai komplektā līdzi nāk bailes: varbūt viņa tevi pametīs – viņa jau agrāk kādu ir pametusi, atnākot pie tevis. Precedents ir, un varbūt viņa to pašu izdarīs ar tevi.
Tev ir bail; tavu vēderu sarauj krampji. Tu esi pārāk pieķēries. Tu nesaproti vienkāršu patiesību: tu šai pasaulē esi ienācis viens, tu biji šeit arī vakar un aizvakar, bez šīs sievietes; un tev klājās ļoti labi, nebija nekādu vēdera krampju. Un rīt, ja šī sieviete aizies... kāda vajadzība tik ļoti uztraukties? Tu zini, kā ir bez viņas, un tu spēsi dzīvot bez viņas.
Tu baidies, ka rīt viss var mainīties... Kāds var nomirt, tu vari bankrotēt, vari zaudēt darbu. Tūkstoš un viena lieta var mainīties. Tevi ir sagūstījušas bailes un baiļu bailes, un nevienas no tām neko nedod - tās bija tevi pārņēmušas arī vakar, un tam nebija nekādas jēgas.
Iespējams, ka daudz kas ir mainījies, bet tu joprojām esi dzīvs. Jo cilvēkam ir neiedomājamas spējas piemēroties jebkurai situācijai.
Bailes ir kā tumsa. Ko tu tiešā veidā vari iesākt ar tumsu? Tu nevari no tās atteikties, tu nevari to izmest ārā, tāpat kā nevari to ienest iekšā. Nav iespējams veidot nekādas attiecības ar tumsu, neienesot gaismu. Ceļš uz tumsu iet caur gaismu. Ja vēlies tumsu, nodzēs gaismu; ja nevēlies tumsu, iededz gaismu. Bet tev nāksies kaut ko darīt ar gaismu, nevis ar tumsu.
Ošo. Emocijas
Ošo grāmatas latviešu valodā: Izdevniecība "Sētava"
