Karmiskā ķermeņa pārveidošana par 
Kristus ķermeni. 
Lorena Gorgo 2013.gada 
30.aprīlī 
No krievu/angļu valodas tulkoja Sandra 
Šņoriņa 
Un tā, mēs oficiāli esam 
iegremdējušies aptumsumu sviestmaizes viducī. 
Sākot ar pilnmēnesi, es cītīgi taustoties veidoju 
savu ceļu, cenšoties saprast, ko šis ceļojums varētu nozīmēt man personīgi un 
kolektīvi tiem, kuri jau ir modušies. Man nav izdevies ielūkoties tālāk pašas 
nākotnē un tas, iespējams ir labi, taču Neredzamajiem ir ļoti daudz kas, ar ko 
viņi gribētu dalīties, attiecībā uz tiem potenciāliem, kas priekš daudziem no 
mums ir ietverti šajā svētajā pārejā. Galvenokārt es ļoti daudz esmu dzirdējusi 
par „Ādama Kadmona”* ķermeņa aktivāciju un par to, 
kā tas ir attiecināms uz mūsu kā jauno cilvēku spēju manifestēt. 
*Ādams 
Kadmons - garīgais pirmcilvēks Kabalas mācībā, Plašākā nozīmē tiek 
saprasts kā cilvēka arhetips, kura līdzinieki šajā pasaulē ir cilvēki, kas tomēr 
ir zaudējuši trīs sākotnējās īpašības - dievišķo gudrību, daili un nemirstību. 
Cilvēkos ir ielikta neapzināta tieksme šo zaudēto stāvokli atkal 
atgūt. 
Vārds, kas man nāk prātā attiecībā uz manifestāciju, 
- ir „svārstīgs”. Mēs atrodamies patiesi dīvainā, 
svārstošamies enerģiju izplatījumā, un ir bijis pietiekami sarežģīti, 
vismaz man, skaidri noteikt/definēt, ko tad es gribu, nemaz 
nerunājot par to, lai to iekustinātu. 
Starp marta saulgriežiem un Mēness aptumsumu es sevī 
novēroju to, kas bija sajūtams, kā sava veida identitātes krīze, maldoties starp 
to, kas bija; to, kas ir, un to, kas var būt; šauboties par visām savām sajūtām 
attiecībā uz to, par ko es kļūstu, brīnoties par to, vai tas viss ir iespējams 
un vai ir reāls; vai es esmu tā, kas izdarījusi visu to (atslēgas vārds ir 
šeit). Un pats galvenais, izlemjot, kā visnepiespiestākajā veidā iziet cauri šim 
depresīvajam ne-gribēšanas stāvoklim. 
Kad mūs nekas neuztrauc, nav nekā, kas mūs motivētu. 
Un, kad mūs nekas nemotivē, neatliek nekas cits, ko darīt – kā vienkārši 
BŪT. 
Tātad šeit mēs esam 
Esībā. 
Tas ir skaidrs un neapstrīdams fakts, ka vienīgā 
lieta, kas tagad var mūs virzīt – ir Dievišķā MĪLESTĪBA. Un tā kā šis MĪLESTĪBAS 
līmenis var tikt sasniegts tikai no iekšienes, nav nekā „ārēja”, kas varētu 
vest, virzīt mūs vai atnest mums šo bezkompromisa prieka līmeni. Prieks (Vienotība) nāk/rodas no mūsu iekšējās būtnes. Laime 
(polaritāte) nāk/rodas no ārējās pasaules. Un, tā kā mēs tagad tik 
dziļi esam iegremdējušies Vienotībā, tad vienīgais variants priekš mums tagad ir 
– kļūt par mūsu prieka patiesā Avota pavadoni/ceļvedi. 
Mēs varam ienest mūsu prieku 
pasaulē, taču pasaule nevar ienest prieku mūsos. Slavenais 
teiciens „būt pasaulē, bet ne no šīs pasaules” tagad izjūtams tik skaidri, kā 
nekad agrāk. Mēs sākam peldēt virs mūsu dzīves tā, ka tas izraisa trakumu, taču 
vienlaicīgi liek justies atbrīvojoši un mierpilni, ja mēs uzticamies procesam un atļaujamies mest izaicinājumu 
gravitācijai. 
Šī aptumsuma sviestmaize pārbīda dažus pamatīgus 
zobratus, taču vēl svarīgāk, saskaņā ar Plejādiešu Augstākās Padomes teikto ir 
tas, ka mēs mainām šablonus. 
Tā kā mēs vēl joprojām lēnām virzāmies 
uz mūsu jauno Dievišķības šablonu, Dievišķā Mīlestība vēl nav kļuvusi par mūsu 
ikdienas realitāti, taču tikpat lielā mērā arī trīsdimensionālā pasaule, kurā 
mēs esam pieraduši dzīvot, ir pārstājusi būt par mūsu ikdienas 
realitāti. 
Šīs bezgalīgās stundas „starp”, kad mums kā tiltiem 
ir jāsavieno pasaules un jāturas pie ticības (tam, 
ka viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu) un cerības (uz to, ka visas mūsu darbības un „bez-darbības”, 
kas balstās uz šādu nenoteiktību, beigu galā tiks bagātīgi atalgotas), kļūst 
aizvien un aizvien mokošākas. 
Mēs esam tik ļoti tuvu zeltam (Radīšanas Eliksīrs), 
Universālajai MĪLESTĪBAI, dzīvības spēka Avotam, pārpilnībai - kā mūsu 
iedzimtajām/dabiskajām tiesībām, svētajām savstarpējām attiecībām, dvēseles 
saiknei ar savu domubiedru ģimeni, utt., ka atrasties tālu no 
šīm enerģijām kaut tikai dienu jau ir nomācoši. Kad mēs nevaram elpot MĪLESTĪBAS daļiņas, kas ir tik ārkārtīgi 
svarīgas jaunajai cilvēciskajai formai, tas burtiski liek justies 
nomāktiem. Mūsu fiziskais ķermenis pilnīgi s-ā-p un ir kā salauzīts, 
promesot patiesajam tā uzturēšanas Avotam, un mēs atrodamies kritiskajā punktā, 
kad nekas cits nevar apmierināt vai piepildīt mūsu vajadzības. 
Pagātnes trīsdimensionālie prieki/baudas vienkārši 
mūs vairs nespēj uzturēt. Ēdiens nobāl salīdzinājumā ar to, ko patiesi vēlas 
mūsu miesa (tās dimantiskā būtība), vingrinājumi vingrinājumu pēc, sekss seksa 
pēc, ceļojumi ceļojumu pēc, darbs darba pēc, saskarsme saskarsmes pēc – tas 
viss, labākajā gadījumā, ir banāli. Bez dzirkstošā mūsu Kristus „Es” mirdzuma, 
ka pa pilienam iesūcas mūsu trīsdimensionālajā pasaulē, dzīve kļūst par mūžīgi 
ziemīgu grūtsirdību. (Protams, kad mēs saistīti ar savas būtnes kodolu, kuru 
ietver Māju enerģija, pat visbanālākā trīsdimensionālā pieredze kļūst 
mistiska!) 
UN TOMĒR ... lūk, mēs visi esam šeit, šajā milzīgajā 
potenciāla (aptumsuma) portālā, kuru Plejādiešu Augstākā Padome (PAP) ir 
nosaukusi par „Radīšanas Manifestāciju”, taču šķiet – bez vēlēšanās, bez gribas 
kaut ko darīt vai iegūt. 
Es pēc personīgās, nebūt ne vieglās pieredzes 
uzzināju, ka tas viss ir lieliski organizēts; ka pirms mēs 
spēsim kopradīt ar savu maģiju jaunu pasauli, mums ir „jāpiedzemdē” 
(jāmanifestē) jauna Augstākā sevis pašu - kā apzinātu Dievišķā radītāju 
versija. Ka šis ir paātrināts, taču daļēji pasīvs atklājumu, 
saņemšanas, vilšanās, ļaušanas un mūsu spožuma, mūsu dziļākā, patiesākā „Es”, 
kurš kalpo par mūsu maģijas sakni, piedzimšanas vērošanas ceļojums. 
Taisnību sakot, tas mani mazliet samulsināja, jo 
(manuprāt) es vienmēr esmu bijusi entuziasma pilna, gatava uzsākt daudzus jaunus 
projektus, kad sapratu, ka diemžēl man nav pietiekami daudz enerģijas, lai 
uzturētu visas šīs lietas, vismaz, pagaidām. (Lai gan jūtu, ka, tuvojoties 
Saules aptumsumam, pārmaiņas ar mani notiek). Man tika teikts, ka vislielākā manifestācija, kādu mēs novērosim caur šo portālu, 
būsim – atskan bungu rīboņa – MĒS PAŠI! 
Ka mums vajag, pirmkārt, būt klāt mūsu parādīšanās procesā un 
novērot manifestācijas, kuras pavada šo pāreju. 
Un, spriežot pēc visa, tādu būs daudz. 
Papildus mūsu Dievišķības izpaušanai, manī radās 
sapratne par to, ka daudzas mūsu iepriekšējo un pašreizējo vēlmju manifestācijas 
šajā laikā gatavojas caur Priekškaru iznākt virspusē. Tās ir lietas, pie kurām 
mēs esam strādājuši, kuras esam gaidījuši kopš šī ceļojuma sākuma - zināmās un 
nezināmās. Un dažos gadījumos šo „lietu” neesamība arī ir kļuvusi par ceļojumu 
jeb radījusi ceļojumu. Pat dažas lietas, kas šķiet nav iespējamas (kā, piemēram, 
Augšupejas/Pacelšanās ceļojuma pabeigšana) pēkšņi kļūst iespējamas tagad, un 
viss, kas mums ir jāizdara, ir netraucēt mūsu pašu maģijai 
radīt brīnumus. 
Man tika parādīts, ka visas šīs milzīgās enerģijas 
faktiskai fiziskajai manifestācijai savācas kopā – kā īsta viesuļvētra, kas 
atnes sev līdzi vienlaikus daudzus vajadzīgus elementus. Ja mēs esam klātesoši 
procesā, tad varam ieraudzīt, kā šīs enerģijas savērpjas ap mums, noliekot visu 
savās vietās, pat neraugoties uz to, ka mēs mierīgi sēžam (tiesa gan – uz pašas 
krēsla maliņas), brīnoties, kā tas viss saliksies/izveidosies. 
Kā vienmēr, šis „kā” nav īsti mūsu darīšana. Pat, ja 
mēs balansējam uz robežas, bet lielākajai daļai no mums tas tieši tā arī ir, 
mums vienkārši ir JĀTIC mirkli ilgāk, ka mūsu sapņi ir reāli, un jāļauj šiem 
varenajiem spēkiem vest mūs uz (iedvesmotu) rīcību, atceroties, ka beigas un sākums vienmēr notiek vienlaicīgi. Spiediens 
ir vislielākais tieši pirms izlaušanās, un es nedomāju, ka jel kāds no mums 
varētu noliegt to, ka spiediens tagad ir nežēlīgs. Šis ir „visu vai neko” laiks 
un ikvienam no mums tagad ir vismaz viena dzīves joma, kura vienkārši vairs 
nevar palikt tāda, kā bijusi. 
Taču, lai gan es zinu, ka sadzirdēšu veselu kori 
iebilstam, kad saku, ka nav nekādas jēgas mēģināt DARĪT kaut ko, lai kas tas arī 
nebūtu, kas vēl nav „nobriedis” darbībai. Mēs šeit nevaram nekam likt notikt. 
Mēs varam tikai vēlēties (lasīt: ļaut) ieviest mūsu vēlēšanās dzīvē. Mēs 
virzāmies, kad tiekam virzīti. Mēs tagad zinām, ka visi centieni ir nezināšana 
un, ja mēs stumjam sevi uz (piespiedu) rīcību, tā vietā, lai ļautu iedvesmai 
sevi virzīt, rezultātā mēs riskējam saņemt kārtējo karmiski kroplīgu radīto, ko 
neviens nevēlas. 
************************************************************************************ 
Lorena
 
