ceturtdiena, 2012. gada 30. augusts

Par fizisko ķermeni un divām sākotnēm


Tikai miesas veidolā un materiālajā pasaulē esot, mēs varam iemīlēties, gūt seksuālo iepriecinājumu, laist pasaulē bērnus, pieskarties zālei, vērot debesis, baudīt smaržas, klausīties mūziku, sajūsmināties par gleznām, un tā bezgalīgi...
Tieši izpauzdama sevi fiziskajā plānā, individualitāte uzkrāj savai evolūcijai tik ļoti nepieciešamo pieredzi, bet neskaitāmas reliģijas un mācības aicina novērsties no materiālās pasaules, pievēršoties citām realitātēm. No to viedokļa fiziskā pasaule ir gatavā bēdu ieleja, bet dzīvošana miesā - nolādētība, nāves un pārdzimšanas nebeidzamais virpulis.

Manā izpratnē fiziskais ķermenis ir Radītāja dāvana, dārgums - gara un dvēseles iegremdēšanās matērijā kā burvju ezerā , bet ir kāda nianse - mūsu katra pamatuzdevums Zemes dzīvē ir spēja dzīvot atbilstoši savam dzimumam. Kamēr šī prasme nav apgūta, ezera vietā ir peļķes vien.

Kāda ir izpratne par dzīvošanu saskaņā ar ķermeni savu, dzimumu? Varbūt ir vērts ravēt visu lieko ārā, kā minējusi kāda šīs grupas sieviete, lai atgrieztos sākumskolā?

Tā tas ir : dzīvniekcilvēks guva baudu no ēdiena, ko tam daba paredzējusi ēst, vēlāk izstrādājās ego ilūzija jeb ieradumi, priecājās par seksu. Homo Sapiens guva baudu no seksa, priecājās par tuvību ar cilvēkiem, Humanos gūst baudu no tuvības, Mīlestības pret dzīvo , priecājas par savui smalko ķermeņu Dieva jušanu, kas ir tūkstošiem kārt lielāka par jebkuru baudu un tā pa ķēdīti uz priekšu.
Tāpat kā zīdainis par krūti, mazbērns par rotaļlietu, skolniekam lielāka brīvā griba: cits priecājas par jaunām izpratnēm, cits par starpbrīdi.