“Ciešanas nav meklējamas kādā situācijā vai notikumā, bet
gan tajā, kā mēs uztveram faktisko. Šodienas pasaulē valda uzskats, ka varam
transformēt situāciju to mainot. To sauc par situācijas satura mainīšanu.
Cilvēki domā, ka, transformējot saturu, tie kļūs laimīgi. Bet realitātē
situācijai nav nekāda sakara ar cilvēka laimi vai bēdām. Viss atkarīgs no tā,
kā cilvēks skatās uz situāciju – kā uztver notikumu.
Ļoti bieži notiek tā. Ir atgadījies kas negaidīts. Kaut kas
nepatīkams vai līdz galam nesaprasts. Notikums jau sen aiz muguras, bet cilvēks
iekšēji joprojām sevī nes šo notikumu. Ik pa laikam sev uzdodot retoriskus
jautājumus: “Kāpēc? Kāpēc tas notika ar mani? Ko vajadzēja darīt citādāk?” un
pats arī cenšas dot atbildes un skaidrojumus notikušajam.
Redzat, ciešanas neizraisa pati situācija, bet gan veids, kā
cilvēks to uztver; nespējā pieņemt situāciju, domājot par visiem iemesliem,
kāpēc tieši tā notika. Esošajā stāvoklī, kādā atrodas mūsu pasaule, ar visu
uzkrāto karmu, nav iespējams kādam kļūt pilnīgi brīvam no visām problēmām.
Problēmām ir lemts te būt. Katram un ikvienam – vai bagātam
vai nabagam, izglītotam vai neizglītotam, jebkurā sabiedrības slānī vai dzīves
vietā. Problēmas var būt, bet cilvēkam nav iemesla ciest, jo situācija –
problēma - kā tāda pati nesatur jebkādas ciešanas. Kad cilvēks sasniedz tādu
apziņas līmeni, kad spēj pieņemt pilnībā visas dzīves piedāvātās situācijas un
notikumus, vienlaikus esot tajā visā dzīvi iekšā, neskatoties uz to, kāds ir
notikums, tad cilvēks būs laimīgs.
Vienotības pieredze cilvēkam var palīdzēt sasniegt šādu
līmeni. Jēzus Kristus izjuta milzīgu mīlestību un līdzjūtību. Buda savukārt atradās
bezgalīgā mierā un līdzsvarā, jo viņa smadzenes bija uzstrāvotas citādāk. Ja
cilvēks vēlas sajust šādu mieru, ja cilvēks vēlas sajust šādu mīlestību, tas ir
iespējams vien tad, kad notikušas izmaiņas fiziskajā, jeb cilvēka pelēkajā
smadzeņu šūniņu daļā. Tad cilvēkam ir iespējams pieredzēt šādu mīlestību un
mieru. Tieši to sniedz vienotības pieredze.
Nav nekā daudz ko varētu pastāstīt par vienotības
pieredzēšanu jo tā nav kāda no tehnikām. Tas ir svētības plūdums. Kad cilvēkam
tiek iedota vienotības pieredze, tad tā ir neirobioloģiska transformācija, kas
aizved līdz mīlestībai, mieram, svētībai – lai ko cilvēks meklētu, ieskaitot
arī beigas ciešanām.
Atmoda, vai lai kā jūs gribētu nosaukt šo stāvokli, nav
psiholoģisks process. Tas ir bioloģisks process. Ja tas būtu psiholoģisks
process, tad droši praktizējot kādu tehniku, to varētu sasniegt. Bet tā kā tas
nav psiholoģisks process, tad ir neiespējami tur nonākt (atmosties), lietojot mācības
vai kādas tehnikas.
Atmodai nav kādas vienas definīcijas. Tas, kā mēs saprotam
atmodu, ir – tas ir stāvoklis, kurā beigušās visas ciešanas – visas
psiholoģiskās ciešanas, un visas eksitencionālās ciešanas. Cilvēks dzīvo dzīvi
bez izolācijas sajūtas. Cilvēks sevi jūt kā daļu no visa; cilvēks jūt, ka viss
ir daļa no viņa. Cilvēks pieredz savienojumu un nejūt atdalītību no citiem. Kad
runājam par atmodu, tad domājam šādu pieredzi, kurā visa sašķeltība iekšēji ir
beigusies, kad atdalītības sajūta ir prom. Kad ir dota vienotības pieredze, tad
jebkas, kas notiks, ir tieši tas, ko meklējat.”
Šrī Bagavāns
Facebook SAULES TEMPLIS
