Pirms dažiem gadiem Ņujorkā es braucu pārpildītā autobusā – tas bija pilns ar nogurušiem un aizkaitinātiem pasažieriem. Mēs iekļuvām sastrēgumā. Ārā smidzināja smalks lietutiņš. Autobusa salonā vīrieši neapmierināti burkšķēja viens uz otru. Kāds no viņiem, kaut kada iemesla dēļ, uzsāka ķildu. Neviens neaizdomājās iedot vietu kādai grūtniecei. Gaisā virmoja dusmas.
Septītās Avēnijas pieturā vadītājs paziņoja: “Draugi” – viņš teica mierīgā balsī – “Es zinu, jums šodien ir bijusi grūta diena. Laika apstākļiem un sastrēgumiem es neko nevaru padarīt. Piedāvāju katram no jums izkāpt pa priekšējām durvīm. Es padošu roku. Kad iesiet garām man, ielieciet manā rokā visus savus kreņķus un rūpes. Un tad, kad es braukšu pāri Hudzonai, es izmetīšu to visu pa taisno upē. Labi?”
«Viņs taču ir brīnumdaris», — es padomāju. Pasažieri sāka smieties. Viņu sejas apskaidrojās. Pēdējāš stundas laikā šie cilvēki tēloja, ka neredz savus kaimiņus, bet tagad ieskatījās viens otram acīs – viņš patiešām to saka nopietni?.
Nākamajā pieturā vadītājs apstājās un caur biļešu pārdošanas lodziņu pastiepa roku, un gaidīja. Viens aiz otra pasažieri kāpa ārā un pastieptajā rokā it kā ielika kaut ko. Kāds iesmējās, kādam acīs bija asaras – taču katrs no viņiem aizskāra vadītāja roku. Nākamajā pieturā notika tas pats. Un tā visu laiku, līdz pat pašai upei.
Pasaule nav vienkārša. Dažkārt tik lielā mērā sarežģīta, ka grūti saglabāt cilvēcību. Mēdz būt pretīgas dienas. Dažkārt tās iievelkas daudzu gadu garumā. Tu centies izmainīt situāciju, bet nekas nemainās. Tu zaudē mantu, draugus, ticību un mīlestību. Tu skaties briesmīgus notikumus ziņās. Tev ir bail. Un tu aizpogā sevi ciet – līdz pašam kaklam.
Ļoti bieži pār mums pārklājas tumsa. Tev vajadzīga gaisma, bet tu nevari to atrast.
Taču, kas tad, ja tu pats esi Gaisma? Kas tad, ja tu pats vari kļūt par gaismas avotu?Kā tā autobusa vadītājs, kurš nebija nekāds atpazīstamais cilvēks vai garīgais skolotājs. Viņš pat negrasījās nest savu mācību tautās. Pavisam parasts pakalpojumu sfēras darbinieks – viens no pašiem neievērojamākajiem cilvēkiem. Bet spēks pavisam vienkāršā cilvēkā var būt milzīgs, un vadītājs prata novirzīt to, lai palīdzētu mums visiem – saviem pasažieriem.
Kad man ir slikti, es atceros šo autobusa vadītāju un jautāju sev, ko es varu izdarīt tieši tagad, lai kļūtu par gaismu? Protams, es nevaru apstādināt globālo sasilšanu, karus, pārtaisīt cilvēkus. Taču es varu izdarīt ko labu cilvēkiem, kurus sastopu, pat tad, ja tos nepazīstu.
Manai uzvedībai ir nozīme, jo es nedzīvoju uz vientuļas salas. Skumjas un bailes ir lipīgas, bet tikpat lipīga ir pacietība un dāsnums. Katrā no mums ir daudz lielāks ietekmes spēks, kā mēs varētu iedomāties.
Lai kas mēs arī nebūtu, lai kā mēs būtu iestiguši savās ikdienas rūpēs, es ticu, ka ikviens no mums var izgaismot kādu daļiņu pasaules.
Vēl vairāk, es domāju, ka tas ir vienīgais veids, lai apgaismotu pasauli – pieturu aiz pieturas līdz pat pašai upei.
Autors: Elizabete Gilberta
Avots: http://anotherindianwinter.ru
Tulkoja: Ginta FS
