Palīdzēt izprast atvasi
Katrs bērniņš, kas ienāk šajā pasaulē, ir ļoti īpašs. Tas nav māls, no kura varam veidot, ko vien vēlamies, bet gan dvēsele, kura iepriekšējās dzīvēs ir uzkrājusi dažādas rakstura iezīmes, talantus un tendences, un paņēmusi tās līdzi, iemiesojoties šajā ķermenī.
Bērna horoskops, protams, palīdz saprast, ko ņemt vērā, audzinot konkrēto cilvēciņu un kādā virzienā tam labāk attīstīties, taču bez īpašas vajadzības skriet pie astrologa nevajadzētu. Es uzskatu, ka svarīgāk ir, pašiem savu bērnu uzmanīgi vērojot, izprast, pie kāda TIPA viņš pieder jeb kurš no 4 tipiem dominē! Tas gan palīdzēs Jums labāk izprast savu atvasi un tai pielāgoties, gan nodrošinās viņam harmoniskāku attīstību.
Interesanti apdomāt arī, kuram no tipiem paši atbilstam.
Informācija sagatavota pēc Satja Das lekcijas „Kā sadarboties ar dažādu tipu bērniem”.
BRAHMINI – jutīgais tips
Viegli iespaidojas, lielā mērā neaizsargāti. Mazāk drošības sajūtas kā citiem, vajag vairāk sargāt. Emocionāli. Izrāda emocijas spilgtāk. Asi izjūt reakciju uz savām vajadzībām un vēlmēm, un arī labāk izjūt citu cilvēku vēlmes un vajadzības, pārdzīvojumus, bēdas. Var atnākt, piemēram, un teikt: „Tēti, citi bērni domā, ka es tur klasē zīmuli nočiepu…”, kamēr citam būtu vienalga: „padomāja un padomāja, kāda starpība – pat ja Es nočiepu, kāda jums tur daļa”…
Jūt vecāku attiecības, viņu pārdzīvojumus. Caur šādiem bērniem bieži darbojas augstāki spēki, un tie velk ārā no vecākiem tos pārdzīvojumus, kurus tie patur sevī, tādējādi sevi piesārņojot. Jūt, ka mamma kaut ko slēpj, sāk uzvesties neadekvāti, lai mamma sāktu kliegt, tad viņš paliek normāls, un māte padomā, kas man te uznācis vispār…? Jā, tā dažreiz notiek.
Šie bērni pasauli iepazīst caur jūtām, viņiem vajag tās saprast, lai izdarītu secinājumus. Apvainojas, sarkst. Viņu nevar iedvesmot, uzpirkt, motivēt, viņš pats jūt, kā vajag darīt. Nevar izskaidrot, kāpēc kaut kas jādara Tā, vienkārši tā jūt. Atsaucīgi.
Grib priecēt vecākus vairāk kā citi bērnu tipi. Ja nav uzklausīti un saprasti, ir tendence žēloties. Parasti pretī dabū nesaprašanu. Tēvs saka, ka īsts kareivis nežēlojas. Bet šis bērns nav īsts kareivis. Žēloties ir normāli. Tā ir savas sirds atvēršana, atklāšana. Ja bērnam neļauj žēloties, tad vēlāk uz jautājumu – „kā iet skolā?” – dabūsiet “normāli”. Bērns ar jums nerunās. Šādi bērni nevar ierobežot savu runāšanu, var runāt ilgi un daudz, un tas var kaitināt, bet tas ir normāli. Sentimentāli. Dod vārdus mantiņām. Kad izaug, nevar rotaļlietas izmest, jo tie ir viņa draugi.
Šie bērni nevar ar jums sadarboties, ja viņu emocionālās vajadzības nav apmierinātas. Bērni kļūst kaprīzi, nepaklausīgi, ja jūs viņu neuzklausāt un ierobežojat. Viņiem šī vajadzība ir līdzvērtīga elpošanai. Nu nevar būt tā, ka bērns smok, bet tētis saka: „Savāc rotaļlietas! Savāksi, tad varēsi paelpot.”
Ja šāds bērns ar savām emocijām nepadalās, tad vēlāk viņš nonāk vēl grūtākā situācijā. Emocijas krājas un krājas, līdz seko pēdējais piliens, un emocijas tiek izgāztas, iespējams, uz kādu pavisam nejaušu cilvēku pilnīga sīkuma dēļ.
Ja jutīgs bērns neizrunājas, viņš krīt depresijā. Kā bērnam izpaužas depresija? Saka tēvam: „Es vairs nesaskatu dzīves jēgu…”, apguļas uz dīvāna un guļ 3 dienas? Nu nē taču! Bērns ir kaprīzs un nepaklausīgs.
Svarīgi šiem bērniem likt/ļaut saprast, ka vecāki arī var ciest, ka viņi saprot, kā viņš jūtas. Vecākiem ir jāmāk just bērnam līdzi. Ja bērns ir kaprīzs, viņam nav jāsaka, lai viņš beidz būt kaprīzs, bet gan jāsaka, ka tu saproti, kādēļ viņš tā jūtas. Tad bērns nomierinās, jo ir saprasts. Būt saprastam arī ir viņa mērķis. Piemēram, kad zīdainis raud, viņš taču arī neraud tāpat, tam var būt daudz iemeslu. Varbūt viņam kaut ko iespieda, kad pārvilka pamperu, varbūt viņam nav ērti, varbūt viņam ir karsti, varbūt viņam tur viss ir sasvīdis, varbūt viņš grib čurāt un visus brīdina, ka tūlīt čurās. Un viņam iedod māneklīti…
Pretojas, ja viņam liek ar kādu iepazīties. „Nāc, iepazīsties ar šiem bērniem. Re kur, šis ir labs puisis.” Vai arī sievu atvelk uz ballīti un atstāj: „Še, patusē te ar meičām, kamēr mēs ar vīriem uz balkona uzpīpēsim.” Šie bērni jūt, kad vajag iepazīties, un nevar to darīt pēc vecāku pieprasījuma. Likt viņiem iepazīties ir tikpat absurdi, kā pienākt pie invalīda un teikt, lai šis kādu joku pastāsta.
Viņiem jāiemāca dalīties ar savām sajūtām. Šiem bērniem raudāt ir normāli. Viņiem tas notiek viegli un nepiespiesti. Viņiem ir jāiemāca, ka tas ir normāli!
Ja ‘jutīgo’ vajadzības ir apmierinātas un tie dabū pietiekami daudz uzmanības, tad no viņiem izaug… Mēs domājam, kas? Kājslauķi? Lupatas? Nē, no viņiem izaug radoši cilvēki. Viņi ir uzmanīgi, vērīgi, oriģināli, labi sarunu biedri, māk klausīties, rūpēties, līdzjūtīgi, ar prieku palīdz citiem. Viņi labi saprot cilvēku vajadzības, satraukumu, prot mācīties un nodot zināšanas citiem. Pretstatā izstumtajiem bērnībā, vēlāk bieži kļūst par skolotājiem, garīgajiem līderiem.
Viegli iespaidojas, lielā mērā neaizsargāti. Mazāk drošības sajūtas kā citiem, vajag vairāk sargāt. Emocionāli. Izrāda emocijas spilgtāk. Asi izjūt reakciju uz savām vajadzībām un vēlmēm, un arī labāk izjūt citu cilvēku vēlmes un vajadzības, pārdzīvojumus, bēdas. Var atnākt, piemēram, un teikt: „Tēti, citi bērni domā, ka es tur klasē zīmuli nočiepu…”, kamēr citam būtu vienalga: „padomāja un padomāja, kāda starpība – pat ja Es nočiepu, kāda jums tur daļa”…
Jūt vecāku attiecības, viņu pārdzīvojumus. Caur šādiem bērniem bieži darbojas augstāki spēki, un tie velk ārā no vecākiem tos pārdzīvojumus, kurus tie patur sevī, tādējādi sevi piesārņojot. Jūt, ka mamma kaut ko slēpj, sāk uzvesties neadekvāti, lai mamma sāktu kliegt, tad viņš paliek normāls, un māte padomā, kas man te uznācis vispār…? Jā, tā dažreiz notiek.
Šie bērni pasauli iepazīst caur jūtām, viņiem vajag tās saprast, lai izdarītu secinājumus. Apvainojas, sarkst. Viņu nevar iedvesmot, uzpirkt, motivēt, viņš pats jūt, kā vajag darīt. Nevar izskaidrot, kāpēc kaut kas jādara Tā, vienkārši tā jūt. Atsaucīgi.
Grib priecēt vecākus vairāk kā citi bērnu tipi. Ja nav uzklausīti un saprasti, ir tendence žēloties. Parasti pretī dabū nesaprašanu. Tēvs saka, ka īsts kareivis nežēlojas. Bet šis bērns nav īsts kareivis. Žēloties ir normāli. Tā ir savas sirds atvēršana, atklāšana. Ja bērnam neļauj žēloties, tad vēlāk uz jautājumu – „kā iet skolā?” – dabūsiet “normāli”. Bērns ar jums nerunās. Šādi bērni nevar ierobežot savu runāšanu, var runāt ilgi un daudz, un tas var kaitināt, bet tas ir normāli. Sentimentāli. Dod vārdus mantiņām. Kad izaug, nevar rotaļlietas izmest, jo tie ir viņa draugi.
Šie bērni nevar ar jums sadarboties, ja viņu emocionālās vajadzības nav apmierinātas. Bērni kļūst kaprīzi, nepaklausīgi, ja jūs viņu neuzklausāt un ierobežojat. Viņiem šī vajadzība ir līdzvērtīga elpošanai. Nu nevar būt tā, ka bērns smok, bet tētis saka: „Savāc rotaļlietas! Savāksi, tad varēsi paelpot.”
Ja šāds bērns ar savām emocijām nepadalās, tad vēlāk viņš nonāk vēl grūtākā situācijā. Emocijas krājas un krājas, līdz seko pēdējais piliens, un emocijas tiek izgāztas, iespējams, uz kādu pavisam nejaušu cilvēku pilnīga sīkuma dēļ.
Ja jutīgs bērns neizrunājas, viņš krīt depresijā. Kā bērnam izpaužas depresija? Saka tēvam: „Es vairs nesaskatu dzīves jēgu…”, apguļas uz dīvāna un guļ 3 dienas? Nu nē taču! Bērns ir kaprīzs un nepaklausīgs.
Svarīgi šiem bērniem likt/ļaut saprast, ka vecāki arī var ciest, ka viņi saprot, kā viņš jūtas. Vecākiem ir jāmāk just bērnam līdzi. Ja bērns ir kaprīzs, viņam nav jāsaka, lai viņš beidz būt kaprīzs, bet gan jāsaka, ka tu saproti, kādēļ viņš tā jūtas. Tad bērns nomierinās, jo ir saprasts. Būt saprastam arī ir viņa mērķis. Piemēram, kad zīdainis raud, viņš taču arī neraud tāpat, tam var būt daudz iemeslu. Varbūt viņam kaut ko iespieda, kad pārvilka pamperu, varbūt viņam nav ērti, varbūt viņam ir karsti, varbūt viņam tur viss ir sasvīdis, varbūt viņš grib čurāt un visus brīdina, ka tūlīt čurās. Un viņam iedod māneklīti…
Pretojas, ja viņam liek ar kādu iepazīties. „Nāc, iepazīsties ar šiem bērniem. Re kur, šis ir labs puisis.” Vai arī sievu atvelk uz ballīti un atstāj: „Še, patusē te ar meičām, kamēr mēs ar vīriem uz balkona uzpīpēsim.” Šie bērni jūt, kad vajag iepazīties, un nevar to darīt pēc vecāku pieprasījuma. Likt viņiem iepazīties ir tikpat absurdi, kā pienākt pie invalīda un teikt, lai šis kādu joku pastāsta.
Viņiem jāiemāca dalīties ar savām sajūtām. Šiem bērniem raudāt ir normāli. Viņiem tas notiek viegli un nepiespiesti. Viņiem ir jāiemāca, ka tas ir normāli!
Ja ‘jutīgo’ vajadzības ir apmierinātas un tie dabū pietiekami daudz uzmanības, tad no viņiem izaug… Mēs domājam, kas? Kājslauķi? Lupatas? Nē, no viņiem izaug radoši cilvēki. Viņi ir uzmanīgi, vērīgi, oriģināli, labi sarunu biedri, māk klausīties, rūpēties, līdzjūtīgi, ar prieku palīdz citiem. Viņi labi saprot cilvēku vajadzības, satraukumu, prot mācīties un nodot zināšanas citiem. Pretstatā izstumtajiem bērnībā, vēlāk bieži kļūst par skolotājiem, garīgajiem līderiem.
KŠATRIJI – militārais tips
Aktīvi. To galvenā vajadzība ir rīkoties, mērķis ir otršķirīgs. Tieši tāpēc šiem bērniem obligāti ir jāuzstāda mērķis! Jo viņi jau rīkosies tāpat arī bez tā. Ja iziet no kontroles, tad uzvedas sliktāk nekā pārējo tipu bērni.
Vienmēr ir gatavs iet uz priekšu, pat ja nezina, uz kurieni. Ja pats nevar iet uz priekšu, gatavs vest uz priekšu citus. Ja nav, ko vest, un nav skaidrs, kur iet, viņš vienkārši rīkosies pēc paša ieskatiem. Partizāns. Šie bērni ir obligāti jānodarbina un jāuzstāda tiem sasniedzami mērķi. Šādiem bērniem skaidri jāizprot hierarhija – kareivis, kaprālis, seržants, virsseržants, leitnants utt., tādēļ šī tipa puiku var, piemēram, sūtīt jaunsardzē, lai viņš saprot, kur virzīties, un lai viņam ir skaidrs, kur viņš atrodas konkrētajā brīdī šajā hierarhijā. Ja būs mērķis, viņš uz to ies. Ja mērķa nebūs, viņš kaut ko domās pats, kas ne vienmēr būs tas labākais.
Kad militārā tipa bērns uzzin kādu teoriju, viņš uzreiz vēlas to izmēģināt praksē. Uzjaukt kopā pāris pulverīšus un nolikt skolā, lai paskatītos, kā uzsprāgst – tas ir par viņiem.
Vecāki šos bērnus nevar nokontrolēt, ja nav konkrētas sistēmas, rīcības plāna. Ja šie bērni ir nepaklausīgi, tad viņi nesaprot, kam ir jānotiek. Ļoti labi dzīvo sistēmā. Ja plāns ir, tad viņi ir atsaucīgi. Ļoti svarīgi ir noteikt termiņus. Ja nav termiņu, tad viņš ‘pazaudējas’. „Jābūt pēc 20 minūtēm”,„Nākamajās brīvdienās braucam tur” utt. – viņiem jāsaprot, kas un kad notiks.
Ir svarīgi kādam sekot, bet var cienīt tikai kompetentu un pašpārliecinātu vadītāju, tad to klausīs. Ja vadītāju neciena, tad pēc tā neies. Viņam nevar ieskaidrot, ka skolā vajag klausīt skolotājiem. Viņš vienkārši pasaka: „Skolotāja ir stulba. Viņa ir neadekvāta. Viņa izdarīja tā un tā”. Pat ja mēģini viņam iestāstīt, ka jāklausa skolotājai tāpat, viņš to nedarīs. Jo tas cilvēks sevi ir diskvalificējis, diskreditējis šī bērna acīs. Pat ja šis skolotājs labi izprot priekšmetu, tas nav svarīgi, jo militārā tipa bērnam svarīga ir personība. Nav svarīgi, ko stāsta, svarīgi – kas. Ja viņam tā ir autoritāte, tad viņš būs gatavs klausīties arī vilcienu sarakstu.
„Es gribu, lai tu tā izdari” bez liekiem paskaidrojumiem ir efektīvākais vecāku „lūgums”. Ja mamma kaut ko no šī bērna vēlas, tad efektīvāk ir teikt, ka tā teica tētis.
Ļoti svarīgi viņus nekad nekritizēt citu cilvēku klātbūtnē. Vispār kritizēt var tikai tos cilvēkus, kurus tu lieli sakarā ar viņu sasniegumiem. Bet publiski to darīt nedrīkst, tas nestrādās, visticamāk viņš sāks neadekvāti uzvesties.
Audzināšanā labi der princips, ka pāveles no sākuma tiek izpildītas un tikai pēc tam pārrunātas. Viņiem nav ilgi jāskaidro, kas jāizdara.
Vislielākais stimuls šiem bērniem ir sasniegumi. Viņu tikai jāievirza, lai viņš dabū pirmos rezultātus. Tālāk viņš pats sevi stimulēs ar šiem rezultātiem. Un viņš nav vairāk jāstumj, viņš ir nokļuvis sistēmā un ripo pats, līdz kļūst par olimpisko čempionu.
Aktīvi. To galvenā vajadzība ir rīkoties, mērķis ir otršķirīgs. Tieši tāpēc šiem bērniem obligāti ir jāuzstāda mērķis! Jo viņi jau rīkosies tāpat arī bez tā. Ja iziet no kontroles, tad uzvedas sliktāk nekā pārējo tipu bērni.
Vienmēr ir gatavs iet uz priekšu, pat ja nezina, uz kurieni. Ja pats nevar iet uz priekšu, gatavs vest uz priekšu citus. Ja nav, ko vest, un nav skaidrs, kur iet, viņš vienkārši rīkosies pēc paša ieskatiem. Partizāns. Šie bērni ir obligāti jānodarbina un jāuzstāda tiem sasniedzami mērķi. Šādiem bērniem skaidri jāizprot hierarhija – kareivis, kaprālis, seržants, virsseržants, leitnants utt., tādēļ šī tipa puiku var, piemēram, sūtīt jaunsardzē, lai viņš saprot, kur virzīties, un lai viņam ir skaidrs, kur viņš atrodas konkrētajā brīdī šajā hierarhijā. Ja būs mērķis, viņš uz to ies. Ja mērķa nebūs, viņš kaut ko domās pats, kas ne vienmēr būs tas labākais.
Kad militārā tipa bērns uzzin kādu teoriju, viņš uzreiz vēlas to izmēģināt praksē. Uzjaukt kopā pāris pulverīšus un nolikt skolā, lai paskatītos, kā uzsprāgst – tas ir par viņiem.
Vecāki šos bērnus nevar nokontrolēt, ja nav konkrētas sistēmas, rīcības plāna. Ja šie bērni ir nepaklausīgi, tad viņi nesaprot, kam ir jānotiek. Ļoti labi dzīvo sistēmā. Ja plāns ir, tad viņi ir atsaucīgi. Ļoti svarīgi ir noteikt termiņus. Ja nav termiņu, tad viņš ‘pazaudējas’. „Jābūt pēc 20 minūtēm”,„Nākamajās brīvdienās braucam tur” utt. – viņiem jāsaprot, kas un kad notiks.
Ir svarīgi kādam sekot, bet var cienīt tikai kompetentu un pašpārliecinātu vadītāju, tad to klausīs. Ja vadītāju neciena, tad pēc tā neies. Viņam nevar ieskaidrot, ka skolā vajag klausīt skolotājiem. Viņš vienkārši pasaka: „Skolotāja ir stulba. Viņa ir neadekvāta. Viņa izdarīja tā un tā”. Pat ja mēģini viņam iestāstīt, ka jāklausa skolotājai tāpat, viņš to nedarīs. Jo tas cilvēks sevi ir diskvalificējis, diskreditējis šī bērna acīs. Pat ja šis skolotājs labi izprot priekšmetu, tas nav svarīgi, jo militārā tipa bērnam svarīga ir personība. Nav svarīgi, ko stāsta, svarīgi – kas. Ja viņam tā ir autoritāte, tad viņš būs gatavs klausīties arī vilcienu sarakstu.
„Es gribu, lai tu tā izdari” bez liekiem paskaidrojumiem ir efektīvākais vecāku „lūgums”. Ja mamma kaut ko no šī bērna vēlas, tad efektīvāk ir teikt, ka tā teica tētis.
Ļoti svarīgi viņus nekad nekritizēt citu cilvēku klātbūtnē. Vispār kritizēt var tikai tos cilvēkus, kurus tu lieli sakarā ar viņu sasniegumiem. Bet publiski to darīt nedrīkst, tas nestrādās, visticamāk viņš sāks neadekvāti uzvesties.
Audzināšanā labi der princips, ka pāveles no sākuma tiek izpildītas un tikai pēc tam pārrunātas. Viņiem nav ilgi jāskaidro, kas jāizdara.
Vislielākais stimuls šiem bērniem ir sasniegumi. Viņu tikai jāievirza, lai viņš dabū pirmos rezultātus. Tālāk viņš pats sevi stimulēs ar šiem rezultātiem. Un viņš nav vairāk jāstumj, viņš ir nokļuvis sistēmā un ripo pats, līdz kļūst par olimpisko čempionu.
VAIŠJAS – komunikatīvais tips
Viņu personības attīstībai, pasaules uztverei un attiecībām ar apkārtējiem pamatā ir komunikācija. Attiecības svarīgākas par patiesību.
Daudz ko iesāk, taču neko nepabeidz, necieš rutīnu.
Dara ‘pa savam’ nevis kaut kādas pārliecības vai pozas dēļ, bet lai ienestu tajā kaut ko savu un dažādotu savu darbību. Radoši. Nevar neko uztaisīt pēc pasūtījuma.
Mākslinieki revolucionāri. Izcelies vai mirsti. Tu viņam pasūti ar eļļas krāsām gleznotu portretu, viņš tev atnes betona kluci ar grafiti. Ekspresionisti, abstrakcionisti, avangardisti un citi skaisti vārdi, lai kāda arī būtu to nozīme. Visu grib izmainīt, pieliekot kaut ko savu.
Ar šo bērnu neizdosies tā sadarboties, kā, piemēram, ar militāro tipu. Ir skaidri jāsaprot, ka, ja esat iedevuši viņam pāris eiro un aizsūtījuši pēc piena, tad notikt var jebkas. Piens var„neatnesties”. Var „atnesties”, piemēram, sieriņi, jo bērns ir nolēmis kaut ko dažādot. Ja šādam cilvēkam paprasa ūdeni, viņš var atnest pienu, jo piens taču ir labāks, un tas nekas, ka gribējāt ūdeni, lai izmazgātu matus.
Nevar koncentrēties. Kustība priekš tiem ir dzīvība. Bet kustība, ne kā fiziska aktivitāte, bet kā dažādība, kā tieksme pēc jaunas informācijas. Haoss ir daļa no šo bērnu apmācības procesa! Negaidiet no tiem sakārtotu istabu. Un kārtot tur arī nedrīkst, salūzīs ‘viss’.
Var novest lietu līdz galam, ja viņiem tiek dota iespēja izzināt, mainīt un saglabāt savu personību. Individuālisti. Dara, ko uzskata par vajadzīgu, nestrādā pēc uzspiestām receptēm. Ir cilvēki, kuriem nav jādod receptes, bet jāpasaka: „Ir kartupeļi, burkāni, piens utt., varbūt no tā var kaut ko pagatavot?” Tad viņš uzreiz pieslēdzas procesam! „Hmm, ko gan varētu no tā pagatavot?” 80-90% gadījumos no tā sanāks tieši tas, ko sākotnēji arī gribēji, bet, ja redzi, ka viņš kaut ko maina, tad nevajag aizliegt to darīt. Visticamāk viņam labi sanāks! Jo viņš labi īstenos tikai savas idejas!
Komunikatīvā tipa bērni patiešām var aizmirst. Jūs tiem kaut ko pasakāt, bet viņi aizmirst. Viņi apsola un tad aizmirst. Tā nav vieglprātīga attieksme! Viņi reāli aizmirst!! Nevajag viņus tajā vainot. Nevajag viņus kaunināt un sodīt par to, jo koncentrēties viņi iemācīsies pēdējo. Un tikai tad, ja viņu vajadzības, kas saistītas ar viņu dabu, būs apmierinātas un respektētas.
Ja viņi pretojas vecāku lūgumam, jāpiedāvā atrast citu veidu,kā izpildīt šo lūgumu, vai arī jāpiedāvā cita nodarbošanās. Ja viņš kaut kam nepiekrīt, tad jāpaprasa, kāds ir viņa viedoklis. „Ko tu gribētu? Kā tu to redzi?” Šis bērns kaut ko darīs tikai tad, ja jutīs, ka tā ir viņa ideja! Nav cita veida, kā piespiest viņu kaut ko paveikt līdz galam.
Šo bērnu visvairāk motivē pārmaiņas. Jutīgā tipa bērnus motivē sapratne, militārā – sasniegumi. Komunikatīvā tipa bērns alkst pēc pārmaiņām. Ja nekas nemainās, tas ir slikti. Arī darbā – vai nu izaugsme, vai pārmaiņas. Par naudu nesanāks, varbūt tikai par lielu naudu.
Svarīgākais instruments dzīvē un savas dabas izjušanā tiem ir iztēle, tādēļ liela informācijas plūsma (piem., TV) tiem ir graujoša. Viņiem nevar dot daudz informācijas, jo viņi to apstrādās, viņiem visu vajag pamēģināt, un tā var sajukt prātā.
Komunikatīvais tips ir jautrākie, optimistiskākie, kustīgākie bērni. Būsim reāli – militārā tipa bērni nav pārāk jautri.
Ja viņu aizmirsīs vai liks mierā, tas vēl nenozīmē, ka viņš vienkārši sēdēs un nekā nedarīs. Šādu bērnu dzīvē ir jābūt piedzīvojumiem. Viņi ir sabiedriski, runātīgi, ātri veido attiecības ar citiem. Apburoši, parasti visiem patīk. Piekāpīgi, neatceras ļaunu. Bet pieķeršanās arī nav dziļas – viegli saiet ar citiem un viegli šķiras. Var būt neuzticami, virspusēji. „Mēs taču sarunājām! Tu taču solīji iet uz zīmēšanu!”„Nu un kas? Es solīju, esmu savu vārdu saimnieks. Gribēju – gāju. Tagad negribu un neeju, man tur nepatīk.” Un, kā jūs domājat, kas viņam tur nepatīk? Cilvēki! Komunikācija. Vai nu pasniedzēji traki, vai bērni stulbi, vai viss kopā. Viņam ir svarīga komunikācija! Ja šādam bērnam skolā neizveidojas draudzīgas attiecības, tad vislabāk būtu viņu pārcelt uz citu klasi vai citu skolu. Ir tādi bērni, kam tas nav svarīgi, sēž, lidinās savās domās – jutīgie. Militāra tipa bērniem arī nav būtiski, kur būt huligānam, skolu maini vai nemaini, tie tāpat nemācīsies, bet komunikatīvajam tipam tas ir būtiski.
Viņu personības attīstībai, pasaules uztverei un attiecībām ar apkārtējiem pamatā ir komunikācija. Attiecības svarīgākas par patiesību.
Daudz ko iesāk, taču neko nepabeidz, necieš rutīnu.
Dara ‘pa savam’ nevis kaut kādas pārliecības vai pozas dēļ, bet lai ienestu tajā kaut ko savu un dažādotu savu darbību. Radoši. Nevar neko uztaisīt pēc pasūtījuma.
Mākslinieki revolucionāri. Izcelies vai mirsti. Tu viņam pasūti ar eļļas krāsām gleznotu portretu, viņš tev atnes betona kluci ar grafiti. Ekspresionisti, abstrakcionisti, avangardisti un citi skaisti vārdi, lai kāda arī būtu to nozīme. Visu grib izmainīt, pieliekot kaut ko savu.
Ar šo bērnu neizdosies tā sadarboties, kā, piemēram, ar militāro tipu. Ir skaidri jāsaprot, ka, ja esat iedevuši viņam pāris eiro un aizsūtījuši pēc piena, tad notikt var jebkas. Piens var„neatnesties”. Var „atnesties”, piemēram, sieriņi, jo bērns ir nolēmis kaut ko dažādot. Ja šādam cilvēkam paprasa ūdeni, viņš var atnest pienu, jo piens taču ir labāks, un tas nekas, ka gribējāt ūdeni, lai izmazgātu matus.
Nevar koncentrēties. Kustība priekš tiem ir dzīvība. Bet kustība, ne kā fiziska aktivitāte, bet kā dažādība, kā tieksme pēc jaunas informācijas. Haoss ir daļa no šo bērnu apmācības procesa! Negaidiet no tiem sakārtotu istabu. Un kārtot tur arī nedrīkst, salūzīs ‘viss’.
Var novest lietu līdz galam, ja viņiem tiek dota iespēja izzināt, mainīt un saglabāt savu personību. Individuālisti. Dara, ko uzskata par vajadzīgu, nestrādā pēc uzspiestām receptēm. Ir cilvēki, kuriem nav jādod receptes, bet jāpasaka: „Ir kartupeļi, burkāni, piens utt., varbūt no tā var kaut ko pagatavot?” Tad viņš uzreiz pieslēdzas procesam! „Hmm, ko gan varētu no tā pagatavot?” 80-90% gadījumos no tā sanāks tieši tas, ko sākotnēji arī gribēji, bet, ja redzi, ka viņš kaut ko maina, tad nevajag aizliegt to darīt. Visticamāk viņam labi sanāks! Jo viņš labi īstenos tikai savas idejas!
Komunikatīvā tipa bērni patiešām var aizmirst. Jūs tiem kaut ko pasakāt, bet viņi aizmirst. Viņi apsola un tad aizmirst. Tā nav vieglprātīga attieksme! Viņi reāli aizmirst!! Nevajag viņus tajā vainot. Nevajag viņus kaunināt un sodīt par to, jo koncentrēties viņi iemācīsies pēdējo. Un tikai tad, ja viņu vajadzības, kas saistītas ar viņu dabu, būs apmierinātas un respektētas.
Ja viņi pretojas vecāku lūgumam, jāpiedāvā atrast citu veidu,kā izpildīt šo lūgumu, vai arī jāpiedāvā cita nodarbošanās. Ja viņš kaut kam nepiekrīt, tad jāpaprasa, kāds ir viņa viedoklis. „Ko tu gribētu? Kā tu to redzi?” Šis bērns kaut ko darīs tikai tad, ja jutīs, ka tā ir viņa ideja! Nav cita veida, kā piespiest viņu kaut ko paveikt līdz galam.
Šo bērnu visvairāk motivē pārmaiņas. Jutīgā tipa bērnus motivē sapratne, militārā – sasniegumi. Komunikatīvā tipa bērns alkst pēc pārmaiņām. Ja nekas nemainās, tas ir slikti. Arī darbā – vai nu izaugsme, vai pārmaiņas. Par naudu nesanāks, varbūt tikai par lielu naudu.
Svarīgākais instruments dzīvē un savas dabas izjušanā tiem ir iztēle, tādēļ liela informācijas plūsma (piem., TV) tiem ir graujoša. Viņiem nevar dot daudz informācijas, jo viņi to apstrādās, viņiem visu vajag pamēģināt, un tā var sajukt prātā.
Komunikatīvais tips ir jautrākie, optimistiskākie, kustīgākie bērni. Būsim reāli – militārā tipa bērni nav pārāk jautri.
Ja viņu aizmirsīs vai liks mierā, tas vēl nenozīmē, ka viņš vienkārši sēdēs un nekā nedarīs. Šādu bērnu dzīvē ir jābūt piedzīvojumiem. Viņi ir sabiedriski, runātīgi, ātri veido attiecības ar citiem. Apburoši, parasti visiem patīk. Piekāpīgi, neatceras ļaunu. Bet pieķeršanās arī nav dziļas – viegli saiet ar citiem un viegli šķiras. Var būt neuzticami, virspusēji. „Mēs taču sarunājām! Tu taču solīji iet uz zīmēšanu!”„Nu un kas? Es solīju, esmu savu vārdu saimnieks. Gribēju – gāju. Tagad negribu un neeju, man tur nepatīk.” Un, kā jūs domājat, kas viņam tur nepatīk? Cilvēki! Komunikācija. Vai nu pasniedzēji traki, vai bērni stulbi, vai viss kopā. Viņam ir svarīga komunikācija! Ja šādam bērnam skolā neizveidojas draudzīgas attiecības, tad vislabāk būtu viņu pārcelt uz citu klasi vai citu skolu. Ir tādi bērni, kam tas nav svarīgi, sēž, lidinās savās domās – jutīgie. Militāra tipa bērniem arī nav būtiski, kur būt huligānam, skolu maini vai nemaini, tie tāpat nemācīsies, bet komunikatīvajam tipam tas ir būtiski.
ŠUDRAS – recepšu tips
Jābūt konkrētām shēmām. Šādi bērni, pirmkārt, grib zināt, kas notiks tālāk un ko sagaidīt. Viņam nav tik svarīgi, ko viņš darīs pats, bet tas, ko darīs apkārtējie, kas apkārt notiks. Ko dara mamma, ko dara tētis, kas vispār notiek. Ja viņš nesaprot, kas notiek, viņš ir stipri satraukts. Pēc dabas lēnīgi jeb, kā saka tautā, „bremzes”. Bet tas nav slikti! Tas ir normāli. Negaidītas reakcijas šo bērnu bloķē un traumē.
Viņiem ir vajadzīgs režīms. Visvairāk tos motivē atkārtošana. Vajag daudz reižu atkārtot vienu un to pašu – vienā laikā celties, vienā laikā iet gulēt u.tml. Noteikts laiks ēšanai, noteikts laiks gulēšanai, noteikts laiks spēlēm. Drēbes vienmēr tiek liktas vienā un tajā pašā vietā. Noteikts laiks komunikācijai ar vecākiem. Piemēram, katru vakaru pēc zobu mazgāšanas nāk pie mammas un 5 minūtes sēž un runā, kā pagāja diena. Tu viņam vari prasīt dienas laikā, kā iet, cik gribi, bet viņš neatbildēs, jo tam laiks atvēlēts vakarā.
Lai motivētu šos bērnus, spēcīga frāze ir: „Ir pienācis laiks.” Laiks darīt to vai šo. Un viņi ļoti mierīgi uz to reaģē. Viņi nesapratīs jautājumu: „Kurš ēdīs?” Bet, ja ir pienācis laiks ēst, tad viss ir skaidrs, jo tas taču notiek katru dienu vienā uz tajā pašā laikā!
Paši labākie un sirsnīgākie. Mācās lēni, bet vienmēr ir gatavi sadarboties. Viņam visu vajag atkārtot. Dzejoļus mācās desmitiem reižu tos lasot, kamēr cits padomā:„Ai, man uzvārds uz Z – kamēr citi skaitīs, es iegaumēšu.” Recepšu tipam ir svarīgi, lai viss būtu apdomāts un saplānots.
Viņi neko nedarīs, ja neviens viņus uz to nemudinās vai ja neviens nezina, kas notiks tuvākajās minūtēs vai stundās. Viņi var vienkārši sēdēt, atpūsties, klausīties, gulēt, visu ko. Ja nav, ko darīt, tad var neko nedarīt.
Šiem bērniem ir svarīgi parādīt, ka esat lietas kursā par to, kam jānotiek. Pateikt, ka ir laiks darīt to, to vai to.
Viņiem vajag laiku, lai asimilētos vidē un sāktu „mijiedarboties”. Grūti saiet kopā ar citiem cilvēkiem, bet izveidotās attiecības ir stiprākas nekā citiem.
Jābūt konkrētām shēmām. Šādi bērni, pirmkārt, grib zināt, kas notiks tālāk un ko sagaidīt. Viņam nav tik svarīgi, ko viņš darīs pats, bet tas, ko darīs apkārtējie, kas apkārt notiks. Ko dara mamma, ko dara tētis, kas vispār notiek. Ja viņš nesaprot, kas notiek, viņš ir stipri satraukts. Pēc dabas lēnīgi jeb, kā saka tautā, „bremzes”. Bet tas nav slikti! Tas ir normāli. Negaidītas reakcijas šo bērnu bloķē un traumē.
Viņiem ir vajadzīgs režīms. Visvairāk tos motivē atkārtošana. Vajag daudz reižu atkārtot vienu un to pašu – vienā laikā celties, vienā laikā iet gulēt u.tml. Noteikts laiks ēšanai, noteikts laiks gulēšanai, noteikts laiks spēlēm. Drēbes vienmēr tiek liktas vienā un tajā pašā vietā. Noteikts laiks komunikācijai ar vecākiem. Piemēram, katru vakaru pēc zobu mazgāšanas nāk pie mammas un 5 minūtes sēž un runā, kā pagāja diena. Tu viņam vari prasīt dienas laikā, kā iet, cik gribi, bet viņš neatbildēs, jo tam laiks atvēlēts vakarā.
Lai motivētu šos bērnus, spēcīga frāze ir: „Ir pienācis laiks.” Laiks darīt to vai šo. Un viņi ļoti mierīgi uz to reaģē. Viņi nesapratīs jautājumu: „Kurš ēdīs?” Bet, ja ir pienācis laiks ēst, tad viss ir skaidrs, jo tas taču notiek katru dienu vienā uz tajā pašā laikā!
Paši labākie un sirsnīgākie. Mācās lēni, bet vienmēr ir gatavi sadarboties. Viņam visu vajag atkārtot. Dzejoļus mācās desmitiem reižu tos lasot, kamēr cits padomā:„Ai, man uzvārds uz Z – kamēr citi skaitīs, es iegaumēšu.” Recepšu tipam ir svarīgi, lai viss būtu apdomāts un saplānots.
Viņi neko nedarīs, ja neviens viņus uz to nemudinās vai ja neviens nezina, kas notiks tuvākajās minūtēs vai stundās. Viņi var vienkārši sēdēt, atpūsties, klausīties, gulēt, visu ko. Ja nav, ko darīt, tad var neko nedarīt.
Šiem bērniem ir svarīgi parādīt, ka esat lietas kursā par to, kam jānotiek. Pateikt, ka ir laiks darīt to, to vai to.
Viņiem vajag laiku, lai asimilētos vidē un sāktu „mijiedarboties”. Grūti saiet kopā ar citiem cilvēkiem, bet izveidotās attiecības ir stiprākas nekā citiem.
