Natālija Koteļņikova
Es piesaucu Emanuēlu atbildēt uz
jautājumiem, kurus man uzdeva lasītāja Helēna.
Kas ir tumšā matērija? Kāda ir
atšķirība starp tumsu, tumšo matēriju un tukšumu?
Kas ir gaisma? Tas ir daudzplānu
jēdziens. Tā ir gan saules gaisma, gan zināšanu gaisma, gan apskaidrības ceļš.
Atgrūžoties no šī jēdziena, mēs varam teikt, ka arī tumsa ir daudznozīmīga.
Tas, atšķirībā no dienas
apgaismojuma, ir nakts
apgaismojums, kad gaismas neesamība izkropļo
dienas īstenību un piešķir pasaulei to, kas ir jūsu domās un citu cilvēku domās.
Pasaule ir neitrāla, taču cilvēku domas piešķir tai vienu vai
otru nokrāsu. Doma rada realitāti, piešķir tai prieka gaismu vai ciešanu
tumsu.
Tumsa pirmkārt ir matērijas blīvums.
Runājot par tumšajām planētām, uz kurām dzīvo saprātīgas būtnes, mēs uzskatām,
ka viņas nav pietiekoši izglītotas (apgaismotas). Tas ir, materiālā pasaule,
saistīta ar īpašu blīvumu, nevar apzināties smalkās matērijas, smalkās pasaules.
Jūs nevarat apzināties Mani un Sevi smalkajā pasaulē. Tāpēc, izaudzināti blīvuma
uztverē, jūs neapzināties gara pasaules, kuras tāpēc liekas jums tukšums. Kad
jūs izejat uz saviem smalkajiem aspektiem un sākat viņus just
ar apziņu, nav kam pieķerties acīm, emocijām, domām un jušanai. Nav
pierasto sajūtu – īstenības atpazīšanu. Jums tas ir tukšums, kaut gan mums tā ir
pasaule, piesātināta ar smalko matēriju un tik pat blīva, kā jums
planēta.
Materiālās (fiziskās) planētas ne
visas ir “tumšas”. Iedomājieties, ka, ja skolā jūs sāktu mācīties to, kas dod
pietuvināšanos garīgajām sfērām, tas ir, saikni ar Radītāju, sevis kā
daudzdimensionāla apzināšanos, citu attieksmi pret jaunradi, tad kāda jums tagad
būtu sabiedrība? Kā jūs būtu attīstījušies? Kas jums būtu bijis? Vai jūs
ciestu?
Vai dvēsele var “iet bojā tukšumā”?
Vai ir garīgā aspekta anihilācijas ceļš?
Protams, ir. Lieta tā, ka dvēseles
attīstās dažādi. Uz katras planētas ir savs attīstības ceļš dvēseles
fragmentiem, kuri nolaižas iemiesojumā. Visi fragmenti ir ar pilnīgi dažādiem
izejas datiem. Dažas dvēseles nespēj dzīvot ar saviem izejas datiem, negrib vai
ir tā sapinušās, ka grib apstāties. Viņas var pārformēt, aizvācot izejas datus,
un no jauna radīt kaut ko citu. Pasaule ir radīšana, un ne vienmēr radošais akts
beidzas ar veiksmi. Mēs attiecamies pret to bez traģēdijas
vai drāmas.
Kāds ir cilvēku apziņas diapazons
(attīstības skala)?
Dvēseles dzimst pastāvīgi un iet uz
iemiesojumu pastāvīgi.
Kādam ir daudz zemes pieredzes, kāds
ir no iesācējiem.
Kāds ir atnācis ar apgaismotāja vai
garīdznieka misiju un atnesis sev līdzi zināšanu bagāžu. Kāds iet bērnudārzā,
bet kāds ir bērnudārza audzinātājs. Dvēseles pašas audzina cita citu tajā
līmenī, līdz kuram ir attīstījusies sabiedrība. Taču vieni vibrē augstā
diapazonā, bet citi rūpējas tikai par pašu dienišķāko. Apziņas skala stiepjas no zīdaiņa līdz
Skolotājam.
Kāpēc tumšā hierarhija atbalsta
savas pasaules dvēseles, bet gaišā hierarhija nē?
Nav gaišās un tumšās hierarhijas
dvēseļu. Visas dvēseles ir radītas kopā, iznāk no viena avota, un dvēseles
daļas, ejošas uz iemiesojumu, atbalsta Sargeņģeļi un radniecīgās dvēseles.
Dvēsele (augstākais aspekts) var nospraust uzdevumus uz iemiesojumu savai daļai
– pabūt par tumšo magu, saistīt sevi ar grupu, kurai ir cilvēknīšanas pozīcija,
un iegūt dvēseļu tumšās daļas pieredzi. Dvēseles
uz planētas ir sintēze no pieredzes, kuru viņa ir izgājusi iepriekšējās
inkarnācijās. Viņa var ietvert tumšās daļas sevis iekšienē un vēlas izkļūt no
tumsas un tukšuma sajūtas.
Kāpēc pastrādātā sekas neiestājas
vienas dzīves laikā, bet izpaužas tikai reinkarnācijā nākošajās
dzīvēs?
Nav taisnība. Bieži jums ir sekas
tajā pašā dzīvē, par to saka masa sakāmvārdu un parunu – piemēram, “skopais
maksā divreiz”, “ko sēsi, to pļausi”, “kā iesauksies, tā arī atsauksies”. Jūs
varat turpināt paši...
Citā dzīvē jūs cenšaties izvēlēties
to, kas vēl nav jūsu izpētīts. Vienā dzīvē jūs varat nogalināt, veikt
vardarbību, nozagt, bet otrā dzīvē jūs izvēlaties kaut ko citu, lai iepazītu tā
otru pusi. Jūs varat tikt pakļauti vardarbībai vai nogalināti. Vienā dzīvē jūs
varat veikt varoņdarbu, bet otrā būt gļēvulīgs utt.
Ja iepriekš tiek ieliktas
ekspansijas, agresijas programmas, tātad, kā sekas tiek programmētas ciešanas,
sāpes, bēdas, nelaime. No augstāko spēku redzes viedokļa tas tiek darīts
progresa sasniegšanai, tai skaitā arī dvēselei. No cilvēka, dzīvojoša uz Zemes,
redzes viedokļa tas ir cietsirdīgi, netaisnīgi, riebīgi. Iznāk, ka cilvēks
iepriekš iekļaujas tajā vai citā programmā, no kuras izkļūt viņš
nevar?
Ļoti svarīgs jautājums, un tu daudz
reižu uz to esi atbildējusi savās grāmatās. Atbildēsim vēlreiz uz
to.
Pirmkārt, uzreiz acīs krīt lasītājas
“upura pozīcija”. Gribas nomest atbildību par savu dzīvi kaut uz kādu, šajā
gadījumā uz augstākajiem spēkiem. Bet kas viņi ir, kaut kur atsevišķi eksistē?
Cilvēka zema pašapziņa visu laiku mēģina atrast vainīgos – valdību, valsti,
ģimeni, skolu, sievu vai kaimiņu. Dievu, augstākos spēkus, likteni,
apstākļus.
Cilvēks ir daudzdimensionāls. Ja
cilvēks uzskata sevi par bioloģisku dzīvnieku, tad no šī redzes viedokļa viss tā
arī ir. Jūs esat izmēģinājuma peles, un jūsu uzdevums ir saslimt ar to vai citu
slimību, kuru jums ir iepotējis eksperimentētājs. Bet, ja ņem vērā, ka arī
eksperimentētājs esat jūs? Jūsu dvēsele veic savus
eksperimentus uz planētas un dara to, ko ir nodomājusi – izzina gaismu un tumsu
un mēģina noharmonizēt šos divus spēkus – dzīvniecisko un garīgo.
Dzīvnieciskajai daļai piemīt agresija un individuālisms, bet garīgajai –
kolektīvisms un mīlestība.
Agresija var būt ļoti “pozitīvs”
spēks. Tas pavada enerģijas impulsu, kurš bez šī spēka ir vājš un gurdens. Tas
dod grūdienu tās vai citas pozīcijas attīstībai.
Un, ja nebūtu bijis jūsu “negatīvās”
pieredzes, tad kur jūs tagad būtu? Sēdētu pie “TV-kastes” vai “dzertu alu”. Kad
viss ir labi, tad NEKO NEVAJAG. Saprotiet, ka, kad viss ir “šokolādē”, tad
beidzas cilvēka attīstība, un viņš ir apmierināts un atpūšas. Un viņa saprāts
degradējas, pirmkārt apaug ar “taukiem” vēlēšanās uz kaut kurieni
virzīties.
Ne visi cilvēki atrodas sāpēs,
nelaimē un bēdās. Daudzi ir izkļuvuši un palīdz izkļūt citiem.
Uz Zemes bija ieplānots uzbūvēt
Paradīzi visiem. Paradīze – tā ir sabiedrība, balstīta uz saprātu, kad jūs
savienojat savas cilvēciskās intereses ar planētas, uz kuras mītat, interesēm.
Dzīves procesā jūs sakrājat pieredzi – saprātīgu un
nesaprātīgu, un iemācāties atšķirt vienu no otras. Jūs būvējat
Paradīzi tā, kā varat, rases apziņas attīstības līmenī. Jūs ieejat un ieejat
inkarnācijās, lai iegūtu saprātu bioloģiskajā līmenī, lai iemācītos pārvaldīt
bioloģiju, taču varat arī neieiet vai dot priekšroku citām
planētām.
Jums ir jāsakrāj saprāts un jākļūst
par Augstāko Es. Pēc tam jūs aizejat no planētas uz visiem laikiem, izbeidzas
iemiesojumu ķēde, ja jūs tā gribat. Daudz, daudz cilvēku-dvēseļu jau ir aizgājis
no planētas, atstājot bērnudārzu citiem.
No govju redzes viedokļa jūs
uzvedaties pret viņām nepiedienīgā veidā. Pārfrazējot jūsu
vārdus “no cilvēka redzes
viedokļa tas tiek darīts progresa, tai skaitā veselības, sasniegšanai. No govs,
dzīvojošas uz Zemes, redzes viedokļa tas ir cietsirdīgi, netaisnīgi,
riebīgi”. Kāpēc govis no jauna nāk
uz inkarnāciju? Iespējams, tas arī ir attīstības ceļš, un viņas neitrāli izturas pret nāvi nevis kā pret ciešanām, bet kā
pret ciešanu izbeigšanu?
Kā novērtēt informācijas līmeni
“Urantijas Grāmatā”?
Cilvēce attīstās pastāvīgi. Un
katrā līmenī viņa saņem “Zināšanu Grāmatas”. Tās var būt atsevišķu sējumiņu
veidā, kā, piemēram, saņēma Helēna Blavatska, Alise Beilija, bet var būt arī
vienota liela grāmata. Kas ir lasījis šo grāmatu (Urantijas Grāmata), ir palicis pateicīgs tiem klostera brāļiem, kuri daudzu gadu garumā
pieņēma šīs zināšanas tajā līmenī, kurā viņi spēja saprast to, kas bija atnācis
uz planētu tajā cilvēces apziņas attīstības mirklī.
Attīstās cilvēces doma, un mainās
priekšstatu sistēma par pasauli apkārt mums. Viss ir vajadzīgs, un katrai grāmatai ir nozīme tiem, kas ir izvēlējušies to
palasīt.
Mēs vēlreiz gribam pasvītrot, ka
objektīvā nav pasaulē, kura ir Subjekta iedomāta. Lai šis Subjekts būtu triljonu
vai triljonu triljonajā pakāpē kolektīvā apziņa. Vienalga doma rada, tajā skaitā arī zināšanas.
Katrai Kosmiskajai Ģimenei ir savas
zināšanas. Katrai pasaulei ir priekšstati par to, kas tas ir – visums. Ja jūs
atnāksiet uz Sīriusu, tur jums dos vienus priekšstatus, uz Betelgeizes – citus.
Viss ir atkarīgs no tā, kas diktē un kas pieņem. Un šīs
zināšanas šo Subjektu prātos ir patiesība. Un jums nāksies tai
piekrist.
Taču, ja jums ir savs informācijas
kanāls un jūsu Ģimene jums diktē kaut ko citu, jums nāksies piekrist tam. Un tā
arī būs patiesība priekš jums un daudziem cilvēkiem no jūsu
Ģimenes.
Kāda tad ir izeja, jautāsiet jūs?
Savienoties ar savu Augstāko Es un iegūt paša
patiesību.
Pievienots 27.08.2012
Tulkoja Jānis Oppe
