Neērtā vēsture 2/3

Neērtā vēsture 2. (turpinājums sekos)

 

 

Bet jāpatur gan prātā , ka daudzās dziesmās „Mēness” vietā ir ienācis „Dievs” tātad Mēness dziesmu būs vairāk nekā minēts.(Un tagad iztēlojieties kādu apvērsumu latviskās dievestības pētīšanā var izraisīt fakts ka Mēness un Dievs vismaz dažreiz var būt sinonīmi!? Indoeiropiešu leģenda par Dieva vārtiem ērgļa zvaigznājā saistībā ar Mēnesi iegūst pavisam citu skanējumu, kad Mēness ir ērgļa zvaigznājā ”vārtos” mūsu tautai loģiski būtu jābūt īpašam sakrālam momentam – tas taču ir lielisks instruments, lai pārbaudītu restaurēto laika skaitīšanas sistēmu ( kalendāru) pareizību!) Jāatminas ; jo senāka mitoloģija, jo lielāka nozīmeir zvaigznēm un Mēnesim. Sauli, kas ik rītu ar savu spīdumunodzēš zvaigznes, primitīvā apziņa dažreiz uzlūkoja pat par ļaunumu. Turpretī Mēness bija zvaigžņu sargs, labais radījums, debesu karapulku virsnieks. Tālabad nav brīnums, ka Mēness kults raksturo lopkopjus un karavīrus, bet Saules kults zemkopju un dārzkopju reliģiju ( nepiekrītu tas nav viennozīmīgi!) Bet no tā nevar secināt, ka latvieši vienmēr bijuši zemkopji.Zvaigžņu un Mēness dziesmas taču liecina par to, ka tauta šīs dziesmas ir dziedājusi un tās ir nākušas no - gana sirds. (Indoeiropiešu ciltis sākotnēji esot bijuši klejotāji lopkopji) Bet tas ir tik sen, ka šo dziesmu, tīri dabīgi, ir atlicis ļoti maz. Domāt ka šis materiālspar Mēnesi un zvaigznēmbūtu patapināts no svešām tautām, jeb, vienkārši tikai tādēļ , ka šīm parādībām būtu jāatspoguļojas tautas dvēselē, neklājas, ja gribam kaut cik iedziļināties tautas dziesmās.

 

Mēness – karavīrs, vecais tēvs, vecais brālis.

 

(par veco tēvu bieži dēvēts arī Pērkons, bet vecā brāļa tēls mums sasaistījies ar pērkona dzērienu – alu)

Mēness ir Saules pretinieks. Viņam pieder nakts un zvaigznes – Debesu karavīri, Saulei – diena un ļaudis./.../Mēness, tāpat kā Saule, darbojas bez mitēšanās; arī viņam nav laika atpūsties:

„Mēnestiņš karavīrs, dienu ,nakti laiviņā.” /.../Debesis uzlūkoja par debesu ūdeni, kas pa Zemes malām saplūs kopā ar jūras ūdeni. Tātad Zeme ir Pasaules okeānā , un vienīgi Debess cietā čaula neļauj debesu ūdenim noslīcināt zemi. ( vidū jūras uz akmeņa...?) Tā kā zvaigznes ir debesu kara pulki, tad arī Mēnesi , pretēji mierīgajai Saulei, attēlo kā karavīru:

„Kur tecēsi Mēnestiņi

Ar to zvaigžņu pudurīti?

-Karā iemu, karā teku,

 

Jaunu puišu palīgā.”

Uzskats par karavīru Mēnesi irgaužām sens, saistījies arkara un lopkopības laikmetu. Pēc babiloniešumitoloģijas Mēness, dievs Sīns, ir Saules dieva Šamaša tēvs.

 

Arī latviešu dziesmās Mēness ir apbalvots ar vectēva epitetu. Tāpat Mēnesi dēvē par vecu un viedu vīru. Ir vēl citi mitoloģiski uzskati, ka Saule un Mēness ir brāļi. Arī šī ideja ir pamanāma, jo Mēnesi nosauc par vecāko brāli. Vēl pēc citiem prātojumiem Saule ir Mēnesim dažreiz pat sieva. Tāpēc Saule latviešu dziesmās ir sieviešu kārtas, /.../ Saule un Mēness, mainās izpildīdami savus spīdētāja pienākumus, ne tikai vienas dienas, bet arī gada laikā. Jautāts, kur tas tek, Mēness atbild: „Tiem ļaudīm palīgā, ko bez Saules strādināja.”( Interesanti kuriem- vergi bija neļaudis, tātad uz viņiem tas varēja neattiekties. Varbūt runa ir par polāro nakti vai atmiņām par kādu senu katastrofu , kad debesis satumsuša – liekas kaut kas tāds ir minēts senākajos ķīniešu un indoeiropiešu rakstu pieminekļos) Tomēr Saule un Mēness savā starpā nevar mierīgi sadzīvot. Karš ir pavasaros un rudeņos: pavasarī uzvar Saule, rudenī – Mēness./.../

Tā pavasarī kumeļā sēstas Saule, bet rudenī – Mēness. Mugurā kāptacīmredzot ir uzvarētāja tiesības. ( atcerēsimies ķoniņciemu ģērboņus – jātnieki zirgos kā dominējošais motīvs, vai tam nav cits, dziļāks pamatojums?) Doma par pavasara laiku, kad dienas un naktis ir vienādi garas, ir attēlots kā Saule Mēnesi kuļ:

„Saule kūla Mēnestiņu

Ar sudraba čakārnīti

- Ai ,Saulīte, nekul mani

Tev dieniņa man naksniņa.”

 

Saules meita – Ausekļa un Mēness līgava. Tās darbs un tās gals jūrā.

 

Var būt ka visā latviešu tautas dzejā nav skaistāka tēla kā šī sieviete, kas simbolizē planētuVenēru. Nerunājot par kareivīgo Mēnesi, arī māmuliņa Saule ir tomēr svešāka tautas sirdij nekā šī tautu meita, kas atnes ļaudīm prieku un laimi. Ne velti tautas dziesmas to apveltī visādiem mīlināmiem vārdiem. Viņa ir vienkārši meita un balta jumpraviņa, zelta jumpraviņa vai dzeltenīte, jumpraviņa „spodra zvaigzne debesīs, tā iekrita jūriņā”, jūras meita, Svētā Māra, jumpravīņa. ( Mīlas dieviete, debesu līgava, Ištara, Atrāte, Inana, Afrodīte, Venēra, Aušra, Ušra, Austra – un Izīda, kuras slepenais vārds ir ...Māra. – Māra – tas nozīmē arī jūra arī visas Mātes – Piena Māte, Meža Māte, Vēja Māte; auglības simbols – raibā cūka. Piedevām skaistule un Ķēniņmeita no pasakām, kurās tā var simbolizēt gan cilvēka dvēseli, gan darboties kā sava pretiniece – ļaunā pamāte/vīramāte – jā te vielas pārdomām pietiks ilgam laikam!) /.../

 

Būt svešā zemē latviešu tautas dziesmās nozīmē būt „vāczemē”. Tātad rietumoskur aiziet Saule. Lūk tādēļ Saule ved savu meitu no vāczemes ( Saule veda savu meitu no veļiemi šai zemē), bet Mēness rāda vedējiem ceļu aizdedzinot sudraba lukturus. Saule ved vedeklu un dzen pūru 100 govis (naktis) un 100 zirgus(dienas). ( Kā te neatcerēties melno govi ar svecēm uz ragiem, kuru Līgo vakarā ved apkārt ap svinēšanas vietu?) Lai saprastu savādo pūru , paturēsim prātā, ka senajām tautām bija 9 lunārie mēneši ,kas ir 265 diennaktis pieliekot 100 dienas un 100 naktis mēs iegūstam Saules gadu, kurā ir 365 diennaktis. Bet te nu arī redzam pavasara sākuma apzīmējumu. Proti 100 trūkstošās diennaktis ir trīs lunārie mēneši un tās 10 – 11 dienas, nesaskan starp Mēness gada 12 mēnešiem (354 dienas) un Saules gada 12 mēnešiem. ( 365dienas). Ar pavasara sākumu izdzen lopus ganībās. ( Tātad mēs zinām vēl vienu metodi kā noteikt pavasara sākumu/ Lieldienas. Venēra parādās „no veļiemi šaizemē” – interesanti kur tajā brīdī atradīsies Ērgļa zvaigznājs un kas tajā atradīsies, jo Saule „ved” un Mēness „rāda ceļu”.) Pēc citām dziesmām Saule izdod savu dēlu Mēness dēlam, citur – Dieva dēlam ( kas, ja ņem vērā to ka daļā dainu vārds Mēness aizstāts ar vārdu Dievs...) Dažreiz dieva dēlu tieši nosauc par Mēness dēlu. /.../ Saule un Mēness – saticīgi savieši. Bet blakus šim variantam ir daudz primitīvākas tautas dziesmas. Pēc tām Saule un Mēness paši ir Zelta zvaigznes tīkotāji. Tā arī karš to vidu:

„Mēnestiņš agri lēca,

Saules meitu gribēdams;

Lec ,Saulīte, pati agri,

Nedod meitu Mēnešam”

Mēnesim šis pavasara karš nav nekāds labais:

”Saul’ ielaida Mēnesim

Ar sudraba čakārniņu,

 

Kam noņēma Ausekļam

Saderētu līgaviņu”

( Čakārnis nav nekāds akmentiņš vai sieksta, bet gan kaujas āmurs vai cirvis, kam asmeņa vietā ir spic „knābis”. Sākotnēji domāts lai iecirstos pretinieka vairogā un pavilktu to uz leju pēcāk šķiet kļuvis par varas simbolu un rituālu ieroci, visbeidzot – apkarināts ar zvārguļiem-par mūzikas instrumentu).

 

„Saule kūla Mēnesīti ar sudraba pātadziņu”. „Saule laida Mēnešam( Dievam) ar sudraba akmentiņu”. Rudenī uzvaru gūst Mēness un atņem Saulei Venēru; toties, kad uzvarētā Saule atgriežas pavasarī, tā bargi soda Mēnesi par noziegumiem.

Zemkopju tautas tradīcijās, protams, mīļāka ir Saule, tamdēļ tai piešķir Mēness pārmācītājs godu. Bet zemkopis zina, ka Saules vara ir tikai līdz rudenim, un tamdēļ lūdz Mēness gaismu, kāmēr nav īstās uguns devējiņas – Saules.( Diev’palīgu deva tikai lietām, kas augušas Saules gaismā par zālēm un gaļu paldies neteica, bet linus plūcot Diev’palīgu neatņēma)/.../

Saules uzvara pavasarī ir arī zemkopja uzvara. Tālab Saule rūpējās par pavasara sidraba izsējumu: „Saule sēja sudrabiņu celmainā līdumā”/.../

Galu galā pienāk Saules meitas gals un Dieva dēliematliek noraudzīties ūdens burbulīšos un vaiņagā./.../ Noslīkst saules meita savu darbudarīdama, proti,- mazgādama „zelta kannu”( krūka , kanna – trauks – saprāta simbols).

(Tur kur darbojas vairākas saules meitas)... saules meitas ir planētas, no kurām viena ir Venēra. Dieva dēli ir zvaigznes jeb, labāk teikt, Zodiaka zvaigznāji. Zodiaka zīmju skaits ir dažāds. Tagad runā par 12 zīmēm; tās tad nu arī sastopamas tautas pasakās, kur daudzina 12 brāļus, 12 zirgus utt. Senajā Mēness Zodiakā bija 27 zīmes, bet sastopamas ziņas arī par 28, 29, 30 zīmēm. Šos skaitļus atrodam tautas dziesmās : trejdeviņi un trīsdesmit. ( man gan vairāk šķiet ka šie skaitļi apzīmē dienu skaitu mēnesī). Kad Lakstīgala aizlaižas aiz trejdeviņām jeb trīsdesmit zemēm ( lakstīgala – atkal Saules meita?) , tad tā atgriezīsies atpakaļ reizē ar Sauli, kas būs pa šo laiku nogājusi visas 30 Zodiaka zīmes.( vai tad mums ziema ilgst visu gadu? ) Debesu iedalījumu 27 daļās simbolizē debesu koks. /.../ Ja nušis debesu koks ir ozols, tad var saprast, kādēļ Dieva Dēli raugās Saules meitās caur ozola lapām./.../ Tie nolūko sev sievas, precas, unjāšusdodas pēc noraudzītās līgavas:

„Steidzmazgāt ,svēt’ Mār’

Rīt’ agr’ savvs galdin;

 

Rīt’ agri Diev’dēl’

Atjās tev precēties”

 

Te acīm redzot domā pavasara Zodiaka zīmi, kas steidzas uz jauna gada sākumu,kad arī Mārai

( Venērai) jāsapošas kā līgavai. Interesanti, ka daudzas dziesmas piemin tikai vienu dieva dēlu, bet citas daudzina divus vai vairākus. Jāj viņi kopā. Tā atminēsimies, ka senāk pavasara zīmē bija Teļš (Vērša zvaigznājs), bet vēl agrāk Dvīņi, tad arī sapratīsim, ka ne vienmēr daudzina tikai vienu Dieva dēlu. Nav ko šaubīties, kas šie divi jātnieki. Ja tā tad dziesmas, kuros redzam saderam divus Dieva dēlus ir ļoti seni varianti ( pēc žurnāla „Zvaigžņotā Debess” publicētajiem materiāliem – apmēram pirms 65000 gadiem)./.../

Galvenie dabas varoņi tātad ir: Mēness, Saule, Venēra, Saules meitas ( planētas) un Dieva dēli( Zodiakālās aploces zīmes jeb zvaigznāji). Nu daudz vieglākvarēs saprast daudzas dziesmas, kurās jūtamas dramatiska dialoga pēdas. Īpaši te var noderēt dziesmas par kokiem(visvairāk daudzinapupu), pa kuriem uzkāpj debesīs ( Piena ceļš?) /.../

Nav liels brīnums, kadebesīs kāpējs satiek Dieva dēlu ( zodiaka zīmi). Kāpējs apprasās par savu tēvu, māti. To tur augšā nav, kāpums par velti. Tēvs ar māti svešā pusē, velna zemē. Kāpējs nu paņem zobenu, iet uz tālozemi, nogalina veco velnu. Asinīm nolijušais varonis grib nomazgāties. Šos mazgāšanās kultus parasti redzams pavasaros un rudeņos. No visiemfaktiemvaram vērot, ka varonis pieder Saules ciklam. Tamdēļ mazgāšanās ir pavasarī, „viņā” upes galā (bet šī upe- putnu ceļš), kur parādās pavasara zvaigzne ( Māra). Tātad debesu austrumu pusē, tātadDebesu austrumu pusē ir Māras upes sākums deviņiem avotiem. /.../Ja iesāktais gads beigtos 9 mēnešos ( no 21.marta līdz 24 decembrim), tad pietiktu ardeviņiem avotiem ( putnu ceļa deviņas zīmes!). Bet Mēness gads, kurā ir 354 dienas, nesakrīt ar Saules gadu, kurā 365 dienas. Tādēļ jānākčetras reizes pa deviņi, kas būs36 mēneši. Dalīti ar 12, būs trīs gadi. Tālabad, bez mazgāšanās, drēbes jākaltē koka deviņoszaros, izkaltētās drēbes jārullē deviņiemruļļiem un drēbe jānoglabā deviņās lādēs. Tikai pēc tam varonis var atkal drēbes apvilkt un kāpt pa debesukoku pie Dieva dēla.

Pēc citiem variantiem Pērkons Mēness kāzās ar Saules meitu vārtos sasper zelta ozolu. (Atgādina ēģiptiešu mītu par gabalos sacirsto Ozirisu – Usiru) Pērkona dusmas labi saprotamas, jo šim pavasara varonim atņem tā iecerēto līgavu: Saules meitai nodzer kāzas rudenī tālāzemē, kur to aprec Mēness. (Atgādina helēniskās mistērijas) Bet arī Saule ir nosodīta par mānīšanos; pat Saules meita nepaliek sveikā. Abas raud, lasīdamas saspertā ozola zarus:

„Trīs gadiņus Saule raud,

 

Zelta zarus lasīdama;

Ceturtajā gadiņā

Uzjem pašu galotnīti.”

 

Skaidrs, ka trīs Saules darba gadi ir četridarbi pa deviņiem mēnešiem: drēbju mazgāšana, kaltēšana,rullēšana un glabāšana. Šistriju gadu laiks ir sīki noteikts, jo „Ceturtajā gadā Saule uzjempašu galotnīti” Tiešām, 36 lunārie mēneši ir 3 Mēness gadi, bet tie ir tomēr īsāki nekā3 Saules gadi, par vienu mēnesi un dažām dienām ( 365 – 3=33). Tātadjāpaiet apmēram, līdz, beidzot, būtu atnācis jauns Saules gads. Paturot Prātā šos dienu atlikums, var izskaidrot dažu labu tautasdziesmu. Tā teic, ka „vakar Saule segloja trīsdesmit kumeliņu”, jautā „vai būs jel Ausekļam trīsdesmiti jājējiņu”. Citā vietā dzirdam, ka „vakarSaule samērkusi treideviņu vilnānīšu”.

Vēl interesantākas ir dziesmas, kas runā par liekajām trim dienām jeb trim naktīm, jeb pat par divām dienām ar pusi jeb tikai divām dienām. Šais no mēneša pāri palikušajās dienās cīnās Mēness ar Sauli par skaisto planētu – Saules meitu. Tauta tā izskaidrofaktu, ka gads ir beidzies, bet rīta zvaigznes vēl nav, ka zvaigzne ir bijusi ieslēgta „kambarī”. Arī citu tautu senajā folklorā

Šo triju gadu laikmeti ir ievēroti. Tā zināms, ka romiešiem jaunā gada simbols bijis lauru koks. Ar lauru lapuvaiņagiem izgreznoja dievnamus jaunajā gadā. Kā par brīnumu, arī latviešu dziesmās lasām:

„Trīs gadiņi Saule lēca

Caur lozbera lapiņām

Saules meitas kroņus vija

No lozbera lapiņām. ”

 

Pēc cita variantanav viss trīs dienasun trīs naktis, bet gan sešas. Tiešām – atņemot no33 – 6=27 tātad sidērisko ( zvaigžņu) mēnesi, kāmēr sidoniskajājeb apaļajā mēnesī ir 30 dienas. Tātad pieminētais variants ir daudz senāks, jo saistās ar sidērisko laika skaitījumu. Nebūs lieki vēlreiz atgādināt, ka Saules ( laika skaitīšanas) sistēma ir jaunāka par Mēness ( laika skaitīšanas) sistēmu. Saule baras ar Dieva dēli, trīs dienas un trīs naktis. Uzvar Dieva dēli, tātad Mēness un tā dēli ir īstie varoņi:

 

„Dieva dēli nomaukuši

Saules meitas gredzentiņu.”

 

Citāvariantā lasām trīs gadus, pēc kuriem nomauc gredzenu jeb salauž Saules meitas vaiņadziņu. Bet dažreiz arī Saule ir uzvarētāja: tās meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu.

Tā, pirmajā gadījumā, gada rudens sākumā , Dieva dēli – rudens Zodiaka zīmes- nolaupīja Venēras gredzenu Jeb vaiņagu, un Saule nespēja aizsargāt savu meitu. Otrajā gadījumā, kad gads pavasarī , uzvarēja Saule un tās meitas salauza Mēness dēla zobenu. Cik skaisti un gleznaini ir tautas dziesmu simboli!/.../ Tāpatvar saprast ozolu (Pērkona koks) , kas simbolizē lunāro kalendāra laiku , bet liepa noderējusi Saules kalendāram. ( Ozols kā vertikālā – laicīgā- Pasaules koka ass, bet saule kā horizontālā – pasaulīgā – Pasaules koka ass) Liepa un Ozols – Saule un Mēness. Arī šo vārdu dzimtes brīnum labi sakrīt. /.../ Bet pienāks laiks un šo ozolu saspers Pērkons. Sāksies jauns laiks un būs arī jauns ozols no saules salasītajām vecā ozola šķēpelēm. /.../

Visām tautāmZodiakālais laika koks nav viens un tas pats: romiešiem tas ir lauru koks, japāņiem koks, kas stāv pašā jūrmalā, latviešiem – Ozols un Liepa. /.../ Tā cilvēce savās dziesmās un reliģiskajāscermonijās izteic savus uzskatus par lielo debesu pasauli( lielais kalns, koks, debesu trepes, jūra). Bet blakusšiem augstajiem tēliem dziesminieks protnostatīt ne mazāk skaistus zemes tēlus. Tauta ne tikai vēroja un prātoja, izveidoja tēlus,bet dzīvoja šiemradījumiem līdzi. /.../

( Šeit es beidzu citēt V. Sinaiskaraksta fragmentu.)

Tantra kā mācība par juteklisko pasauli – par parādību pasauli ir izprotama tikai caur labo smadzeņu puslodi – tātad mistiskā ceļā. Galvenais mistikas izteiksmes veids ir metafora, kura kalpo nevis kā līdzeklis valodas izteiksmīgumam un daiļskanībai, bet funkcionē kā alegorisms simbolu veidojošie jutekliskie dotumi kalpo it kā par spoguli, kurā savācas garīgā realitāte un rāda sevi.

Atšķirību starp smadzeņu puslodēm nosaka nevis tas kādu informāciju tās saņem, bet kā šo informāciju tās pārstrādā. Kreisā strādā diskrēti un pa etapiem, bet labā domā acu mirklīgi un sintezē no kopuma. Tātad cilvēkam jāaktivizē labās puslodes domāšana – tā ir tā pati „acumirklīgā domāšana” par kuru tik daudz runā zintniece Anželika Zelma Tamaša. Savukārt kreisās smadzeņu puslodes darbību vēlams „piebremzēt”. Tieši tāpēc mums ir tik svarīgi izprast Senās Eiropas Mistēriju kultūru, ka tā ir kultūra, kura balstījās uz labās puslodes darbību.

 

Ja labā puslode ir dominējošā cilvēks iegūst spēju manipulēt ar laika uztveres mērogu. ( Bet nav izslēgts ka pa tiešo iespaidot laika struktūru). Kamēr kreisā puslode 1 sekundē pārsrtādā100 informācijas vienības labā ir tikusi galā ar 10 000 000 – jūtama atšķirība?

Apziņas orientācija uz sevi un kvalitatīvās izmaiņas tajā ir raksturīga mistiskās pieredzes īpatnība. Tādejādi jutekliskie dotumi tiek uztvertikā noteiktas neredzamās pasaules simboli un tiek radoši pārveidoti zīmēs, lai orientētos šajā Pasaulē. Velkot paralēles ar biosfēru un nanosfēru mēs šādu Pasauli varam nodēvēt par „Dainu sfēru”. – Dainu sfēru var uzskatīt par vienotu mehānismu vai varbūt organismu? Tāpēc šajā gadījumā primārs būs nevis viens vai otrs „ķieģelītis”, bet gan dainu sfēra kā organisms. Paskaidrošu ar piemētu – ja salīmē kopā daudzus atsevišķus bifštekus – nevar iegūt teļu, bet no teļa var iegūt daudzus bifštekus.

Dainu sfērai piemīt norobežotība un induvidualitāte. Loģiski tā ir norobežota no citām garīgajām sfērām, kuras eksistē tai kaimiņos. Lai ne-dainu sfēras teksti jēdzieni vai simboli kļūtu reāli dainu sfērā tos nepieciešams tulkot dainu valodā un otrādi:

Lūk fragments no Jogatava upanišada( jogas būtības slepenā mācība): „To krūti, kas viņu zīdījusi, nu , kaisles pārņemts viņš sažņaudz, un klēpī, kas viņu reiz dzemdināja, viņš tagad ir atdevies baudai. Un tā, kas reiz bija par māti, ir viņam sieva, bet sieva ir atkal par māti, kas viņamreiz bija par tēvu, tagad ir dēls, un bijušaisdēls tagad viņam par tēvu. Tā radības riņķo līdzīgi ūdens smēlēja kausasiem, viņš maldās šeit, iedzimstot mātes klēpī, un pasaulē pārnāk.” – tātad šeit izteikta reinkarnbācījas ideja. Blakus liekam latvisko variantu.-

Pie pupiņa roku liku,

Kā pie zelta gredzentiņa:

Pupiņš mani izaudzēja

Lielu vīru arājiņu.

Tādejādi dainu sfēras robežpunktus var salīdzināt var salīdzināt ar receptoriem, kuri ārējo kairinājumutulko mūsu nervu sistēmas valodā.

 

Tāpat kā cilvēka seja var atspoguļoties veselā spogulī vai tikai tā lauskā dainu pasaules uzskats var atspoguļoties gan visā sfērā, gan atsevišķā dainā. Visā Pasaulē un visos laikos, pie jebkuriem apstākļiem cilvēkiem piemīt tieksme veidot mītus. Viss ko radījis cilvēka rokas un prāts ir mūsu iedvesmas augļi – iztēles, kura pasmelta mītu avotā. Mīts ir kā brīnumains kanāls caur kuru kosmiskās enerģijas un informācija apaugļo cilvēces kultūru visās tās izpausmēs.- Reliģijā, filozofijā, mākslā, tādos sociālajos veidojumos kā valsts; zinātnes un tehnikas atklājumi un mūsu sapņi – tas viss nāk no mitoloģijas Pasaules. No kādām smadzeņu dzīlēm nāk mīts? Kāpēc mīti visām Pasaules tautām, savā dziļākajā būtībā ir tik līdzīgi? Ko tie grib mums iemācīt?

 

Saules Meita kā Māra Tā ir robeža, kura nosaka sakārtotās Pasaules robežu – vieta, kurā eksistē telpa, laiks un cēloņsakarība (3 lietas kuru nav Haosā) .Tā ir „Kosmiskās olas” čaumala – spēks kurš ar savu pievilcību aicinājis Dievu/ Mēnesi uz radīšanas aktu.

Ja Mēness un Dieviņš ir sinonīmi, tad Dieva (Mēness) Suņi – vilkači ir sinonīms Dieva dēliem un tātad zvaigznēm...

Arī Maori leģendās Mēness ir Dievs un vienlaicīgi pirmais cilvēks vārdā Muvetsi viņa sieva un visu augu māte ir Massassi – Rīta zvaigzne. Rīta zvaigzne bijusi Mēness sieva 2 gadus, pēc 2 gadiem un 8 dienām Mēness dabūja par sievu- Morongo – Vakara zvaigzne – visu dzīvnieku un cilvēku pirmmāte.

Šumēru mitoloģijā Pasaules Māte asociējas ar planētas Venēra fāzēm: kā Rīta zvaigzne – viņa ir jaunava, kā Nakts Debesu pavēlniece viņa ir Mēness dzīves biedre, kā Vakara Zvaigzne – viņa ir tempļa prostitūcijas aizgādne (Latvju daināsšisaspekts nav tik viegli atrodams), kad planēta Venēra noslēpjas Saules staros tā kļūst par raganu, bet iznākot no tiemtā atkal kļūs par Saules meitu – jaunavu. Iespējams ka tieši no šejienes radies viens no visvairāk diskusiju izraisījušajiem Krīvu krīva dotajiem likumiem – „Katram vīrietim var būt līdz trim sievām, bet ja tas ņem ceturto- tas norīdams ar suņiem...” Varbūt tieši tāpēc šī dīvainā attieksme pret 4. sievu.

Mīta attainojums ir rituāls.

Debesu kāzas – Mēness un Saules Meitas darbības atkārtojums uz Zemes ir kāzu rituāls. Līgavas nolūkošana, saderēšana, zagšana, panākstnieki, Goda vārti, pūra izpirkšana ( par zelta gabalam uz katra pūra lādes stūra – varbūt ziedojums 4 debesu pusēm un Pūrs kā Pasaules simbols?), kāzu dzeršana un mičošana – t.i. vaiņaga noņemšanas rituāls, Un pēc tam vienkārši iet gulēt un „visi dzīvoja ilgi un laimīgi līdz pašam mūža galam...”? Un nekā vairāk? Maz mūs latviešu ir palicis, bet izmiruši tomēr vēl neesam!

 

Noteikumi, kuri jāievēro lai notiktu pilnvērtīgs dzimumakts:

 

Nu es iešu sētiņā,

Nu man sava līgaviņa,

Nu mēs abi gulēsim,

Rokas kājas salikuši.

 

1.Kad?- Tad, kad sievietei ir vēlēšanās, bet vīrietim ir iespēja.

2. Kāpēc?- Lai apmierinātu savas un partnera fiziskās, emocionālās un garīgās vajadzības.

3. Kas? – Darbojošās personas ir vīrietis un sieviete.

4. Kur? – Intīmos apstākļos. T.i. ērtā, pasargātā vietā. Šīm prasībām atbilst Pajumte pēc sistēmas Ozols- Liepa.Jēdziens Pajumte sevī vel ietver nozīmi „pasargāt ” – kavēt ārējo apstākļu kaitīgo iedarbību uz mūsu augumiem. Jumts mūs sargā no lietus un sniega, sienas no vēja un aukstuma. Viss ir pareizi, taču šīs mākslīgi novilktās robežas kavē arī dabīgo varas plūsmu vai cirkulāciju.

Sistēmas Ozols – Liepauzdevums tātad ir sakārtot Pasauli un Pajumti tā , lai vara veidotos Pajumtes iekšpusē un tās daudzums būtu lielāks nekā Pajumtes ārpusē. Tas ir lai jūsu Pajumte spētu ātri un efektīvi atjaunot jūsu spēkus. Tai jāpasargā jūs ne tikai no sliktiem laika apstākļiem, bet arī no slimībām, priekšlaicīgas nāves, no ļauniem ļaudīm (cietoksnis), no ekonomiskām katastrofām (klēts). Ja pajumte ir pareizi veidota tā palīdz cilvēkiem labāk saprasties vienam ar otru, mīlēt vienam otru un gala rezultātā stiprināt dzimtu un ja vēlaties – pat valsti.

5. Ar kādiem līdzekļiem? – Kontaktējoties ar dzimumorgānu palīdzību, kas savukārt modina sievietē vairāk vēlēšanās, bet vīrietī – iespēju.

Seksuālā akta laikā garīgajā sfērā notiek kontakts smalko sajūtu līmenī ar skaisto kas stimulē mākslu un notiek energo informatīvā apmaiņa ar Kosmosu un Zemi. Raksturīgā sajūta –siltums.

 

Aun, meitiņa, baltas kājas

Jāj man līdzi pieguļā!

Tu kumeļu paganīsi;

Es sakuršu uguntiņu.

 

( mazliet atgādina „Uzakmeņa malku cirtu

Srautā kūtu uguntiņu” ?)

 

Cilvēcisko enerģiju sfērā notiek organisma attīrīšanās un atveseļošanās pateicoties pozitīvām emocijām un ritmiskai elpošanai. Šajā līmenī notiek energo apmaiņa starp aktā iesaistītajiem subjektiem. Ja tās nav – nav arī prieka un svētlaimes sajūtas pēc akta beigām. Fizisko ķermeņu līmenī notiek fiziskā sprieguma nomešana, apaugļošanās. Vienmēr aktā tiek iesaistīti visi šie līmeņi, taču kāds no tiem var būt vairāk vai mazāk uzsvērts.

Dzimuminstinkta mērķis ir apaugļošanās, kura notiek dzimumakta ceļā.

Lai varētuveikt dzimumaktu vīrietim ir nepieciešama erekcija.

Apaugļošanās ir iespējama, ja sievietes olšūna vajadzīgajā attīstības fāzē saskaras ar vīrieša spermu.

Stimuls, kas mudina veikt dzimumaktu ir orgasms. Pēc orgasma var iestāties nirvānai vai samathi līdzīgs stāvoklis. Kas ir arī augstākais sasniegums pareizi veiktai meditācijai. Tāpēc pareizi veiktu dzimumaktu var uzskatīt par efektīvu un visiem pieejamu spēcīgas meditācijas formu. – Katrā ziņā daudz efektīvāku par askēzi.

 

Mīļais tēvs, mīļā māte,

Do’ man savu mīļo meitu;

Es pie viņas tā gulēšu

Ūdens cauri netecēs.

 

Dzimumakta kvalitāti var iespaidot liels daudzums faktoru.- Barība, vieta, kurā tiek veikts dzimumakts , abpusēja vēlme, partneru veselības stāvoklis, partneru pieredze un fiziskā pievilcība.

Cilvēks ir enerģētiska sistēma, kuru var raksturot ar attiecību starp ienākošo un izejošo enerģijas (varas) daudzumu. Viens no tantrisma mācības mērķiem ir palielinot ienākošās enerģijas daudzumu un samazinot izejošās enerģijas daudzumu, kas atļauj palielināt organisma enerģētisko potenciālu.

Dzimumakta laikā, tāpat kā erotisko sapņu un fantāziju laikā, caur dzimumorgāniem un nervu centriem ( čakrām) tiek izstarots liels enerģijas daudzums. Daļa no šīs enerģijas nonāk pie partnera, ja tāds ir. Pateicoties aktīvai elpošanai, domu un jūtu koncentrācijai uz seksuālo objektu liels enerģijas daudzums pieplūst no apkārtējās telpas... vai no iekāres objekta. T.i. no objekta kurš stimulē šo situāciju. Atkarībā no ienākošās un izejošās enerģijas proporcionālajām attiecībām dzimumakts var būt veselībailabvēlīgs vai kaitīgs. Tas var veicināt organisma atjaunošanos vai gluži pretēji – paātrināt tā novecošanu; nest baudu vai vilšanos.

Vīrieši visvairāk enerģijas patērē uz ejekuāciju orgasma laikā. Lai šo energo zudumu novērstu vīrietim ir izdevīgāk veikt vienu ilgstošu dzimumaktu nekā vairākus īsus.

Minimālais dzimumakta ilgums pie kura notiek pozitīvas izmaiņas kā vīrieša tā sievietes organismā ir 20 minūtes. Tas ir minimālais nepieciešamais laiks, lai iesildītu ķermeni, nomierinātu nervu sistēmu un panāktu pilnīgu enerģētisko kontaktu starp partneriem.

 

Apdomā, līgaviņa,

Kā mēs mīļi runājam

Visu cauru garu nakti

Viens uz otra gulējam.

 

Miedziņš nāk, miedziņš nāk,

Izgāj’šu nakti negulēju,

Visu nakti sienu pļāvu

Tai melnā’i pļaviņā.

 

Daudziem vīriešiem šāds laiks šķiet par ilgu. Tam par cēloni var būt sekojoši iemesli:

Vāja veselība,

Vairošanās sistēmas slimība,

Pārāk spēcīga vēlme,

Slikti ārējie apstākļi,

Nepietiekama pieredze,

Jauna partnere,

Nepiemērota partnere.

 

Daži padomi:

 

Priekšspēles laikā partneru jostas vietām jāatrodas siltumā t.i. telpai jābūt pietiekami siltai vai jāizmanto sega. Pirms dzimumakta vēlams veikt masāžu īpaši pievēršot uzmanību tam lai jostas vietas rajons sajustu siltumu. Jāveicina asiņu un enerģijas pieplūdums iegurnim un nierēm nevis rokām, mugurai, krūtīm vai kaklam. Tas zināmā mērā ierobežo pozu izvēli. No šī aspekta labākās ir pozas, kurās abi partneri sēd.

Lai panāktu ilgstošu dzimumaktu sākuma stādijā, kamēr šo mākslu apgūst elpas un sirdsdarbības kontrole ir obligāta – līdzīgi kā skrienot garās distances. Atcerieties – sekss nav sports – tajā neuzvar tas kurš pirmais pabeidz distanci! Uzmanīgi sekojiet sievietes reakcijai, jo erotika ir māksla diviem nevis vienam –( tad to sauc savādāk.) Vāciet un kolekcjonējiet pozitīvos pārdzīvojumus. Ievērojiet patīkamos momentus un nostipriniet tos. Distancējties no traucējošajiem un nepatīkamajiem momentiem.

 

Dabai nav izdevīgs ilgstošs dzimumakts. Dzimumakta mākslīgā pagarināšana ir līdzeklis ar kuru sasniegt jaunas enerģijas un baudas virsotnes. Šeit vajadzīgs kompromiss starp diviem.

Dzimumakta laikā enerģijas plūsma viļņveidīgi pieaug un atslābst .Parasti laikā kad tuvojas orgasms vīrietim enerģijas kritumi notiek arvien retāk, visas darbības un iespaidi sablīvējas, jo tuvāk nāk akta noslēgums. ( Tas atgādina principu uz kura darbojas impulsa lāzeris). Ja vīrietis grib pagarināt dzimumaktu viņam periodiski jāmazina sava uzbudinājuma pakāpe, pie kam vadoties pēc principa – labāk par ātru nekāvēlu. Iepriekš vēlams nodrošināties ar partneres sapratni un atbalstu. Ilustrēsim šo darbību ar ritmiskās elpošanasvingrinājumu – pieņemsim ka dvēsele ir vīrietis, augums – sieviete, bet elpa

 

izpilda dzimumlocekļa lomu. Izdariet bez pārtraukuma 15 – 20 ieelpas un izelpas. – Sākas hiperventilācija ,jūs apreibstat sirds darbība ir nedabīga. Atpūtieties. Tagad pamēģiniet elpot pavisam citādi – Apmēram 6 sekundes – ieelpa 3 aizture, 6 izelpa, 3 aizture. Tikko jūsu sirdsdarbība nomierināsies, jūs šādā ritmā varēsiet elpot ļoti ilgi ( ņemsim par robežu tās pašas 20 minūtes – pagaidām...) Uztvērāt līdzību. Ko jūs sākat izjust jau pēc pirmām 5- 6 min. šādas elpošanas? Pareizi mieru un patīkamu atslābumu.

 

Puiši meitas neņemat,

Līdz pupiņus apraugat;

Man kaziņa vienu ragu,

Vienu pupu līgaviņa.

Ir saglabājušās ziņas ka amazones, lai tām vieglāk šaut ar loku un mest šķēpu izdedzinājišas sev labo krūti. Vai šī daina norāda uz līdzīgu tradīciju karasievām.?

 

Meitu mākas.

 

Palaid mani, māmuliņa,

Brūklenītes palasīt,

Lai es augu tik sarkana

Kā sarkana brūklenīte.

 

Dziedi, dziedi ganu meita,

Lai aug pupi lielumā;

Ja tu labi nedziedāsi,

Saruks ruku rukumā.

 

Ganīdama es uzgāju

Divi puiši pieguļā

Es vidū ielaidos

Siltumiņa gribēdama.

 

Man priekšā izaugusi

Maza melna papardīte

Jāņu nakti puiši nāca

Zelta ziedus lūkoties.

Šķiet, šeit vēl ir zināma īstā papardes zieda nozīme un tā papardīte, kas meitai priekšā alegoriski salīdzināta ar kaut ko tai laikā visiem zināmu...

 

Es meitiņa zema, resna

Ar apaļu vēderiņu.

Ciči mani sudraboti

Kūsis zelta lapiņām.

 

No sirmas senatnes līdz 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem – tieši tāds bija vispār pieņemtais skaistuma ideāls.

 

Dod , Laimiņa, man maizītes

Dod ir savu arājiņu:

Bez maizītes gara diena,

Bez arāja grūts mūžiņš.

 

Uzkalniņa dziedāt gāju,

Uz akmeņa gavilēt.

Lai dzird mans arājiņš

Lai zviedz viņa kumeliņš.

 

Nāc ,puisīti, tu pie manis

Es tev došu medu ēst;

Man bitīte iešuvusi

Vēderiņa galiņā.

 

Mans mīļais , mans jaukais,

Kam tu kāpi ozolā?

Vai tev trūka salda medus

Manā liepas šekumā?

 

Vilkaču leģenda.

 

Vilkači – saukti arī par Dieva Suņiem, pēc V. Sinaiska raksta tas varētu skanēt kā Mēness Suņi.Dievs senos lakos esot savus suņus barojis. Kas varētu būt šī Mēness barība?- „Tāda kā balta pupa”...

Kā vilkači radušies? Viena no leģendām ( interesanti, kurā laikā radusies?) vēsta:

Laiku pa laikam cilvēku asinis sāk maitāties. Tad Pērkons sūtot Mēra mātes dēlu Vilkati uz Zemes. Viņš uzsūc sevī Pasaules ļaunumu un iznīcinot sevi kopā ar to tā attīrot Pasauli no ļaunuma. ( Uz jaunu ciklu). Tad nocirstā svētozola celmā iespēris zibens (Pērkona bulta?) no tā izkūņojotoes maziņš vilkacis ne lielāks par peli (šādas ziņas ir arī „Latviešu buramajos vārdos” par vilkača amata „uzdzeršanu” – alus kausā atrasts mazs vilks „maziņš kā pele” ) un ieracies zem ozola saknēm. Pēc trīssimt gadiem viņš iznāks virszemē, lai sāktu savu darbu.

 

Dieva Vārti.

Tā ir vieta Debesīs (Pelēkajā Akmenī – pēc indoeiropiešu ticējumiem), kur Diena ar Nakti satiekas . Pa šiem vārtiem Gaisma nomaina Tumsu. Šis mistiskais apgabals atrodas tai vietā, kurā Debesu Daugava – Piena ceļš sazarojas „Y” veidā. Šajā vietā atrodas Ērgļa zvaigznājs. Pavasarī ,kad sākas Gaišais laiks tas atrodas Austrumos un Pasaule ir savā kārtības fāzē. Rudenī Ērgļa zvaigznājs ir Rietumos un pasaules kārtība ir izjaukta – pienākuši Tumsas un Haosa laiki, kuros jāveic īpaši aizsardzības rituāli ( mūsu senči piemēram gāja ķekatās). Laiks kad Saule atkal sāk lekt Ērgļa zvaigznājā varēja tikt uzskatīts par gada sākumu.

Mistiskajā Pasaules uzskatā Zemi apņem Jūra – Pasaules Okeāns, kas savienots ar Debesu Daugavu – Piena ceļu. Pa šo upi augšup uz Debesīm ( un tām cauri ) veļu laivās dodas mirušo dvēseles. Šķiet ka ir bijušas tikai dažas dienas gadā, kurās dvēseles varējušas šķērsot Dieva vārtus – noteiktā laikā visas dvēseles, kurām šajā gadā jādzimst ienākcauri Dieva vārtiem un nomirušās- iziet.

Pasaules koks Ozols –

 

Ozolam zelta lapas

Zelta rasa galiņā

Tur Saulīte noiedama

Ik vakaru jostu kāra.

 

Vasaras vakaros Saulei rietot Ērgļa zvaigznājs – Dieva Vārti atrodas Rietumu pusē, bet no rīta - Austrumu Pasaulē valda kārtība, kad otrādi – Haoss .

Dieva Dēli ir divas zvaigznes, kas rītausmā glābj Sauli no Nakts ūdeņiem.

 

Uguns Zobens.

( Nezinu cik sena ir šī leģenda – vai tā radusies 19. gs. romantisma ietekmē, Pirmās Republikas laikā, varbūt tā ir vēl jaunāka vai daudz senāka – spriediet paši...)

Debesīs kādu nakti parādījusies ugunīga zīme – tāda kā zobens. Aiztraukusies ar lielu troksni un pazudusi rīta pusē. To redzēdams kuršu virsaitis teicis saviem ļaudīm, ka nu tiem esot laiks aut kājas un doties meklēt jaunu dzimteni Dieva zemi(par Dieva zemēm sauktas zemes bez saimnieka – tās kuru saimnieks bijis pats Dievs – pēc augstāk minētā teksta Mēness?).

Kurši devušies ceļā savā karogā šūdinot šo zīmi – no tā laika kuršu kara karogā mēs redzam uz mēļa fona šķērsu sarkanu svītru ar baltām malām – ceļu ko naksnīgajās debesīs izcirtis Uguns Zobens. Dodoties pretim Rītiem viņi taujājuši pēc zemes, kuru tiem Dieviņš apsolījis: „Kurzeme?” – Tā arī jaunā Dievzemīte nosaukta par „Kurzemi.” Bet pati tauta sevi sākusi saukt par kuršiem.

Interesanti vai šeit domāts meteorīts – planētas Fajatons atlūza – tad – tas bijis labi sen un diez vai runa varētu būt par kuršiem, vai varbūt kāda komēta?

 

Kuršu ceļš.

 

Žurnālā „Zvaigžņotā debess”1988. – 1989.g.numuros var atrast rakstu sēriju par latvju Dainu izpēti ar asrtonomijas palīdzību – pētot Dainās aprakstītās astronomiskās parādības raksta autors nācis pie slēdziena, ka latvju dainas ataino notikumus , kas pie debesīm risinājušies pirms vairāk kā 65 000 gadu. – Nu ko pirms noliegt ir vērts ieklausīties.

 

Pirmo reizrakstu avotos tauta no kuras radušies Kurši minēta ir Ninēves ķīļrakstu bibliotēkā, kad Bābeles valdnieks Ašurbanapals padzina no Mesopotāmījas tautu Kimbri (šis fakts esot minēts arī Bībelē).

Nesenie zinātniskie pētījumi pierādījuši ka Divupes tautām raksturīgie gēni ir no Eiropas tautām ir atrasti tikai baltu tautām (un igauņiem, kuri ģenētiski arī ir baltu tauta).

Iespējamie baltu cilmes vārdi Palestīnā (iz Bībeles ņemti):

Māras4. Mozus grāmata33. nod. 9.p (iespējamais pierakstīšanas laiksap 1250.g.p.m.ē.)

Acerota33. nod. 9.p

Ritma 33. nod. 9.p

AinaJozus gr.15.nod. 32.p.

Asna Jozus gr.15.nod. 33.p.

Lūķis Jozus gr.15.nod.39.p.

EglonsJozus gr.15.nod.39.p.

UzdotsJozus gr.15.nod.47.p.

Gozens Jozus gr.15.nod. 51.p.

Ģilus Jozus gr.15.nod.51.p.

JanumaJozus gr.15.nod.52.p.

Karmelis Jozus gr.15.nod.55.p.

Sīva Jozus gr.15.nod.55.p.

JutaJozus gr.15.nod.55.p.

Aluls Jozus gr.15.nod.58.p.

ElkateJozus gr.19.nod.25.p.

 

Alus Jozus gr.19.nod.25.p.

Betene Jozus gr.19.nod.25.p.

AskaveJozus gr.19.nod.25.p.

Zīdana Jozus gr.19.nod.28.p.

OsaJozus gr.19.nod.29.p.

CeraJozus gr.19.nod.35.p.

Amata Jozus gr.19.nod.35.p.

RākataJozus gr.19.nod.35.p.

ĶēdesJozus gr.19.nod. 37.p.

ĒdējiJozus gr.19.nod.37.p.

 

Turpināt? :Sema,Bāla,Ķesils,Silima,Jarmute,Sukus,Āsena,Adītaima,Ģedara,Ģederota,Adasa,Maķēda,Lībna,Asana,Ķeila, Nacibe,Maresa,Gaza,Sekaka,Enzeme,Azeme,Bētule,Saruēne,Saride,Dabasēta,Īte, Kaziņi, Ķezulote, Suname, Gnūda, Ramate, Aksība, Jelata, Elteķe, Balāte, Rakona, Lēzma, Pārvara, Sarona, Loda un ... Galileja.

 

Kādas asociācijas tagad jums, latvieši, izraisa vārdi 5. Mozus grāmatā 12.nod.2. :” Izpostiet visai visas tās vietas, kur tie pagāni, ko jūs uzvarēsit, kalpojuši saviem dieviem, uz augstiem kalniem, uz pakalniem un apakš zaļiem kokiem. ”

3.p. „ Un viņu altārus jums būs apgāzt un viņu stabus salauzt, un viņu elku kokus nocirst , un viņu elku tēlus sadedzināt, un viņu vārdus izdeldēt no tās vietas.”

20.nod16.p „Bet no šo ļaužu pilsētām, ko tas kungs, tavs Dievs, tev dospar īpašumiem, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dzīva dvaša.”

17. p. „Bet izdēldi tos pavisam: etiešus, amoriešus,kanāniešus , veresiešus , eviešus un jebuziešus ,itin kā tev tas kungs, tavs Dievs ,tev ir pavēlējis.”

 

Leģendārais farons Ramzes III esot Vidus jūrā uzvarējisjūras tautu kimbrus, taču...pēctam ēģiptieši pārstājuši būvētciedra kokakuģus un iziet Vidusjūrā ,šim nolūkam tika līgti tikai feniķiešu jūrnieki un kas ir viss dīvainākais uzvarētāji zaudētājiem snieguši bagātīgas dāvanas kas taj laikā (kā arī mūsu dienās) tā īsti nav pieņemts.Vai nav ticamāk domāt ka ziņas par leģendārā farona spožo uzvaru ir mazliet ”pārspīlētas ”? (Ziņas ņemtas no grāmatas „Jūras tautas”- krievu valodā iznācis apcerējums par pirātisma vēsturi).

 

Latviski skanošie vārdi Ēģiptē:

 

Dzalt (dzēlējs)-skorpionu pavēlnieks,

Sati (šaut)- šāvējaDieviete ar loku un bultām,

Taf – tēvs,

Taf-taf – (ēvu tēvs)-vectēvs.

Vai pārliecinoši – manuprāt nevisa, bet pagājuši gadu tūkstoši un pierādījums tam ka mūsu senči kādreiz būtu iekarojuši Ēģipti, laikam vēl nav manīts...Varbūt vienota pirmvaloda, bet varbūt

vienkārši sakritība?...

Tikai viens fakts, pirms nosliecamies par labu tam vai citam pieņēmumam rakstniece un okultisma pētniece Diona Forčūna savāgrāmatā „Jūras priesteriene” min ka Izīdas (Ēģiptes dievība) slepenais, tikai augstākajiem priesteriem zināmais vārds bijis...Māra. Nezinu kurš no sen mirušajiem priesteriem viņai to pasacījis , bet mani tas ieinteresēja.

Aleksandrs Asovssavā grāmatā „Slāvu Dievi un Krievijas pirmsākumi” izdevniecība VečeMaskavā1999.g ir publicējis karti, kurāuz rietumiem no Volgas un Kamas esošās zemes apzīmētas kā kimbru zemes. Spriežot pēc Marijas Gimbutienes grāmatā „Balti aizvēsturiskos laikos”1994.g.Rīga izdevniecība Zinātne 17l.p.p. publicētās kartes kurā atainota baltu hidronīmu izplatība – man šķiet ka teritorijas sakrīt. .No tā es atļaujos secināt ka vai nu kāduā vēstures posmā baltu tautas (tai skaitā Kuršusenči) ir apdzīvojuši tās pašas teritorijas ko kimērieši, vai ...(kas man patiktu daudz labāk) ka mēs esam atraduši zemes kuras kādreiz apdzīvojuši mūsu senči...

 

Kimērijas karte pēc A.Asova.

 

Indoeiropieši ienāk Kimēriešu zemēs.

 

Arkaima senākā pagaidām zināmā indoeiropiešu pilsēta.

 

Lasot Simona Grūnava „Prūsijas hronikas” (diemžēl manā rīcībā ir tikai žurnālā Viedas Vēstis1993. gadā publicētais saīsinātais variants) un manuprāt nopietnākā druīdisma (sena ķeltu reliģija ,vai varbūt mistiski - ētiska mācība, kura manuprāt maz atšķirās no mūsu senču senās ticības) es esmu nonācis pie slēdziena kadaļa kimēriešu , kuri pameta Britāniju un Brutēna (vēlāk pazīstams kā Krivo Krivaitis vai Krīvu Krīvs) vadībā atceļoja uz zemi kuratagad tiek dēvēta par Prūsiju dibinot tur savu svēto pilsētu Rāmavu (Romuve).

 

Pērkona tēls No Rāmavas ( Retras) tempļa.

 

Elfu tēli no Rāmavas ( Retras) tempļa.

 

Figūra no Rāmavas ( Retras) tempļa

 

Pērkona tēls no Rāmavas (Retres) tempļa.

 

Kāpēc daļa? – Tāpēc ka atlikušie turpina mierīgi dzīvot Britānījā ,Velsā ,jo velsiešu senais nosaukums ir. .kimbri. Tātad mēs zinām arī karogu zem kura viņi gājuši cīņās – balts ar zaļu un virsū sarkans pūķis.

Es rakstu par kuršiem, tad kādēļ runāju par prūšiem? Prūši ir rietumbaltu cilšu kopējais nosaukums. No prūšiem savā laikā izdalījās profesjonālu karavīrurobežsargu kārta – kurši, kā jau nojaušat viņi ar laiku kļuva par atsevišķu tautu. Ja šis mans pieņēmums ir pareizs –tad viegli izskaidrot dažas kuršiem piemītošās rakstura īpašības.

 

Par mūsu iespējamajām saiknēm ar velsiešiem var atrast manuprāt pārliecinošu vai vismaz interesantu ziņu latviešu tautas pasakās. Dievs ar Velnu saderējuši, kurš ātrāklidz desmit noskaitīs .Velns sācis skaitīt : „Vimpum, PUMPUM – tas man viens ... Vimpum, PUMPUM – tas man divi”, bet Dievs skaitījis pavisam ātri :”Viens – PIECI , div’ pieci – tas man desmit”. –Tā Dievs kārtējo reizi apkrāpis lētticīgo Velnu . Atliek tikai piezīmēt ka PIECI velsiešu valodā ir PUMPUM.(Vai varētu būt tā ka vārds” Velns” atvasinātsnevis no vārda „ velis „ ,bet gan no vārda „velsietis”? – vai mūsu tautas pasakas tad neparādītos pavisam citā gaismā?)

 

Un vēl par britu ieceļotājiem Latvijas vēsturē varētu liecināt arī tāds vards kā „neģēlis„ – ja jau kādu sauc par ne-ģēlitātad runātājs ir bijis ģēlis (ģēļi ir cilts no kuriem radušies skoti) ir vērts paskatīties vai ko pazīstamu nevar atrast seno ģēļu valodā.

Lūdzu :

- cleath (klēts) – slēpt slepus turēt ,glabāt

-uasal (ozols) –dižciltīgs, gudrs – arī vasalis

- ach + men (akmens) – lauks+akmens

- fainneag (vainags) – mazs riņķis

- fer’hunn (Pērkons) – laistīt , liet

- naomh (nams) –svētums , svēts Varbūt tāpēc saka „Dievnams” nevis” Dieva māja”

-gealik (gailītis, gaidelis) – ģēlis

- naomhach ( Namejs) – svētītais ( viens no ķeltu virsaišiem, kas J. Cezara”Piezīmēs par Gallu karu.” arī tika saukts par Nameju.)

-lugh (lūgšana) – zvērests + draudzība.

 

Ja sakritības ir vairāk par vienu – tad ticamāk ka tā jav ir likumsakarība...

 

Ģēļu tuvākie kaimiņi Īri – ja jau tad jau .

Rig’a – karaļkalns

Duntz (duna, Dunalka) – dziesma

Duana + guthu (dungot ) – dziesma + balss

 

Senajiem Īriem bija slavens karotājs un valdnieks Fīnskurš ticis nogalināts 283.g.p m.ē.

Ja ņem vērā ka mūsu senči dīvaini necietuši burtu „F” un to visur aizstājuši ar „P” Tad latviskots viņa vārds skanētu Pīns un ar kuršu galotni „iķis ” – man nez kāpēc pēkšņi sāk atgādināt kuršu ķoniņu uzvārdu „Peniķis”.

Thenga (ķengat, Ķengarags) – mēle

Smer(l ) ( Šmerlis) – kazenes

Dagda – Dieva vārds Īrijā un vietvārds Latvījā.

Tacīts darbā „Ģermanija” ir minējis , ka aistiem blakus dzīvojot kāda tauta fenni „Fenorum” kas īsti – somi (fīni ),lībieši vai ...finajieši ?

Ko par šīs zemes vēsturi saka arheologi?

Senās Eiropas civilizācija esot bijusi matri lineāra (mantoja pa mātes līniju) un egalitāra ( vīriešiem un sievietēm bijušas vienādas tiesības . Šie ļaudis nepazinuši zirgus un metāla (vismaz dzelzs) ieročus , viņiem bijusi augsti attīstīta keramika un skulptūru veidošana. Viņi ir bijuši mongolīdas rases un viss vairāk pēc aprakstaatbilst ķeltu leģendu elfiem vai skandināvu vāniem – meža ļaudis kuri pieprot meža burvības medīt, slēpties,dzīt pēdas saindēt bultas, uzbrukt no slēpņiem, bet galīgi nezin kas ir ierinda un karš.

Trīs viļņos pār seno Eiropu vēlās indoeiropiešu iebrukuma vilnis:

4400 – 4200 .g. p. m.ē.

3400 – 3200.g .p.m.ē.

3000. – 2800.g.p.m.ē.

 

Šie iebrucēji pazina zirgus, lietoja vairogus un daudz pilnīgākus ieročus. Viņi nesa sev līdz citu kultūru un citus dievus. Viņi nāca ar patriarhālām idejām. Iebrucēju bija maz bet viņi spēja uzspiest savu kultūru un reliģiju vietējiem .Viss ticamākais viņi uzspieda arī savu valodu. Daļēju priekšstatu mēspar šo procesu varam gūt lasot „Seno Ēdu”- skandināvu svētos rakstus .Parkaru starp Asiem un Vāniem. Latvijas senticībā arī šie notikumi ir atstājuši savas pēdas kāpēc tik grūti dievturiem izveidot vienotu latvisku pasaules uzskatu – pavisam vienkārši – vīrieši pārņēma indoeiropiešu patriarhālo reliģiju, bet sievietes saglabāja senās Eiropas matriarhāloreliģiju tāpēc blakus Dieviņam un pērkonam parādās Māra un Laima. Vīriešiem un sievietēm pat bijuša dažādas svinamās dienas. Kā piemēru var minēt līdz mūsu dienām nonākušo paražu Mārtiņus svinēt puišiem, betKatrīnas – meitām. Vai Māras diena un „”Usiņ diena.

Tad kas ir tauta – miesa vai gars?Pamēģiniet atbildēt uz šo jautājumu, kad ar atnācēju indoeiropiešu zirgu cilvēkbērns ,kuram ir lemts kļūt par kursi tiek vests (jāšus – visas sakrālās darbības tikai jāšus, Kurzemes mūžamežos mūža mežos ,kur pat kājniekiem grūti iziet?) Māras baznīcā vārdiņu meklēt. Kas notiks ar viņu notiks Xlll g.s. un kas XVIII g.s. kad pār Kurzemi nāk mēris? Vai viņa ceļš būs galā ? Vai tas turpināsies ? Tagad XXl g.s.

 

Templiešumīkla.

 

Svētais Bernards (1091 – 1153) savā sacerējumā „Jaunā karaspēka godam” rakstīja: „Nav tāda likuma, kas aizliegtu kristietim pacelt zobenu. ... Evanģēlijs ir aizliedzis tikai netaisnus karus kristiešu starpā. Priekš tiem, kas izvēlējušies sev karavīra taku nav cēlāka uzdevuma, kā nogalināt pagānus,...Lai ticības bērni ņem katrā rokā pa zobenam un ceļ tos pret ienaidnieku! ”

1104. gads grāfa Igo de Šampaņa pils. Notiek slepena tikšanās , kurā piedalās no 1. krusta kara atgriezušies dižciltīgākie Francijas bruņinieki. Dzīmst pārdrošs plāns – atrast svēto Grālu JeruzālemēZālamana tempļa drupās, vietā kur kadreiz atradies Derības šķirsts. Pēc šīs apspriedes grāfs Igo kopā ar savu brāļa dēludodas uz Svēto zemi, kur piecus gadus veic priekšdarbus projektam „Templis” Pēc 5 gadiem viņš atgriežas ar blāķi vecu dokumentu, no kuriem daudzi rakstīti ebreju un aramiešu valodā. Francijā tie tiek nodoti pirms septiņiem gadiem dibinātā cisterciešuordeņa abatam Etjēnam Hardingam.Ordenis uzsāk ebreju tekstu rūpīgu tulkošanu, šajā darbā pēc padoma griežoties pat pieAugšburgundijasrabīniem – neparasts solis tikai 10 gadus pēc lielajiem ebreju grautiņiem. Tulkojuma rezultātā rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. UnIgo brāļadēlam nojauna jāmēro ceļš līdz Jeruzālemei.1114. gadā viņš no turienes atgriežas, šķiet atradis kāroto. Grāfs Igo bagātīgi atalgo cisterciešu mūkus dāvinot tiem Barsiboras mežu. Klervo tiek

 

dibināta otrā cisterciešu abatija. Par abatu ieceļ jaunu mūku Bernardu – vēlāk pazīstamu kā Bernardu no Klervo vai svēto Bernardu - pāvesta HonorijaII uzticības personu.

1118.gadā Jeruzālemē 9 franču bruņinieki apvienojās „ lai aizsargātu svētceļiniekus un ūdens cisternas no laupītājiem.” Viņus vadīja nabadzīgs augstmanis no Šampaņas Hugo de Peins un kopā ar viņu Gotfrīds de Sentomērs, Andrē de Monbārs ( svētā Bernarda tēvocis), Penjēns de Mondibjē, Ašambā de Sentamāns, Gotfrīds Bizols un kāds vārdā nenosaukts bruņinieks. Viņiem pievienojās divi cisterciešu mūki Konrāds un Gundemārs. Jertuzālemes karalis Balduīns otrais deva viņiem pajumti savā pilī , bet jau nākošajā gadā atvēlēja kanoniķa māju, kura bija uzcelta uz Zālamana tempļa drupām. Jeruzālemes patriarhambruņinieki paziņoja par savu apvienību , kas domāta garīgiem meklējumiem un deva solījumu dzīvot nabadzībā, pazemībā un tikumā, kā arī nepagurstoši cīnieties ar neticīgajiem. Tā radās Templiešu ordenis. Pilns šī ordeņa nosaukums ir: „Tempļa kareivju brālība, tempļa bruņinieki, nabadzīgie no Zālamana tempļa, kuri cīnās kopā.” Viņi bija zvērējuši 9 gadus neuzņemt jaunus bruņiniekus savā ordenī. Kad noliktais laiks bija pagājis Hugo devās uz Franciju pēc jauniem brāļiem ordenim. Francijā viņš saņēma atbalstu no tā laika garīgajiem līderiem sv. Bernarda un Klervo un no laicīgās varas, pirmām kārtām no Šampaņas grāfa. Kā rezultātā viņš atgriezās Palestīnā 300 bruņinieku priekšgalā. Tajos laikos tas bija ievērojams spēks – jāņem vērā ka tajos laikos bruņinieka zelta pieši kotējās kā mūsdienu īpašo uzdevumu vienību kapteiņa pakāpe. Un reāli prast viņiem vajadzēja ne mazāk. Jeruzālemes karaļa armijā tai laikā bija ap 300 bruņinieku un 2000 kājnieku. Pateicoties jaunpienācējiem ordenis vienā mirklī pārvērtās par spēcīgu militāro organizāciju. Atbilstoši paplašinājāsviņu darbības sfēra: kristiešu valsts robežu apsardze, tuvāko musulmāņu valstu iekarošana, iedzīvotāju dumpju apspiešana jauniekarotajās zemēs.

Templieši kopā ar Joanītiem ( Hospitaljēriem, vēlākais Maltas ordenis) sāka spēlēt nopietnu lomu visos kristiešu militārajos pasākumos. Šie 300 jaunpienācēji patiesi devās visgrūtākajos uzdevumos – uzbrukumā pirmie, bet atkāpjoties – pēdējie.

1187.g. pēc Jeruzālemes krišanas Templieši vispār bija palikuši kā vienīgā kaujas spējīgā vienība arābu Austrumos. Nav brīnums ka viņu pārvaldē nonāca daudzas nocietinātās vietas, īpaši pierobežā. Tā 1150. gadā Templiešiem uz mūžu tika piešķirts Gazas cietoksnis. 1152.g. – Tortozu cietokšņa drupas. Viņu īpašumos nonāca pilis : Bet Žibelina un Toron de Ševaljē. Templiešu skaļā militārā slava pulcināja zem viņu karogiem daudzus bruņiniekus. 1306. gadā Templiešu bija jau 30 000. Tas ir gads, kad Ordeņa vadība atgriezās Francijā. Templiešu īpašumi un ordeņa brāļi bija izklīduši pa visu Eiropu. Ordeņa vadībā bija Lielmaģistrs, kuru izvēlēja 13 vēlētāju kolēģija. Lielmaģistra tuvākie palīgi veidoja ģenerāl kapitulu. Tiem bija pakļauti reģionālo nodaļu maģistri. Maģistriem pakļāvās priori – vietējo nodaļu priekšnieki, bet prioriem – komutori ( pils vai cietokšņa komendanti). Visus no Lielmaģistra līdz vienkāršajam bruņiniekam savā starpā saistījadzels disciplīna un noslēpums. Bet par šo noslēpumu – mazliet vēlāk.

 

Eiropā Templiešiem piederēja simtiem piļu un desmitiem tūkstošu citu ēku (dzīvojamās ēkas, noliktavas, tirgi, dzirnavas, darbnīcas), milzīgi zemes īpašumi. Austrumos templiešu garnizoni atradās gandrīz visās Jeruzālemes, Antiohijas, Tripoles un Edaessas pilsētās. Tāpat viņiem piederēja daudzi ciemi ar visiem zemniekiem – dzīmtļaudīm. Ordenim piederēja desmitiem kuģu ar kuriem par maksu tie pārvadāja preces un svētceļiniekus. Uz templiešu ordeni kā no pārpilnības raga no visām pusēm bira dāvanas, ziedojumi, atvieglojumi. Romas pāvests Inokentijs II 1135. gadā ieviesa nodokli – visiem Eiropas bīskapiem un abatiem ik gadus par labu Templiešiem bija jāmaksā viena marka zeltā vai sudrabā. Viņiem nebija jāmaksā muita un nodokļi, pat no desmitās tiesas un jebkuras citas baznīcas nodevas viņi bija atbrīvoti kopš 1139.gada. ( Šādas privilēģija, bet tikai attiecībā uz desmito tiesu vēlāk tikusi piešķirta arī divām tagadējās Latvijas pilsētām – Rīgai un Kuldīgai – interesanti kāpēc?). Vēl templieši drīkstēja paturēt pilnībā bez nodevām jebkuru kara laupījumu. Francijas karalis Ludviķis VII1138. gadā atbrīvo Templiešu ordeni no jebkurām nodevām Francijas valstij. Aragonas valdnieks Raimunds IV dāvā Templiešiem veselu piļu virteni un desmito daļu no saviem ienākumiem. Anglijas karalis Henrijs II1217. gadā dāvā ordenim dāvā 42 000 markas sudrabā un 500 markas zeltā. No valdniekiem savā dāsnumā neatpalika arī mazāki feodāļi. Un tas vēl nav viss! Turīgie svētceļiniekidodoties svētceļojumā uzticēja Templiešiem iegādāties priekš viņiem zemes īpašumus Jeruzālemē un atgriežoties mājās viņi šo īpašumu dāvināja ordenim.

Uzkrājuši sākuma kapitālu Templieši sāka nodarboties ar augļošanu aizdodot naudu pret lieliem procentiem. Bagātāku par viņiem kristīgajā pasaulē toreiz nebija. 1191. gadā Templieši par 100 000 bezantiem nopirka no Ričarda Lavassirds Kipras salu. ( Par vienu bezantu varēja nopirkt jaunu un spēcīgu vergu). Bet 1306. gadā – laikā kad viņi atgriezās Francījā viņu gada ienākums bija 112 miljoni franku (!) tam laikam neaptverama summa.

 

Kāpēc Templiešiem bija tik vajadzīgs zelts? Kā sv. Bernars raksturoja tos pirmos 300 bruņiniekus, kuri devās uz Jeruzālemi? Priekš ticības bruņiniekiem diezgan dīvains raksturojums no viņu garīgā aizgādņa puses: „Bezgoži, svētuma zaimotāji, zvēresta lauzēji, izvirtuļi, laupītāji un slepkavas! ” Viņš atklāti priecājās, ka attīrījis Franciju no tik nevēlamiem elementiem un atradis viņu „talantiem” cienīgu pielietojumu Austrumos. Jo pēc viņa vārdiem nogalinot neticīgos un sagrābjot viņu zemes bruņinieki veikuši Dievam tīkamu darbu. Ordenim nostiprinot savas pozīcijas tam pievienojās daudzi bruņinieki no visa Eiropas. Arī starp viņiem netrūka neliešu. Kristīgā ticība tos interesēja vismazāk. Piederība pie Templiešu ordeņa ļāva nogalināt, laupīt, izvarot un spīdzināt ļaudis soda vietā par to saņemot vispārēju atzinību. Neticīgie ir sliktāki par suņiem! Nekādi žēlsirdības likumi uz viņiem nevar tikt attiecināti!

Ja gūstā nokļuva laicīgais bruņinieks musulmāņi par to labprāt ņēma izpirkumu, vai mainīja pret saviem sagūstītajiem tautiešiem. Templiešus gūstā vienmēr sagaidīja tikai lēna nāve pēc ilgstošas spīdzināšanas, jo paši viņi bija sliktāki par zvēriem.

 

http://www.draugiem.lv/blogs/#/blogs/?p=9696653