(no Intas Blūmas (Vītolas)
dienasgrāmatas)
Tāds interesants laiks, ka nevaru neuzrakstīt- laiks
starp diviem aptumsumiem (10.05 un 25.05) un kārtējo Saulgriežu cikla
vidus...
Pavasara Saulstāvji, viennozīmīgi bija kārtējā cikla
noslēgums, ko varēja saukt par ‘’ziemas miegu’’. Šī bija gara ziema un mums bija
dots gana daudz laika, lai klusībā un vienatnē strādātu ar sevi, veiktu revīziju
savos zemapziņas kambaros, izravētu (kā saka I. Maļinovska) visu, kas traucē
virzīties uz nākamo spirāles apli. Brīžiem šķita-šis darbs nekad nebeigsies, jo
kārtu pa kārtām atsedzās jauni un jauni šīs un iepriekšējo dzīvju
uzslāņojumi.
Ļoti daudzi no mums bija salīduši pa alām, vīlušies
tajos, ko dēvēja par skolotājiem, vai arī sapratuši, ka tik tiešām šo darbiņu
neviens cits tavā vietā neizdarīs. Izdarot izvēli attīrīt sevi, mums bija tikai
jāļaujas procesam, ar izpratni pieņemot tās zīmes, notikumus, emociju, veselības
niķu izskatā, kas tika dotas, lai mēs akceptētu sevī šo bloku, nezāli,
enerģētisko sabiezējumu (terminoloģijai šeit nav nozīmes), un caur pieņemšanu,
izceltu ārā.
‘’Kad čūska met savu veco ādu, tā nevienam nerādās
acīs ‘’. Tas ir kā kailam nostāties spoguļa priekšā un ieraudzīt sevi, pieņemt
un pēc tam iziet ielās- kailam, īstam un patiesam...Tādam, kā Dievs mani
radījis. Kāpēc tas ir tik grūti?
Jo tas, ko mēs dēvējam par pašnovērtējumu, visbiežāk
rodas, nevis no cieņas un mīlestības pret sevi, bet no apkārtējo viedokļa par
mani. Un mēdz būt tā, ka visa dzīve aiziet dzenoties pēc tā, lai citi
atspoguļotu (lasi: slavētu, cildinātu, apbrīnotu, apskaustu) to, cik esam
vērtīgi. Ja šāda atspoguļojuma nav, automātiski ieskaitām sevi ‘’lūzeros’’. Un,
ja paši uzskatām sevi par nepietiekami labu, veiksmīgu utt., to nekavējas
piedēvēt mums arī apkārtesoši...jo, kā zināms, apkārtējā pasaule tik vien, kā
atspoguļo mūsu iekšējo pasauli.
Tad varbūt, sevis iemīlēšanas ceļā, tā saucamie
trūkumi ir jāpieņem kā īpatnības, kas dara katru individuālu un īpašu, bet
kļūdas, kā unikālu pieredzes gūšanas iespēju?
Kurš ‘’gudrinieks ‘’izdomāja to spārnoto frāzi par
to, ka ‘’muļķis mācās no savām, gudrais no svešām kļūdām’’, ja īstenībā ir
pavisam otrādi- katram no mums ir tiesības uz savām kļūdām! Visumam vajag mūsu
pieredzi, nevis bezdarbību, vai citu darbību kopēšanu.
Atgriežoties pie šī laika...atmošanās no ziemas miega
nav viegla. Un iznākšana no migas vēl grūtāka. Gan nogurums, gan atbalsta
punktu- domubiedru, skolotāju (Guru, padomdevēju, mācību) neesamība, jeb
neatbilstība, rada zināmu apjukumu.
Arī sajūta, ka aiz gaidāmajiem Vasaras Saulgriežiem
nekā nav. Viss beidzas, bet nekā jauna vietā nav... Daudziem ir tāda sajūta, vai
ne?
Kas tad notika aiz lielās ‘’ravēšanas’’ (kura vēl
turpinās, bet jau fināla fāzē)? To var saukt par posmu no 21.marta, bet daudzi
avoti kā pagrieziena punktu min 15.aprīli...
Sākās ļoti strauja vibrāciju celšanās. To novērojām
mēs savā pulciņā, gan apkārtējos, gan nopietni to rādīja ķermenis – šūpoja un
cilāja ne pa jokam! Pat nezinu, vai tas notika ar visiem, vai tiem, kas bija
sevis attīrīšanas, pieņemšanas, transformācijas procesu likuši
priekšplānā.
Pašlaik pacelšanās uz jaunu apziņas attīstības
spirāles apli notiek acīmredzami, sajūtami katru mirkli- vienkārši vairs nav
iespējams redzēt kādu nejaušību, jo katrs notikums, katra kustība- viss ir
likumsakarība, viss ir zīmes un norādes! Tas varētu būt patiešām aizraujoši, ja
nebūtu tik, tik...neparasti
Tātad esam tuvu robežas šķērsošanai (katrs tik tuvu,
cik kārtīgi ir pastrādājis), kas manās sajūtās (un daudziem) varētu būt uz
21.jūniju. Tādēļ arī šī nezināšana par turpmāko... kad tiksim pāri, tad
ieraudzīsim!
Vēl vēlējos pateikt par vientulību, jeb svētīgo
vienatnes laiku. Laiks, kad bija grūti iet pūlī, cilvēkos, piedalīties masu
pasākumos, ir garām. Tas bija strādāšanas laiks, kad vibrācijas bija svārstīgas,
mūs bieži izsita no līdzsvara, bija grūti komunicēt gan ar radiem, gan kolēģiem,
pat ar domubiedriem. Brīžiem šķita, ka vispār nav neviena uz pasaules, kas
saprastu, iedotu padomu, palīdzētu. Un tā tas arī bija. Un ir. Kad vairs nevaram
neko atrast ārpusē, tikai tad sākam meklēt savā iekšienē. Ir apjukums,
vientulības sajūta, bailes, neticība sev...kamēr iestājas klusums pirms
Atklāsmes.
Pamēģini iziet laukā tagad! Ar savām tagadējām
vibrācijām, tas izrādās ne tikai viegli, bet arī patīkami.... Izrādās, ka mums
ir par ko parunāt ar ikvienu, arī neskarot ezotēriku, garīguma tēmas, kas visu
laiku bija mums pašiem priekšplānā, ka var gūt prieku vienkārši no kopā būšanas
un vieglas saskarsmes.
Un, pārvarot vēl šos pēdējos metrus, kas atlikuši
līdz robežas šķērsošanai, varu pateikt tik vien, ka ir vajadzīga vīza. Vīza, ko
izsniegs Dvēsele, un kura ļaus radīt savu jauno dzīvi. Un. Lai saņemtu šo vīzu,
mums ir jākļūst par Dievišķās Mīlestības, līdzcietības un pieņemšanas avotu.
Jāpāriet no ‘’kalpošanas sev’’ pasaules uz ‘’kalpošanas citiem’’ pasauli. Kad
tas vairs nav teorētiskā līmenī, bet, ka tas kļūst jau par izteiktu
nepieciešamību, kad jautājums: ‘’ko es varu dot pasaulei?’’ urda un nedod mieru
ikdienā.
Pie kam, katram ir savs īpašais veids, kā būt
noderīgam pasaulei. Sava vieta un sūtība. Kāds sevi, daļu savas Sirds dos
gleznojot vai dziedot, kāds strādājot ar bērniem. Kādam ir talants būt par
fitnesa treneri, mācot cilvēkiem būt veseliem un skaistiem, kāda cita misija ir
būt rakstniekam, vai izgudrotājam, organizatoram vai skolotājam.
Ja katrs ir savā īstajā vietā, tad konkurence kļūst
svešvārds. Kā nav radītas divas vienādas sniegpārsliņas, vai pirkstu nospiedumi,
tā arī nav divu vienādu cilvēku, vienāda ceļa un sūtības.
Mēs nevaram aizmirst, ka arī paši esam gājuši Ego
savaldīšanas ceļu, un ik pa laikam vēl joprojām iekrītam ‘’Viņa’’ meistarīgi
izliktajās lamatās, kuras pasniegtas ‘’garīguma mērcītē’’.
Ne velti saka, ka garīgā lepnība ir tā grūtāk
pamanāmā un izskaužamā. Kur ir skaļa dēvēšanās par Skolotājiem, lepnība,
lielība, pašreklāma, vērtēšana, nosodīšana un citu tiesāšana, tur Ego ir
apvilcis garīguma mantiju un spēlē savas spēlītes Bet tā ir daļa no ceļa, kas
katram jānoiet, un nav un nevar būt kādu noteiktu kritēriju, norāžu vai recepšu,
nav pareiza vai nepareiza ceļa (atkal atkārtojos J). Katra mana kļūda, ir mana
pieredze. Tādēļ labāk ir nogāzt kādu podu, nevis gaidīt, kad beidzot kāds uz
paplātes atnesīs īsto grāmatu, iedos īsto Skolotāju, kurš pateiks visu priekšā,
vai vēl naivāk cerēt uz Likteņa loteriju.
Atgriežoties pie robežšķērsošanas jautājuma,
vislabākā ziņa ir tā, ka mēs tomēr nepametam savus tuvos cilvēkus, kuri vēl nav
gatavi šķērsot, vai pat tuvoties robežai. Šī nav pāreja vienā virzienā, bet
iespējas atgriezties iekurā laikā. Mēs ejam un mūsu pasaule, ko esam radījuši,
iet kopā ar mums.
Kā Ilva stāstīja par diviem cilvēkiem kaut kur
Austrumos: Abi bija šajā zemē vienā laikā, apmeklēja vienas un tās pašas vietas
un ekskursijas. Kamēr viens no viņiem piedzīvoja smagu dabas kataklizmu,
materiālos zaudējumus un gūzmu raižu un baiļu, tikmēr otrs neko nezināja par
kataklizmām- šis bija viens no skaistākajiem ceļojumiem mūžā.
Tā kā tiekamies uz robežas!?
Inta
2013.gada 19.maijā
http://sirdscels.blogspot.com/2013/05/starp-saulstavjiem-un-saulgrieziem-jeb.html
