Neredzamā Orķestrētājs
Grupa Metasintēze – 2012.gada
augusts
2012.gada 19.augustā
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Jūlija beigās sagatavojusi prognozi augustam, pašā šī
mēneša sākumā es negaidīju, ka sekos turpinājums, lai arī jūlijs izvērsās ne
gluži tā, kā bija sagaidāms saskaņā ar sākotnēji saņemto informāciju. Tas viss
liecina par jauninājumiem, par sarežģītību un par notiekošo
procesu, kurus nav iespējams iesprostot jau esošo priekšstatu rāmjos,
daudzslāņainību. Vēl vairāk, soļojot pa iemītu taciņu un izmantojot
pierastās konstrukcijas, kādā brīdī, kādā sazarojumā iespējams sastapties ar
„jauna vīna ieliešanas vecos traukos” briesmām – ar visām no tā izrietošajām
sekām.
Mēs visi esam paši savas un
kolektīvās pieredzes, kura ērti piespēlē mums tā, kas šķiet
acīmredzams, interpretāciju, ķīlnieki.
Vēlreiz pārliecināmies par to, ka pagaidām neesam spējīgi apzināties visu šī
Visuma sektora transformācijas Nodomu/Ieceri. Jebkurš mēģinājums piešķirt šīm
transformācijām verbālu formu izgaismo vārdu „plakanumu/pliekanību” atšķirībā no
apjomīgajām neierobežotajām nozīmēm.
To, kas tiek apzīmēts kā Augstākā intuīcija, nav
iespējams adekvāti ietērpt vārdos un vēl jo vairāk iemācīt kādu to
saprast. Vārdiem piemīt īpatnība fiksēt tikai nelielu nozīmes/jēgas daļu,
tai pat laikā, kad pilnībā līdzsvarota cilvēka enerģētiskā lauka struktūra spēj
nolasīt (atspoguļot) pilnu (gandrīz) informācijas apjomu, kuru ne vienmēr ir
iespējams ietērpt vārdos.
Mēs cenšamies notvert netveramo, ieraudzīt neredzamo,
apzināties neapzināmo … un tomēr …
Gars mūs ved mūsupašu
iekšienē. Ne uz augšu, ne uz leju; ne pa labi, ne pa kreisi –
bet dziļumā. Visuma fraktalitāti veido tas, ka
radīšanas matricas (fraktāļi) izplešas no
iekšienes uz āru, iegūstot katrā dimensijā savu mērogu, taču saglabājot
pamatprincipus/galvenos principus. Kaut kādā brīdī, izejot cauri saviem pašu
realitātes plāniem, mēs nokļūstam bezgalīgi mazajā, kas vienlaicīgi ir arī
bezgala liels. Un šajā bezgalīgi mazajā mūsu sākotnējai apziņai, kā Dievišķās
apziņas projekcijai piemīt visa Dievišķās apziņas informācija/zināšanas.
Mūsu apziņu nav iespējams atdalīt no vienotā
informācijas lauka, kas sevī ietver visas pārējās apziņas – visuma, galaktiskās,
zvaigžņu … Katra tāda apziņa ir uzskatāma par „sēklu” nākotnes attīstībai (kā
bezgalīgi mazs lielums) un vienlaicīgi ietilpina sevī visu Dieva Nodomu/Ieceri,
ar visiem potenciāliem, kā bezgalīgi liels lielums. Tieši šeit mums piemīt
absolūtā informācija un absolūtā enerģija priekš tās īstenošanai. Atrodoties
šajā bezgalīgi mazajā/lielajā punktā, mēs spējam apzināties, kāds kopējais
nodoms tiks īstenots caur mums evolūcijas gaitā visos esības plānos, jo visiem
piemīt/ir šīs vienotās zināšanas. Ir ļoti svarīgi atrast šo Vienotās apziņas
punktu.
Domājams, ka tad, kad mēs raugāmies uz šiem procesiem
no augšas uz leju un cenšamies „pacelties” pa kaut kādām nosacītām augšup
vedošām kāpnēm, mēs tikai vairojam Pacelšanās/Augšupejas ilūziju, jo
neatrodamies šajā Visa Esošā Vienotās apziņas punktā. Šajā gadījumā mūs vada
tīri cilvēciska apziņa, kas ir ļoti individuāla un fragmentāra. Turklāt mēs
atrodamies nevis Sirdī, bet virzāmies gar kādu nosacītu asi no apakšas uz augšu
(vai no augšas uz apakšu). Pats šis priekšstats (mentālais) rada enerģijas
virzību gar nosacīti apzīmētu asi, kas ir pieļaujams, strādājot ar cilvēciskas
apziņas paplašināšanu (garīguma celšanu), bet ne, lai savienotos ar Garu.
Gars rada realitāti no sevis uz
āru, t.i no bezgalīgās enerģijas un informācijas avota
paplašinās/izvēršas uz āru uz visām pusēm un visos plānos, sākot ar
„vissmalkāko” un beidzot ar „visblīvāko”. Garam neesksistē augšas un apakšas,
labās un kreisās puses jēdzieni. Un tikai apzinoties sevi kā
Vienotu apziņu (Garu), mēs spējam radīt jaunas pasaules kā Gars/kopīgi ar
Garu. Tas ir pilnīgi citāds Visa Esošā uztveres punkts (šo procesu
var dēvēt par apziņas „kvantu lēcienu”).
Lai caur sevi izpaustu jaunu realitāti, mums ir
jāierauga šī realitāte ar „Acīm un Sirdi” , kas nav cilvēka, bet ir Gara,
paplašināt uz visām pusēm Dieva izelpu, saglabājot no sākuma līdz beigām Dieva
Nodomu un apziņu, kas ietver sevī visu redzamo un neredzamo. Ja kaut kādā posmā,
ar Garu kopīgajā, radīšanā mēs iekļaujam kaut ko sevis pašu, individuālu, tad
viss Nodoms tiek izkropļots. Apziņas tīrībai ir jābūt absolūtai, pilnībā un bez
izkropļojumiem atspoguļojot Debesis.
Jo vairāk tuvojas decembris, jo spēcīgāka kļūst mūsu
atbildība par to, kas mēs patiesībā esam.
Mēs saprotam, ka viss, ko mēs esam zinājuši, uzkrājuši, ieguvuši ir tikai
pieredze vecajos bezgalīgu iemiesojumu virknes, kā dažādu būtņu, ieskaitot
cilvēku, apstākļos. Taču šie vecie apstākļi kardināli
mainās. Un mūsu uzkrātā pieredze mums vairs nebūs vajadzīga, pat
„vispozitīvākā”.
Mēs atceramies pagātni nevis tādēļ, lai to no jauna
iemiesotu, bet tādēļ, lai noarhivētu (pārrakstītu) to jaunās
enerģijās un atbrīvotos no tās. Atbrīvošanai ir jānotiek pilnībā un
neatgriezeniski. Mums nāksies atteikties no visām, pat visattīstītākajām garīgās
pilnveidošanās tehnikām un metodēm, jo tās visas kalpo vecās realitātes
pilnveidošanai, kas nebalstās uz Dievišķību un Apziņas Vienotību.
Tas viss ir tikai vārdi, kas fiksē kaut ko
pašsaprotamu, bet nespēj aizvest mūs pie patiesā, jo tā ir Gara privilēģija un
rezultāts ir atkarīgs no tā, cik daudz jūs sevi izjūtat kā
Viņu.
Augusts – neredzamā orķestrētājs – turpina uzskaņot
Dievišķās Visuma superstruktūras, gatavojoties izpildīt jaunu skaņdarbu. Mēs
neesam skatītāji, bet esam dalībnieki šajā procesā. Ikviens savā vietā, ar savu
partitūru un instrumentu. Un no tā, cik ātri mēs iemācāmies/apgūstam notis, kā
uzskaņojam savus instrumentus, cik saskaņoti mēs spējam spēlēt, ir atkarīgi mūsu
kopējie panākumi.
Tatjana Zolotuhina
2012.gada 16.augustā
