Netraucējiet bērnus! Ja bērns ir ar kaut ko aizņemts – liekat viņu mierā!

 

http://theb.lv/b/netraucejiet-bernus-ja-berns-ir-ar-kaut-ko-aiznemts-liekat-vinu-miera/

Tiešām? Es nezinu, kurš to ir izdomājis, bet tas strādā. Ja bērns kaut ko dara, Dieva dēļ, liec viņu mierā! Te, protams, ir neliela atkāpe: tas, ar ko viņš ir aizņemts ir droši, iekļaujas vispārpieņemtajos rāmjos, ir pieļaujami dotajā situācijā un neved pie katastrofālām sekām. Bet ja jūsu lolojums jau stundu ar rotaļu mašīnīti braukā pa tēta veco kreklu, kuru izvilcis no veļas groza, nevajag piedāvāt viņam daudz attīstošāku, pārdomātāku, noderīgāku darbošanos. Mammīt, lai braukā, apsēdies, iedzer kafiju, izlasi kādu nodaļu grāmatā, uzlako nagus vai vienkārši nedari neko. Aizņemts, tātad viss kārtībā. Bērns izjaucis piramīdu un jau pusstundu ar īpašu centību griež piramīdas riņķi sev uz pirksta. Ārprāts! Viņš taču nedara neko derīgu! Tūlīt metamies pie bērna, rādām viņam sakrālo piramīdas spēku, jo vissvētākais pienākums taču ir pareizi salikt visus riņķus uz piramīdas pareizā secībā. Priecājamies, ka beidzot rotaļa ar piramīdu ievirzījusies pareizā gultnē. Bet, nē… interese ir zaudēta, mamma, man vajag to, mamma, es gribu šito. Bet mammai vairs līdz gatavai zupai tikai garšvielas bija jāpieliek. Tagad mazulis karājas mammai kājā, neļaudams spert ne soli. Bet varēja taču spēlēties un spēlēties… Nopietni? Kas interesanti – pašiem pieaugušajiem ir strikta izpratne par to, kas ir “vajag” un kas ir “ko gribu, to daru”. Tātad, ja pie pieauguša cilvēka viņa brīvdienā kāds pienāks un teiks: “Nu ko, tēju dzer? Malacis! Tikai – pirmkārt, tēju nedzer no kafijas tases, un otrkārt – lūk, tev rakete, ej uzspēlē badmintonu, laiciņš taču labs!”, tad runātājs tiks kā minimums pasūtīts pieklājīgā formā. Kā minimums… Bet ar bērniem, lūk, tā var. Pieaugušie taču visu zina labāk. Un bērnam ir nospļauties, ka pa dzelzceļa sliedēm jābrauc vilcienam, un ka tā ir rotaļas jēga. Viņš grib sēdēt istabas stūrī un veselu stundu šaut pa neredzamiem pretiniekiem ar šī dzelzceļa sliežu izliekto daļu. Lai taču šauj. Viņam to vajag. Nesen meita atrada manas zeķes. Pa to laiku, kamēr viņa visbezjēdzīgākajā veidā tērēja dārgo laiku, kuru varēja veltīt attīstošām rotaļām, kamēr viņa vilka manas zeķes rokās, kājās, veidoja šallīti un vienkārši burzīja un ņurcīja, es paspēju izmazgāt un ieveidot matus, uzlikt meikapu, nomazgāt traukus un padzert tēju. Es savai meitiņai biju nodrošinājusi mierīgu un apmierinātu mammu.


Mana kaimiņiene žēlojas, ka viņas bērns ir kusls, lēns, neizrāda nekādu iniciatīvu. Es pavēroju, kā viņi dodas pastaigā: “ Ej, paslidinies no slidkalniņa! Ejam uz šūpolēm! Tagad pamētāsim bumbu! Un tagad pazīmēsim uz asfalta! Ko stāvi, ņem skrejriteni, brauc!” No kurienes gan lai šim bērnam iniciatīva rastos, ja viņu no malas nepārtraukti “pārslēdz”, ja viņš pat nepaspēj saprast, patīk viņam kārtējā piedāvātā nodarbe vai nē? Tātad – ja spēlējas – netraucē, neaiztiec. Un ja vienkārši guļ un kāju kustina, arī – liec mierā. Lai paguļ! Tas protams, ir šausmīgi, ka tagad viņš veselu pusstundu nelaidīs gaisa burbuļus, nenodarbosies ar logopēdiskajiem vingrinājumiem, nezīmēs, nemācīsies burtus, neapgūs neskaitāmus lomu spēļu modeļus ar lellēm un zvēriņiem, bet… Lai mācās pats atrast sev nodarbošanos, tas nākotnē viņam ļoti noderēs. Pavēro bērnu, kurš ir aizņemts it kā ar neko, apsver, vai tas ir viņam droši, un “ķer mirkli”, dari kaut ko priekš sevis, kamēr mazulis nepieprasa tavu uzmanību. Pēc tam arī noderīgajam atradīsies laiks. Un vislabāk, ja tam būs gatavi visi procesā iesaistītie. Ne es to izdomāju, bet tas darbojas uz “urā”! Lai izdodas! Avots: www.econet.ru