“Tajā brīdī, kad cilvēks pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, nevērtējot un nesalīdzinot ar citiem, pazūd gan pārākuma, gan pazemojuma sajūta. Izzūd spriedze un cenšanās būt par kādu citu, aiziet visi stresi un depresijas, kas radušies sevis nepieņemšanas dēļ.
Ošo
Mēs tik ļoti cenšamies mainīt sevi, lai pietuvotos vispārpieņemtajiem skaistuma un veiksmes standartiem, ka nepievēršam uzmanību sev – patiesajiem un īstajiem. Pat tad, ja izdodas notievēt, uzbaroties, iegādāties kartējo kāroto mantu, lai atbilstu noteiktam statusam sabiedrībā, mēs atskārstam, ka tas nepadara mūs laimīgākus un veiksmīgākus. Gluži otrādi – iekšējais tukšums turpina augt.
Un viss tikai tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi nevēlamies redzēt sevi tādus, kādi mēs esam patiesībā, bez pielabošanas. Galvenais labo pārmaiņu noteikums ir PILNĪGA SEVIS PIEŅEMŠANA. Taču – kā pieņemt to, kas nepatīk?
Kad mēs pārstājam sevi pieņemt?
Katra bērna dzīvē ir situācijas, kad vecāki viņu nesaprot. Mazulim viņa darbības ir loģiskas, tām vienmēr ir mērķis. Piemēram, lai iepazītu sevi, apkartējo pasauli, lai pievērstu sev uzmanību.
Pat mīloši vecāki periodiski zaudē savaldīšanos un sabar savu bērnu. Tādu reakciju bērns uztver kā nemīlestību un nepieņemšanu. Un dažos gadījumos bērns sāk noraidīt kādas savas rakstura īpašības, savas izpausmes. Ko tad vēl runāt par cilvēkiem, kuri uzauguši bez vecaku mīlestības un gādības…
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā eksistē polaritāte – “balts – melns”. Kur viss tiek mērīts ar atzīmju palīdzību “labi – slikti”, kur tiek pievērtas acis uz individualitātes izpausmēm, personīgā viedokļa esamību. Un tas, kas iziet ārpus vispārpieņemtā rāmjiem, tiek atstumts.
Pat tad, ja jūsu ģimenē stingri neseko vispārpieņemtajām dogmām, tad sabiedrība – skola un vienaudži varēja ietekmēt jūsu sevis pieņemšanu.
Kā izpaužas sevis nepieņemšana?
Sevis nepieņemšana izpaužas kā sevis nepieņemšana kopumā, vai arī atsevišķu savu ķermeņa daļu, rakstura īpašību vai personības īpašību nepieņemšana. Dažkart mēs esam parāk kritiski pret sevi, piekasamies katram sīkumam, domājot par to, ka citi ir labāki. Taču mēs jau neredzam, kas patiesībā notiek citu cilvēku dvēselēs un neievērojam citu cilvēku trūkumus, jo uzskatām, ka viņi ir labāki.
Taču tāpat daudzas mūsu labākās īpašības nav redzamas apkartējiem. Sākumā mēs kritizējam sevi par neideālo ārieni, raksturu, kļūdām. Kad tādu kļūdu kļūst arvien vairāk, mēs tās izslēdzam no savas apziņas. Un savu neapmierinātību pārnesam uz citiem.
Paškritika pāraug citu cilvēku nosodīšanā. Mēs nodarbojamies ar trūkumu meklēšanu citos cilvēkos. Jūtamies nikni, dusmīgi, aizkaitināti, skaudīgi un neapmierināti ar dzīvi.
Kāpēc pieņemt sevi ir tik grūti?
Pieņemt sevi ir daudz grūtāk kā pieņemt citus, jo ar sevi mēs esam katru savas dzīves mirkli. Mēs esam pierasti sev. Un sevi mēs zinām labāk kā citus. Mēs zinām, ko domājām, ko darījām, kā jutāmies.
Cilvēki, kuri sevi nenovērtē, nenovērtē savu viedokli, mūžīgi dzīvo, atskatoties pagātnē un uz apkārtējiem. Pajautājiet sev, kāpēc jums tik svarīgs ir citu viedoklis? Kāpēc jūs sev neuzticaties? Ko tādu jūs esat savā dzīvē izdarījuši, ka tagad savās acīs jūsu vērtība ir kritusies?
Ar ko sākas sevis pieņemšana?
Tā sākas ar sava ķermeņa pieņemšanu. Vairums cilvēku, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu, identificē sevi ar ķermeni. Un tas ir saprotams. Ķermenis ir fizisks objekts, to var aptaustīt, ieraudzīt. Un ar ķermeni ir vieglāk sevi identificēt. Jo vairāk tāpēc, ka esam auguši ar šo izpratni. Tāpēc pirmais, kas sevī jāpieņem, ir ķermenis.
Cik bieži jūs par savu ķermeni rūpējaties apzināti, ar mīlestību? Pastāvīgi? Ja tā, tad es jūs apsveicu! Šis etaps jums jau ir iziets. Un kā būt tiem, kuri nespēj pieņemt savu ķermeni?
Var censties ēst pareizu un veselīgu ēdienu, nodarboties ar sportu, regulāri iziet veselības pārbaudes, taču, ja tas tiek darīts ne mīlestībā un rūpēs par pašu procesu, bet tikai tāpēc, lai atbilstu atkal kādiem sabiedrībā valdošajiem standartiem, tad tā nav mīlestība pret savu ķermeni.
Iemācieties klausīties savā ķermenī, atpazīt tā signālus.Pats efektīvākais ceļš sava ķermeņa un sevis pieņemšanā ir PATEICĪBAS. Pateicība par to, kas jums ir, par to, kas palīdz jums realizēt jūsu vajadzības un vēlmes.
Kad ķermenis signalizē ar sāpēm – nenosoidiet to, bet pieņemiet šo zīmi un centieties saprast, ko tas jums saka.
Ar to arī sākas sevis pieņemšana. Soli pa solim!
Autors: Natālija Prokofjeva
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Avots: http://www.transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS
