Darbs ar uzmanību.
Aleks Vindgolcs
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Anotācija:
… tiem, kuri jau ir pārbīdījuši savu
apziņu jaunā realitātē un, kuriem, pēc likteņa gribas, no jauna ir jāatgriežas
cilvēces kolektīvajā sapnī, lai atstrādātu/izpildītu savu individuālo
programmu.
… Šajā pārmaiņu laikā par
vienīgo reālo lietu priekš mums ir uzskatāma mūsu iekšējā plūsma,
kuru mēs atjaunojam mūsu apziņas pārbīdes (apgaismības) laikā. Mēs esam spiesti
mūsu likteņa gribas dēļ un, paklausot mūsu sirds aicinājumam, no jauna ienirt
cilvēcisko kaislību biezoknī. Un, kad mēs iegremdējamies cilvēces kolektīvajā
sapnī, tad tā [kolektīvā sapņa] vibrācija sāk iemidzinoši iedarboties uz mūsu
apziņu.. Šajā laikā īpaši nozīmīga ir mūsu gaismas plūsma (kanāls), kurš,
ieplūstot mūsos, paātrina mūsu apziņu, pārskaņojot to uz citu frekvenci,
izraujot mūs no ikdienības …
… Kad mēs zaudējam savu plūsmu,
tad jūtamies atdalīti, aizmirsti, tādi, it kā būtu zaudējuši barības avotu, kurš
mūs visu šo laiku ir uzturējis. Dažkārt mēs domājam, ka spējam
novērsties, atpūsties no gaismas spiediena, ieritinoties mūsu tuvinieku un
draugu, kā arī paziņu un kaimiņu, kuri dzīvo parastu, mietpilsonisku dzīvīti,
dzīvēs. Taču, jo dziļāk mēs iegremdējamies sociuma spēlēs, jo
spēcīgāk izjūtam sevī nolemtību – tā, it kā mūs būtu atslēguši no tīkla… klikt –
un mēs „knapi velkam kājas”. Šajā situācijā nekāda
sevis pierunāšana mentālā līmenī un skaisti vārdi par visaptverošu mīlestību uz
savu tuvāko nepalīdz – tāpēc, ka mēs esam iekrituši kolektīvā sapņa
valgos. Atrodoties kopējā sapnī, mēs esam nolemti uztvert un rīkoties
tāpat, kā miljoni guļošo. Tas nozīmē, ka mūs pilnībā ir pārņēmusi programmu
matrica, pat, ja mēs atceramies savu atmošanos un domājam, ka šajā brīdī mēs
kaut kā atšķiramies no citiem.
Šādi domājot, mēs dziļi maldāmies, jo esam jau
aizmiguši kopā ar visiem pārējiem, nepamanot mirkli, kad mūsu uzmanību ir
noķērusi sociuma realitāte. Mēs jau esam saķēruši kolektīvās apziņas vīrusu –
raizēšanos un bailes, dzīvojot kā visi.
Kad neatrodamies savā
plūsmā (esam aizmiguši), tad dažkārt varam
izjust neiecietību un aizkaitinātību attiecībā uz cilvēkiem – kā
konkurentiem par tiesībām gūt materiālos labumus. Labākajā gadījumā mēs
izjutīsim tikai pelēcīgu bezjūtīgumu pret cilvēces iekšējām spēlēm.
… Lai izvairītos no tā visa, mums
pastāvīgi ir jāizdara stop-kadri apziņā un dziļi jāelpo, lai pārvirzītu savu
uzmanību uz savu plūsmu, jo tur, kur ir mūsu uzmanība, tur darbojas/strādā
enerģija. Un, kad būsim to izdarījuši, tad burtiski pēc
piecām-desmit minūtēm mēs no jauna sajutīsim sevi savā realitātē, acumirklī
sajūtot, kā silta, nomierinoša gaismas plūsma ienāk mūsos, pārskaņojot mūsu
uzmanību no kolektīvās apziņas zemajām frekvencēm uz mūsu iekšējās būtnes
vibrāciju.
… Tātad, viss ir atkarīgs no mūsu uzmanības fokusa. Ja mūsu uzmanība ir koncentrējusies
uz kolektīvo sapņojumu, tad mēs bezjēdzīgi ciešam, kopā ar visiem spēlējot jau
pamatīgi apnikušo mietpilsoniskuma spēli. Savukārt, ja mēs savā uzmanībā pastāvīgi esam novirzīti uz mūsu iekšējo
avotu, tad mēs dzīvojam citā realitātē, nekā visi pārējie, pat,
ja mūsu ķermeņi atrodas vienā kosmosa dekorācijā. Jo pats galvenais ir tas, ko mēs reāli pārdzīvojam un jūtam, bet nevis
tas, ko mēs domājam un darām kolektīvās matricas ietekmē.
… Mums reiz par visām reizēm un uz visiem laikiem ir
jāsaprot, ka to, kuri priecājas par ārējo spēli, izbauda tās
[spēles] emocionālās peripetijas, vienmēr ir vairāk. Tā vienkāršā
iemesla dēļ, ka šī trīsdimensionālā pasaule ir radīta tieši
priekš viņiem – dualitātes mīļotājiem. Un viņi ar savu vairākumu
(miljardiem dvēseļu) pastāvīgi mūs ievelk savā spēlē, ik dienas aprijot mūsu
apziņu ar savu masu. Mēs līdzās šim neapzinātības okeānam esam tikai mazs
apziņas piliens, kas momentāli izšķīst tā ūdeņos. Mēs pat varam zaudēt savu
individuālo plūsmu starp tuviem cilvēkiem, kuri arī atrodas matricas atkarībā.
Pēc mūsu apziņas notiek pastāvīgas medības no materiālās pasaules adeptu puses,
kuri pastāvīgi mums kladzina dažādos avotos, lai mēs priecājamies par
mietpilsonisko dzīvi, norādot uz veiksmīgiem cilvēkiem, uz viņu tiekšanos pēc
materiālās pasaules labumiem. Tādejādi viņi pārregulē mūsu uzmanību, aizvedot to
prom no mūsu individuālās plūsmas kolektīvajā neapzinātībā. Jo Matrica barojas
no mūsu uzmanības, to uzlādē mūsu enerģija.
… kad mēs jau esam pārbīdījuši
apziņu no sociuma programmas un ieraudzījuši citu, daudz apjomīgāku realitāti,
tad vairs jau nespējam pilnībā atgriezties atpakaļ un uzvilkt atpakaļ uztveres
„rāpulīšus”, kādos ietērpti miljardiem cilvēku.
Centieni atgriezties iepriekšējā dzīvē vēl vairāk
novārdzinās mūs. Mums ir jāsaprot, ka vienīgais pareizais
lēmums ir - virzīties uz tālāk priekšu, pat, ja mēs savā izvēlē esam palikuši
vieni paši. Tas ir mūsu nelokāmais nodoms. Protams, vientulībā ir
grūti noturēt uzmanības fokusu uz savu plūsmu, taču viss ir mūsu spēkos, tam
mums ir jāizmanto prakses, kuru tagad ir ārkārtīgi daudz. Mums ir jāizvēlas priekš sevis tās, kas padara mūs viengabalainus,
atbrīvojot mūsu gabaliņus no matricas gūsta. Lūk, vēl viens no
vingrinājumiem … it kā vienkāršs, taču ātri vien pārskaņo mūsu uzmanību.
… iesākumam … apsēdieties uz krēsla pie galda tā, lai
mugura būtu taisna. Pieturieties ar abām rokām pie galda malas un ieelpas brīdī,
mēģiniet to pacelt uz augšu. Jūs sajutīsiet sasprindzinājumu vēderā. Izelpa arī
lejup uz vēderu. Atkārtojiet to vairākas reizes, lai nostiprinātu šo kontroles
sajūtu. Kad būsiet ar ķermeni to sapratuši, dariet to bez galda. Atkal lēni
izdariet dziļu ieelpu ar vēderu un izelpu uz vēdera lejasdaļu. Sajūtiet
kompresiju vēderā elpošanas laikā, vienmēr to noturiet, taču pārāk
nesaspringstiet… visam ir jābūt komfortabli. Pēc tam tas jums kļūs par dabisku
stāvokli. Pēc dažām vingrinājuma reizēm, jums palielināsies pauze starp ieelpu
un izelpu. Un tas ir tas, kas vajadzīgs.
… un vēl … elpošanas brīdī noturiet/koncentrējiet
uzmanību uz diviem punktiem – pakausi un vēderu. Tas palīdz piebremzēt prātu,
kurš tad arī ir vainīgs pie mūsu iekrišanas sociumā. Dažkārt meditācijas laikā
mums var rasties galvas reiboņi, tātad mēs vairāk esam pārpludinājuši ar savu
uzmanību uz galvu. Lai tā nenotiktu, vairāk uzmanības ir jāvelta vēderam
(hara centrs). Tad enerģija pareizi
izlīdzsvarosies ķermenī. Mēs centrējamies. Ja jūs sajūtat diskomfortu nodarbības
laikā, pārtrauciet to. Kad viss normalizēsies, varēsiet turpināt.
…Ikdienas ritumā, tiklīdz sajūtam, ka zaudējam savu
plūsmu, tad apsēžamies un elpojam. Pēc dažām
meditācijas minūtēm notiek „pārbīde”, mūsu uzmanība pārslēdzas un mēs atkal esam
savā pašu plūsmā. Kad, dzenoties pēc laimīgas nākotnes, atkal aizmirsušies,
pārslīdam sociumā sajūtot: aizkaitinājumu, emocionālās piesaistes, iztukšotību
dzīves pelēcības dēļ, tad galvenais šajā brīdī ir atcerēties par elpošanu …
Atcerējāties? ! … ieelpa, izelpa - atkal atpakaļ plūsmā …
… šo praktizēšanos var veikt jebkur, kad mēs ejam,
braucam, ēdam … un pat, kad sarunājamies ar cilvēkiem, līdz tas kļūs pats par
ieradumu. Mēs aizvien mazāk iekritīsim kolektīvajā miegā, vairāk atrodoties savā
dzimtajā plūsmā …
… un pats galvenais ir - vienmēr
būt skaidri domājošam attiecībā uz savām jūtām. Nevajag sevi apvārdot ar
pagātnes sasniegumiem un skaistiem vārdiem par garu, bet totāli/pilnībā vērot
sevi, kur un uz ko šajā brīdī ir fokusēta/koncentrēta mūsu uzmanība. Jo mēs taču
zinām, ka mūsu uzmanība rada/veido realitāti …
