Siržu atvēršana

Siržu atvēršana. Piedzimšanas Laiks un Dievišķā Sievišķā Dunoņa.

2012.gada oktobris.

 

Dana Mrkič (Dana Mrkich). 2012.gada 11.oktobris

http://danamrkich.blogspot.com/2012/10/o…

http://ianlisakov.ucoz.com/publ/ehnerget…

No krievu valodas tulkoja Sandra Šņoriņa

 

„Ir svētums asarās. Tās izpauž spēku, nevis vājumu.

Runājot daiļrunīgāk kā desmittūkstoš valodu.

Bezgalīgu sāpju … un neizsakāmas Mīlestības vēstneses”.

(V.Īrvings)

 

Vai jums ir gadījies pēdējā laikā sākt raudāt vakara ziņu dēļ? Izjust tādu cilvēku bēdas un sirdssāpes, kurus jūs pat nepazīstat? Vai jūtaties sarūgtināti, kad dzirdiet, ka pret kādu cietsirdīgi izturas vai par kādu ņirgājas, vai vienkārši izturas ar necieņu (vai izjūtat arī tādu sašutumu, kādu nekad agrāk neesiet izjutuši, ja tas viss notiek ar jums)? Mūsu emocijas tagad paceļas ļoti augstā līmenī, jo aizvien augstākas enerģijas/gaismas frekvences pārpludina mūsu planētu, visu pastiprinot. Mūsu iekšējā cilvēcība atmostas, ļaujot mums pa-īstam izjust tās emocijas, kas mums ir vajadzīgas, lai paplašinātos un palīdzētu mums apkārt esošajai cilvēcei.

 

Mēs nonākam pie izpratnes par to, ka jebkurš „cits” cilvēks, kurš cieš, ir daļa no mums pašiem, kas arī ciešam, un mēs vairs nevaram ignorēt to, kā kaut ko, kas notiek ar citiem. Nekādi „Citi” neeksistē. Lūk, ko patiesībā nozīmē vienotība. Mēs visi esam vienas puzles daļas. Ja kādam citam tās [puzles] gabaliņam sāp, mēs tagad jūtam šo sāpi stiprāk kā jebkad agrāk. Tagad nav īstais laiks „pacelties” virs emocijām. Mūsu bēdu, skumju, ciešanu, naida un vilšanās emocijas tagad ir pilnīgi laikā un vietā, jo liecina par to, ka šī pasaule nav tāda, kādai tai vajadzētu būt, ka šī nav tā pasaule, kuru mēs esam pelnījuši un kādu esam šurp atnākuši radīt. Šīs emocijas kalpo par masu transformācijas katalizatoru jebkurā nozarē, un tādas bāzes, kā sociālie mēdiji, sniedz cilvēkiem iespēju izteikties, sanākt kopā un kopīgi strādāt, lai radītu pozitīvas pārmaiņas.

 

Austrālijā pagājušajā mēnesī tūkstošiem cilvēku piedalījās miera gājienā un vēl miljoni pievienojās viņiem caur savām domām un asarām pēc brīnišķīgas, jaunas sievietes traģiskās bojāejas. Publiskā atbilde uz Džillas Migeras nolaupīšanu un tai sekojošo nogalināšanu izvērsās bezprecedenta akcijā. Šķiet, ka sēroja visa valsts un gandrīz ikviens teica: „Tā varēju būt es/mana māsa/sieva/meita”. Šādas lietas neatgadās pirmo reizi, taču pirmo reizi cilvēki masveidā noreaģēja šādā veidā. Līdzīgs kolektīvo bēdu uzliesmojums notiek arī Velsā saistībā ar mazās Eiprilas Džonsas pazušanu. Sirdis atveras un vienotības apziņa caur tām izplatās pa veselām kopienām, valstīm un visu planētu.

 

Šī gada lielāko daļu ap mums bija sajūtams tāds kā kūniņai līdzīgs burbulis. Jā, katrs saules uzliesmojums izraisīja mūsos emocionālos kāpumus un kritumus laikā, kad mēs nodarbojāmies ar savu veco problēmu attīrīšanu, tomēr laiku pa laikam mēs jutāmies tā it kā peldētu paši savā realitātē. Atrodoties pasaulē un [vienlaicīgi] būdami „ne no šīs pasaules”. Distancēti vērojot, kā tik daudzas lietas mūsos atšķetinās un atveras, un ļoti skaidri sajūtot savu „nepiederību” – tā, it kā mums nebūtu jāņem pārāk aktīva līdzdalība jebkādās drāmās, kas izvēršas mums visapkārt.

 

Lielāko 2012.gada daļu (un 2011.gadu un dažiem - pat vēl agrāk) mēs atradāmies enerģijā, kas līdzinās sievietes stāvoklim, kad viņa atrodas mirklī starp dzemdību spazmām, kad tiek izjusta dziļa atpūta un atslābums, kas robežojas ar hipnozi, kurā tiek zaudēta laika un telpas izjūta. Saules un kosmiskie viļņi – tās ir mūsu „spazmas” un mēs noteikti sajūtam, kā tās „izgrūž” visa tā pārpalikumu, kas ir gatavs aiziet, un ienes svaigu enerģiju, kas palīdz piedzimt jaunajam. Mēs arī esam pārgājuši enerģijā, kas Ir analoģiska dzemdību procesa pārejas fāzei – pēdējai stadijai pirms tam, kad sievietes ķermenis jau ir gatavs sākt izgrūst augli. Tā ir visgrūtākā fāze, jo tieši tad sieviete jūt, ka vienkārši vairs nespēj! Lai paceļ rokas tie, kas ir jutušies tieši tā lielāko šī gada laiku!

 

Dienas pirms 23.septembra Saulgriežiem ir atnesušas enerģijas pārbīdi un tam sekojošās nedēļās viena lieta ir kļuvusi acīmredzama: mēs beidzot esam sasnieguši „izstumšanas” fāzi šajā jaunās pasaules rašanās procesā. Daži cilvēki vēl atrodas spazmu stadijā vai pārejas periodā, citu ir sasnieguši „izstumšanas” fāzi agrāk, taču Saulgriežu vilnis noteikti ir pārbīdījis miljoniem cilvēku uz nākamo fāzi.

 

Daudziem tas ir kļuvis par ilgi gaidīto atvieglojumu, jo daudzi no mums izjūt „atpūtas” enerģiju gandrīz kā depresīvu, kā sastinguma enerģiju. Projekti tiek atstāti bez pieskatīšanas un sajūta „Vai tam ir kāda jēga?” – virmo gaisā. Tas bija patiešām paradoksāli. No vienas puses mēs neinteresējāmies ne par ko citu, atskaitot visvienkāršākās lietas, kuras varētu sniegt prieku un veselīgu dzīves telpu. Tomēr, ja jūs esiet pavadījuši lielāko daļu savas dzīves, zinot, ka esiet atnākuši šurp ar noteiktu mērķi, vai arī esiet ļoti koncentrēta persona, kura vienmēr jūt nepieciešamību virzīties uz kādu mērķi un, kura ir pieradusi sastādīt padarāmo lietu sarakstus, tad pēkšņa slīdēšanas maigā plūsmā, orientējoties uz vienkāršām ikdienas lietām, sajūta varētu izrādīties ārkārtīgi dezorientējoša.

 

Šī maigā plūsma tiek izjusta kā ļoti mierpilna un mēs saņemam mums ļoti vajadzīgo iz-līdzsvarošanos, virzoties dziļāk sievišķajās enerģijās un mūsu sirds enerģijās pēc daudzām dzīvēm, kas veltītas galvenokārt vīrišķajam un galvai. Tai pat laikā, daudziem telpa, kurā viņi ir nokļuvuši, izrādās esam daudzējādā ziņā šokējoša, izraisot lielu vilšanos tajos, kuri ir pavadījuši gandrīz visu dzīvi, gaidot šo laiku. Tagad mēs esam 2012.gadā un tā vietā, lai lēkātu no sajūsmas vai aktīvi darbotos bez pārtraukuma, mēs jūtamies tā it kā no mūsu pakalpojumiem būtu atteikušies minūti pirms izrādes sākšanās. Un mēs sākam brīnīties – vai izrāde vispār notiks? Vai ir pienācis laiks? Bet varbūt tas viss ir tikai fantāzijas, kuras esam redzējuši sapņos visu savu dzīvi?

 

Dažiem cilvēkiem maigā plūsma liek justies neērti citu iemeslu dēļ. Nav ērti iedziļināties aizvien dziļāk savā sievišķajā sākumā un savā sirdī, ja jūs esiet dzīvojuši, pārsvarā izmantojot savas vīrišķās enerģijas un savu galvu/prātu. Skaidrības labad jāsaka, ka vīrišķā enerģija šeit netiek uzskatīta par „slikto puisi”, piedodiet par izteicienu! Mūsu enerģētiskās šūpoles ir bijušas nelīdzsvarotas ar pār sievišķo enerģiju dominējošu vīrišķo enerģiju, kas ir izraisījis gan vīrišķās, gan sievišķās enerģiju deformēšanos kā individuālā, tā arī kolektīvā līmenī abos Kop-Radītāju aspektos.

 

Tagad mēs pārbīdām mūsu šūpoles līdzsvarotā stāvoklī. Virzoties dziļāk iekšā Dievišķajā Sievišķajā, mēs vienlaicīgi ļaujam arī rasties Dievišķajam Vīrišķajam, aizejot prom no nelīdzsvarotā „stiprākā dominēšanas pār vājāko” paradigmas uz paradigmu, kas orientēta uz „kopīgā darba” vienotības paradigmu.

 

Atgriezīsimies pie „izstumšanas” stadijas ziņām. Dienās pirms Saulgriežiem [Rudens] mēs sākām sajust satraukuma, adrenalīna un iedvesmas dzirkstis, kas atgriežas pēc ilgāka „gaisā pakarinātā stāvokļa”, motivācijas un dziļuma trūkuma sajūtu perioda. Mēs vēl neesam iztēlojušies, ko tieši darīsim, taču vismaz sajutām, ka kaut kas mūsos atgriežas dzīvē. Mums ir bijušas dažas dienas, kad esam izjutuši pilnīgu vieglumu un laimi, laimi bez jebkāda iemesla, un pateicību par itin visu mūsu dzīvē, kas var būt par iemeslu laimei. Saulgriežu laikā mūsu sirdis atvērās pilnīgi jaunā līmenī. Tās piepildījās ar jūtām. Gan ar mūsu pašu, gan citu cilvēku [jūtām]. Mēs esam raudājuši un esam bijuši pārņemti ar sajūtu, ka mums gribas raudāt.

 

„Jūs variet pievērt acis uz lietām, kuras negribat redzēt, taču jūs nevarat aizvērt savu sirdi tam, ko nevēlaties sajust” – Džonijs Deps

 

Mūsu sirdis ir atvērušās un tas turpināsies, ļaujot mums daudz dziļāk izjust ne tikai savas pašu jūtas, bet arī citu jūtas. Daudzi Gaismas darbinieki tiecas vienmēr raudzīties uz lietām no daudz augstākas perspektīvas. Līdztekus tam, ka šāds skatupunkts sniedza mums iekšējo pasauli, mieru un izpratni par mūsu pašu ceļojumu un citu cilvēku ceļojumiem, tas arī zināmā mērā aizsargāja mūs no pārlieku spēcīgām emocijām. Mēs sajūtam šīs emocijas tagad un tas līdzinās peldēšanai (bet varbūt mēs slīkstam?) nemierīgos un diezgan nezināmos ūdeņos. Tomēr šīs emocijas dod mums iespēju pacelties empātijas un līdzcietības līmenī un nodrošina impulsu rīkoties sociālajās un humanitārajās jomās, apkārtējās vides aizsardzības jomā un globālu jautājumu risināšanā, no kuriem mēs pretējā gadījumā izvairītos, ņemot vērā mūsu viedokli, ka „visam, kas notiek, ir savs iemesls”. Tā vietā, lai vienmēr teiktu: „viņi to izvēlējās”, tas mums sniegs iespēju pajautāt sev: ko mēs varam izdarīt, redzot mūsu brāļu un māsu šīs ciešanas un cīņu?

 

Vairs nebūs tā (ja tas jebkad tā pilnībā ir bijis), ka kāda situācija ir uzskatāma tikai un vienīgi par sekām tam, ka šim konkrētajam cilvēkam ir daudzas problēmas, vai, ka viņš ir šo problēmu vērts/ir tās pelnījis, vai ka tā ir viņa personīgā karma, kas viņam ir jāatrisina.

Mums nāksies saskarties ar milzīgu mūsu emocionālās reakcijas spēku uz jaunām un vecām situācijām un ar iekšējo aicinājumu darīt kaut ko šajā sakarā.

Mums nāksies saskarties ar zināšanām, ka dažos gadījumos cilvēks izvēlas noteiktu situāciju nevis kā savu personīgo problēmu sekas un kā lielu Dvēseles lietu, bet lai nomainītu savu komfortu, labklājību un pat dzīvi pret iespēju atmodināt pārējos, aizraujot/aizdedzinot mūs caur mūsu emocijām pasākumu veikšanai, lai tas, kas ir noticis ar viņiem, nekad vairs nenotiktu ne ar vienu citu.

Nevajag jaukt to ar palīdzību tiem, kuri šo palīdzību nevēlas. Tā ir pilnīgi cita kategorija. Mēs šeit neesam tāpēc, lai „glābtu” cilvēkus no viņu dzīvēm, ja viņi pietiekami labi jūtās savā drāmā un nelaimē. Mēs šeit runājam par tiem, kuri vēršas pēc palīdzības un atbalsta, par to balsīm un vaimanām, kuru lūgumi netiek uzklausīti.

 

Daudzi no mums tiecas apspiest un ignorēt to, ko mums negribas just un diemžēl mēs atrodam ceļus un veidus, kā aizvērt un ignorēt mūsu sirdis.

Tomēr mūsu parastais „bēgšanas” mehānisms – vai nu tā būtu pārāk augsta perspektīva vai citu uzmanību novērsošu faktoru un atkarību piesaistīšana – vairs nedarbojas.

Vai vismaz – nedarbojas tik efektīvi. Augsto frekvenču enerģijas, kas plūst uz šo planētu, piepilda mūsu sirdis un tādējādi pārvar to, ko mēs parasti esam darījuši un vēl joprojām mēģinām darīt, lai ignorētu un apspiestu savas jūtas.

Jūs variet bēgt, jūs variet slēpties, meditēt, dzert vai ierakties ar galvu smiltīs, taču šie enerģijas viļņi vienalga atradīs visus un ikvienu no mums.

 

Pastāv aizvien vairāk un vairāk pastiprinošamies sajūta, ka situācija patiešām, beidzot, vēršas uz labo pusi. Tie, kuri tik ilgi ir pārvaldījuši mūsu planētu, sāk zaudēt savu varu, un cilvēki no jauna ņem grožus savās rokās. Kā jūs ziniet, starp vibrāciju pārbīdi un tās fizisko manifestāciju pastāv zināma laika nobīde. Fiziskā realitāte, kuru mēs vērojam šodien, ir mūsu PAGĀTNES domu un mūsu bijušo vibrāciju radīta. Kolektīvā vibrāciju realitāte pakāpeniski mainās un tagad tā mainās ātri. Tā, ka ne tik tālā nākotnē mēs sāksim redzēt arī fiziskos šo pārmaiņu pierādījumus. Mēs jau redzam tā pazīmes ekonomiskajā un politiskajā situācijā daudzās valstīs, kas izpaužas, kā vecās korumpētās sistēmas sabrukums, patiesības „nākšana gaismā” un publiska tā apspriešana, kas nav ticis paredzēts publiskai apspriešanai, kā arī cilvēku atbildības uzņemšanās par to, ko viņi saka un dara.

 

Mums tuvojoties 10:10, Dievišķais Sievišķais sāka daudz spēcīgāk skanēt mūsu dzīvēs un „divkāršais desmitnieks” vēl pievienoja tam intensitāti.

Senās personiskās problēmas, iespējams, no jauna izpaudās jūsos kā necienības, nepietiekam atbalsta, nepietiekamas uzmanības, nenovērtētības, neizpratnes sajūtas, vispārēja vājuma un noguruma veidā, ko izraisījušas šīs sajūtas.

Iespējams, ka jūs esiet jutušies, kā Pūķis, kas izkliedz: „Jā, man ir savas vajadzības un savas tiesības!” Ja tas ir tā – lieliski! Ir pienācis laiks atzīt pašiem priekš sevis, ka jums ir visas tiesības apmierināt savas vajadzības (cienījamā un veselīgā veidā). Ir pienācis laiks beigt atvainoties par to, kas jūs esiet; par to, kam jūs ticat, ko gribat un ko esiet pelnījuši. Mikro-līmenī tas attiecas uz jūsu personīgo dzīvi. Makro-līmenī – tā ir mūsu kopīgā dzīve – kā sabiedrībai, valstij un pasaules kopībai.

 

Šeit norādītajā rakstā http://www.smh.com.au/opinion/political-…  austrāliešu premjerministre Džūlija Hilarda stāsta par gadiem un faktiem, kurus ir vērts uztvert emocionāli, un par to, kā komunicēt ar viņu un ar citām sievietēm. Viņas iestājas par sevi un sievietēm, kuras saka: „Pietiek”. Neatkarīgi no jūsu politiskās pārliecības, šo runu var uzskatīt par ļoti spēcīgu un vēsturisku, jo nekad vēl sieviete parlamentā nav iestājusies pret veco vīrišķo paradigmu tik emocionāli un ar tādu degsmi. Dabiski, tas tā nav noticis. Tik bieži sievietēm, kuras ir uzstājušās saistībā ar jebkuru dzīves jomu, tika piekārta „histēriķes” vai „kuces” birka un no viņām atgaiņājās. Tas ir nācis no pilnīgas neizpratnes par to, ko jūt sieviete, vai jebkurš cilvēks, pret kuru izturas ar necieņu, un no tā, ka tiek sagaidīts, ka viņas pieņems to, ka „tas tā ir”. Tas nāk no arhaiskās nepareizās vecās vīrišķā interpretācijas, kas uzskata, ka pazemot citus – tas ir normāli. Dievišķais Sievišķais atgriežas uz Planētas Zeme un tas saka, ka tas viss ir nepareizi! Tas [Dievišķais Sievišķais] saka: „Pietiek, ir gana!” Miljoniem cilvēku visā pasaulē, sievietes un vīrieši, traucas Dievišķā Sievišķā vilnī, saucot: „Pietiek. Es negribu, lai pret mani turpinātu izturēties šādi!”

 

Tas mums nes daudz dusmu un niknuma, un tas ir pareizi. Mūsu niknums pagrūž mūs uz to, lai mēs nomestu vecās važas un ierobežojumus un ļautu izpausties tik ilgi apspiestajam radošajam spēkam un enerģijai, kas ir tā pamatā. Tas būs neapturams, neapvaldāms, bet, gala rezultātā, pozitīvs un konstruktīvs vilnis, jo mēs būsim daudz mazāk virzīti pret veco, bet vairāk – uz priekšu, uz jaunā radīšanu.

 

Raugieties uz tiem, kuri vēl joprojām atrodas vecajā nelīdzsvaroto vīrišķo enerģiju paradigmā, uzskatot, ka tas ir pilnīgi normāli un pareizi – ar necieņu izturēties pret sievieti vai jebkuru citu cilvēku. Sabiedrība kopumā vairs neizturas iecietīgi pret vardarbību, ļaunprātību un ņirgāšanos, un aizvien vairāk cilvēku iestājas par to, lai tas kļūtu skaidrs visiem. Tie, kuri ir dziļi iegrimuši vecajos ceļos, uzskata, ka pasaule ir sajukusi prātā. Lielākā daļa bandītu nejūtas slikti, nostājoties pret visiem. Faktiski viņi izjūt apjukumu, niknumu un ir satriekti no tā, kas ir atklājies jūsos, kad jūs atbildiet viņiem, aizstāvot sevi, pretojoties viņiem vai, izmetot viņus no savas dzīves. Viņu realitāte – tā ir noturīga, inerta realitāte. Dažiem, jā, šāda reakcija kalpos par ierosmi – atmosties. Taču daudzi to uztvers kā uzbrukumu, jo ego tic, ka tam ir taisnība, bet ego – ir tieši tas, kas virza veco vīrišķo enerģiju.

 

Vienlaicīgi, mēs atbalstīsim lietas, kuras beidzot atkal atgriežas atpakaļ no ar kājām gaisā apgriezta stāvokļa normālajā. Lai gan mēs šajā sakarā redzēsim vēl daudzus piemērus necieņai pret sievieti, tas ir tikai sākums pilnīgai pārbīdei mūsu attieksmē citam pret citu, neatkarīgi no dzimuma, seksuālās orientācijas, rases, tā saucamā sociālā stāvokļa un citām iepriekš mūs sadalījušām „birkām”. Mūsos visos ir klātesošs Dievišķais Sievišķais un tā apspiešana zināmā mērā ietekmē ikvienu no mums.

 

Atkarībā no tā, kā mūsu sirdis atveras un kaisle uzvirmo, aizvien vairāk un vairāk cilvēku jūt aicinājumu atstāt savu veco darbu un darīt kaut ko citu. Aizvien vairāk cilvēku pāries uz dziedināšanas jomu un dabisko terapiju, tai pat laikā, kad Gaismas darbinieki, kas šajās jomās ir darbojušies gadiem, ja ne gadu desmitiem, aizvien vairāk un vairāk slieksies uz humanitāru darbošanos un jaunām sociālajām sistēmām, veidojot jaunus, reālus un praktiskus ceļus.

 

Negaidīti, mēs šajā gadā esam saņēmuši zināmu laiku atpūtai, taču tagad mēs tiekam aicināti uzrotīt piedurknes un būt gataviem rīkoties. Durvis, iespējams, vēl nav pilnībā atvērtas, taču - aizšņorējiet apavus un apģērbieties. Tās atveras.