Solvitas Lodiņas lekcija
Vai Patiesība mums ir
sasniedzama?
Latvijā mēs bieži vien redzam situāciju, ka paši
latvieši noliedz savas kultūras vērtības, kaunas no tām. Kāpēc? Mūsdienās plašā
klāstā ir pieejamas tik dažādas pasaules kārtības paradigmas, kuras nākušas gan
no rietumiem, gan no austrumiem, kuras uzrunā cilvēkus mūsdienīgā valodā. Tās
neprasa iedziļināšanos sakrālajos simbolos un Dabas tēlos, tās prasa vienkārši
pieņemšanu. Ja simboli nav saprotami, tad arī tajos apslēptās zināšanas ir
nesasniedzamas un līdz ar to nešķiet ne vērtīgas, ne nozīmīgas. Postmodernisma
laikmeta pašā uzplaukumā, visapkārt mēs dzirdam apgalvojumus, ka katram
indivīdam mūsdienās ir savs pasaules uzskats, paradigma. Šāds uzstādījums mūs
noved pie tā, ka indivīdus kolektīvā vieno vairs tikai sociāla līmeņa jautājumi,
kuru galvenais problēmloks ir fiziskā izdzīvošana. Arī kultūra šādā situācijā ir
piesātināta ar šī līmeņa tēlainību, tās radošajām interpretācijām, jo
pieprasījums nosaka piedāvājumu.
Analizējot situāciju, rodas pamatots jautājums: vai
eksistē daudzas patiesības, vai eksistē viena Lielā Patiesība, viena Realitāte?
Dažādas kultūras, reliģijas, garīgās mācības, zinātnes novirzieni šo jautājumu
apcer savā veidā.
Seno kultūru vienojošais elements parādās sakrālajā
ģeometrijā, sapratnē par simboliem. Savukārt, reliģijas, kuras pretendē uz
augstāku attīstītas pakāpi, nekā pagāniskās kultūras, savā starpā pat karo, jūt
naidu šī jautājuma dēļ, pasniedzot savu Dieva iemiesojumu kā vienīgo
Patiesību.
Zinātne cenšas pietuvoties reliģijai, rada jaunas
teorijas. Tā, piemēram,
20. gadsimta ietvaros Lielo Patiesību meklējumi
zinātniekus noveda pie modernas kvantu fizikas, vispārīgās relativitātes
teori¬jas, Gedela teorēmas, kosmosa evolūcijas Lielā Sprādziena modeļa, haosa
teorijas, sinerģētikas — visjaunākās mūsdienu integrālās zinātnes, ka arī
netradicionālas fraktāļu ģeometrijas — ģeometrijas, kas apraksta kā dzīvās, ta
nedzīvās dabas daudzveidīgās neregulārās formas. Kvantu fizikas un vēlāk arī
visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulātu, t. s.
komplementaritātes principu, 1927. gadā formulēja kvantu mehānikas pamatlicējs
dāņu fiziķis Nilss Bors. Komplementaritātes principu viņš filozofiski postulēja:
„Lielā Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Lielā Patiesība.” Ikviena
Liela Patie¬sība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība-, tikai papildināta ar
savu komplementāro pretmetu, tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās Patiesības
iemiesojumu. (E.Siliņš „Lielo patiesību meklējumi”2011)
Šeit ir stāsts par pasaules dualitāti tās pirmsākumā.
Un katram šim principam ir sava Lielā Patiesība, kas neapgāž viena otru, bet
papildina. Latviešu dainu simbolos dualitāte, kuru mēs jau pazīstam kā ķīniešu
iņ un jan principu, atspoguļojas dainā:
33874-0
No jūriņas izpeldēja
Divi sirmi kumeliņi;
Vienam bija zvaigžņu deķis,
Otram zvaigžņu iemaviņi.
Tie zināja zemei galu,
Tie jūriņas dibeniņu.
Kumeļa simbols – gan universālā enerģija, gan tās
kustība. Šajā dainā mēs redzam, ka vienam kumeļam ir zvaigžņu deķis – matērija,
sievišķais princips kā zvaigžņu sistēmu, galaktiku iemiesojums, bet otram
kumeļam – zvaigžņu iemaviņi – gars, vīrišķais princips, kas kontrolē jeb
pārvalda ar savu saprātu haosu.
Bet dainā:
33769-0
Divi bēri kumeliņi
Uz akmeņa auzas ēda:
Dieva dēla kumeliņi,
Saules meitas precinieka.
mēs varam domāt, kas tad ir tas akmens un, kas ir
auzas. Vai Lielā Patiesība ir kā pamatakmens šai Realitātei? Varbūt tā ir tā
Visuma matrica, kurā ir ierakstītas visas likumības, kuras nosaka kārtību gan
Visumā/Universā, gan Pasaulē, Dabā un cilvēkā? Vai auzas ir kā domu graudi par
Lielo Patiesību? Varbūt, katra no auzu skarām ir viena pasaules kārtības
paradigma?
Modernākās garīgās mācības, to sludinātāji, pravieši
apgalvo, ka Pasaule ir pietuvojusies situācijai, kad mēs pāriesim no
4.dimensijas un 5.dimensiju, kurā neeksistēs dualitāte. Vieni stāsta, ka tas
notiks 2012.gada 21.decembrī, citi -2013.gada martā, citi vēl kaut ko. Cik daudz
mēs varam šīm ziņām ticēt? Tie, kuri raksta par 12 eksistences dimensijām un
smalki tās apraksta, manā skatījumā, tik un tā neko jaunu nepasaka, jo par to
visu mēs varam atrast norādes mūsu pašu sakrālajās zintīs un simbolos. „Viss
jaunais ir labi aizmirsts vecais”, saka paruna. Ja Pasaule un mēs iziesim no šīs
dualitātes, tad pavisam noteikti mēs vairs neeksistēsim šādās formās, kādas ir
redzamas. Mūsu asinsritē pat šī dualitāte ir izpaudusies kā arteriālā un venozā
sistēma, mūsu nervu sistēmā šī dualitāte ir kā veģetatīvā un simpātiskā nervu
sistēma. Mums ir labā un kreisā roka, kāja. Arī Daba bez dualitātes nebūs tāda
Daba, kādu mēs esam pieraduši redzēt. Par ko šie pravieši runā? Uz ko mūs
aicina? Un kāds ir viņu patiesais nolūks, sludinot savas atklāsmes? Minētie
transformācijas laiki nav tālu – drīz mēs uzzināsim Patiesību!
Senā mitoloģija – mūsdienu cilvēka
psihes struktūra.
Mūsdienu pasaules paradigmas pārsvarā ir sakņotas
zinātnē. Lai mainītu kādu atklāto postulātu ar jaunu atklājumu, ir jāpierāda
sava teorija ar praktiskiem, izmērāmiem rādītājiem. Kad mēs koncentrējamies uz
pētniecisko objektu, mēs redzam tikai šo objektu. Mums zūd kopveseluma apjausma.
Gadsimtiem plūstot, mēs tikai konstatējam, ka esam pazaudējuši senču
tēlaini-simbolisko domāšanu, kura spēja redzēt kopsakarībās un spēja visai
apkārtējai pasaulei, Dabai piešķirt simbolisko nozīmi. Cilvēks mūsdienās ir
kļuvis varenāks par Dabu un sācis to izmantot kā sev kalpojošu resursu.
Attālinoties no Dabas izjūtas, arī rodas visādas teorijas par eksistēšanu citās
dimensijās, atrauti no Dabas. Arī lielās reliģijas savā filozofijā izslēdz Dabu,
paceļoties tai pāri.
Pazaudējot tēlaino un simbolisko domāšanas veidu,
cilvēks arī kļūst neradošs. Viņš kļūst par labu reproducētāju un izpildītāju bez
savām idejām, pieņem jebkuru paradigmu, kuru viņam kāds pilnā pārliecībā stāsta,
iemācās patērētāja dzīves filosofiju. Lai atgūtu šo svarīgo spēju – redzēt savām
acīm, dzirdēt savām ausīm, domāt neatkarīgi, pētīt pasauli visaptveroši un
radoši sevi izpaust, jāaktivizē sevī pasaules tēlainā izjūta, domāšana
simbolos.
Mūsu senču latviskais Pasaules redzējums (izpratne un
izjūta) bija ciešā saistībā ar redzamo Dabu Latvijā. Pirms cilvēce savā ikdienā
sāka strauji apaugt ar tehnoloģijām, cilvēka maņas bija spējīgas vairāk,
niansētāk, uzmanīgāk, dziļāk pamanīt un uztvert Dabu un norises tajā. Par to
liecina mūsu latviešu tautasdziesmu lielā daudzveidība.
5 cilvēka uztveres instrumenti – redze, dzirde,
garša, smarža, tauste dainās atspoguļojas 5 bēru kumeliņu simbolos:
29886-0
Pieci bēri kumeliņi
Uz akmeņa auzas ēda;
Visi pieci piederēja
Jaunajam bāliņam.
Dabas fenomens ir kā atvērta likumību grāmata, kurā
ir atstātas mums cilvēkiem daudzas vēstules.
Es uziešu debesīs
Pa pūpoļa zariņiem,
Zelta kokles koklēdama,
Grāmatiņu lasīdama.
(LFK 1341,31557)
Tas, kurš dziļi izjūt un plaši izprot Dabu, var
uzzināt arī eksistenciālas patiesības, likumības un likumsakarības gan
mikrokosmosā, gan makrokosmosā – gan sevī, gan sabiedrībā, gan kosmosā, sāk
domāt kopsakarībās, lielformāta tēlos, simbolos, spēj izsekot visdažādāko
apziņas līmeņu pamatstruktūru atkārtošanās fenomenam- fraktāļiem dažādos
palielinājumos un izvērsumos. Un tikai tas, kurš ir ar plašu Dabas iekšējo
redzējumu sevī, var arī izcili savas sajūtas, pārdzīvojumus atspoguļot savā
radošajā izpausmē un ikdienā.
Mēs nekad vairs nebūsim senie cilvēki ar viņu
pasaules uzskatu. Un mums vairs nav jāpielūdz mitoloģiskās dievības ārpus sevis.
Mēs nebīstamies no Dabas. Mēs esam pietiekoši attīstīti, lai saprastu, ka visas
dievības, parādības, pat gadskārtu svētki ir vienkārši mūsu psihes struktūras.
Viss Visums ir mūsos! Un arī Pats Visuma radītājs ir mūsu pašu Augstākā Būtība,
kura sevī jāatklāj kā Patība.
Psiholoģija kā zinātnes nozare ir izpētījusi psihi,
psihiskos procesus un nosaukusi to terminoloģijā, kas mūsu kultūras valodai ir
sveša. Taču, šos jēdzienus mēs varam nosaukt latvisko tēlu un simbolu valodā. Un
tad visa senā mitoloģija brīnišķīgi var ienākt modernajā psihioloģijas zinātnē
un kalpot mūsdienu personības attīstībai latviskā kultūras vidē. Tā, piemēram,
Dievs ir mūsu augstākā Patība, Dieva dēli – dažādie domāšanas procesi (Jānis –
individualitāte), Saules meita – personība, Pērkons – gribas, emociju aspekts,
Laima – jūtu, attieksmju, dievišķā nodoma aspekts, Māra – vieliskais ķermeņa
procesu aspekts utt. (šo tēmu ritināsim visā rakstu sērijā).
Senie cilvēki visus šos aspektus pielūdza „ārpus
sevis”, juta viņu palīdzību „no ārpuses” . Cilvēku ar šādu paradigmu var viegli
arī ietekmēt „no ārpuses”. Bet, tas, kurš jūt visus šos aspektus kā sevī mītošās
struktūras, pats kļūst par dzīves, noteikumu, matricu radītāju. Viņam nav
jāpielūdz šie aspekti, bet tikai tie jāapzinās sevī.
Personība.
Personība kā Saules meita. Ja Saule varētu būt
Patiesības simbols, tad katras personības dzīves uzdevums ir aizaugt savā
attīstības pakāpē līdz Patiesībai. Tāpēc mēs katrs esam daļina no Saules –
Saules meita – Gaismas iemiesojums.
33944-3
Saule savus kumeliņus
Jūriņā peldināja;
Pati sēd kalniņā,
Zelta groži rociņā.
Arī Saulei ir savi kumeļi – enerģija, kura uztur visu
dzīvo Pasaules jūrā. Šīs dainas kontekstā „zelta groži” ir kontrole pār Pasaules
jūrā notiekošajiem procesiem. Mēs varam teikt arī, ka viņa ar savu
elektromagnētisko lauku piesaista sev planētas, Zemi, kas ap viņu griežas – peld
pa savu orbītu.
Latviskajā kultūrā ‘Saule’ ir sieviešu dzimtes vārds.
Citās kultūrās un reliģijās ‘Saule’ ir vīriešu dzimtē un kā Patiesības, Gaismas
simbols, iemiesojies konkrētā pravietī, vīrietī (Kristus,u.c.). Šo fenomenu var
plaši apcerēt. Šķiet, ka galvenais vienojošais kods būtu: intuitīvā Patiesības
izjūta, kas savā būtībā piemītoša sievišķajam pirmsākumam cilvēkā (vīrietī vai
sievietē). Domāšana, kas ir vairāk vīrišķā pirmsākuma aspekts (Dieva dēls
cilvēkā – vīrietī vai sievietē) mūs nenoved pie Patiesības atklāsmes. Tas ir arī
instruments, kurš palīdz atklāsmes transformēt izpratnē jeb saskalda tās. Jā-
domāšanas process var kalpot gan kā kāpnes ceļā uz Patiesības atklāsmi, gan arī,
galējā stadijā, traucēt sasniegt patiesības atklāsmi jeb pārdzīvojumu. Lai
aptvertu Patiesību un iekšēji to ieraudzītu visos tās aspektos vienlaicīgi ir
jāklusē. ‘Ticība’ ir jēdziens, ar kuru tiek daudzajās kultūrās, reliģijās
apzīmēts Patiesības intuitīvās atklāšanas fenomens. Ticība faktiski apzīmē
domāšanas procesa pāriešanu kontemplācijas procesā jeb vērošanas un pieņemšanas
stāvoklī. Tāpēc – personība-Saules meita sava brieduma kalna virsotnē nonāk tad,
kad Dieva dēls ir vērotāja stāvoklī (ar apkaltu kumeliņu).
33960-0
Saules meita dvieļus aude
Augstā kalna galiņā.
Es nevaru klātu kļūt
Ar nekaltu kumeliņu.
Saules meita- personība savos pašattīstības
meklējumos brien Pasaules jūrā. Šinī gadījumā simbols „Pasaules jūra” varētu
nozīmēt zināšanu, pārdzīvojumu, pieredžu jūru. Dieva dēls šinī gadījumā viņai
palīdz saglabāt pasaules veseluma vainaga, kroņa sajūtu ar savu zināšanu
zobenu:
33964-0
Saules meita jūru brida,
Matu galu neredzēja;
Dieva dēli kroni nesa
Zobeniņa galiņā.
Un atkal – veseluma sajūta parādās zināšanu zobena
pašā „galiņā”. Mēs zinām, ka domāšanas procesā mēs gan analizējam – sašķeļam,
gan sintezējam – apvienojam. Ar zobenu var sašķelt un var arī viņa galā „uzmaukt
kroni” veseluma simbolu.
33754-0
Dieva dēli klēti cirta,
Zelta spāres spārēdami;
Saules meita cauri gāja,
Kā lapiņa drebēdama.
Klēts simbols šinī gadījumā ir kā pieredzes ēka. Un
zelta spāres – tas jau varētu būt simbols jēgas sapratnei, izpratnei par
eksistences duālismu. Saprast savas eksistences un Visuma eksistences jēgu ir
personības brieduma pakāpes pazīme. Saules meita tuvojas mērķim, tāpēc dreb
savās nojautās. Kad mūsu iegūtās zināšanas pārbauda eksāmenā, mēs arī mazliet
drebam…
34017-0
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Saul’ ar Dievu ienaidā:
Dieva dēli nomaukuši
Saules meitas gredzeniņu.
33905-1
Bīstaties, Dieva dēli,
Skabargota Saule lēca,
Kam vakar nomaucāt
Saules meitas gredzeniņus.
Šīs dainas stāsta par pretējo – Dieva dēli ar savu
analizēšanu, prātuļošanu ir atņēmuši Saules meitai veseluma (gredzena simbols)
sajūtu. Saule- Patiesība līdz ar to nav sasniedzama jeb redzama. Un tas ir
pretrunā ar šī Visuma Radītāja sākotnējo Nodomu. Trīs dienas un trīs naktis šīs
dainas kontekstā vēl var simbolizēt arī tumsonības laikmetus cilvēcē, kas seko
pēc Apgaismības laikmeta, kurā cilvēkiem piemīt pilnīgās zināšanas.
Savukārt dainā:
33763-0
Dieva dēli, Saules meitas
Vidū gaisa kāzas dzēra;
Mēnestiņš tecēdams,
Tas pārmija gredzeniņus.
Mēs varam nojaust, ka Saules meitas ir ieguvušas
pilnīgas zināšanas – apprecējušās ar Dieva dēliem. Un gredzeni- cēloņseku
izpratnes, pasaules vienotības izjūtas simboli ir abiem, nevis vienam! Te ir
tikai jautājums, kāpēc Mēnesis pārmij gredzentiņus. Mēness ir Augstākā prāta
simbols, intelekta simbols kurš tikai atstaro Saules- patiesības gaismu. Bet,
varbūt, ka tieši šeit mēs varam nojaust iepriekš minēto Lielās Patiesības
komplimentaritātes principu. Saule nav pilnīga Patiesība bez Mēness
patiesības!
Personība un tautas
kultūra.
Konkrētā laikmeta personības ir tās, kas ar savu
darbību, rīcību nosaka kultūras tendences jeb to, ko tautas vairākums uztver un
pieņem kā savu personīgo mērauklu, kultivējot jeb atkārtojot kā pozitīvu,
patīkamu jūtu, emociju, sajūtu izraisošu pārdzīvojumu, kas ar laiku kļūst par
pārbaudītu tradīciju.
Ja senāk katrai nelielai ciltij varēja būt savas
tradīcijas, piemēram, pat laika skaitīšanas īpatnības, tad mūsdienās izdzīvo tās
tradīcijas, kuras ir pieņemamas dažiem miljoniem cilvēku. Tās ir milzīgas
nācijas, kuras saista kopīga teritorija, politika un ekonomika. Kultūras
sadrumstalotība šādā situācijā neizdzīvo jeb, ilgstoši nīkuļojot, lēnām izzūd.
Ja nācija, tās pamattauta grib saglabāt vērtīgāko garīgi-tradicionālo mantojumu,
tad tas ir strukturēti jānodefinē, jāaizsargā ar likumu un jāizstrādā stratēģija
tā tālākai izplatīšanai jeb apzinātai mācīšanai-kultivēšanai. Nācija kopumā no
tā var iegūt, jo tai ir visi priekšnoteikumi kļūt garīgi un emocionāli
saliedētākai. Taču, ja skatāmies uz katru nācijas personību atsevišķi, tad no
šāda procesa dvēseliskā individualitāte var ciest, jo neizbēgami tā saskaras ar
ierobežojošu nonivelēšanu, vienādošanu, pielāgošanu vairākuma pasaules uztverei
un izpausmēm. Pie šādiem apstākļiem individualitātes ārējā izpausme-personība
var kļūt deformēta jeb neatspoguļot dvēseli pilnā apjomā. Dvēselei arī ir
nepieciešama lielāka piepūle, lai izpaustu savu individuālo uzdevumu kopējā
evolūcijas kontekstā. Taču šis process ir nepieciešams, lai personība augtu savā
attīstībā un nobriestu, atmetot visu lieko, sekundāro, paturot tikai būtisko.
Cits jautājums, ja politika ir apzināti veidota tā, lai nemanāmi grautu
personību nobriešanu, jo tas ir bīstami, skatoties no varas pozīcijām.
Taču, jo vairāk mēs izaudzināsim brīvu un radošu
personību, kuras caurstrāvo dvēselisks individuālisms, nevis personības
egocentrisms, jo spilgtāka un garīgāka kļūs visa nācijas, tautas kultūra, jo
augtāka būs visas sabiedrības morāle un ētiskās vērtības.
Izsekojot personības egocentrisma veidošanās cēlonim
sabiedrības norisēs, nākas secināt, ka tieši izglītības un kultūras jomas ir
tās, kuras nosaka šo tendenci. Veidojot izglītības sistēmu, būtu jāizsver visi
audzinošie aspekti, kas veicina vai neveicina pozitīvas, radošas personības
veidošanos. Ja mūsdienās tautas jeb tradicionālā kultūra ir viennozīmīgi kļuvusi
par skatuves kultūru nevis eksistences ikdienišķo pamatu, tad tā ir pirmā
pazīme, ka kaut kas ir jāmaina izglītības un sabiedrības kultūras
pamatprincipos, pamatuzstādījumos. Mūsdienu spilgtās personības gūst baudu,
prieku un gandarījumu no skaļiem aplausiem, prestižām balvām un sevis pacelšanas
pār ļaužu masām. Iespējams, ka vissenākais cilvēks-personība-vadonis guva baudu,
prieku un dievišķo piepildījuma sajūtu no tā, ka harmonijā ar Dabu un kopā ar
sabiedrību veica periodiskus, kolektīvus apziņas attīrīšanās jeb
vertikalizēšanās rituālus. Mēs tos pazīstam kā gadskārtu ieražu svētkus,
tradīcijas. Tieši šajos apziņas un dvēseles svētkos atsevišķās individualitātes
varēja izpaust savu neatkārtojamību, negaidot par to aplausus un balvas. Visi
kopīgā, vienotā, radošā iedvesmā gatavojās svētkiem, kas pēc būtības bija
atgriešanās savā cēloniskajā eksistencē gan simboliskā, gan tiešā nozīmē.
Individuālās eksistences galējais mērķis ir visiem kopīgs- apzināta nonākšana
Radīšanas sākumpunktā, kur viss Dabā eksistējošais ir vienots kopveselumā
–Dievā. Šo sajūtu ir regulāri jāapzinās, jākultivē, jāattīsta, jānostiprina caur
jebkuru ikdienas norisi. Tieši ikdienas norises, to secības, kombinācijas ir
tās, kas mūs padara atšķirīgus. Tātad- atšķirīgs ir katra individuālais ceļš,
bet galamērķis visiem ir viens.
Latviskais – kolektīvais Pasaules redzējumus,
izpratne par Visuma procesiem – ir kā ideāls, uz kuru visiem tautas indivīdiem
tiekties. Un kā to sasniegt, kādā secībā, intensitātē izjust, pārdzīvot – tas ir
katras personības jautājums un arī brieduma-pieredzes pakāpes jautājums.
Briedums jeb viedums ir vienāds ar dzīves pārdzīvojumu un atklāsmju kvalitatīvo
daudzumu. Tam ir mazs sakars ar kvantitatīvi iegūto izglītību. Tam ir sakars ar
paškontroli un pašapziņu un savas Patības, Visuma eksistences jēgas
izpratni.
Visuma matrica kultūras
simbolos.
Jēdziens: „Visuma matrica” ir mūsdienīgs. Lai
saprastu, kā tas saistās ar kultūras simboliem, ielūkosimies dažās
definīcijās:
„Visums jeb Universs ir viss laiktelpas kontinuums,
kurā mēs pastāvam, ieskaitot visu tajā atrodošos matēriju un enerģiju”.
„Kosmiskā telpa, reizēm saukta vienkārši par kosmosu,
ir Visuma relatīvi tukšie apvidi ārpus astronomisko objektu atmosfēras. Kosmiskā
telpa nav pilnīgi tukša (t.i. ideāls vakuums), bet ir aizpildīta ar
elektromagnētisko starojumu, plazmu (elektroniem, protoniem un citiem joniem),
kosmiskajiem stariem, mikroskopiskajām daļiņām u.c)”
„Visu eksistējošo mēdz dēvēt arī par pasauli . Lai
arī mūsdienās “pasaule” gandrīz visās valodās pamatā nozīmē “Zeme”, agrāk šo
vārdu lietoja, lai apzīmētu visu pastāvošo.”(www.vikipedija.lv)
Lai būtu saprotamāk – mēs varam runāt par Visuma
matricu kā makrokosmu un Pasaules (Zemes) matricu kā mikrokosmu Visuma
kontekstā. Par Pasaules matricu kā makrokosmu un par cilvēka matricu kā
mikrokosmu.
„Matrica” – tas ir mūsdienu valodas jēdziens, kurš
apzīmē sākotnējo struktūru, programmu, kas nosaka visus tālākos procesus, to
norises kārtību jeb secību. Latviešu dainās šī jēdziena ekvivalents varētu būt
simbols „Vaska pils”.
Svētu rītu Dievs piedzima
Vaska pili uzbūvēja.
Jauni ļaudis veci tapa
Vaska pili neredzēja.
Zīme, kas atklāj šo jēdzienu – Dieva zīme:
Dieva kalna (Visuma) virsotnē mēs redzam trīs apļus –
Dievs, Laima, Māra – Gars, matērija, svētlaime-eksistence-liktens. Šie trīs
aspekti apvienojas ceturtajā – gribas aspektā, kas ir Pērkona simbols –
četrstūris – pasaules laiktelpas 4 dimensijas.
Dažādu dimensiju kubu divdimensionāli attēlojumi
plaknē: nulle dimensiju — punkts, viena dimensija — taisne, divas dimensijas —
kvadrāts, trīs dimensijas — kubs un četras dimensijas —hiperkubs jeb teserakts.
(www.vikipedija.lv)
Šis četrstūris Dieva zīmē zemāk atkārtojas dažādos
palielinājumos – 10 četrstūros. Ar šo skaitli 10 mēs varam izteikt visu, kas
eksistē gan mikrokosmā, gan makrokosmā (Pitagora tetraktija- pirmo 4 mazāko
skaitļu summa).
Vistiešākā tēlainā asociācija šim „Vaska pils”
simbolam ir ar bišu stropa kāri, kurā ir daudzi iedalījumi. Un, ja mēs pamatīgi
iedziļinātos šajā zīmē, tad uzzinātu par pasaules kārtību latvieša skatījumā
svarīgāko pamatprincipu – Gara un matērijas vienotību, jeb vīrišķā un sievišķā
pirmsākuma vienotību, kas izpaužas vienā bišu šūnā.
Visuma likumi ir vieni un tie paši, atšķiras tikai
skaidrojumi un pieejas, atkarībā no vietējām tradīcijām, kā arī laika, kultūras
un ģeogrāfiskās vides īpatnībām. Šo likumu darbība matērijā latvju dainās
atspoguļojas šādi:
Lēni lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā.
Dieviņam rāmi zirgi,
Māras kaltas kamaniņas.
Visā turpmāko rakstu sērijā mēģināsim izpētīt
Pasaules matricas struktūru, kas mums ir sajūtama mūsu ikdienā. Un tad jau katrs
spriedīsim, vai šī struktūra patiesi ir Visuma matricas atspulgs.
Pasaules matricas struktūra dainās, kas nosaka
pasaules uzskata veidošanos:
• Visuma rašanās, cēlonis, eksistēšanas
nodoms.
• Lineārais un objektīvais laiks. Dabas cikli,
likumības un to ietekme uz cilvēku.
• Indivīda psihiskie procesi (arhetipi, psihes
simboli), liktens, dzīves jēga, dzīves uzdevums (darbs, radošais process),
tikumiskās vērtības un personības mijiedarbība ar: sabiedrību (ģimene, tauta,
cilvēce), Dabu (augi, dzīvnieki, dabas parādības),
• Sabiedrības (tautas, nācijas) kolektīvās apziņas
vērtības, sociālā iekārta
Visuma rašanās, cēlonis, eksistēšanas
nodoms.
Latvieši par Visuma rašanos daudz
nefilozofē-folkloras materiālos nav pārāk daudz tautasdziesmu, kurās būtu vismaz
kāda tēlaina norāde par sākumu Sākumu. Daudz vairāk par eksistences sākumu var
atrast teikās.
Ieskatam un sajūtai –dažas dainas:
1.Svētu rītu Dievs piedzima
Vaska pili uzbūvēja.
Jauni ļaudis veci tapa
Vaska pili neredzēj.
2.Kas varēja to darīt
Vidū jūras kaudzi mest?
To darīja Dieva dēls,
Saules meitu precēdams.
3.Kas to teica, kas redzēja,
Ka jūrāi miežus sēja?
Tad jūrā miežus sēja,
Kad Saulīte meita bija.
4.Dieva dēlsi alu dara
Vizulīšu kanniņā,
Saules meita guni kūra
Vaska cimdi rociņā.
5.Dieviņš alu padarīja
No miezīšu graudiņiem,
Mīļā Māra raugu lika
Medū rokas mērcēdama
6.Dieviņš kannu sadauzīja
Pa vienam gabalam,
Mīļā Māra sastīpoja
Ar sudraba stīpiņām
Lasot šīs dainas, var nojaust, ka Visums kā
izplatījums latviešu skatījumā ir zelta kanna – trauks jeb telpa. Vizuļi šajā
kannā var būt arī visa zvaigžņotā debess. Visuma sākumā notiek vīrišķā un
sievišķā principa saplūšana, tikai tad veidojas jeb radoši rodas jeb tiek radīta
redzamā pasaule (kaudze vidū jūras). Sākotnējās apziņas domformas – miežu graudi
tiek iesviesti Pasaules jūrā tad, kad Saules sistēma (Saule kā meita) tikai
veidojās. Māra- izpaustā matērija, liekot savu attīstības raugu- universālo
kustību un svētlaimes stāvokli – medu, sāk briedināt šos miežu
graudus-domformas. Un no tiem šajā Pasaules dievišķajā Zelta kannā gan pats
Dievs, gan Dieva dēls (individualitāte) dara alu jeb pasaules dzērienu, kuru
baudot, cilvēks gan izjūt brīvību, gan arī iekļūst laimes sajūtā. Latvietis
nerunā konkrēti –pirms cik gadu tūkstošiem Visums ir radies. Pietiek pateikt –„
Svētu rītu Dievs piedzima” – tātad, kaut kad viņš piedzima no nebūtības un kļuva
par pašapzinošos Patību, lai apjaustu Pats savas iespējas. Vaska pils arī
saistās ar noteiktu, definētu Telpu jeb izplatījumu, strukturētu daudzos stāvos,
līmeņos, istabās, kambaros. Saules meita (personība) ir tā radošā, sevi
apjautošā dzīvības uguns dzirkstele, kura ar savu mīlestību, prieku un sirds
siltuma uguni, visdažādākā veida viļniem (skaņa, gaisma utt) caurstrāvo Pasaules
Telpu –Zelta kannu.
Izpaustā Visuma eksistēšanas Nodoms vispilgtāk
atspoguļojas 6.tautasdziesmā. Dievs sevi vēlējās redzēt neskaitāmi daudzās
dzīvības formās(Dieviņš kannu sadauzīja….). Un katra no tām kļuva neatkarīga,
patstāvīga. Taču katrai šai daļiņai tik ļoti gribas izjust Bezgalības piepildošo
Vienotību, viengabalainību. Mīļā Māra – tā, kura ir Pasaules māte, ar vistīrākās
mīlestības sudraba pavedieniem –apziņu, mūs visus sastīpo sākotnējā veselumā.
Vienā teikumā varētu teikt, ka eksistences Nodoms ir gūt pieredzi un atgriezties
sākumpunktā piepildītam, laimīgam, gandarītam ar pilnu sevis apziņu.
Šī cikla daudzkārtējo atkārtošanos latviešu
tautasdziesmās simbolizē čūska, kura maļ pasaules miltus (tās pašas
domformas).
Melna čūska miltus mala
Vidū jūras uz akmeņa….
Dievs mūs ir radījis par tādām būtnēm, kuras
potenciāli savā apziņā var kļūt vienotas ar Viņa bezgalīgo Apziņu.
Nāc, Dieviņi , istabā,
Lielu platu mētelīti,
Lūdzu Tevi saņemies,
Šauras manas duraviņas.
Un lai šo stāvokli sasniegtu un padarītu priekš sevis
kā noturīgu ir jāmācās:
• Gremdēties bezgalīgā apziņā regulāri
• Atšķirt subjektīvo no objektīvā.
• Koncentrēties ilgstoši (priekšnosacījums apziņas
paplašināšanai)
• Dzīvot tikumisku dzīvi (fiziski, vitāli,
emocionāli, mentāli)
Tie, kas ir sasnieguši šo apziņas stāvokli, jūt sevī
biežus svētlaimes uzplaiksnījumus, dziļu mieru, bezgalīgu klusumu, milzīgu
enerģiju, mīlestību, vienotību ar jebkuru pasaulē atrodamo būtni, izprot cēloņus
un sekas jebkurai parādībai. Šis Diev-cilvēks izprot arī Visuma radīšanas,
eksistēšanas jēgu.
Harmonija starp garīgo un materiālo, starp dievišķo
un cilvēcisko, mīlestībā starp vīrišķo un sievišķo, starp atsevišķo un kopīgo,
starp labo un ļauno, starp došanu un saņemšanu, starp jebkurām pretējībām,
galējībām patiesi varētu būt Dieva Nodoms, radot Eksistenci. Izejot no šī, tomēr
nākas secināt, ka dualitāte ir arī eksistence un neeksistence. Un tāpēc, loģisks
secinājums ir, ka nav iespējama eksistence neeksistencē jeb nav iespējama
nedualitāte izpaustā Visumā – 5.dimensijā, par kuru ieminējos šī raksta pašā
sākumā.
Balansēšana līdzsvara punktā ir tikpat bezgalīga kā
visa Eksistence. Tāpēc nevar pateikt, ka kāds cilvēks ir sasniedzis Dievapziņu
tās galējā punktā. Šāda punkta nav!
Autore: Solvita Lodiņa
