Kādu dienu mūks nolēma meditēt vienatnē, ārpus klostera.
Viņš paņēma laivu un iebrauca ar to ezera vidū, noenkurojās, aizvēra acis un
sāka meditēt. Pēc dažām mierpilnām stundām viņš pēkšņi sajuta kādas citas
laivas atsišanos pret viņa laivu.
Joprojām turēdams acis aizvērtas, mūks juta, kā viņā mostas
dusmas. Pēc brīža mūks atvēra acis un bija gatavs dusmās uzkliegt otram
laiviniekam, kurš tik vieglprātīgi un neuzmanīgi bija iztraucējis viņa
meditāciju. Bet, kad mūks atvēra acis, tad sev par milzīgu pārsteigumu
ieraudzīja, ka viņa laivai pietuvojusies cita, pilnīgi tukša laiva. Visticamāk tā
bija atraisījusies un pati no sevis iepeldējusi ezerā.
Tajā brīdī mūkā atnāca sapratne. Viņš saprata, ka dusmas
bija tikai viņā pašā; un bija vajadzīgs kāds ārējs sitiens vai objekts, kas
izprovocēja šo dusmu izpausmi.
No tā laika, kad vien mūks sastapās ar ko tādu, kas satrauca
vai izprovocēja viņā dusmas, viņš sev atgādināja, ka provocētājs patiesībā ir
tukšā laiva, bet dusmas ir viņā pašā.
