Enerģētiskā Prognoze. Sava spēka
pieprasīšana. Aprīlis.
Emanuels Dagers
No krievu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Lai Miers un Svētība ir ar jums.
Tas man ir liels gods - atkal apvienoties ar jums! Es
izjūtu šādu pateicību, zinot, ka, neatkarīgi no tā, kur katrs no mums atrodas
savā personīgajā ceļojumā, mēs vienmēr varam savienoties un saskaņoties cits ar
citu, tā – it kā laikam nebūtu varas pār mums. Tas tikai lieku reizi apliecina,
ka mēs patiešām visi kopā piedzīvojam to visu/ejam tam visam cauri.
Tātad, kā jūs jutāties, dārgie draugi? Vai pamanījāt,
ka enerģētiskā temperatūra mainījās vēl par vienu iedaļu – kā personīgajā dzīvē,
tā arī kolektīvās apziņas līmenī? Lielā kustība un aktivitāte
ēterā tiešā veidā ietekmēja kustību un aktivitāti mūsos un ap
mums.
Mēs pilnīgi noteikti esam gājuši cauri/piedzīvojuši
ilgstošu miega periodu un sevis ieslodzīšanu vērotāja stāvoklī. Ja mēs vēl
neesam pievērsuši uzmanību aicinājumam, tad tagad ir pienācis laiks iznākt no
slēptuves, lai atkal spēlētos un mijiedarbotos ar pasauli.
Slēpties – tas vairs vienkārši
nebūs iespējams. Un tas attiecas arī uz
savu talantu, gudrības un jebkādas citas mūsu klātbūtnes daļu
slēpšanu. Savukārt tie, kuri ir pieraduši meklēt
komfortu slēpjoties, no visām pusēm sajutīs nedrošību, jo tas, pie kā viņi tik
ļoti ir pieraduši, vienkārši vairs nedarbojas. Lai gan iesākumā tas var tikt izjusts kā pilnīga cilvēka pašidentifikācijas
maiņa; tā ir pārbīde, kas izvelk mūs ārā no
slēptuves, rada jaunus ceļus un dzīvesveidus, kas labāk atbilst mūsu
augstākajiem aspektiem.
Kad enerģētiskā temperatūra paceļas tā, kā tas notiek
tagad, tam parasti seko aicinājums rīkoties. Un šis aicinājums ir ļoti
vienkāršs. No mums tiek prasīts palaist vaļā/atbrīvoties no
visām fasādēm, maskām un stāstiem, kurus mēs un mūsu senči esam radījuši priekš
sevis, un pārvietoties vienkārši uz Mīlestību.
Re-kalibrēšanās laikā uz jauno, sirdī centrēto,
esības veidu, ir pilnīgi normāli izjust visaptverošu enerģijas un emociju
uzliesmojumu. Galvenais šeit ir – ļaut šīm enerģijām un
emocijām atnākt, izpausties tā, kā tām ir vajadzīgs; bez nosodījuma vai
centieniem tās aizkavēt. Tāpat ir ļoti lietderīgi atcerēties, ka mūsu
emocijas nenosaka mūsu dziļāko būtību. Ja mēs spēsim tās [emocijas] uztvert kā
baltus, pūkainus mākoņus, kas traucas debesīs, tad varēsim vienkārši ļaut tām
aiztraukties garām, nevelkot mūs sev līdzi.
Upura lomas atlaišana
Tieši tagad mums ir radusies
unikāla iespēja atlaist upura arhetipu, ar kuru mūsu senči visu laiku ir sevi
asociējuši.
Ir svarīgi uz mirkli godināt šo arhetipu, kurš ir
palīdzējis mums saglabāt drošību un aizsargātību pasaulē, kas balstīta uz
izdzīvošanu. Tomēr mēs zinām, ka pasaule, kas balstīta tikai un vienīgi uz
izdzīvošanu, vairs neatbilst mūsu dziļākajai būtībai – Dievišķai Mīlestības
Būtnei.
Kā Dievišķas Mīlestības būtnes, mēs atrodamies šeit,
lai veiksmīgi turpinātu savu ceļu uz mīlestību pret sevi un pasauli ap mums. Šī
mūsu Dievišķā daļa vienmēr ir zinājusi, ka mēs pastāvīgi atrodamies aizsardzībā
un drošībā pat, ja prāts, kurš ir nodarbināts ar izdzīvošanu, domā
citādi.
Tāpēc tagad, kad mēs pateicamies upura
arhetipam par tā kalpošanu mums līdz šim brīdim, mēs varam ar prieku to atlaist
un sasveicināties ar savu Augstāko „Es”.
Upura lomas atlaišanu veido vairākas būtiskas
komponentes.
Pirmā
atbrīvošanās no upura apziņas komponente ir - ikviena
cilvēka, pieredzes vai lietu pieņemšana – tieši tā, kā tās parādās mūsu dzīvē,
necenšoties tās mainīt. Pieņemšana šeit nebūt nenozīmē, ka mēs
rezonējam ar to, ka pieņemam vai piekrītam tam. Tomēr mēs
dodam atļauju neļaut šīm lietām noteikt mūsu patieso būtību. Caur
pieņemšanu mēs atbrīvojamies no nepieciešamības domāt par pagātni, zīlēt par to,
kas varētu būt.
Otrā
atbrīvošanās no upura lomas komponente ir – vainas
apziņas/sajūtas atlaišana. Vainas apziņa rodas no nepieciešamības
uzskatīt kādu vai kaut ko par pareizu/nepareizu, labu/sliktu un kaut kādā veidā
atbildību nesošu par to, kā mēs jūtamies. Patiesībā mēs –
esam visu mūsu pieredžu Radītāji. Kad mēs rīkojamies sava Augstākā Es
vadībā un atzīstam sevi kā Radītājus, mēs izejam ārpus šo spriedumu robežām.
Kopā ar savu Augstāko Es mēs būvējam savu ceļu uz priekšu tā, kā mēs to izjūtam
konkrētajā laika brīdī. Vai jūtat, ka pat šis apgalvojums vien jau sniedz
atvieglojuma sajūtu? Vainas apziņa notur/aizkavē mūs laikā un telpā, kas traucē
mums attīstīties un atkal apvienoties ar mūsu pašu augstāko, pašu Dievišķīgāko
„Es”
Trešā
atbrīvošanās no upura apziņas komponente ir sevis - kā
pilnībā par savu dzīvi un labklājību atbildīgu [būtņu] pieņemšana.
Dažkārt upura apziņa var izrādīt spēcīgu pretestību, izdzirdot, ka mēs paši
uzņemamies atbildību par savu pašu dzīvi un labklājību, jo tā jūtas ļoti ērti,
atdalot sevi un uzturoties ilūzijā, ka visu, kas mums ir vajadzīgs, mēs saņemam
no ārpuses. Tas ir pilnīgi normāli. Tomēr, uzņemoties atbildību pašiem par savu
dzīvi un labklājību, mēs saņemam iespēju pāriet no upura apziņas uz Radītāja
apziņu. Un tieši atrodoties Radītāja apziņā, mēs spējam pārcelt kalnus. Tieši
šeit mēs esam spējīgi ļaut izpausties saviem vispatiesākajiem un
visspēcīgākajiem aspektiem.
Visu šo trīs komponenšu apvienošana pārliecinoši
nodrošinās mūsu pāriešanu no upura apziņas uz Radītāja apziņu.
Sava Spēka pieprasīšana
Mūsu pasaules lielākais spēks ir
MĪLESTĪBA. Iemiesojot Mīlestību, mēs kļūstam par visspēcīgāko
būtni Visumā. Gluži pretēji tam, ko mums ir mācījuši, - būt mīlošam nebūt
nenozīmē būt vājam vai novērsties no dzīves grūtībām. Patiesa Mīlestība
neievaino, nenes smagumu, nespiež mūs atkāpties un slēpt kādu sevis daļu. Šādas
prāta konstrukcijas vienkārši virza mūs prom no Mīlestības. Patiesa Mīlestība – ir konstante, kas caurauž visu dzīvi.
Kad mēs izvēlamies būt Mīlestība, mēs varam sajust veselu Kosmosu mums aiz
muguras, kas iet ar mums vienā virzienā.
Sabiedrisko ierobežojumu rezultātā, daudzi no mums
kautrējas pieprasīt savu spēku, jo mēs spēku asociējam ar
korupciju un kontroli. Tas ir melīga spēka
paveids, kas ir zināms arī kā egoistiskais spēks, kas virzās Mīlestībai pretējā
virzienā. Tam patīk atdalīt sevi no Vienotā veseluma. Lai arī šis
spēks laiku pa laikam var šķist ļoti reāls un pārliecinošs, patiesībā tas tā
nav.
Egoistiskais spēks ir pārejošs un vienmēr kaut kādā
brīdī tas kļūst pašiznīcinošs savos centienos iet pret dabisko Mīlestības un
dzīves plūsmu. Egoistiskais spēks uzplaukst baiļu enerģijās, jo bailes – ir
vienīgā lieta, kas ir pietiekami pārliecinoša, lai izvestu cilvēku no viņa
patiesā Dievišķības spēka. Protams, šis aizmirstības periods ir uz laiku, taču
mums tas ir jānodod egoistiskā spēka enerģiju varā, kas tiecas pagarināt savu
eksistenci pēc iespējas ilgāk.
Dzīve vienmēr iestājas par mums un
nekad – pret. Mums ir jābūt mierīgiem un pārliecinātiem, ka
izvēloties nepakļauties bailēm, mēs saņemam savam atbalstam visu Visumu. Viss,
kas cenšas mūs pārliecināt par pretējo, piemēram, ideja par to, ka mēs esam
maziņas un bezpalīdzīgas cilvēciskas būtnes, kuras cieš no jebkā- lai kas tas
arī būtu – trūkuma, ir tikai īslaicīga ilūzija.
Pieņemot Mīlestību, mēs darām stiprākus sevi un tos,
kuri ir ap mums līdz tādai pakāpei, ka saņemam iespēju pārveidot par mīlestību
pat visegoistiskāko spēku.
Spēks ir skaitā
Virzoties uz priekšu, mums ir jāapvienojas Mīlestībā.
Un tas notiek tieši tagad. Mums vairs nav jāiet pa šo ceļu vienatnē. Mums vairs
nav jābūt atdalītiem citam no cita pēc rases, dzimuma, lomu, ieņemamo amatu,
seksuālās orientācijas, utt. pazīmēm. Visums pastāvīgi sniedz mums iespēju
savienoties ar pārējiem, kas atbalsta tos pašus nodomus - apvienoties Mīlestībā.
„Jo tur, kur divi vai trīs ir sanākuši kopā Mīlestības vārdā, tur klātesošs
milzīgs spēks”*
*[„Jo kur divi vai trīs ir
sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” – Mateja ev.]
Ir pienācis laiks teikt „JĀ”, lai pieprasītu sevis
pašu spēku un dalītos ar savām dāvanām ar visu pasauli.
Mēs visi esam šajā vietā.
Līdz nākamajai reizei,
Jūsu Emanuels
